Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Inese Stūre: „Mūsu mērķis ir kvalitatīvas augstākās izglītības iespējas studējošajiem, un augstskola ar savām institucionālajām robežām ir tikai organizatorisks ietvars mērķa īstenošanai. Tās ir robežas, kuras var ļoti vienkārši atvērt.”
FOTO: Kalvis Kalsers
Reformu īstenošanas rīcības plānā redzams, ka augstākajai izglītībai būs nepieciešams papildu finansējums. Kā ministrija plāno šo finansējumu iegūt?
Šogad stājas spēkā grozījumi Augstskolu likumā, kas paredz, ka, sākot ar 2014.gadu, augstākajai izglītībai papildus ir jāsaņem 0,25% no iekšzemes kopprodukta. Šis papildu finansējums no valsts budžeta ir jāpiešķir ik gadu, līdz finansējums augstākajai izglītībai sasniegs 2% no IKP, kas pašlaik atbilst starptautiskiem standartiem. Esam aplēsuši, ka augstākajai izglītībai pieejamais budžets jau nākamgad varētu būt ap 35 miljoniem latu.
Protams, apzināmies, ka viss nenotiek tik vienkārši. Mums ministrijā ir ļoti skaidri jāredz prioritātes un tās jāpamato ar aprēķiniem: kādiem mērķiem vajadzīga nauda, kādēļ tieši tik daudz un kādus ieguvumus tas dos. Atbilstoši Informatīvajam ziņojumam prioritātes lielās līnijās esam izvirzījuši. Pie reformu īstenošanas plāna strādājam un apspriežamies ar sociālajiem partneriem, piemēram, Rektoru padomi.
Atbalsts mums ir un kopumā redzējums par nepieciešamību sakrīt. Par finansēšanas tēmu nesen diskutējām arī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) organizētajā seminārā. Kopumā uzstādījums ir skaidrs – maksimāli efektīva, mērķtiecīga valsts budžeta izmantošana augstākajā izglītībā.
Jāatzīst, ka ir ļoti labs izejas materiāls - RTU kanclera Ingara Eriņa aizstāvētais promocijas darbs par augstākās izglītības finansēšanu. Tas ir "svaigs" zinātniskajos pētījumos un aprēķinos balstīts materiāls, kur ir pamatots un pierādīts, ka pašreizējais finansējums vienai studiju vietai ir tik niecīgs, ka vispār nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu augstāko izglītību. No valsts puses skatoties, tas nozīmē, ka šis nelielais finanšu piešķīrums ir izmantots nelietderīgi, jo galvenais mērķis – kvalitatīva augstākā izglītība nav sasniegts. Ar pieejamo finansējumu augstskola nevar atjaunot savu infrastruktūru, nevar samaksāt pasniedzējiem pienācīgas algas un nosegt reālās vajadzības.
Pēc kādiem principiem augstskolām un studiju programmām piešķir valsts budžeta vietas? Un – vai budžeta vietu sadalījumam ir kāda saistība ar daudzo studiju programmu dublēšanos?
Sadalījumam nav tiešas saistības ar programmu skaitu. Lielākā daļa programmu, kas pārklājas un dublējas, ir tādas, kur budžeta vietu nemaz nav. Ir noteikts valsts budžeta vietu skaits, kas tiek sadalīts programmām atbilstoši prioritātēm. Tās, kā zināms, ir inženierzinātnes, dabaszinātnes un tehnoloģijas.
Tātad - viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas ir risināms, – budžeta vietas jāsaņem programmām, kas nepieciešamas mūsu valsts attīstībai un zinātnes attīstībai. Lai to labāk risinātu, cenšamies nostiprināt sadarbību ar LDDK.
Šogad budžeta vietas sadalījām, lielā mērā balstoties uz Ekonomikas ministrijas nodarbinātības politikas prognozēm, un esam jau uzsākuši darbu pie nākamā gada budžeta vietu sadalījuma. No vienas puses, ir skaidrs, ka budžeta vietas jāpiešķir darba tirgū pieprasītām specialitātēm, taču no otras puses – šīs studiju vietas nav tik vienkārši aizpildīt, un būtībā šobrīd augstskolas uzņem visus, kuri piesakās. Kā to atrisināt?
Viens no soļiem: izmantojot Augstskolu likuma grozījumos plānoto papildu finansējumu, mēs varētu mēģināt atbalstīt tādu pasākumu kopumu kā pirmsstudiju sagatavošanas kursi vai programma vidusskolu beigušajiem, lai palielinātu viņu zināšanas, jaunieši būtu spējīgāki studēt un būtu mazāks studējošo atbirums. Arī tagad dažās augstskolās ir pirmsstudiju kursi, bet tie ir par maksu.
Varbūt būtu lietderīgi veidot ciešāku sadarbību ar uzņēmumiem, potenciālajiem darba devējiem? Kā, jūsuprāt, atrast vislabāko jauniešu motivēšanas veidu studijām?
Vispirms - jaunajam finansēšanas modelim jābūt tādam, kas nodrošina visiem vienādas iespējas. Vai tās būtu kredīta iespējas vai studiju izmaksas, ir svarīgi, lai visiem ir vienādas iespējas iegūt izglītību. Piemēram, lai dabūtu studiju kredītu, vajadzīgs galvotājs, bet daudziem studēt gribētājiem šāda cilvēka nav. Un tā ir milzīga netaisnība pret spējīgiem jauniešiem un izšķērdība pret cilvēkresursiem, kas mums jau tā ir maz. Jaunietis ar gudru galvu nevar mācīties, paliek bez izglītības un neienāk darba tirgū kā iespējamais kvalificētais darbinieks, ar visiem izrietošajiem ieguvumiem gan viņam, gan sabiedrībai kopumā.
Protams, izvēloties specialitāti, jaunietim ir jābūt ļoti atbildīgam un motivētam, nevis jādodas iegūt vienalga kādu diplomu un jāgaida, ka viņš tiks nodrošināts ar darbavietu. Savukārt augstskolām vajadzētu būt motivētām piedāvāt kvalitatīvas programmas, kuras pabeidzot jaunietis iegūst labas karjeras iespējas.
Varētu būt vēl kādas motivējošas programmas. Piemēram, apgūstot pieprasītu specialitāti, studiju kredīts tiek dzēsts, ja pēc studiju beigšanas jaunietis strādā noteiktā vietā, amatā. Šis princips daļēji pastāv arī pašlaik. Studiju kredīti tiek dzēsti, piemēram, lauku skolotājiem.
Reformu plānā, šķiet, pirmo reizi ir ietverts jēdziens "augstskolu tipoloģija". Ko tas nozīmē, un kāds ir prognozētais ieguvums, šādi strukturējot augstākās izglītības iestādes?
Strukturāli daudzveidīga augstākās izglītības sistēma šobrīd ir viena no Eiropas augstākās izglītības īpatnībām. Proti, dažāda veida augstākās izglītības iestādēm – universitātei, akadēmijai, augstskolai – valstī ir dažādi uzdevumi un specializācija. Šādai sistēmai ir ļoti dziļš pamats: resursi ir ierobežoti, un neviens nevar sasniegt izcilību daudzos virzienos. Arī studenti ir dažādi un ar dažādām vajadzībām. Tātad augstskolām ir jābūt izvirzītiem prioritāriem mērķiem – vai tā strādā zinātnes attīstībai, kādai industrijai, vai dod iemaņas un prasmes konkrētā specialitātē.
Augstskolām ir jāspēj atbildēt uz šīm dažādajām sabiedrības un studentu vajadzībām un nav jādara visi darbi vienlaicīgi. Piemēram, ir augstskolas, kurās doktorantūrā studē divi, pieci studenti. Bet tā nav zinātne! Doktorantūras programmai vajadzīga starpdisciplinaritāte, akadēmiska diskusiju vide, moderna aparatūra, kas dārgi maksā un kas būtu efektīvi jāizmanto, nevis ik pa laikam jānoslauka putekļi.
Piedāvātā augstskolu tipoloģija nav hierarhiska. Tā nav dalīšana pēc līmeņiem. Tie ir atšķirīgi uzdevumi, un katrs no tiem ir vienlīdz svarīgs un valstij vajadzīgs. Katrā no virzieniem augstskola var sasniegt izcilību – kā zinātnē, tā profesionāļu sagatavošanā darba tirgum.
Tipoloģija nebūt nenozīmē, ka augstskolām būs aizliegts ar kaut ko nodarboties, tādējādi pārkāpjot to autonomijas principus. Augstskola varēs izstrādāt un īstenot tādas programmas, kādas vēlas. Ja programma būs tik laba, ka tiks licencēta un saņems akreditāciju un augstskolai būs programmas īstenošanai nepieciešamie resursi un studentu interese, uz priekšu!
Augstskolu tipoloģija ir ceļš, kā valsts varētu veidot savas prioritātes un piešķirt budžeta vietas to īstenošanai. Tātad, ja pēc tipoloģijas ir pieci augstskolu veidi, tad mums ir vajadzīgi arī pieci standarti, kas ļauj noteikt kvalitāti. Tā ir galvenā atšķirība no Augstākās izglītības padomes īstenotā augstskolu izvērtēšanas projekta, kur visām augstskolām piemēroja vienus kritērijus. Kritērijiem ir jābūt tādiem, kas atbilst konkrētās augstskolas uzdevumiem.
Neatkarīgi no tā, kā veiksies plāna apspriešana, cik saprotu, augstākās izglītības sektors tomēr tiks pakļauts konsolidēšanai. Tas droši vien nozīmē augstskolu apvienošanu. Kā to paveikt?
Šis vēl ir diskutējams jautājums, un lielāka skaidrība būs tad, kas redzēsim akreditācijas rezultātus, pilnu studiju virzienu spektru, kas tiek īstenoti katrā no augstskolām un kāda ir to kvalitāte. Ja redzam, ka, piemēram, informācijas tehnoloģiju studiju programmas tiek īstenotas 17 augstskolās, pedagoģija un izglītības zinātne - 8 dažādās augstskolās, tad tas noteikti ir par daudz. Fragmentācija un norobežošanās ir ļoti izteikta, bet tas nozīmē arī milzīgus administratīvos izdevumus. Būtu jāizvēlas ierobežots skaits augstskolu, kurās īsteno vienu studiju virzienu.
Novērots, ka pamatā augstskolas runā par sevi kā par atsevišķu organismu – kā "es" sabalansēju savus izdevumus utt. Bet mums vajadzētu domāt citās kategorijās. Mūsu mērķis ir kvalitatīvas augstākās izglītības iespējas studējošajiem, un augstskola ar savām institucionālajām robežām ir tikai organizatorisks ietvars mērķa īstenošanai. Tās ir robežas, kuras var ļoti vienkārši atvērt.
Atgādināšu: Nacionālais attīstības plāns paredz, ka struktūrfondu līdzekļi būs pieejami, ja augstskolas un programmas tiks konsolidētas. Tādā gadījumā finansējums būs gan jaunu programmu izstrādei, gan akadēmiskā personāla mobilitātei, ārzemju pasniedzēju piesaistei un studiju pieejamības veicināšanai, piemēram, dienesta viesnīcu attīstīšanai. Augstākā izglītība ir sektors, kurā ir vērts ieguldīt.
Informatīvajā ziņojumā IZM konstatē neefektīvu augstākās izglītības iestāžu pārvaldību un rosina nodalīt augstskolu akadēmisko un administratīvo kompetenci. Ko tas nozīmē praksē?
Tas varētu nozīmēt, ka ir jāveido institūcija, piemēram, augstskolas padome, kas noteic augstskolu stratēģiju, budžetu un visticamāk – ieceļ arī augstskolas rektoru. Pašlaik augstskola pati pasaka, ar ko tā nodarbosies un kas būs tās vadītājs. Akadēmiskās un administratīvās kompetences nodalīšana nozīmē, ka ar to visticamāk nodarbosies augstskolas padome, kuras sastāva vairākums būs ārpus augstskolas vides pārstāvji: darba devēji, arodbiedrības, sabiedrības kultūras un inteliģences pārstāvji.
Padome varētu lemt par augstskolas stratēģiju un lomu – kas ir jādara, kādiem jābūt mērķiem un virzībai. Galvenais, lai augstskola palīdz īstenot sabiedrības vajadzības. Modelis ar augstskolas padomi pastāv, piemēram, Dānijā un Vācijā.
No savas pasniedzējas pieredzes varu teikt, ka augstskolās pastāv neformālas hierarhijas un tās ir diezgan spēcīgas. Augstskolas ir padarītas par templi, kur daži cilvēki, kam nenoliedzami ir kādi zinātniski sasniegumi, jūtas visai komfortabli, un pašlaik šajā vidē kaut ko mainīt ir gandrīz neiespējami. Tāpat ir problēma, ka profesors nereti lasa tēmas, kas ir viņa paša zinātnisko interešu objekts, bet vai tas dod kaut ko studenta kompetencei un viņa spējai iekļauties darba tirgū?
Lai arī augstskolas ļoti atsaucas uz savu autonomiju, valstij ir tiesības zināt, kā augstskola izlieto tai piešķirto valsts naudu. Akadēmiskās un administratīvās kompetences nodalīšana noteikti dos efektu - augstskolas kļūs atvērtākas sabiedrības vajadzībām.
Ja augstākās izglītības iestādēs pastāv šāda "stabila" kārtība, tostarp arī ar nerakstītiem hierarhijas likumiem, tad jau augstākā izglītība droši vien vēl ilgi būs samērā sensitīva tēma, kurā iesaistītajām pusēm nebūs vienkārši rast kopsaucēju. Kā pašlaik veidojas sadarbība ar augstskolām, jauno Augstākās izglītības padomi?
Mums ir maksimāli jāskaidro un jāargumentē mūsu rīcības soļi, bet mums ir arī jāpieņem lēmumi un jābūt par tiem atbildīgiem. Mēs, protams, skaidrojam, kāpēc tā vai citādi uzskatām, bet otrai pusei var būt pretējs viedoklis. Piemēram, pašlaik apspriešanā ir izglītības standarti, kuros paredzēts iekļaut jaunu normu - 40% no programmas satura ir jābūt kontaktstundām.
Augstskolu viedokļi par to ir diametrāli pretēji, tā kā tas uzliek pienākumus, kas saistīti ar finansiāliem ieguldījumiem. Daži uzskata, ka šī norma ir obligāti vajadzīga, citi – nekādā gadījumā! Tātad neatkarīgi no tā, vai mēs šos 40% nosakām vai nenosakām, būs tādi, kuru viedoklis netiks ņemts vērā.
Mēs cenšamies atbildēt uz visiem uzaicinājumiem tikties un skaidrot ministrijas viedokli, bet jāatzīst, ka bieži vien cilvēki grib dzirdēt tikai daļu patiesības. Atcerēsimies kaut vai "slaveno" alternatīvo IZM studiju programmu izvērtējumu. Bija skaidri pateikts, ka alternatīvais vērtējums būs viens no kritērijiem, kuru ņems vērā, piešķirot finansējumu, taču niansi "viens no" ļoti labprāt atstāja nepamanītu un interpretēja tā, ka atbilstoši programmas iedalījumam kādā no grupām finansējumu atstās vai noņems.
Manuprāt, šobrīd lielākā problēma ir mēģinājums pasniegt visu vai nu labā, vai sliktā gaismā, bet mums augstākajā izglītībā ir gan ļoti labas, gan ļoti sliktas lietas. Jautājums: kā atsijāt graudus no pelavām? Tiklīdz to mēģinājām, izrādījās, ka tas ir sāpīgs process, bet rezultātus tomēr redzam. Piemēram, saprotam, ka nevaram skatīties tikai uz programmas kvalitātes vērtējumu. Labākās programmas mums ir medicīnā un teoloģijā. Ja skatītos tikai pēc šāda vērtējuma, tad jau mums šīs programmas būtu jāfinansē milzīgos apjomos un Latvija būtu teoloģijas lielvalsts!
Savukārt, piemēram, transporta izglītības programmas visas kā viena bija zem kritiskā līmeņa. Un atkal – ja skatītos tikai uz kvalitātes rādītājiem, tad zemu vērtētās programmas varētu aizmirst un slēgt, kaut arī ir skaidrs, ka šīs nozares speciālisti tautsaimniecībai ir ļoti vajadzīgi.
Tas nozīmē, ka AIP izvērtēšanas projekta rezultāti mums nedod atbildi par studiju programmu kvalitāti un ir jānoskaidro, kas ir nepieciešamie rādītāji. Par to mums ir daudz jādomā. Balstoties uz studiju akreditācijas rezultātiem, projekta rezultātiem, sadarbībā ar darba devējiem mums ir jānosaka vajadzības un jāstiprina studiju programmas tur, kur tās ir vājākas. Ļoti labi novērtētām programmām nebūt nav jāpiešķir valsts finansējums, ja tās nav prioritāte. Līdzīgi kā veikalā: jūs redzat ļoti labas kvalitātes kurpes, bet nepirksiet, ja jums nav tāda vajadzība.
Pašlaik daudzas IZM ieceres ir procesā, darbs notiek, un jebkurā brīdī kaut kas var mainīties. Kā jūs ieteiktu uztvert informāciju, pirms izdarām secinājumus?
Droši vien vajag patstāvīgi domāt un kritiski skatīties uz lietām, nevis pieņemt par galējo patiesību visu, ko kādā brīdī saka kāds rektoru padomes, studentu organizācijas pārstāvis vai ierēdnis. Tādas absolūtās patiesības nav. Katrs cenšas konstruēt ziņu atbilstoši savai situācijai un saviem mērķiem. Es neticu nekam, kas runā pretī manai personiskajai pieredzei, bet vienmēr salīdzinu, un man šķiet, ka tā arī būtu jādara. Ministrijā mēs strādājam nevis kādu privātu interešu apmierināšanai, bet gan atbilstoši uzskatam par to, kas nāks par labu Latvijas augstākajai izglītībai, studējošiem un sabiedrībai.
