Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Maira Leščevica: „Mums komercdarbībā ir jāpievēršas sociālākam virzienam, lai uzņēmumi būtu ar izteiktāku mērķi, nevis tikai ar mērķi - pelnīt un pelnīt. Es domāju sociālo uzņēmējdarbību.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Komerclikumam šogad aprit desmit gadi kopš tā stāšanās spēkā. Kā jūs kopumā vērtējat Komerclikuma regulējumu – vai tas atbilst komercdarbības vides realitātei Latvijā?
Man nav nekādu iebildumu pret Komerclikuma regulējumu, un man neliekas, ka tajā kaut kas ļoti būtu uzlabojams. Taču, ja kāds ķeras klāt un vēlas kaut ko regulējumā mainīt, tad būtu jāskatās uz to, cik populāras ir likumā noteiktās komercdarbības formas. Ja kāda forma vispār netiek izmantota un ja tai nav nekādas lietderības, tad varbūt ir vērts šo regulējumu pārveidot.
Taisnību sakot, tad, kad es studentiem mācu uzņēmējdarbības vadību un uzņēmējdarbības pamatus, tad vienmēr ir sarežģīti ar piemēru sameklēšanu komercdarbības formām, jo bez SIA un akciju sabiedrībām mums pārējās uzņēmējdarbības formas ir uz pirkstiem saskaitāmas – tās ir ļoti maz pārstāvētas vai to nav nemaz.
Manuprāt, Komerclikumā ir jāiekļauj arī kooperatīvu regulējums. Tas ir liels zaudējums, ka tā regulējums Komerclikumā nav iekļauts, jo kooperatīvi arī ir komercdarbības forma, kāpēc tos saistīt tikai un vienīgi ar lauksaimniecību?
Vai ir vēl kāda komercdarbības forma, kam Latvijā būtu jāievieš regulējums?
Tad, kad es strādāju zinātnē, daudz pētīju šīs lietas un atradu, ka pasaulē ir daudz un dažāda veida komercdarbības juridiskās formas un ir arī ārkārtīgi sociālas komercdarbības formas, kuru pamatā nav peļņas gūšana.
Mums šodien aizvien vairāk ir jāsāk domāt par citām uzņēmējdarbības formām, kas mums palīdzētu atrisināt daudzas šī brīža sociālās problēmas. Šobrīd ir tāda situācija, ka mēs vairs nevaram par katru cenu tikai pelnīt, mums komercdarbībā ir jāpievēršas sociālākam virzienam, lai uzņēmumi būtu ar izteiktāku mērķi, nevis tikai ar mērķi pelnīt un vēlreiz pelnīt. Šajā gadījumā es runāju par sociālo uzņēmējdarbību.
Kas ir nepieciešams, lai sociālās uzņēmējdarbības regulējumu ieviestu Latvijā?
No likumiskā viedokļa es nezinu, vai to varētu tā uzreiz noregulēt. Var jau, protams, definēt, kas ir sociālā uzņēmējdarbība, izveidot formu un tad arī šādus uzņēmumus reģistrēt. Bet pasaulē ir citādi - ir uzņēmums, ar sociālo mērķi kā primāro, kas savā darbībā vadās pēc sociāliem principiem. Šādiem uzņēmējiem nav jādomā, piemēram, par klientu piesaisti, viņiem ir jādomā par problēmas risināšanu, par situācijas uzlabošanu.
Šobrīd, apskatot pētījumus un atziņas par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā, tajos ir runa par nevalstiskajām organizācijām, kas it kā ir šīs sociālās uzņēmējdarbības pamatā. Taisnība, bet tā mana vēlme, mans lauciņš, ja tā var teikt, uz ko es mudinātu – ir jāskatās vairāk uz uzņēmējdarbības pusi, jo no uzņēmēju puses ir jānāk sociālajiem uzņēmējiem, bet tas nav iespējams bez atbalsta. Pret to mēs arī atduramies, jo ir jābūt atbalstam no valsts.
Es paredzu, ka tuvākajā laikā sociālajai uzņēmējdarbībai varētu būt ļoti liela nozīme visā pasaulē, jo krīze jau skārusi ne tikai mūs.
Vai Latvijas izvēlētais ceļš uzņēmējdarbības attīstīšanai deviņdesmitajos gados bija pareizākais? Ko, iespējams, valstij un uzņēmējiem vajadzēja darīt citādi?
Deviņdesmitajos gados uzņēmējdarbībai bija ļoti liels atbalsts. Mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā, taču saņēmām finansējumu kā īpašā statusā esoša valsts. Bija ļoti daudz atbalsta projektu – inkubatori, uzņēmējdarbības atbalsta centri, tehnoloģiskie attīstības centri u.c. Visa šī attīstība notika no 1992.-1997.gadam līdz 1997.gadā Eiropas Savienība apturēja finansējuma piešķiršanu, jo Latvijas valstij bija jāpārņem finansēšana un jāturpina šīs labi iesāktās lietas. Taču finansējumu uzņēmējiem turpmāk valsts vairs nepiešķīra, līdz ar to vairums inkubatoru un citi atbalsta centri tika slēgti.
Pēc divdesmit gadiem mēs atkal no jauna veidojam inkubatorus un uzņēmējdarbības atbalsta centrus. Vai ir izveidojusies sapratne, ka atbalsts ir nepieciešams visu laiku, ja finansējumu neatvēlēs pietiekamā mērā, es pārliecināta neesmu. Tad arī nevar komercdarbības vidē gaidīt sekmīgus rezultātus.
Protams, Eiropas Savienība sniedz iespēju pieteikties dažādām programmām un saņemt struktūrfondu finansējumu, taču struktūrfondu finansējumam ir arī savs mīnuss. Proti, uzņēmējam jau no sākuma visa summa ir jāsamaksā pašam. Tas nozīmē, ka uzņēmējam ir jāizmanto bankas pakalpojumi, ja pašam nav tādu līdzekļu. Tas savukārt nozīmē, ka uzņēmējam bankām ir jāmaksā procenti, kas vēl joprojām ir salīdzinoši nedraudzīgi. Uzņēmējiem ir jādomā par to, vai es varēšu paņemt tādu kredītu un atmaksāt. Tādēļ daudzi labāk izvēlas neriskēt.
Mūsu folklora, kas nākusi no reālās dzīves, cildina latvieša darba tikumu, strādīgumu un uzņēmību. Tomēr no uzņēmējdarbības vides pozīcijām raugoties, Latvijas sabiedrību kopumā ir pamats uzskatīt par kūtru. Mēs savus uzņēmumus aktīvi nedibinām. Kāpēc?
Man jau kopš deviņdesmitajiem gadiem uzdod šo jautājumu, un es vienmēr saku - tāpēc ka nav labu piemēru. Parunājot ar cilvēkiem, var redzēt, ka idejas ir visiem, daudzi teic, ka varētu darīt to un to. Uz jautājumu, kāpēc tu nedari, ļaudis visbiežāk pārvaicā - vai es to varēšu?! Cilvēkiem vajag vairāk rādīt veiksmīgas uzņēmējdarbības piemērus un iedvest pārliecību "es arī varu".
Otra lieta. Kad pie mums sāk kaut ko darīt, pirmais, kas atnāk ciemos, ir kontrolieris. Es gribu uzsvērt, ka mums ir pārāk mazs brīvais solis jeb atbalsta solis iesācējiem. Atbalsts uzņēmējiem, uzsākot savu biznesu, ir, bet tam vajadzētu būt vēl lielākam un vēl brīvākam. Vajadzētu būt tā, ka es sāku, atsperos un tikai tad maksāju nodokļus, nevis maksāju tos no pirmā brīža, kad man vēl nav peļņas. Man ir jābūt pietiekami atspērušamies uzņēmējam, lai varētu tikt galā ar visiem nodokļiem, kas, kā zināms, Latvijā darbaspēkam nav mazi.
90.gados ļoti daudzi uzņēmēji izvēlējās aiziet nodokļu pelēkajā zonā. Jauki, ka par šo faktu beidzot sāk runāt arī atklāti, tomēr nožēlojami, ka šī tradīcija turpinās līdz pat mūsdienām. Vai Latvijā vispār ir iespējams pārtraukt nodokļu nemaksāšanu? Ko valstij vajadzētu darīt, lai šo problēmu atrisinātu?
Valsts var tikai mazināt nemaksāšanu, pārtraukt nevar. Mazināt mēs varam tad, ja parādām iedzīvotājiem, ka viņiem ir sociālās garantijas, un viņi tās reāli ierauga. Cilvēkiem ir jābūt motivācijai un līdz ar to arī interesei maksāt nodokļus. Ideāli būtu, ja iedzīvotāji saprastu –viņi par godīgu nodokļu maksāšanu saņem kaut ko pretī – un pēc iespējas vairāk parādītos bezmaksas pakalpojumu iespējas.
Attiecībā uz aplokšņu algām indikators ir nepārprotams. Piemēram, es vēršos slimnīcā vai poliklīnikā, kur man par šo pakalpojumu saņemšanu ir jāmaksā. Ja es gribu tā saukto bezmaksas jeb valsts apmaksāto pakalpojumu, tad man četrus mēnešus ir jāstāv rindā. Ar šo arī ir pateikts skaidri un gaiši: es nejūtu savu samaksāto nodokļu summas ieguldījumu un atdevi!
Es pievienojos tiem, kuri apgalvo, ka mūsu valstī cenas precēm un pakalpojumiem ir pārāk augstas. Itālijā, kur ir pavisam cits algu līmenis, degviela maksā tikpat, arī Norvēģijas cenas ir ļoti tuvas mūsējām, bet algas nav salīdzināmas. Latvijā vidējā alga ir apmēram 300 lati.
Krīzes laikā algas samazināja visiem, citiem pat uz pusi. Cilvēki sakoda zobus un saprata valsti. Mūsu algas ir palikušas krīzes līmenī, taču valsts varas pārstāvji atkārto: attīstība notiek, krīze ir beigusies. Ko redz un izjūt sabiedrība? To, ka cenas turpina kāpt, inflācija, lai arī patlaban ne tik strauji, tomēr aug. Bet algas nepalielinās, tās visumā paliek tādas, kā bijušas jostas savilkšanas nolūkos. Ar to vēlējos teikt, ka mums, veidojot gan valsts, gan savu personīgo politiku, iespējams, vairāk jāpamācās no valstīm, uz kurieni mūsu cilvēki dodas strādāt un dzīvot.
Jā, tas ir interesanti, ka emigrējušie Latvijas iedzīvotāji pieņem imigrācijas zemes nosacījumus un godprātīgi maksā nodokļus, bet šeit nav gatavi to darīt.
Tas, kāpēc cilvēki aizbrauc, manuprāt, ir vajadzība pēc stabilitātes. Vēl viens nosacījums varētu būt prognozējamība – lai es varu vismaz paredzēt savu rītdienu! Tā ir valstīs, uz kurām dodas mūsu cilvēki, tur ir gan stabilas bankas, gan infrastruktūra, būtībā viss, lai cilvēks, cik tas vispār ir iespējams, būtu drošs par rītdienu.
Latvijā arī infrastruktūru mēs nevaram prognozēt. Piemēram, es kā uzņēmēja ieplānoju, ka man pa šo ielu nāks klienti, bet pēkšņi vienā dienā iela ir izrakta un manu biznesu "nogriež", pieņemsim, uz pusgadu. Cik lielā mērā tas ir draudzīgi uzņēmējiem? Šādus piemērus var minēt simtiem!
Man jau liekas, ka pie mums visos līmeņos ir raksturīga tā sauktā nespēja iejusties otra ādā. Rezultātā ir tā, ka mēs vispirms darām un tad domājam.
Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam viens no rīcības virzieniem ir izcila uzņēmējdarbības vide. Kāda, pēc jūsu kā uzņēmējas pieredzes, būtu izcila uzņēmējdarbības vide?
Izcila uzņēmējdarbība - tas ir modelis, uz kuru tiekties. Ideāla tā nebūs nekad. Manā uztverē jābūt tikai vienam kritērijam – maksāt visus nodokļus, nenodarboties ar ofšoriem, naudas atmazgāšanu, aplokšņu algām un līdzīgām lietām. Tas ir ideāls, uz kuru jātiecas.
Vēl joprojām uzņēmējiem pietrūkst informācijas par nozarēm kopumā. Tie ir apskati, tirgus pētījumi un pavisam vienkāršas lietas - infrastruktūras jautājumi, nākotnes plānojumi, detālplānojumi, kas kādreiz bija vairāk pieejami. Lai uzņēmējs zinātu, kādas būs tirgus attīstības tendences. Neprognozējamība ir tā, kas traucē visvairāk.
Pamazām uzņēmējdarbības vide tiek sakārtota, viss uzlabojas, un uzņēmējiem paliek vieglāk.
Kādas izmaiņas, jūsuprāt, būtu jāveic pašiem uzņēmējiem, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, negaidot un neprasot vienīgi atbalstu no valsts?
Uzņēmēji jau daudz ko dara. Tas, ko vēl uzņēmēji paši var darīt, ir sociālā mērķa attīstīšana, vairāk rūpējoties par sociālu problēmu risināšanu. Taču problēma ir tā, ka uzņēmēji bieži atduras pret to, ka nav sadarbības ar vietējo izpildvaru, kurai varbūt ir pavisam cits attīstības plāns. Ne jau visas pašvaldības strādā ciešā sadarbībā ar uzņēmējiem.
Uzņēmējiem vairāk vajadzētu investēt vietējai attīstībai. Turklāt būtiski ir iespējami vairāk uzņēmumu atvērt ārpus Rīgas, jo daudziem biznesiem nav svarīga vieta, kur viņi atrodas. Agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā, ka mums būs jācenšas vairāk likt akcentu uz reģionu attīstību. Daudzas valstis tam ir izgājušas cauri. Piemēram, Skandināvijai ir tāda pieredze, viņi piecus līdz septiņus gadus atpakaļ uzņēmējiem piemaksāja, lai viņi ietu ārā no pilsētām uz reģioniem, lai arī tajos kaut kas notiktu.
Viens no aktuāliem jautājumiem šobrīd ir eiro ieviešana Latvijā. Kā, jūsuprāt, uzņēmējus un iedzīvotājus ietekmēs eiro ieviešana Latvijā?
Uzņēmēji jau sen to gaida, jau vairākus gadus, kopš sāka runāt par lata devalvāciju. Man kā patērētājai būtu ērtāk, ja es aizmirstu, ka man ļoti patīk lats. Pagaidām ir tāda situācija, ka es atveru kādu mājaslapu internetā, un preces vai pakalpojuma cena ir norādīta eiro vai eiro un latos, arī kredītsaistības absolūtam vairumam gan uzņēmēju, gan privātpersonu ir eiro. Patiesībā eiro mūsu dzīvē ir ieviests de facto jau sen, tikai formāli vēl ne.
Vienīgi ar bažām es skatos uz paziņojumu, kas parādījies, ka, pārejot uz eiro, maiņas kurss būs tāds kā 2014.gada janvārī. Interesanti, kāds būs valūtas kurss? Un otrs jautājums man ir, kāpēc eiro kurss nav iepriekšējais, kāds bija, kad mēs piesaistījām latu?
