Par likumprojekta padomju laikā psihiatriskajās ārstniecības iestādēs nelikumīgi represēto personu reabilitācijai (ne)virzīšanu

Izstrādātie likuma grozījumi ir lakoniski, lai neradītu sarežģījumus to pieņemšanas un ieviešanas gaitā. Ir nevietā Cilvēktiesību komisijas sēdēs vairākkārt izskanējušais jautājums par nepieciešamību likumā skaidri atrunāt procedūru, kādā tiktu reabilitēti bez tiesas nolēmuma politisku motīvu dēļ psihiatriskajās ārstniecības iestādēs ievietotās personas, uz kurām attiecīgie grozījumi attiecas, jo arī citu šajā likumā minēto personu grupu reabilitācijas procedūru šis likums nenosaka. Likuma grozījuma būtība ir konceptuāla izšķiršanās – vai mēs reabilitējam padomju režīma represētās personas pilnībā vai ne.

Šobrīd daļa no represētajiem nevar tikt reabilitēti  likuma nepilnību dēļ. Kārtību, kādā notiek represēto personu reabilitācijas, nosaka Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums "Par Latvijas Republikas likuma "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju" spēkā stāšanās kārtību", kurā cita starpā jau ir noteikts, ka  norādītā likuma izpildi uzdot: "attiecībā uz personām, kuras represētas bez tiesu nolēmumiem vai pret kurām krimināllietas izbeigtas, pamatojoties uz nereabilitējošiem apstākļiem, - Latvijas Republikas prokuroram".

Var piekrist, ka spēkā esošais regulējums ir novecojis, daudzas tajā minētās institūcijas ir mainījušas nosaukumus, tomēr ar tādu attieksmi būtu jāpārskata un jārediģē visi likumi, kas pieņemti senāk par pieciem gadiem.

Šoreiz ir nepieciešama vienkārša politiska izšķiršanās, tāpat kā atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību 1990.gadā – neviens nediskutēja, kā tad mēs viņu pārvaldīsim, kā tad mēs kontrolēsim to, ka cilvēki ievēro likumu, un kā būs, ja kāds tam izrādīs pretestību. Bija politiska izšķiršanās. Diemžēl rodas sajūta, ka šodienas deputāti nespēj politiski izšķirties viena vienīga likuma grozījuma konceptuālai atbalstīšanai, kur nu vēl kaut kam lielākam.

Komisijas deputāti kavē likuma virzīšanu, pamatojot to ar dažādu atzinumu pieprasījumiem un citu birokrātisku dokumentu ražošanu, vārdos vienmēr apliecinot, ka šī grupa ir jāreabilitē, vienīgi jautājums – kā pareizāk to izdarīt. Diemžēl diskusijās par to, kā reabilitācija veicama, var paiet gadi, un padomju režīma represētās personas vienkārši to nesagaidīs. Tad, protams, atkristu arī paša likuma grozījumu nepieciešamība.

"Likuma grozījumu mērķis ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu un cilvēku labo slavu, atzīstot, ka psihiatriskās ārstniecības iestādēs viņi tikuši ievietoti prettiesiski."

Savā ziņā ir saprotama komisijas darbā pieaicināto ministriju reakcija uz grozījumiem, uztraucoties par darba apjoma kaut vai niecīgu pieaugumu. Ministriju vēlme prognozēt iespējamo likuma ietekmi uz viņu darba apjomu un līdz ar to budžetu līdz ikvienam reabilitācijas pretendentam ir nevietā, jo nav būtiski, vai tie būs 30 vai 50 cilvēki, kā to aplēsuši Okupācijas muzeja vēsturnieki.

Nelikumīgi represēto personu reabilitācija automātiski nenozīmē represētas personas statusa piešķiršanu šīm personām. Kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts šis statuss, kas nodrošina zināmus atvieglojumus, ir definēti likumā "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", un to grozīt šobrīd nav pamata. Likuma grozījumu mērķis ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu un cilvēku labo slavu, atzīstot, ka psihiatriskās ārstniecības iestādēs viņi ir tikuši ievietoti prettiesiski.

Administratīvā kārtā nedrīkst atcelt medicīniski uzstādītu diagnozi, kas raksturo cilvēku šībrīža veselības stāvokli. Vienlaikus jāatzīst, ka tieši ievietošana šajās iestādēs daudziem cilvēkiem izraisīja smagus veselības bojājumus. Padomju režīma nelikumīgi represētās personas uz reabilitācijas pamata varētu lūgt pārskatīt viņiem par politisko uzskatu paušanu uzstādītās diagnozes, tomēr viņu medicīniskā stāvokļa novērtēšana jau būtu mediķu atbildība.

Katra diena, kas tiek iekavēta minētā likuma grozījumu pieņemšanā, paildzina represēto personu ciešanas.