2013.gads un arī šis gads ES tika pasludināts par Pilsoņu gadu, lai veicinātu eiropiešu informētību par ES pilsoņu tiesībām un rosinātu aktīvu pilsoniskumu. Tai pašā laikā retais par šo gadu vispār būs dzirdējis, nebija valsts mēroga diskusiju par Eiropas pilsoniskumu un tā nozīmi. Kā izskaidrot šo pretrunu?
Mazs, bet būtisks precizējums: reālais Pilsoņu gads, kas bija arī pamanāmāks, bija pagājušais gads; šis ir tikai iesākto aktivitāšu turpinājums. Lielu aktivitāšu nacionālajā līmenī diemžēl tiešām nebija, izņemot Eiropas pilsoņu dialoga pasākumu ar eirokomisāra Andra Piebalga līdzdalību, kurā, ja tā drīkst izteikties, lielie, svarīgie Briseles politiķi tikās ar sabiedrību. Tas gāja kopā ar tematiskajiem pielikumiem vienā otrā dienas avīzē. Bija arī Eiropas Komisijas aktivitātes draugiem.lv portālā. Tātad – šis tas ir bijis, taču jāatzīst – ne īpaši daudz. Galvenais iemesls tam ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu, ko ļoti spēcīgi kritizēja gan pilsoniskā sabiedrība, gan Eiropas Parlaments.
Visiem zināms, ka viens no būtiskākajiem ES trūkumiem, raugoties no pilsoņu pozīcijām, ir tieši leģitimitātes, demokrātijas nepietiekamība. Tai pašā laikā Eiropas Pilsoņu gada aktivitātēm bija atvēlēts viszemākais budžets, kāds jebkad bijis veltīts kāda Eiropas gada īstenošanai. Kā jūs to izskaidrotu?
Taupības režīma sekas ne bez Lielbritānijas premjera līdzdalības, kurš visiem prasīja taupību, pats gan ar to sevišķi neaizraujoties. Šī acīmredzot izrādījās joma, kurā Eiropas Komisijas ierēdņi iespējas ietaupīt saskatīja visvairāk. Kopumā piešķīra miljonu, taču, sadalot uz visu ES, tas ātri vien izčibēja. Ko varēja izdarīt, to izdarīja. Jāsaka paldies Kultūras ministrijai, kurai izdevās piesaistīt papildu līdzekļus no citiem ES avotiem, kam pateicoties Pilsoņu gada ietvaros tika sarīkotas piecas reģionālās diskusijas – par sieviešu lomu politikā, uzņēmējdarbībā, jauniešu nodarbinātību un citām tēmām. Apkopotie viedokļi iekļauti darbā ar Pilsoņu gada rezultātiem Briselē.
Pateicoties NVO, kas uz saviem pleciem šo gadu lielā mērā ir iznesušas, tapis rekomendāciju saraksts, kurš diezgan skaidri iezīmē, kā ES risināt demokrātijas un leģitimitātes problēmas. Tas ir vistaustāmākais rezultāts. Paralēli tam ir risinājies lielais politiskais process, kur tiesiskuma komisāre V.Redinga ar dalībvalstu līdzdalību ir centusies risināt vairāk tehniskas dabas jautājumus. Piemēram, attiecībā uz situācijām, kad cilvēks no Latvijas dodas uz Īriju vai Angliju, - kas notiek ar dzīvesvietas pierakstu, apdrošināšanu, bankas kontiem, risinājumiem nelaimes gadījumos, sadarbību starp Latviju un uzņēmējvalsti. Ikdienā, iespējams, to nejūt, bet, tiklīdz cilvēks izmanto Eiropas pilsoņa tiesības, dodoties studēt vai strādāt uz citu ES valsti, neatrisinātu problēmu skaits ir vēl samērā liels. Taču tās ir identificētas, un ir nepieciešamība strādāt, lai situāciju uzlabotu.
Eiropas Pilsoņu gada alianse (EPGA)* uzskata: lai risinātu ar pilsoniskumu un leģitimitāti saistītās problēmas, "nepieciešamas lielas izmaiņas Eiropas politikas īstenošanas kārtībā". Par kādiem pārkārtojumiem varētu būt runa?
Par institūciju atvērtību un lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu. Te ir dažādi līmeņi. Eiropas Parlamentā lēmumu pieņemšana ir salīdzinoši caurspīdīga – sēdes tiek translētas, taču ir arī trūkumi, piemēram, nav zināms, ar kādiem lobijiem deputāti ir tikušies pirms lēmuma pieņemšanas. To būtu svarīgi publiskot pirms lēmumu pieņemšanas, lai varētu kompetenti vērtēt balsojumus. Lielāki trūkumi ir Eiropas Padomē, kur dalībvalstis tiekas ministru, ministru prezidentu vai zemākā darba līmenī. Tas viss šobrīd notiek aiz slēgtām durvīm, kas neatbilst Eiropas pamatdokumentiem. Lisabonas līgumā, tā 10. un 11.pantā, ir skaidri un gaiši teikts, ka lēmumu pieņemšanas procesiem jābūt līdzdalīgiem un caurspīdīgiem. Eiropas Padomei ir smagi jāpiestrādā, lai to nodrošinātu.
Vēl kāda problēma – kad lēmumu sagatavo Eiropas Komisija, par to pēc tam lemj Eiropas Padomē un Eiropas Parlamentā. Parlamentā tas notiek pietiekami saprotami, Padomē – jau ar trūkumiem, pavisam necaurspīdīga lieta kļūst, kad lēmums nonāk nākamajā posmā. Proti, kad abu minēto institūciju viedokļi nesakrīt, gala lēmums tiek pieņemts slēgtā sanāksmē, kurā piedalās daži Komisijas, Padomes un Parlamenta pārstāvji. Tātad beigu beigās viss ir viena vai dažu cilvēku rokās. Jāpiebilst, ka šajās starpinstitūciju sanāksmēs bieži vien nonāk un tiek pieņemti paši svarīgākie ES lēmumi.
Nereti kā labai demokrātijas praksei neatbilstošs tiek minēts fakts, ka vienīgā ES pilsoņu tieši vēlētā institūcija joprojām ir Eiropas Parlaments. Vai ir izkristalizējušies piedāvājumi, ko šajā ziņā būtu jāmaina?
Ir pilnīgi skaidrs, ka ES ir jābūt reprezentatīvās un tiešās līdzdalības formu kopumam. Viena no rekomendācijām, kas iezīmējās šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir Eiropas Komisijas prezidenta ievēlēšana kopā ar Parlamentu tiešās vēlēšanās, tādējādi dodot viņam spēcīgāku mandātu iepretim dalībvalstīm, kas patlaban, ja tā var izteikties, viņu bieži mēdz dancināt. Ja Merkele, Kamerons vai Olands kaut ko grib, viņiem pietiek stingrāk uzsist ar dūri pa galdu, un tas, kurš beigu beigās būs spiests piekāpties, visdrīzāk ir Barrozu.
Šogad notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās partijas jau deklarēja, kas būs viņu Eiropas Komisijas vadītāja kandidāts, ja tās iegūs vairākumu. Taču, kā labi atceramies, tikai pēc vairāku nedēļu neskaidrības šo posteni dabūja vēlēšanās visvairāk balsu ieguvušās Tautas partiju grupas kandidāts Junkers. Līdzšinējo vienošanos par šī amata kandidāta izraudzīšanos no vēlēšanu uzvarētāju vidus, kā izrādās, varēja traktēt dažādi. Arī tas neliecina par labu caurspīdīgumam, kā patiesībā notiek šis process. Un jautājums nav tik daudz par to, kurš šo posteni galu galā dabūja, bet par to, vai sabiedrībai reiz izteikti solījumi tiek pildīti.
Tagad soli pa solim ejam uz to, lai Eiropas Komisijas vadītāju ievēlētu tiešās vēlēšanās un tādējādi stiprinātu šīs institūcijas lomu. Manuprāt, tas ir arī Latvijas interesēs, jo dancināt Komisijas prezidentu var lielās valstis, bet mazai valstij ir svarīgi, lai būtu skaidri spēles noteikumi, jo mazai dalībvalstij tās tāpat būs jāpilda. Turklāt mazas valsts interesēm vairāk atbilst pēc iespējas spēcīgāks pārstāvis, kas atbild par Eiropas interesēm kopumā. Tas dod garantiju, ka mūsu intereses tiek ņemtas vērā, nekā tad, ja galvenā teikšana ir primāri Merkeles, Kamerona vai Olanda rokās.
EPGA norāda: progress attiecībā uz Eiropas pilsoniskumu ir iespējams tikai tad, ja Eiropas un nacionālā līmeņa institūcijas pierādīs, ka ir atsaucīgi sadarbības partneri. Kā vērtējamas Latvijas institūcijas šajā kontekstā?
Par to man ir ļoti dalītas izjūtas. No vienas puses, daudzējādi pozitīvā ziņā esam līderu pozīcijās ES, jo pilsoniskās līdzdalības jomā Latvijā ir attīstīti tik labi instrumenti, ka citas valstis, ieskaitot Igauniju, kura prot sevi ļoti labi zīmolot, varētu mūs tikai apskaust. Ir atklātas Ministru kabineta sēdes, kuras translē video, kā nav nekur citur Eiropā. Tomēr Latvijā ir arī ārkārtīgi lieli trūkumi, jo būtiski lēmumi par spīti tam, ka šeit darbojas daudzi labi līdzdalības instrumenti, var tikt pieņemti slēgtās sēdēs vai bez iepriekšēja un kvalitatīva dialoga ar pilsonisko sabiedrību. Svarīgi lēmumi tādējādi pieņemšanas procesam cauri var izslīdēt nemanīti vai bez pienācīgas uzmanības, kā ar to saskārāmies, piemēram, saistībā ar stingrajām nekaitīguma normām attiecībā uz kūpinājumiem. Ja kāds ierēdnis būtu iedomājies par to aptaujāt pašus kūpinātājus, pietiktu ar dažiem telefona zvaniem pirms lēmuma pieņemšanas, lai visa pēc tam saceltā milzu problēma un ažiotāža nemaz nebūtu radusies. Varētu jau teikt, ka pašiem pārtikas ražotājiem vajadzēja sekot līdzi lēmumiem, kas skar viņu nozari, tomēr informēt sabiedrību par politiski noteiktām pārmaiņām ir jābūt arī politiķu un ierēdņu primārajam uzdevumam.
Tas apliecina zināmu problēmu: Latvijas sabiedrībai ir distancēta attieksme pret "Eiropas lietām", ieskaitot interesi par savām tiesībām. Kas patlaban, jūsuprāt, ir šīs atturības pamatā?
Tas ir ļoti apjomīgs jautājums, kurš sakņojas dziļāk nekā tikai attieksmē pret Eiropas Savienību. Pirmkārt jāsaprot, ka Eiropas lietas ir mūsu lietas. Tās tiešā veidā ietekmē mūsu ikdienu tagad un nākotnē. Ja runājam konkrēti par mūsu tiesību izmantošanu Eiropas Savienībā vai interešu lobēšanu, tad, skatoties uz Briselē notiekošo, bieži ir tā, ka Igaunijas pārstāvis viedokli savas valsts interesēs paudīs ļoti aktīvi, lietuvietis – dažreiz, bet latvietis ļoti retos gadījumos. Kāpēc tā notiek? Ierēdniecības kontekstā raugoties, iespējams, ierēdnim būt aktīvam ir kā papildu nasta un liekas galvassāpes. Iniciatīva un aktivitāte ierēdniecībā parasti netiek novērtēta pozitīvi, bet drīzāk negatīvi: ko tu tur lien, kamdēļ tev tas ir vajadzīgs? Igaunijā acīmredzot tas ir pretēji, un Igaunijas intereses Eiropā bieži ir sadzirdamas labāk nekā Latvijas. Tātad mums ierēdniecībā ir jāmaina attieksme, taču arī sabiedrībā kopumā, jo ierēdņi ir daļa no tās. Kā par laimi, Latvijas intereses visbiežāk ir tuvas Igaunijas interesēm (ironiski smejas) un igauņi palīdz atrisināt vienu otru Latvijas problēmu.
Viena no EPGA prasībām dalībvalstīm ir nodrošināt sociālo kohēziju un risināt ekonomiskās krīzes sociālo ietekmi, atbalstot godīgu un vienlīdzīgu labklājības un ienākumu pārdali, ieviešot progresīvo nodokļu sistēmu. Jāatzīst, tieši Latvija pastāvīgi ienākumu un sociālās nevienlīdzības ziņā ir starp ES līderēm, ko apliecina mūs valsts džini koeficients. Kā piespiest politiķus rīkoties sociālāk valstī, kurā vēlētāji nepieprasa šādu politiku?
Te no sabiedrības līdzdalības pārejam uz plašāku tēmu – sociālajiem aspektiem. Pamatideja ir, ka cilvēkam ir grūti būt pilsoniski aktīvam, ja viņš nespēj nopirkt mazi vai samaksāt par dzīvokli. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem Latvijā tiešām ir katastrofāli liela. Kā iespējams piespiest politiķus ieklausīties šajās rekomendācijās? Domāju, vienotas receptes šeit nav. Iespējams, uz sociālo jautājumu var paraudzīties no citas puses. Proti, mums Latvijā ir izteikta taisnīguma izjūta. Ja šeit būtu ļoti sociāla valsts ar plašāku pabalstu klāstu nekā šobrīd, visticamāk, ar to daudzi arī nebūtu īsti mierā, jo nespētu pieņemt, ka, piemēram, cilvēks, kas strādā, saņem tikpat, cik cilvēks, kas nestrādā, vai cits, kas savā mūžā nostrādājis 30 vai 40 gadu, pensijā saņem gandrīz tikpat, cik kāds, kurš strādājis ievērojami mazāk vai pat nemaz. Manuprāt, par šo jautājumu ir jānotiek arī plašam pilsoniskam dialogam. Taču jāsecina: mēs kā sabiedrība neesam iemācījušies savus politiķus un ierēdņus audzināt. Ja viņi ir tautas kalpi, tad sabiedrībai kā darba devējam ir uzdevums viņiem norādīt, kā strādāt. Šī atbildības nasta mums ir jāuzņemas vairāk, kam savukārt nepieciešama labāka izglītotība un pilsoniskā apziņa.
Latvijā kritiku izpelnījās fakts, ka bēgļiem tiek nodrošināts lielāks pabalsts nekā vidējā pensija mūs valstī. EPGA aicina ES pilsoņu tiesības nodrošināt visiem ES dzīvojošajiem, tātad arī trešo valstu piederīgajiem. Taču vai tas nav pretrunā ar pilsonības principiem, ka tā personai jau ir kopš dzimšanas vai jānopelna, apliecinot lojalitāti?
Tas ir punkts, par ko Eiropas kustība Latvijā un Latvijas pārstāvji, kas piedalījās šo rekomendāciju izstrādē, pauda kritiku. Taču šādu EPGA nostāju savulaik noteica daudzu Eiropas vidienes un dienvidrietumu valstu viedoklis. Iespējams, sevišķi zinot Itālijas samilzušās problēmas ar Āfrikas bēgļu uzņemšanu, patlaban tas būtu atšķirīgs. Ideja dot Eiropas pilsoņu tiesības trešo valstu pilsoņiem nebija īpaši reāla jau tad, kad tā radās, bet patlaban tā ir vēl neiespējamāka. Galu galā šis jautājums ir katras dalībvalsts ziņā. Ja mēs šo ideju nepieņemam, varam to noraidīt.
Summa, ko patlaban Latvija tērē bēgļiem, attiecībā pret valsts budžetu ir niecīga, taču, ja pabalsta apmērs pārsniedz lielas daļas iedzīvotāju ienākumus, protams, tas rada jautājumus.
2012.gadā iedibinātā Eiropas Pilsoņu iniciatīva dod iespēju pilsoņiem tiešā veidā piedalīties ES politikas veidošanā, aicinot Eiropas Komisiju ierosināt jaunus tiesību aktus. Taču, lai priekšlikumu pieņemtu, jāsavāc vismaz miljons pilsoņu balsu no vismaz septiņām valstīm. Vai šis slieksnis nav par augstu, ja runa ir tikai par iespēju izteikt iniciatīvu?
Pašlaik bijušas divas iniciatīvas, kas savākušas nepieciešamo parakstu skaitu. Latvijas prezidentūras laikā aprīlī Eiropas Komisija nāks klajā ar ziņojumu par nepieciešamiem uzlabojumiem saistībā ar Pilsoņu iniciatīvu. Līdz šim galvenā kritika, kas izskanējusi, ir, ka iniciatīvas parakstu vākšana ir salīdzinoši sarežģīta un ļoti atšķirīga ES dalībvalstīs. Otrs, vēl lielāks trūkums ir tas, ka uz pirmajām divām iniciatīvām, kas savāca nepieciešamo parakstu skaitu, bija ļoti pieticīga ES institūciju reakcija. Reāla rīcība tikpat kā nesekoja. Protams, ka gala lēmumam ir jāpaliek lēmumu pieņēmēju rokās, jo iniciatīva nav referendums. Tomēr būtu vēlējies, ka institūcijas ieklausās labāk. Iespējams, minēto iemeslu dēļ strauji sarucis iniciatīvu skaits. Šobrīd oficiālajā EK mājaslapā parakstus vāc tikai trim iniciatīvām. Sākotnējā entuziasmā radušās iniciatīvas, kopumā 16, nesavāca nepieciešamos parakstus noteiktajā laikā vai arī pašas izbeidza parakstu vākšanu. Savukārt 19 nepārvarēja pirmo slieksni, jo neatbilda prasībām. Tas ir daudz. Ceru, ka jau minētajam 2015.gada Eiropas Komisijas aprīļa ziņojumam sekos arī konkrēta rīcība.
Nākamais Eiropas Savienībā ir Attīstības sadarbības gads. Ko tas varētu nozīmēt Latvijai, kādas iespējas tas paver?
Jāuzsver, ka mēs Latvijā bijām šī gada iniciatori. Interesanti un slavējami, ka Latvija, kas vēl nesen bija palīdzības saņēmējvalsts, nākusi ar šādu priekšlikumu un trīs gadu laikā spējusi panākt, ka tas kļūst par īstenību. Kādus rezultātus šis gads dos? Tas noteikti stiprina pašreizējo attīstības komisāru no Latvijas Andri Piebalgu un viņa portfeli un darbības jomu.
Otrkārt, pozitīvi tas, ka šis gads paver iespēju pievērst papildu uzmanību mūsu prioritārajiem attīstības sadarbības reģioniem, ES atbalsta saņēmēji nav, kā ierasts redzēt, tikai Āfrikā, bet arī tādās valstīs kā Gruzija, Moldova, mūsu tuvie austrumu kaimiņi, par kuriem Rietumeiropā domā par maz. Tur ieguldot līdzekļus un atbalstu, naudiņai būs lielāka efektivitāte, nekā to izdarot kaut kur citā kontinentā.
Trešais ieguvums no Attīstības sadarbības gada ir iespēja vairāk iesaistīties pasaules politikas veidošanā, par ko patlaban notiek plašas debates. Latvijai ar Eiropas prezidentūru būs diezgan nozīmīga loma Eiropas viedokļa līdzveidošanā, apkopošanā un koordinēšanā attiecībā uz nākamgad rudenī gaidāmo lielo ANO samitu, kurā iecerēts nospraust jaunos attīstības mērķus, kas neattieksies tikai uz to, kā bagātie palīdz nabadzīgajiem, bet uz visiem, tai skaitā arī uz mūsu pašu Latviju, tātad arī uz jautājumu, kā mazināt plaisu starp turīgajiem un trūcīgajiem.
Attīstības sadarbības konceptā ir arī drošumspēja, kas aptver trešo daļu Latvijas Nacionālā attīstības plāna prioritāšu līdz 2020.gadam – tātad tas, kā radīt tādus apstākļus, kas attiecas uz veselību, izglītību, nodarbinātību, lai cilvēks būtu drošs par savu nākotni. Ja kaut kad dzīvē noiet greizi, lai viņš sev būtu radījis glābšanas tīklus vairākos līmeņos,– lai līdzās ir radi, draugi, paziņas, darbavieta un sociālā sistēma, kas attur no kritiena bezdibenī. Šis drošumspējas aspekts, kā patlaban izskatās, jau drīzumā būs svarīgs arī pasaules līmenī. Varbūt tas ir optimistisks viedoklis, taču, manuprāt, Latvijai ir ļoti vērtīga pieredze, ir ar ko dalīties attīstības sadarbības jomā.
Iespējams, viss iepriekšminētais vairāk izskatās pēc politiķu atbildības lauciņa, taču tā nav. Ir lietas, ko var darīt katrs no mums. Piemēram, ja mums ir svarīgi palīdzēt izdzīvot vietējiem zemniekiem un, piemēram, ir interese uzturā lietot kvalitatīvu pienu, ir veidi, kā to izdarīt. Varam panākt, ka peļņu nesaņem lielveikals, bet lauksaimnieks. Rīgā jau attīstās tiešas iepirkšanas tīkli, cilvēki organizējas, bez lielajiem starpniekiem iepērkot, piemēram, produkciju no bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Tādējādi bez lieliem papildu pūliņiem zemnieks gūst godīgu samaksu, bet klients saņem tīrus produktus. Visi ir ieguvēji, un jūs ar to atbalstāt savu un citu cilvēku drošumu. Šādus un līdzīgus risinājumus, kas, starp citu, sasaucas ar Pilsoņu gada ideju, būs iespējas veicināt Attīstības sadarbības gadā. Attīstības gadam būs arī lielāki līdzekļi no Briseles.
Latvijas prezidentūras prioritārās jomas ir ES izaugsme un konkurētspēja, digitālā potenciāla izmantošana un informācijas sabiedrības veidošana, kā arī ES lomas stiprināšana un labklājības telpas veidošana globālā mērogā. Neviena no šīm prioritātēm vismaz tiešā veidā neliecina par demokrātijas un leģitimitātes trūkuma mazināšanu, lai gan tieši tas ir viens no galvenajiem iemesliem milzīgajam eiroskeptismam Latvijā un ES kopumā.
Manuprāt, tā ir kļūda. Eiropas kustība Latvijā pēdējo trīs gadu laikā bija strādājusi, lai demokrātijas un leģitimitātes vairošana, sabiedrības līdzdalība būtu viena no mūsu prezidentūras prioritātēm. Sākotnēji sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā bija viena no Latvijas prioritātēm, bet apmēram pirms pusgada tā pēkšņi pazuda no dokumentiem un vairs nekur neparādās. Formāli tiek vēl teikts, ka sabiedrības iesaistīšanās parādās prioritāšu sadaļā par informācijas sabiedrības veidošanu, taču konkrētos dokumentos redzams, ka no līdzdalības sekmēšanas tur ir diezgan patālu – vairāk tehniskas lietas, tādas kā datu aizsardzība un tamlīdzīgi. Tas neveicina uzticību – prezidentūras mērķi sākotnēji tika attīstīti kopā ar sabiedrību, bet pēc tam pēkšņi svarīgi punkti pazūd. Protams, Latvijas prezidentūras pašreizējie mērķi ir nozīmīgi, tie ir jārisina, taču virzība uz tiem diezgan neizbēgami notiktu jebkurā gadījumā, taču to nevar sacīt par demokrātijas stiprināšanu.
Kā, jūsuprāt, no Latvijas pozīcijām vērtējamas divas jaunievēlētās ES amatpersonas – Polijas premjerministrs Donalds Tusks kā Eiropadomes priekšsēdētājs un Itālijas ārlietu ministre Federika Mogerīni kā ES augstā ārlietu pārstāve?
Donalds Tusks – ļoti pozitīvi. Viņš ir cilvēks ar ļoti lielu pieredzi starptautiskajā politikā un savu patstāvīgu skatījumu uz to, kurš daudzos aspektos ir līdzīgs mūsējam. Tusks atbalsta principu, ka valstis nedrīkst tērēt vairāk, nekā nopelna. Otrkārt, viņam ir skaidrs, objektīvs redzējums par to, kas patlaban notiek Ukrainā. Tuska mīnuss ir valodu zināšanas - pieklibo angļu valodas prasme, ko viņš sola uzlabot līdz decembrim, kad stāsies jaunajā amatā, franču valodas nav nemaz, taču ir vācu valodas zināšanas. Interesanti, ka vāciski runājoši ir arī Parlamenta priekšsēdētājs Šulcs un jaunieceltais Komisijas vadītājs Junkers. Tātad viņi savās sarunās, visticamāk, izmantos vācu valodu.
Par Mogerīni kundzi mans vērtējums nav pozitīvs. Es gan ļoti ceru, ka kļūdos. Viņa daudzējādā ziņā ir pretstats Tuskam. No visu Eiropas valstu ārlietu vadītājiem viņai ir visniecīgākā pieredze. Tuskam ir septiņu gadu premjerministra darba prakse, bet Mogerīni ārlietu ministres postenī bijusi vien nepilnu pusgadu. Dažu gadu pieredze viņai ir parlamentā, bet vai ar to pietiek, lai pildītu Eiropas Komisijas viceprezidenta pienākumus un koordinētu sarežģīto Eiropas ārpolitiku, man ir šaubas. Šajā postenī biju cerējis redzēt pieredzējušu cilvēku, kuru nav viegli aptīt ap pirkstu. Es nesaskatu iemeslu, kāpēc vajadzēja riskēt, izvēloties šādu kandidātu.
Mogerīni pluss ir pieredze nevalstisko organizāciju darbā, viņa Itālijā ir vadījusi Jaunatnes padomi, Eiropas līmenī bijusi jaunatnes foruma vadošos amatos. Ja Mogerīni jaunajā amatā nekļūs augstprātīga un spēs saglabāt saikni ar sabiedrību, šī viņas pieredze Eiropai var nākt par labu. Otrs Mogerīni pluss ir arī Vidusjūras reģiona pazīšana. Zinot problēmas, kas patlaban plosa Sīriju, Ēģipti, Izraēlu, Lībiju, Eiropas Savienībai ir svarīgi, lai tur attīstās demokrātija, nostiprinās miers, pierimst bēgļu plūsmas un neizplatās terorisms.
Saistībā ar Mogerīni tiek paustas bažas par viņas siltajām attiecībām ar Maskavu un Itālijas tradicionāli labajām attiecībām ar Krieviju kopumā.
Jā, ja atceramies, Mogerīni tūlīt pēc stāšanās ministra amatā bija vizīte Maskavā. Tas var radīt bažas, taču pieci mēneši, ko Mogerīni pavadījusi līdzšinējā postenī, tomēr ir pārāk īss laiks, lai viņai varētu pārmest promaskaviskas līnijas ieturēšanu. Pat ja šāda līnija pastāvētu, kā balanss tai būs Donalds Tusks un fakts, ka ES ārlietu pārstāvei jādara tas, uz ko viņu pilnvaro Eiropas valstu ārlietu ministri, tātad – ES dalībvalstis.
