Tautības ieraksts pasē – nepieciešams, diskriminējošs vai pašapziņu veicinošs?

Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju, ko publicēja šā gada 21.februārī, norādīja problēmu, ka Latvijā personas, kuras izvēlas norādīt savu etnisko izcelsmi personu apliecinošos dokumentos, var norādīt tikai to etnisko izcelsmi, kas reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā. Tomēr var tikt norādītas tikai tās etniskās grupas, kas iekļautas ar likumu noteiktā sarakstā, kā arī kategorijas "neizvēlēta" un "nezināma". Tādēļ komisija rekomendēja: ja varas iestādes vēlas saglabāt izvēles iespēju norādīt personas etnisko izcelsmi personu apliecinošos dokumentos, ir jāievēro personas pašidentificēšanās princips par piederību pie kādas noteiktas etniskas grupas, nodrošinot iespēju norādīt ikvienu etnisko grupu. Pretējā gadījumā komisija ieteica norādi par etnisko izcelsmi izņemt no personu apliecinošiem dokumentiem.

Latvijas atbildīgās institūcijas ņēma vērā rekomendāciju par tautības turpmāku nenorādīšanu pasē, un šā gada 1.aprīlī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi", kas nosaka pasu saturu, izsniegšanas kārtību un nosacījumus, kā arī derīguma termiņus. Ar šo noteikumu stāšanos spēkā pasē vairs nevar norādīt personas tautību, jo jaunie noteikumi to vairs neparedz.

Nu jautājums par tautības norādīšanu pasē atkal ir iekļuvis politiskajā dienaskārtībā. Šā gada 25.oktobrī Saeima 1.lasījumā skatīja likumprojektu "Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā". Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka grozījumi nepieciešami, "lai atjaunotu līdz šim spēkā bijušā likuma normu, kas noteica to, ka pēc pilsoņa vai nepilsoņa pases turētāja vēlēšanās papildus likumā minētajām ziņām pilsoņa vai nepilsoņa pasē ierakstīja arī ziņas par šā dokumenta turētāja tautību. Nav sniegts pietiekams pamatojums tam, kāpēc šādas izvēles iespējas norādīt savu tautību tiek liegtas. Likums ir nepieciešams, lai iespējami plašāk ievērotu pilsoņu un nepilsoņu tiesības norādīt savu tautību".

Par šo likumprojektu Saeimā norisinājās spraigas diskusijas – izskanēja argumenti gan par, gan pret tautības ierakstu dokumentā. Balsojumā par likumprojekta pieņemšanu 1.lasījumā, "par" balsoja 39, "pret" - 38, bet atturējās četri Saeimas deputāti, tādējādi likumprojekta iniciatīvu deputātu vairākums noraidīja.

Jautājums par tautības ierakstīšanu pasē ir sensitīvs, un atšķirīgi viedokļi ir ne tikai deputātiem, bet arī dažādu institūciju un organizāciju pārstāvjiem.

LV portāls jautā: Kā jūs uzskatāt, vai iedzīvotājiem Latvijā ir jāatļauj pasē norādīt savu tautību?

"Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (Pārvalde) neatbalsta likumprojektu "Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā", pamatojot lēmumu ar šādiem apsvērumiem.

Pirms Latvijas okupācijas tautības ieraksts pasē netika iekļauts, un šī prakse tika ieviesta līdz ar padomju okupāciju un PSRS pasu izsniegšanas uzsākšanu. Līdz ar to tautības ieraksta iekļaušana neatbilst Latvijas Republikas kontinuitātes principam.

Tautības ieraksta iekļaušana pasē neatbilst starptautiskajai praksei attiecībā uz ceļošanas dokumentiem, un Pārvaldei nav informācijas, ka šāds ieraksts tiktu iekļauts arī kādas citas valsts pasēs. Papildus iepriekš minētajam ir saņemtas starptautisku organizāciju rekomendācijas izņemt no personu apliecinošiem dokumentiem norādi par etnisko izcelsmi.

Tautības ierakstam personu apliecinošā dokumentā nav praktiskas nozīmes, jo ikdienā nav sastopami publiskā vai privātā sektora pakalpojumi, kuru saņemšanai ir nepieciešams apliecināt personas tautību, uzrādot personu apliecinošu dokumentu. Praktiski neizmantojamas informācijas iekļaušana personu apliecinošā dokumentā, kas turklāt var radīt pamatu personas diskriminācijai, ir pretrunā ar labas pārvaldības principu ievērošanu valsts pārvaldē."

"Es domāju, ka ieraksts pasē par personas tautību ir ļoti svarīgs. Es neredzu neko negatīvu, kādēļ to neatļaut. Runājot par lībiešiem, es domāju, ka tādai mazai saujiņai cilvēku, kādi esam mēs, tas celtu pašapziņu.

Šajā gadsimtā viss ir mainījies, pasi izmanto tikai ļoti retām vajadzībām, un tomēr mūsu kopienas vidū ir daudz tādu cilvēku, kam tautības norādīšana "iztaisno muguru". Mūsu kopienai nav daudz tādu pozitīvo stimulu. Pozitīvi ir tas, ka ne tikai tiem, kam ir piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit un vairāk gadu, bet ir ļoti daudz jauniešu, kas tā jūtas un kas tā vēlētos apliecināt to, kā viņi jūtas un kā vēlas darboties. Tas ir ļoti svarīgs ķēdes posms mūsu pašapziņā."

"Vērtējot priekšlikumu paredzēt iespēju pilsoņiem vai nepilsoņiem pēc savas vēlēšanās pasē ierakstīt informāciju par viņa tautību, uzskatu, ka šajā situācijā ir jāņem vērā, kādas ir pases funkcijas un kāda nozīme būtu šādam ierakstam. Personu apliecinošu dokumentu likuma 6.panta otrā daļa noteic, ka pase ir ceļošanas dokuments. Līdz ar to var uzskatīt, ka pases galvenā funkcija ir apliecināt tās ziņas par personu, kurām ir būtiska nozīme, kad persona ceļo dažādās valstīs.

Es nesaskatu pamatojumu, kāpēc būtu nozīmīgi pasē ierakstīt personas tautību. Pase apliecina personas piederību valstij, kam ir būtiska nozīme ceļojot dažādās valstīs. Taču personas piederība noteiktai tautībai, iespējams, būtu svarīga pašai personai, taču neapliecina tās piederību valstij. Es neuzskatu, ka tautības ierakstīšana pasē būtu piemērotākais veids, lai apliecinātu personas piederību noteiktai tautībai. Tieši pretēji, manā ieskatā, šāds ieraksts pasē par personas tautību tieši varētu veicināt iespējamu personas diskrimināciju, jo norādītu uz personas piederību kādai etniskai grupai."

"Tautības ieraksts pasē var būt potenciāls diskriminācijas instruments. Ne darba devējam, ne bankas darbiniekam, ne kādam citam, ieskatoties jūsu pasē, nav jāzina jūsu tautība. Zinot, ka pret dažādām mazākumtautībām sabiedrībā pastāv aizspriedumi (piemēram, čigāniem), tautības ieraksts pasē var mazināt viņu potenciālās darba iespējas, iespējas saņemt pakalpojumus. Tāpēc arī Darba likums intervijās aizliedz uzdot jautājumus par darbinieka tautību.

Personas tautība ir aizsargājami personas dati, jo, līdzīgi kā vārds, dzimums, reliģija un seksuālā orientācija, ir saistīti ar personas privāto dzīvi un identitāti. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti vērš uzmanību uz nepieciešamību izvairīties no nevajadzīgas reģistrēšanas un etnisko datu ļaunprātīgas izmantošanas.

Taču ir nošķirami tautības ieraksti dažādos identitātes dokumentos un etnisko datu vākšana statistikas vajadzībām, piemēram, tautas skaitīšanā vai citās aptaujās, lai gūtu priekšstatu par dažādu grupu stāvokli dažādās jomās (nodarbinātība, mājokļu politika u.c.). Etnisko datu vākšana, uzglabāšana un apstrāde nav pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, ja ir nodrošināta pienācīga aizsardzība to izmantošanā.

PSRS ieviesa tautības ierakstu pasē 1930.gadā, un tās nacionālā politika sākotnēji bija vērsta uz priekšrocību radīšanu, pieņemot darbā un ieceļot amatā kādas grupas pārstāvjus (nekrievu tautības), lai veicinātu to proporcionālu pārstāvniecību dažādās sfērās. Pēcāk, kā labi zināms, tas tika izmantots mazākumtautību represijām, kuru rezultāts bija arī deportācijas.

Traģiskākais piemērs ir Ruanda, kad personas identitātes dokumentos iekļautā informācija par etnisko piederību tika izmantota, lai īstenotu genocīdu. Personas etniskā piederība identitātes kartēs, kuras izdeva Beļģijas koloniālās varas iestādes, tika iekļauta 1933.gadā. Etniskā piederība identitātes kartēs tika saglabāta arī pēc neatkarības atgūšanas. Pirms 1994.gada genocīda 84 procenti no Ruandas iedzīvotājiem bija huti, 14 procenti - tutsi. Abām grupām ir kopīga valoda un reliģiskā piederība, un nav citu ievērojamu atšķirību. Tutsi grupai piederīgo masu slepkavības paātrināja identitātes dokumentos fiksētā etniskā piederība. 100 dienās tika nogalināti ap 500 000 tutsi.

Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna bijušajā PSRS teritorijā ir vienīgās, kas saglabājušas padomju laika obligātos tautības ierakstus personas identitāti apliecinošos dokumentos. Krievijā 2001.gadā bija plašas diskusijas un tautības ierakstu atcēla. ES dalībvalstīs tādu ierakstu kā tautība identifikācijas dokumentos nav,  arī Igaunija un Lietuva jau pasen atteicās no šāda ieraksta."

Ārlietu ministrijas viedoklis

"Starptautiskie tiesību akti neparedz tautības ierakstu personu apliecinošā dokumentā, kas vienlaicīgi ir arī ceļošanas dokuments. Ziņas par personas tautību nav saistītas ar personas identifikāciju, kas ir pases un personas apliecības pamatfunkcija. Tāpēc ieraksts par personas tautību netiek izdarīts nevienas citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņu pasēs.

Arī līdz 1940.gadam – Latvijas brīvvalsts laikā - tautība netika ierakstīta ne Latvijas iekšzemes, ne ārzemju pasēs. Obligāti ierakstīt tautību pasē bija PSRS okupācijas varas uzspiesta prakse. Uz īsu brīdi tautība kā obligāts ieraksts pases datu lapā tika iekļauts arī Latvijas 1992.gada parauga pasēs, bet vēlākā laikā – tikai kā izvēles ieraksts citā lappusē. Diemžēl šis ieraksts nereti maldināja ārvalstu ierēdņus, un tautība tika tulkota kā otrā pilsonība, kas dažkārt mūsu iedzīvotājiem sagādāja problēmas.

2007.gadā Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību ir paudusi viedokli, ka tautības ieraksts pasē ir vizuāls sensitīvs ieraksts, kas norāda uz personas piederību kādai etniskai grupai un varētu diskriminēt personas, kuras pieder pie mazākuma etniskajām grupām.

Ņemot vērā šos argumentus un arī tādēļ, lai pat brīvprātīga tautības norādīšana pasē nebūtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, Ārlietu ministrija bija pret sekošanu PSRS okupācijas varas praksei, nosakot tautības ierakstu pasē.

Tomēr apstāklis, ka no 2012.gada 1.aprīļa personas tautība vairs netiek ierakstīta pasē nenozīmē, ka šī informācija tiktu pazaudēta. Tautība ir obligāts ieraksts vienotajā iedzīvotāju uzskaites sistēmā - Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt tautības ierakstam personas pasē līdz šim nebija nekādas praktiskas nozīmes."