Pašnāvība cietumā – cilvēka brīva griba? Un viss?

Tomēr nāves gadījumi Latvijas ieslodzījuma vietās turpinās, tā septembra sākumā vēstīja mūsu valsts plašsaziņas līdzekļi. Faktiski tikai atsevišķa notikuma kontekstā plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka no 2012.gada sākuma līdz 6.septembrim Latvijas cietumos bojā gājuši deviņi cilvēki1, no tiem septiņi no dzīves šķīrušies pēc pašu lēmuma, bet divi – no narkotisko vielu pārmērīgas lietošanas. Proti, šogad katru mēnesi Latvijas cietumos bojā ir gājis viens cilvēks.

Pirms tam, šā gada 24.augustā, ieslodzījuma vietu vadība bija sniegusi informāciju, ka laikposmā no 2008. līdz 2010.gadam cietumos reģistrētas deviņas pašnāvības, 2011.gadā – septiņas, bet 2012.gadā – jau piecas.2 Tātad nepilna mēneša laikā klāt vēl divas. Tomēr šī informācija ir gūta no publiskotā medijos un nav iespējams to salīdzināt ar jebkādu oficiālu informāciju – Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) pārskatā par 2011.gadu šie notikumi netiek ietverti problēmu lokā; taisnības labad jāteic – nemaz netiek minēti. Tāpēc nav brīnums, ka par brīvības atņemšanas soda izpildes sistēmu atbildīgās amatpersonas arī nesaskata šajos faktos neko īpašu, bilstot vien, ka "visi šie procesi - tā ir brīva cilvēka griba, tas arī viss. Es neuzskatu to par šausmīgāko mūsu darba mīnusa iznākumu, ka neesam panākuši, ka viņš tiek notiesāts. Viņš šajā brīdī no morālā principa ir pats sev piemērojis sodu".³

Pozitīvi, ka šajā reizē minētais izteikums nepagāja secen mūsu politiķiem un IeVP vadītāja frāze tika ievērota un pat kritizēta. Tomēr viss minētais rosina uz ļoti nopietnām pārdomām, jo diskusijas dienas kārtībā konstruktīva analīze tā arī nav parādījusies un nav arī risinājuma.

Vadoties no iepriekš minētā, ir iespējams secināt, ka gan pašas Latvijas cietumu sistēmas vadošajiem speciālistiem līdz šim nav īstas skaidrības par to, kādas sabiedrības intereses šī no valsts līdzekļiem finansētā iestāde ir aicināta aizsargāt un kas ir tās darbības mērķis. Šajā gadījumā sabiedrības interese ir drošība, kas panākama tikai tad, ja cietumu sistēmas darbība sasniedz tai ar likumu noteikto mērķi – izpilda tiesas nolēmumus par apcietinājuma izpildi tiesību aktos paredzētajā veidā un izpilda brīvības atņemšanas sodu tiesas noteiktajā apmērā un likumā paredzētajā kārtībā.

"Šogad katru mēnesi Latvijas cietumos bojā iet viens cilvēks."

Lai sasniegtu šo mērķi (Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums, 1.pants: likuma mērķis ir nodrošināt likumības un cilvēktiesību principiem atbilstošu Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbību), iestādei jāpilda Latvijas Sodu izpildes kodeksa (LSIK) 1.pantā izvirzītie uzdevumi: jāizpilda kriminālsods saskaņā ar LSIK noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, piemērojot notiesātajam likumā noteiktos resocializācijas līdzekļus, kā arī jāpanāk, lai notiesātie un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Lai apcietinājuma izpildes un soda izpildes tiesiskās attiecības varētu īstenoties, personai ir jābūt tiesībspējīgai – būt spējīgai pildīt pienākumus un īstenot savas tiesības. Fiziskas personas tiesībspēja izbeidzas ar tās nāvi, izbeidzot jebkuras tiesiskās attiecības, tai skaitā sodu izpildes procesu.

Pēc būtības fiziskās personas nāves fakts padara neiespējamu likumības principa ievērošanu sodu izpildes procesā, līdz ar to arī tiesas sprieduma vai nolēmuma izpilde kļūst neiespējama līdztekus nepiepildītām sabiedrības drošības vajadzībām. Tādējādi ir iespējams secināt, ka fiziskas personas nāves fakta pieļaušana soda vai pirmstiesas apcietinājuma izpildes gaitā nevis "palīdz sabiedrībai tikt vaļā no kaitīga indivīda", bet ir apdraudējums visas sabiedrības drošībai kopumā, jo padara bezjēdzīgus valsts varas iedibinātos tiesiskuma īstenošanas mehānismus.

Fizisku personu nāves gadījumiem ieslodzījuma vietās ļoti lielu uzmanību pievērš lielākā daļa Eiropas valstu4, valstīs tiek izstrādātas stratēģijas5 jeb pasākumu kompleksi, kā šos tiesiskumam un sabiedrības drošības interesēm kaitīgos notikumus novērst. Viens no piemēriem – Lielbritānija.

Ir zināms, ka ieslodzīto skaits Lielbritānijā pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieaudzis: salīdzinājumā ar 2005.gadu, kad Lielbritānijas cietumos ieslodzīto skaits bija 76190 cilvēki, 2011.gadā tas sasniedza 87393 cilvēkus un turpina pieaugt. Taču, pateicoties sodu izpildes sistēmas problēmām adekvātu prioritāšu noteikšanai (a) un efektīvai risku vadības sistēmai (b), britiem ir izdevies panākt, ka pat pie tik strauja ieslodzīto skaita pieauguma ir iespējams samazināt nāves gadījumu (tai skaitā pašnāvību) skaitu ieslodzījuma vietās.

Tā 2005.gadā Lielbritānijā tika fiksēti 78 nāves gadījumi, tai skaitā pašnāvības, bet 2011.gadā ir izdevies to skaitu samazināt līdz 5; turklāt jāpiebilst, ka nāves gadījumu skaits Lielbritānijas ieslodzījuma vietās turpina kristies, saglabājot šo tendenci kopš 2008.gada.

Latvijā ieslodzīto skaits turpina kristies – 2004.gadā bija 7646 ieslodzītie, 2011.gadā - 6561 persona, turpretī nāves gadījumu, tai skaitā pašnāvību, skaits pieaug, un par šo situāciju aizvien ir iespējams tikai spriest no masu medijiem, kuru reakciju izprovocē kāds atsevišķs skaļš gadījums. Oficiāla informācija vai analīze par situāciju IeVP 2011.gada pārskatā nav pieejama, turpmākā rīcība nav definēta.

Pastāvot minētajiem iemesliem, vēlos pievērsties mehānismam, kas izrādījies efektīvs Lielbritānijā. To analizējot, konsultējoties ar kolēģiem Lielbritānijā, un ir iespējams gūt arī Latvijā attīstāmu praksi un risināt problēmu. Pirmkārt, Lielbritānijas valdība un Tieslietu ministrija atzīst nāves gadījumus, tai skaitā pašnāvības, par vienu no būtiskākajiem risināmiem jautājumiem cietumu sistēmas ietvaros un atklāti par to savā mājaslapā informē sabiedrību, norādot, ka "katra nāve cietumā ir uzskatāma par traģēdiju, kas dziļi skar bojāgājušo ģimenes, cietumu darbiniekus un citus ieslodzītos" (a) un ka "valdība pilnībā apņemas novērst ieslodzīto bojāeju cietumos"6 (b).

Otrkārt, lai to veiktu, Lielbritānijas Tieslietu ministrija ir izstrādājusi vadības sistēmu ieslodzītajiem, kuriem ir risks nodarīt fizisku kaitējumu sev, citiem vai kam kaitējumu var nodarīt citi - "Drošāks ieslodzījums"7. Šī ir Lielbritānijas Tieslietu ministrijas izdota instrukcija, kas attiecas uz visām ieslodzījuma vietām valstī – gan privātiem, gan valsts cietumiem. Instrukcija regulē visas nepieciešamās jomas, lai panāktu ieslodzījuma vietu drošību, – norāda atbildības jomas un kompetences; informācijas apmaiņas kārtību un līmeņus; darba formas ar dažāda riska ieslodzītajiem; risku un vajadzību noteikšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā tiek izmeklēti ieslodzīto nāves gadījumi; ārējās kontroles mehānismus.

"Cietumu sistēmas vadošajiem speciālistiem līdz šim nav īstas skaidrības par to, kādas sabiedrības intereses šī no valsts līdzekļiem finansētā iestāde ir aicināta aizsargāt un kas ir tās darbības mērķis."

Jāteic, ka ieslodzīto nāves gadījumus, tāpat kā iespējamos gadījumus, kad tiek pārsniegtas ieslodzījuma vietu darbinieku pilnvaras attiecībā uz ieslodzītajiem, izmeklē divos paralēlos līmeņos, un to dara divas institūcijas. Policija izmeklē katru nāves gadījumu ieslodzījuma vietā saskaņā ar kriminālprocesuālām normām, bet Probācijas un ieslodzījuma vietu Ombuds veic neatkarīgu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kādi sistēmiski vai cilvēktiesību pārkāpumi ir notikuši, ka nāves gadījums kļuvis iespējams, un sadarbojas ar bojāgājušā ieslodzītā tuviniekiem.

Lai novērstu nāves gadījumus un veiktu notikušā analīzi, uzklausītu Probācijas un cietumu Ombuda neatkarīgo viedokli, veidotu vienotu un pastāvīgu stratēģiju nāves gadījumu novēršanai cietumā, 2008.gada jūlijā tika pieņemts lēmums organizēt Trīs līmeņu padomi, kuras sastāvā ir Lielbritānijas Veselības ministrija, Tieslietu ministrija un Iekšlietu ministrija. Līdz ar to faktiskā situācija ir tāda, ka katra notikuma apstākļus izmeklē policija, savukārt Probācijas un cietumu Ombuds izmeklē valsts iestādes un ierēdņu lomu konkrētajā nāves gadījumā, un par to tiek ziņots augstākai institūcijai - tieslietu ministram, kas, ņemot vērā katra individuālā gadījuma sāpīgo pieredzi, analizē un pieņem lēmumus Trīs līmeņu padomē.

Briti uzskata, ka viņu šodienas nāves gadījumu un pašnāvību novēršanas stratēģija ir veiksmīga tikai tāpēc, ka ikviens gadījums tiek sīki analizēts un no ikviena ieslodzītā nāves tiek izdarīti secinājumi, lai mazinātu iespējas, ka līdzīgi gadījumi atkārtojas. "Drošāka ieslodzījuma" sistēma paredz ne tikai pašnāvību novēršanas kārtību, bet īpašus darba veidus tiem ieslodzītajiem, kuri ieslodzījumā ir cietuši no vardarbības (lai pēc pārciestā viņi paši nekļūtu agresīvi), kā arī darba formas un kārtību ar vardarbīgiem ieslodzītajiem.

Saskaņā ar IeVP 2011.gada pārskatu, Latvijas cietumos šādai stratēģijai/organizētai sistēmai klientu netrūktu. Kā redzams no minētā gada pārskata, "1454 notiesātie Latvijā tiek uzskatīti par īpaši bīstamiem un atrodas īpašā uzraudzībā, to skaitā: ar noslieci uz bēgšanu – 193, ar noslieci uzbrukt administrācijai – 125, ar noslieci uz pašnāvību – 221 un narkomāni – 910".

Pērn Latvijas cietumu sistēma pieredzējusi septiņas pašnāvības, šā gada rezultātus pagaidām nezinām. Mums vēl ir laiks līdz gada beigām, lai apsvērtu Latvijas cietumu sistēmas neizmantotos darba organizācijas resursus, paraudzītos uz Lielbritānijas attīstāmo praksi un spertu soli tālāk.

1 http://www.diena.lv/latvija/viedokli/pukite-nav-konstatets-ka-cietumniekiem-pasnavibas-butu-kads-palidzejis-13966320

2 http://nra.lv/latvija/kriminalzinas/78342-par-padela-slepkavibu-aizdomas-turetais-pakaras-kamera-bijusi-divi.htm

3 http://www.diena.lv/latvija/zinas/saeimas-deputati-un-ministrs-kritize-pukites-teikto-par-pasnavibam-13965902

4 French prison system under scrutiny after suicide, http://www.guardian.co.uk/world/2010/feb/22/french-prisons-treiber-detainee-death

5 Management of prisoners at risk of harm to self, to others and from others,(Safer Custody), http://ej.uz/dbvf

6Turpat.

7 Management of prisoners at risk of harm to self, to others and from others, (Safer Custody). Pieejams: http://ej.uz/dbvf