Pasaules karsto ziņu galvgalī pagājušajā nedēļā atradās vietējā parlamenta vēlēšanas Katalonijā, kurās vēlētāju atbalstu guvušas partijas, kas iestājas par turīgā reģiona pašnoteikšanos, pat neizslēdzot atdalīšanos no Spānijas. Jau gadiem līdzīgas tendences vērojamas arī citā šīs valsts reģionā – Basku zemē, kas pasaulē zināma ar separātistu grupējuma ETA teroristisko darbību.
Taču Spānija nav vienīgā Eiropas valsts, kurā saasinājušās senas šķelšanās tendences. Ziņu topus aizņem arī flāmiski runājošās Flandrijas vēlme atdalīties no frankofoniskās, ekonomiski vājākās Beļģijas daļas Valonijas. Šī paša iemesla dēļ kopš 20.gadsimta otrās puses rūpnieciskie Itālijas ziemeļi vēlas distancēties no lauksaimnieciskajiem dienvidiem. Savukārt 2014.gadā Skotijā notiks referendums par neatkarību no Lielbritānijas, kuras sastāvā tā bijusi jau vairāk nekā 300 gadu.
Šķeļ materiālās un kultūras atšķirības
Katalonijas reģions ar administratīvo centru Barselonu faktiski jau pastāv kā valsts valstī. Tai ir sava – katalāņu valoda un kultūra. Spānijas konstitūcija reģionam, kurā ir aptuveni 7,5 miljoni iedzīvotāju, paredz plašu autonomiju, patstāvību nodokļu iekasēšanā un lemšanā par līdzekļu izlietojumu. Vienlaikus Katalonija ir bagātākais no 17 Spānijas apgabaliem un veido apmēram piektdaļu valsts nacionālā kopprodukta. Valsts budžetā kataloņi iemaksā vairāk nekā no tā saņem. Katalonijas premjerministrs Artūrs Mass apgalvo, ka, iegūstot neatkarību no Spānijas, Katalonija būtu septītā bagātākā ekonomika ES, rēķinot uz vienu cilvēku. Pirmsvēlēšanu sabiedriskās aptaujas liecina, ka atdalīšanos no Spānijas atbalsta aptuveni puse reģiona iedzīvotāju. A.Mass solījis rīkot referendumu par Katalonijas pašnoteikšanos, ja jaunajā parlamentā vairākums to atbalstīs.
Sava valoda (euskera) un kultūra ir arī Spānijas un Francijas pierobežā vēsturiski mītošajiem baskiem, kuru reģionu apdzīvo apmēram divi miljoni cilvēku, no kuriem daudzi ir ienācēji un nepieder basku tautībai. Atšķirībā no kataloņiem postindustriālo lejupslīdi piedzīvojušie baski nevar lepoties ar augstu ekonomiskās attīstības līmeni, taču gadu desmitiem šis reģions izcēlies ar nacionālistisko separātistu organizācijas ETA (Euskada Ta Askatasuna jeb Baskija un Brīvība) teroristisko darbību, kas kopš grupējuma izveidošanas pagājušā gadsimta 50.gadu beigās prasījusi simtiem upuru. Basku zemes iedzīvotāju vairākums tomēr neatbalsta radikālos separātistus un neprasa reģiona neatkarību no Spānijas.
Materiālie, ne tik daudz etniskie apsvērumi bijuši par iemeslu Ziemeļu līgas izveidošanai Itālijā 20.gadsimta 80.gados ar mērķi atdalīt attīstītos rūpnieciskos valsts apgabalus no daudz nabadzīgākajiem lauksaimnieciskajiem dienvidiem. Kopš 90.gadiem Ziemeļu līga spējusi nodrošināt sev vietu valdošajās koalīcijās un joprojām uztur separātisku politiku, par savām prioritātēm pasludinot teritoriālo un fiskālo federālismu. Organizācija vēlas izveidot autonomu reģionu Padaniju, kas apvienotu Lombardiju un tai piegulošos reģionus. Atšķirībā no kataloņiem Ziemeļu līgas līderi pauž kritisku nostāju pret ES un tās politiku.
"Pēc pašu kataloņu aplēsēm, iegūstot neatkarību, Katalonija patlaban būtu septītā pārtikušākā valsts ES."
Citādi ir ar Skotiju, kas ar ūnijas līgumu Anglijai pievienota jau kopš 1707.gada, taču faktiski sevi vienmēr uzskatījusi par atsevišķu zemi ar lingvistiskām un reliģiskām atšķirībām. Skotijai kopš 1999.gada ir savs parlaments ar ierobežotām tiesībām un valdība. Lielbritānijas un Skotijas premjeri oktobrī parakstīja vienošanos par Skotijas neatkarības referenduma rīkošanu 2014.gada rudenī. Lielbritānijas budžetā Skotija iemaksā mazāk nekā no tā saņem, taču reģiona spēja uzturēt sevi kā neatkarīgu valsti netiek apšaubīta. Tiesa, nav zināms, vai šāds scenārijs piepildīsies, jo saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām pilnīgu atdalīšanos no Lielbritānijas atbalsta tikai 29% Skotijas iedzīvotāju, bet 53% ir pret.
Daudz nopietnāka konfrontācija vērojama Beļģijā, kur kopš 20.gadsimta vidus, pateicoties ātri augušajām pakalpojumu, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomām, strauji attīstījusies flāmu apdzīvotā valsts ziemeļu daļa, atstājot tālu iepakaļ postindustriālos depresīvos dienvidus. Turklāt šos apgabalus šķir lingvistiskā barjera, kā arī vēsturiski rēķini. Laikā, kad attīstības kulmināciju piedzīvoja rūpnieciskā frankofoniskā Valonija, tā savu dominanti uztiepa tolaik zemnieciskajiem flāmiem, kas to joprojām nav spējuši aizmirst. Flāmu un valoņu konfrontācijas dēļ Beļģijā vienmēr bijis grūti nodrošināt vienotu politisko vadību. Pirms pašreizējās Ministru kabineta izveidošanas pagājušā gada decembrī valsts bez pilnvērtīgas valdības pavadīja 18 mēnešus.
Gan jau minētajās, gan citās ES valstīs ir apgabali ar savu pietiekami spēcīgu atšķirīgu identitāti. Piemēram, Spānijā bez Katalonijas un Basku zemes tādi ir Galisija un Navarra, Velsa – Lielbritānijā, Korsika un Bretaņa – Francijā, Bavārija – Vācijā.
Kritiskā masa nav sasniegta
Kopš Otrā pasaules kara globālā politiskā karte ir krietni mainījusies, kļūstot arvien sadrumstalotāka. Šajā laika posmā pasaules valstu skaits no apmēram pieciem desmitiem pieaudzis līdz diviem simtiem, nacionālisma uzvaras gājienu ilustrē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Separātisma tendences ES pašlaik saasinājusi krīze un centieni tās radītās problēmas risināt centralizēti. Nacionālā valsts šajos apstākļos atkal kļuvusi pievilcīga ar to, ka piedāvā lēmumu pieņemšanas brīvību, neatkarību likumdošanā un finanšu jautājumos. "Labāk būt pirmajam ciemā nekā otrajam Romā," Romas imperatoru Gaju Jūliju Cēzaru citē politologs.
Lai gan atsevišķās valstīs vērojamas separātisma izpausmes, kritiskā masa, kas varētu apdraudēt ES vienotību, pagaidām nav sasniegta, uzskata Andris Sprūds. Turklāt, ja arī kādas valsts reģions iegūtu neatkarību, tas visticamāk tomēr necenstos palikt ārpus ES.
Katalonijas neatkarību nepieļauj Spānijas konstitūcija, un, to apzinoties, iespējams, reģiona politiķi, ierosinot referendumu par atdalīšanos, patlaban izspēlē kārti, lai panāktu Madrides piekāpšanos finanšu jautājumos, kas ļaut kataloņiem paturēt lielāku budžeta daļu. Tāpat kā pasaulslavenā arhitekta Antonio Gaudi grandiozā Svētās ģimenes katedrāle Barselonā nekad nebūs gatava, tā arī Katalonijas neatkarība vienmēr paliks mērķis, uz ko tiekties, pilnībā nesasniedzot to, salīdzina politologs.
Arī Skotijā visticamāk lielākā daļa vēlētāju tomēr nenobalsošot par pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas, ko gan nevar tik droši teikt par flāmu vēlētājiem Beļģijā, kuru centieni atbrīvoties no pienākuma uzturēt trūcīgākos valoņus agrāk vai vēlāk visdrīzāk vainagosies panākumiem.
"Kopš Otrā pasaules kara globālā politiskā karte ir krietni mainījusies."
Separātisma problēma atklāj Eiropas daudzšķautņainību un apliecina, ka tā līdzīgi jau minētajai katedrālei nekad nebūs pilnīgi nobeigta ideāla konstrukcija, skaidro A.Sprūds. Taču, lai arī daudzo spēlētāju intereses ES līdzsvarot vienmēr būs sarežģīti, labā ziņa ir tā, ka tie nenoraida Eiropas ideju kopumā.
Tiesa, ir arī daudz skeptiskāki viedokļi par ES kā Eiropas valstu nākotnes kopējo ietvaru, sevišķi runājot par Savienības pilsoņiem, nevis tās politiskajiem līderiem. Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009.gadā piedalījās mazāk nekā puse bloka vēlētāju, kas liecina gan par iedzīvotāju vienaldzību, gan daudzējādā ziņā neuzticēšanos Savienības politikai.
"Pieaug pretestība ES centralizācijai, un atklāts ir jautājums, vai nacionālais vilnis, kurš pēc Otrā pasaules kara bija it kā apvaldīts, nesagraus ES no iekšienes," pauž vēsturnieks, sabiedrisko attiecību analītiķis Kārlis Daukšts. Apstākļos, kad nākas sadzīvot ar ierobežotiem resursiem, Briseles centieni palielināt kontroli pār jomām, kas tradicionāli bijušas dalībvalstu suverēnā kompetencē, daudzviet briedina nacionālo aizvainojumu.
Neaizmirst Latgali
Aizvainojumu un nepārliecinātību par "centra" patiesu ieinteresētību reģiona problēmās nāktos uzskatīt arī par potenciāla separātisma iemesliem Latvijā. Lai arī Latgali pieņemts uzlūkot kā pašsaprotamu Latvijas sastāvdaļu, tās atšķirīgās vēsturiskās attīstības sekas jūtamas vēl šodien. Latgale, atzīstot latgaliešu piederību latviešu tautai, 1917.gadā izšķīrās par atdalīšanos no Vitebskas guberņas un pievienošanos pārējai topošās Latvijas teritorijai, taču no nabadzīgā brāļa lomas tai īsti atbrīvoties nav izdevies – pastāvīgā ekonomiskā atpalicība un mentalitātes atšķirības Latgali joprojām nostāda citādā situācijā un rada augsni separātiskām idejām. Šogad oktobrī, solot rosināt referendumu ar nodomu panākt Latgales autonomiju, klajā nāca partijas "Par dzimto valodu" līderis Vladimirs Lindermans.
"Separātisma problēma atklāj Eiropas daudzšķautņainību."
"Viedokli, ka latgalieši ir atsevišķa tauta ar savu atsevišķu valodu centās uzturēt jau komunistiskie spēki ar Pēteri Stučku priekšgalā, un turpināja pie tās pieturēties arī 20. un 30.gados, popularizējot Latgalē autonomijas tiesības. Šī ideja nav aizmirsta, un to cenšas reanimēt arī mūsdienu politiskajās spēlēs," norāda K.Daukšts. Vietām Latgalē, ieskaitot tās lielāko pilsētu Daugavpili, ir veseli galvenokārt krievu un baltkrievu apdzīvoti rajoni, kuros, izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību ar situāciju valstī, var mēģināt uzkurināt separātisku noskaņojumu. "Taču pats kā latgalietis varu teikt, ka vairumam latgaliešu un, domājams, arī lielākajai daļai Latgales cittautiešu ideja par nošķiršanos no pārējās Latvijas nav pieņemama," skaidro K.Daukšts. Runājot par Krieviju kā potenciāli pievilcīgu metropoli Latgales slāvu izcelsmes iedzīvotājiem, eksperts norāda: "Neaizmirsīsim, ka Latgalē gadsimtiem dzīvojuši vecticībnieki, kas nekādi nav Krievijas impērijas piekritēji."
Patlaban nav pamata domāt, ka Latgale varētu atdalīties – par šāda pavērsiena iespējamību neliecina ne iedzīvotāju vairākuma noskaņojums, ne ekonomiskās realitātes, uzskata A.Sprūds. Taču vienlaikus norāda: "Ne visu nosaka ekonomika. Kritiskā masa, sevišķi ja kaimiņos ir valstis, kas vēlas to radīt, var izveidoties arī no citām situācijām. Valdībai ir jārīkojas gudri un jāredz viss spēles laukums."
Līdzīgi domā arī K.Daukšts: "Latgalietim svarīgs ne tik daudz tas rublis, bet cilvēciska cieņa. Valdībai būtu reālistiskāk jāvērtē kopējais fons, vairāk vērības jāvelta latgaliešu kulturālajām un mentālajām vēlmēm, arī informatīvajai politikai, televīzijas, radio un interneta portālu darbībai Latgalē."
