Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nacionālās valūtas lata nomaiņa ar eiro Latvijas sabiedrībā kļuvusi par biedu gan emocionālu, gan praktisku bažu dēļ. Valdošajai koalīcijai, visticamāk, nāksies izšķirties par ļoti nepopulāriem soļiem, kas tomēr nozīmē gan savas rīcības izskaidrošanu sabiedrībai, gan iespējami pārdomātāku valūtas maiņas negatīvo blakusefektu savlaicīgu novēršanu.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Valdība atbalstījusi Finanšu ministrijas izstrādāto eiro ieviešanas likumprojektu, kura tālākā virzība nonākusi Saeimas rokās. Šis "jumta likums" regulēs lata un eiro vienlaicīgas apgrozības periodu, abu valūtu paralēlās atspoguļošanas posmu, skaidrās naudas nomaiņu pret eiro un citus ar vienotā eiro ieviešanu saistītus aspektus. Līdz ar eiro ieviešanas likumprojektu valdība atbalstījusi arī grozījumus likumā "Par Latvijas Banku", lai jaunieviešamās normas atbilstu Eiropas centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas nosacījumiem.
Tai pašā laikā eiro ieviešana Latvijā, ko atbalsta valdošās koalīcijas partijas, tāpat kā viss Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas mehānisms, kopumā izpelnījusies kritiku par leģitimitātes trūkumu. Pāreju no lata uz eiro atbalsta vairs tikai 12 procenti Latvijas iedzīvotāju, kas ir zemākais rādītājs kopš valsts iestāšanās ES 2004.gadā, liecina socioloģisko pētījumu sabiedrības SKDS dati.
LV portāls jautā: Patlaban ceļu uz pieņemšanu Saeimā sāk eiro ieviešanas likumprojekts, taču sabiedrības atbalsts eiro ieviešanai ir tikai ap 12- 13 procentu. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir tik zems? Ko darīt, lai paaugstinātu sabiedrības atbalstu (leģitimitāti) eiro ieviešanai?
"Eiro ieviešanas nepopularitātei ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tīri emocionāli, jo lats, nacionālā valūta, no kuras nāktos atteikties, ir arī simboliska vērtību. Tas iemieso gan neatkarību, gan tā dēvēto pirmo brīvvalsti, gan daudziem joprojām tik populāro Kārli Ulmani kā Latvijas valstiskuma simbolu. Daudzi atteikšanos no lata uzlūko kā pēdējā Latvijas finansiālās neatkarības bastiona zaudēšanu.
Otrkārt, bažas raisa eirozonas problēmas, kas ir ikdienas ziņu fons jau gadus piecus. Šajā ziņā tagad ir ļoti neizdevīgs brīdis eiro ieviešanai, jo pret to summējas gan emocionālie, gan praktiskie apsvērumi. Ja pāreja uz Eiropas valūtu būtu notikusi iepriekš, piemēram, 2006.gadā, kad uz to pretendēja Lietuva, pretestība šim solim izrādītos daudz mazāka. Tai pašā laikā jāapzinās, ka otras tādas iespējas, kad Latvija atbilst eiro ieviešanas kritērijiem, tik drīz vai pat vispār var nepienākt.
Ņemot vērā, ka nevar prasīt, lai vienkārši cilvēki saprastu finanšu pasaules smalkumus, politiķiem vajadzētu domāt, kā eiro ieviešanas ieguvumu skaidrošanā iesaistīt populāras personības – gan sabiedrībā pazīstamus ar politiku tieši nesaistītus finansistus, gan arī tādus populārus politiķus kā premjerministrs Valdis Dombrovskis, finanšu ministrs Andris Vilks, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kas spētu pārliecināt, ka Latvijai, ja tā savu nākotni saista ar Eiropu, nav citas izejas, kā pievienoties Eiropas kopējai valūtai.
Runājot par referenduma iespējamību attiecībā uz eiro ieviešanu, ir skaidrs, ka pat liels speciālistu skaidrojošais darbs nebūt negarantē sabiedrības vairākuma atbalstu. Taču te būtu vietā jautājums: vai pacients var pietiekami dziļi izprast savu diagnozi un ārstēšanu, ignorējot mediķus?"
"Sabiedrības skepsei ir vairāki iemesli. Gan praktiski, gan emocionāli. Pirmkārt, bažas par eiro drošību. Eirozonas darbības pamatos bijušas būtiskas kļūdas – pieļautas atkāpes no fiskālās disciplīnas ievērošanas, to ir ignorējušas lielās valstis, pamudinot arī citas domāt un rīkoties tāpat. Šāda prakse eirozonu iedzinusi krīzē, un pašlaik vislielākā problēma ir politiķiem spēt pārliecināt sabiedrību, ka tas vairs neatkārtosies. Tas cilvēkiem jāskaidro rūpīgi un saprotami.
Vienlaikus jāmēģina pārliecināt sabiedrību par tiem praktiskajiem ieguvumiem, ko Latvijai nākotnē dos eiro ieviešana – ka pieaugs valsts kredītreitingi, aizņēmumiem samazināsies procentu likmes, iedzīvotājiem un uzņēmējiem vairs nebūs jāmaksā valūtas maiņas komisija, pieaugs investīcijas, darbavietu skaits utt.
Otrkārt, Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, aktuāls ir solidaritātes jautājums – sabiedrībai bažas raisa varbūtība, ka, iestājoties eirozonā, nāksies dalīties ar citām valstīm, kurām radušās finansiālas problēmas. Valdošās koalīcijas partijas turas pie plāna par eiro ieviešanu, kas arī skaidri ir pateikts to priekšvēlēšanu programmās. Tādēļ tiem, kas balsojuši par šiem politiskajiem spēkiem, nevajadzētu tagad sašust, ka tie pieturas pie saviem solījumiem.
Jāatzīmē, ka savulaik vairāk nekā 60% Latvijas iedzīvotāju atbalstīja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas paredzēja ar laiku iekļauties arī vienotās valūtas zonā. Tagad aptaujas uzrāda ļoti zemu atbalstu eiro, taču, runājot par iespējamo referendumu kā izšķirošo eiro ieviešanas leģitimitātes noskaidrotāju, droši vien nav jāskaidro, kas notiktu, ja visu valstij svarīgo lēmumu pieņemšana notiktu, ņemot vērā sabiedrības aptauju rezultātus.
Treškārt, pastāv tīri emocionāli skepses iemesli, ka mums vairs nebūs ierastais, skaistais lats. Iestājoties pret šādiem argumentiem, ierēdņi un politiķi var zaudēt. Tādēļ būtu labi, ja par eiro ieviešanu paši, nevis politiķu pamudināti iestātos kādi sabiedrībā ieredzēti cilvēki vai organizācijas. Tiesa, arī apzinoties visus negatīvos aspektus, kas noteikti būs."
"Sabiedrībā eiro ieviešanu lielā mērā uzskata par politiskās elites pasākumu. Ņemot vērā, ka tā ir ļoti nepopulāra, nepopulārs ir arī eiro ieviešanas projekts. Patlaban lielākais jautājums politiķiem ir, vai par to būs referendums, kas valdošajiem politiķiem noteikti būtu ļoti nepatīkams pavērsiens.
Droši vien politiķiem vairāk vajadzētu skaidrot ieguvumus, ko dotu eiro ieviešana, taču diezin vai tas sevišķi palīdzētu, ņemot vērā cilvēku attieksmi pret politiskiem lēmumiem. Iespējams, eiro ieviešanas pasākumos jāiesaista kādi ar politiku nesaistīti, sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas bauda pietiekami lielu autoritāti. Piemēram, Renārs Kaupers vai Vaira Vīķe-Freiberga.
Taču nebūs nekas ekstrēms, ja eiro ieviesīs bez sabiedrības atbalsta. Jebkurai valdībai ir jāspēj pieņemt arī nepopulārus lēmumus, taču pastāv jautājums – vai politiķi paši par to ir tik pārliecināti?"
"Naudai ir divas puses – praktiskā un simboliskā. Lata nomaiņa ar eiro skartu abas. Pirmkārt, daudziem nav skaidrs, kāpēc mums būtu jāatsakās no neatkarību simbolizējošā lata. Otrkārt, vidējam cilvēkam Latvijā, kur Eiropas Savienību uzlūko galvenokārt kā krājkasīti, rodas jautājums – kādi būs mani personīgie ieguvumi no eiro ieviešanas?
Cenas celsies. Daudziem ir bailes no naudas maiņas tāpēc, ka gandrīz vienmēr tā Latvijā bijusi sāpīga. Vienlaikus Latvijas sabiedrībai tomēr vajadzētu pārstāt raudzīties uz Eiropas Savienību kā uz bankas krājkasīti un saprast solidaritātes lomu Savienības pastāvēšanā.
Vienīgais, ko politiķi var darīt, lai samazinātu eiro ieviešanas pretinieku skaitu, ir sabiedrības vairākumam saprotami parādīt, kādi būs ieguvumi. Līdz šim par eiro izteikušies lielākoties Latvijas Bankas pārstāvji, ierēdņi, politiķi, piesaucot dažādus pārsvarā tikai finansistiem un ekonomistiem saprotamus jēdzienus, kas vienkāršam cilvēkam ir pilnīgi vienaldzīgi. Piemēram, investīcijas - to var saprast arī kā dāņu cūkas Latvijas laukos.
Otrkārt, politiķiem vajadzētu pārliecinoši parādīt, ka bažām par eirozonas likteni nav pamata. Problēma ir tā, ka gandrīz jebkurš politiskās elites izteikums izraisa lielu sabiedrības neuzticību. Cita lieta, ja par eiro ieviešanu iestātos kāda sabiedriska kustība vai sabiedrības līderi. Savukārt valdībai vajadzētu darīt visu, lai pāreja no lata uz eiro notiktu pēc iespējas nesāpīgi."
