VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. novembrī, 2012
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Parādu piedziņa
3
4
3
4

Ir pēdējais brīdis sākt skaidrot par eiro!

LV portālam: ANDRIS GOBIŅŠ, „Eiropas Kustības Latvijā” prezidents

Andris Gobiņš: „Sabiedrības kritiskais viedoklis par eiro balstās uz kopīgās nedrošības un ne sevišķi plašas informētības pamata. Bez faktuālas informācijas jebkura diskusija dod vielu dažādām spekulācijām un arī nepamatotiem pieņēmumiem.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Virzība uz mērķi - eiro ieviešana ar 2014.gada 1.janvāri - ir stabila. Saeima sākusi skatīt eiro ieviešanas likumprojektu. Nav šaubu, ka valūtas maiņa Latvijā nebūs vienkārša – sabiedrības negatīvā attieksme pret to sasniegusi nebijušus apmērus. Tomēr sabiedrības viedoklis un tās intereses nav gluži viens un tas pats, secina „Eiropas Kustības Latvijā” prezidents ANDRIS GOBIŅŠ, norādot: ir pienācis pēdējais brīdis saprotami izskaidrot to cilvēkiem.

Eiro ieviešanu Latvijā, kā liecina aptaujas, patlaban atbalsta vien 12–15 procenti iedzīvotāju. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie skepses iemesli?

Tajā summējas vairāki faktori – kopējais negatīvais fons, ko rada pastāvīgās ziņas par finanšu problēmām atsevišķās eirozonas valstīs, emocionālie iemesli, kas saistīti ar mums Latvijā tik mīļā, pierastā un simboliskā lata zaudēšanu, kā arī bažas par to, ka Latvijai nāksies veikt noteiktas iemaksas "eiro kluba" kopējā kasē. Un vēl arī parastās bailes no nezināmā kā tāda.   

Pašlaik eiro ieviešanai ir ļoti neizdevīgs brīdis, jo pret to summējas gan emocionālie, gan praktiskie apsvērumi. Kas valdībai būtu jādara, lai pārliecinātu sabiedrību par savu mērķi – eiro ieviešanu?

Atbalsts eiro Latvijā ir tik kritiski zems, ka kļuvis jau bīstams. To vairs nevar ignorēt. Ir jārīkojas visiem iesaistītajiem - gan valdībai, gan Latvijas Bankai, gan parlamentam, sabiedriskajām organizācijām. Jo ieviest eiro – tas ir visas valsts, ne tikai valdības mērķis.

Kā jau minēju, patlaban daļas sabiedrības kritiskā viedokļa par eiro pamatā ir kopēja nedrošība un ne sevišķi plaša informētība. Daļu no bailēm var kliedēt ar precīzu informāciju. Protams, ka eiro ieviešana var nozīmēt dažādus ieguldījumus vai izdevumus īstermiņā, piemēram, kases aparātos, tomēr jāskatās, cik lieli tie ir, un vienlaikus jāapzinās tūlītējie un ilgtermiņa ieguvumi. Ir jāskaidro, ka iespējamā cenu celšanās, visticamāk, notiktu jebkurā gadījumā. Ar eiro ieviešanu saistītā papildu inflācija citās ES valstīs, pēc Latvijas Bankas datiem, ir aptuveni 0,2 procenti.

Eiro ieviešanas izmaksas atsvērs ieguvumi, ko šāds solis valstij jau drīzumā dotu ar labāku kredītreitingu. Tas, visticamāk, nozīmē simtos miljonu mērāmu ārējā aizņēmuma atmaksas atvieglošanu, investoru uzticības palielināšanos, darbavietu skaita pieaugumu, valūtas drošību, stimulu un ietaupījumus mūsu eksportējošajiem uzņēmumiem, vieglāku cenu salīdzināšanu un konvertācijas ietaupījumus jebkuram, kas kādreiz ceļo, naudiņu pelna vai kredītu maksā eiro.

Visiem interesentiem būtu jābūt pieejamiem valsts attīstības scenārijiem eiro ieviešanas gadījumā – gan optimistiskiem, gan pesimistiskākiem. Bez faktuālas informācijas jebkura diskusija dod vielu dažādām spekulācijām un arī nepamatotiem pieņēmumiem. Tai skaitā, bailēm no nezināmā, ko novēršot sabiedrības atbalsts eiro noteikti palielinātos. Patlaban tā visa jūtami pietrūkst, bet laika vairs nav daudz.

Iespējams, skaidrojumos par valūtas maiņas reālajiem rezultātiem jāiesaista ekonomisti un citi eksperti no Igaunijas, kas varētu dalīties konkrētā pieredzē. Atskatoties uz citu valstu praksi ceļā uz eiro ieviešanu, redzam, ka, piemēram, Vācijā cenas vienām precēm tiešām palielinājās, bet citām – samazinājās. Visticamāk, tas ir cilvēcīgi, ka cenu pieaugumam dažām precēm pievēršam lielāku uzmanību nekā samazinājumam citām.

Fakti un emociju uzburtās ainas mēdz ievērojami atšķirties. To var attiecināt arī uz populāro pieņēmumu, ka palikšana pie lata mūs pasargātu eirozonas sabrukuma gadījumā. Patiesībā, ja tas notiktu, kas gan maz ticams, Latvija, kuras ekonomika ir cieši saistīta ar eirozonas valstīm, ciestu jebkurā gadījumā. 

Eiro ieviešana lielā mērā tiek uzlūkota kā politiskās elites projekts. Ņemot vērā, ka Latvijā tā nav sevišķi populāra, argumentācija par labu eiro ieviešanai, ar ko operētu valdība, lielu uzticību sabiedrībā varētu arī neraisīt...

Jā, iespējams. Tāpēc liela nozīme būtu pozitīvu reputāciju iemantojušu cilvēku līdzdalībai skaidrojumos par eiro. Piemēram, nupat atbalstu eiro ieviešanai pauda komponists Pēteris Vasks, saistot to ar mūsu identitāti, tās piederību Rietumeiropas kultūras telpai, kuras sastāvdaļa ir arī vienota valūta. Šim piemēram ar vai bez politiska atbalsta varētu sekot arī citi.

Ir jārīkojas nekavējoties! Ja sabiedrības atbalsts eiro turpinās saglabāties tik katastrofāli zems, šis fakts var tikt izmantots sarunās par Latvijas gatavību eiro ieviešanai. Ja kāds būs pret to, šis arguments neapšaubāmi tiks celts gaismā. Tas, ja atceramies, cik neliela sīkuma dēļ eiro ieviešanu 2006.gadā atteica Lietuvai, nav izslēgts. Šāds lēmums var draudēt arī mums; riski ir lielāki, kamēr atbalsts sabiedrībā ir zems.  

Liela daļa sabiedrības, kura nenoraida eiro ieviešanu, uzskata, ka to labāk darīt, kad kļūs skaidrs eirozonas liktenis.

Protams, ka daudzās eiro valstīs ir lielas problēmas, kas iespaido arī valūtu kopumā. Taču, kad būs šis brīdis, cik drošs būs lats šajā starpposmā un cik simtiem miljonu mums kavēšanās maksātu? Cilvēcīgi minētais viedoklis ir saprotams, taču te atkal jāpalūkojas uz realitātēm. Valsts kredīts būs jārefinansē, aizņemoties naudu brīvajā tirgū, un tas valstij būs jādara jau 2014.gadā. Vai valsts, kura gadiem gājusi uz eiro, bet pēkšņi maina viedokli, vairo baņķieru uzticību? Vai investors, kam ir iespējas ieguldīt gan Latvijā, gan Igaunijā, redzot, ka viena no valstīm nedroši svārstās, vēlēsies savu kapitālu ielikt tajā? Lēmums atlikt eiro ieviešanu nozīmē jau 2014.gadā, refinansējot aizdevumu un veidojot valsts budžetu, zaudēt miljoniem latu.

Redzam, ka ir valstis, kas eirozonā iekļāvušās pie pirmās izdevības, kā Igaunija, gan tādas kā Polija, Čehija, Ungārija, kuras tik ļoti nesteidzas pievienoties šai valūtai.  Latvijas iedzīvotājiem varētu būt grūti saprast, kuras no tām dara pareizi, kuram virzienam sekot?

Polija ir daudz lielāka un ar gandrīz pašpietiekamu ekonomiku. Variējot ar savas valūtas kursu, Polija krīzes gados spēja būtiski samazināt tās negatīvo iespaidu. Arī Čehijas un Ungārijas ekonomikas ir ievērojami lielākas nekā Latvijas. Ungārijā ir populistiski konservatīva valdība; Čehijā ir prezidents, kas pozicionējies līdzīgi.  Turklāt Ungāriju eirozonā šobrīd neviens neņemtu. Vismaz ar tās pašreizējo valdību, kurai, to apzinoties, nekas cits neatliek kā ieņemt eiroskeptisku nostāju. 

Latvijā aktualizēts jautājums par referendumu par eiro ieviešanu. Vai būtu jādod iespēja tautai nobalsot?

Lai gan esmu par sabiedrības līdzdalību saistībā ar eiro ieviešanu, tomēr piekrītu viedoklim, ka tautas apliecinoša griba par to jau ir pausta, balsojot referendumā par valsts uzņemšanu ES, kas neapšaubāmi nozīmēja ātrāku vai vēlāku pievienošanos šai valūtai. Politiku ne vienmēr ir gudri balstīt uz sabiedriskās domas aptaujām, tomēr arī ignorēt tās nevajadzētu. Tāpēc prasu aktīvāku darbību no visiem iesaistītajiem. Darba ir daudz.

Par vienu no ES lielākajām problēmām tiek uzskatīts leģitimitātes trūkums. Veidojas apburtais loks – no vienas puses, mums ir grūti deleģēt vairāk pilnvaru centram, jo sakām, ka tas ir birokrātisks un neleģitīms, bet, kamēr pilnvaras nedodam, centrs paliek neleģitīms. Kā šo loku pārvarēt?

Leģitimitātes problēmas ES tiešam ir, arī nacionālajā un pašvaldību līmenī ir. Šajā ziņā ir nepieciešami pamatīgi uzlabojumi. Par to, kā uzlabot leģitimitāti ES kopumā, tiek runāts jau vismaz otro gadu desmitu. Situācija uzlabojas, taču, manuprāt, tas notiek pārāk lēni. Par to cīnās gan "Eiropas Kustība Latvijā", gan es patlaban Ekonomikas un sociālo lietu komitejā Briselē, lai pilnveidotu ikdienas dialoga pasākumus.

Eiropā tagad ir aktuāli runāt par pilsoņu līdzdalību ar tā saucamās Eiropas Pilsoņu iniciatīvas palīdzību, kas ir sava veida konsultatīvs balsojums, ne īsti referendums. Taču, manuprāt, daudz svarīgāk nekā atsevišķi konsultatīvi vai saistoši balsojumi ir ikdienas dialogs ar sabiedrību, kas balstās uz kvalitatīvu informāciju. Dialogu un konsultatīvos pasākumus ar sabiedrību vajadzētu pilnveidot tā, lai referendumi būtu nepieciešami tikai atsevišķos vai ārkārtas gadījumos. Atkal jāuzsver - ir jābūt izskaidrojošai sarunai ar sabiedrību, lai tā savus viedokļus par aktuālajiem notikumiem primāri varētu veidot, balstoties uz faktiem, nevis pēc izjūtām - patīk vai nepatīk.

Runājot par jautājumu deleģēšanu no nacionālā uz ES līmeni, es rosinātu drīzāk uzsvaru likt uz labāku sadarbību un koordināciju. Manuprāt, ir nepieciešama labāka koordinācija Eiropas valstu starpā ar skaidriem, visu ievērotiem spēles noteikumiem. Sevišķi svarīgi tas ir mazām valstīm, jo lielās vienmēr spēs argumentēt sev par labu.

Eirozonas paplašināšana zināmā mērā ir vēl ciešākas ES integrācijas pasākums. Taču, ja ES politiskā elite šo virzību atbalsta, to nebūt ne tik pārliecinoši var sacīt par ES pilsoņiem, kuriem būtu pamats teikt, ka politiķi nerīkojas viņu interesēs un saskaņā ar viņu pozīciju.

Te ir smalka nianse – kas ir intereses un kas pozīcija? Pozīcija var būt kāda īstermiņa iegriba, intereses atklājas, ja rokam dziļāk, un var ievērojami atšķirties no pozīcijas.

Runājot par eiroskepsi un integrāciju citās ES valstīs, man gribētos piebilst, ka pirms pēdējām vēlēšanām Nīderlandē bija bažas, ka kolosālus panākumus gūs populisti un radikāļi, kas bija par valsts izstāšanos no eirozonas. Taču notika tieši pretējais – vēlētāji atbalstīja Nīderlandes dalību eirozonā, lai gan šī valsts ir viena no lielākajām maksātājām kopējā budžetā. Cilvēku vairākums neuzķērās uz emocijām vai vieglām receptes veidīgām vārdu čaulām.

Nav šaubu, ka ir un vienmēr būs spēki, kas nevēlas ciešāku ES integrāciju un, savu viedokli paužot dzirdamākā veidā par citiem, iespējams, iespaido daudzu svārstīgo iedzīvotāju noskaņojumu. Taču tad, kad nonāk līdz konkrētai izvēlei, sevišķi tur, kur sabiedrība ir vairāk informēta, cilvēki, pat ja nav par to sajūsmā, galu galā izšķiras par, nevis pret eiro un Savienības ciešāku saliedētību. Tomēr nedomāju, ka referenduma izdevumi šajā gadījumā būtu samērojami ar jebkuriem iespējamiem ieguvumiem, taču tas nenozīmē, ka nebūtu jārunā par tām interesēm, kas slēpjas aiz eiro ieviešanas aizstāvju vai pretinieku pozīcijām.

Galīgais lēmums par Latvijas uzņemšanu eirozonā tiks pieņemts 2013.gada vasaras sākumā. Vai ir pamats bažām par populisma iespaidu uz eiro ieviešanu nākamgad gaidāmo pašvaldību vēlēšanu gaisotnē?

Tas jau notiek. Kāpēc gan, jūsuprāt, parādījās ierosme par referendumu? Kāpēc, piemēram, ZZS tagad pēkšņi ir pret eiro, ja neko tādu iepriekš nebija pauduši? Nav šaubu, ka atradīsies partijas, kas uz eiroskepses viļņa centīsies gūt sev labumu.

Kā, runājot par Latvijas politisko un ekonomisko interešu īstenošanu, jūsuprāt, vērtējama pašreizējā mūsu valsts pārstāvju darbība ES?

To ir grūti pavisam objektīvi novērtēt. Ir daudzas lietas, kas tiek darītas labi vai ļoti labi. Piemēram, mūsu lauksaimnieki kopā ar ierēdņiem un politiķiem ir daudz un arī diezgan veiksmīgi strādājuši, lai tiktu sadzirdēti diskusijā par Latvijai labvēlīgākiem platību maksājumiem. Līdzīgi varētu teikt par dažām sabiedriskajām organizācijām saistībā ar kohēzijas līdzekļiem. Taču, protams, vienmēr var izdarīt labāk.

Eiropas budžeta kontekstā esam stabili argumentējuši gan par maksājumiem lauksaimniecībai, gan kohēzijas līdzekļiem. Taču patlaban diskusijas nav tik daudz par vai pret kohēziju, bet par budžetu kopumā. Šajā ziņā, manuprāt, Latvija nav izmantojusi visas iespējas, kādas tai ir. Ja mūsu mērķis ir kohēzija vai lauki, tad mūsu interesēs diezin vai ir samazināt ES kopējo budžetu. No tā, kas publiski izskan, īsti nevar saprast, vai esam par vai pret to. Turklāt pēdējā laikā šajā jautājumā jūtams koordinācijas trūkums starp Baltijas valstīm. Ja Igaunija ir izteikusies par budžeta samazināšanu, tad Latvija tam var piekrist ar nosacījumu, ka tiek ievērots taisnīgums lauku jautājumos un kohēzijas maksājumi netiek samazināti. Taču ir jautājums, vai šādu priekšnosacījumu pēc teikuma sākuma daļas vēl kāds sadzirdēs.

Nav izslēgts, ka ES ietvaros eirozonas valstīm būs atsevišķs budžets. Ko tas varētu nozīmēt Latvijai?

Latvija ir definējusi, ka mūsu interesēs ir viena, nevis divu ātrumu Eiropa. Ja tā tomēr ir nenovēršama, mums vajadzētu būt tā dēvētajā ES kodolā, kas, protams, paliekot ārpus eirozonas, nav iespējams. Praktiski šādu budžetu izveidot varētu būt sarežģīti, un ir iespējami dažādi, šobrīd pietiekami neapzināti ilgtermiņa riski.

Divu ātrumu Eiropa jau faktiski pastāv.

Jā, taču veidojot, piemēram, atsevišķu eirozonas budžetu, šis efekts kļūs vēl izteiktāks.

Kā vērtējat Latvijas gatavošanos ES prezidentūrai 2015.gadā?

Sākums ir labs. Īpaši šai tēmai veltītā diskusiju ciklā, kas, iesaistot sabiedrības pārstāvjus, norisinājās šovasar, noteiktas visnotaļ pieņemamas Latvijas prezidentūras iespējamās prioritātes. Tālāk daudz kas būs atkarīgs no politiķiem. Svarīgi, lai patiešām derīgās idejas vēlāk netiktu atsijātas vai koriģētas ne uz to labāko pusi, kā tas jau noticis, pieņemot Nacionālās attīstības plānu, kurā ekonomikas uzrāviens izvirzīts, izņemot ārā sākotnējo ideju par dabas nenoplicināšanu.  Ir skaidrs, ka patlaban noteiktās prezidentūras prioritātes politiķi vēl mainīs. Taču jautājums – cik daudz? Un vai saglabās būtisko?

Vai ES valstu nespēja vienoties par Savienības budžetu un donorvalstu prasība par lielākas taupības nepieciešamību varētu atstāt kādu iespaidu uz eirozonas paplašināšanu un Latvijas kā saņēmējvalsts izredzēm iestāties tajā 2014.gada sākumā?

Vācijas mediji ziņoja, ka ES budžets vēl nekad nav pieņemts pirmajā piegājienā, tāpēc varbūt arī šajā gadījumā nevajadzētu pārmērīgi satraukties. Tomēr, protams, ir svarīgi, lai nebūtu fondu finansējuma pārrāvums. To novērst tagad varētu būt grūti.

Ja budžets būtu jau pieņemts un tas būtu sabalansēts, neļaujot diskriminēt Latviju un pārējās Baltijas valstis, tas noteikti nāktu par labu ne vien eiro ieviešanas diskusijās, bet valsts attīstībā un investīciju piesaistē kopumā. Droši vien kādi zinoši ekonomisti arī šajā punktā spētu aprēķināt ieguvumus un zaudējumus, kādi varētu veidoties, cerams, izcīnot kādu papildu miljonu platību maksājumos, bet riskējot ar fondu pārrāvumu un arī iespējamu kavējumu citu investīciju ieplūšanai Latvijā.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU