Nav šaubu, ka tā sauktā zaļā enerģija un koģenerācija (augsti efektīvs tehnoloģisks process, kurā vienlaikus tiek ražota gan siltumenerģija, gan elektroenerģija, izmantojot gan fosilos, gan atjaunojamos energoresursus (AER) kā kurināmo) ir moderni un nākotnē vērsti enerģijas iegūšanas veidi, kuru izmantošanā Latvijai ir milzu potenciāls. Diemžēl Latvijā zaļās enerģijas jeb AER un koģenerācijas līdzšinējā atbalsta sistēma ir iemantojusi "politbiznesa" reputāciju, kas neveicina ne modernas un efektīvas enerģētikas attīstību, ne cilvēku uzticību valsts varai. Esam nogājuši ceļu no mazajiem HES, kuri apbrīnojamas sakritības rezultātā daļā gadījumu pieder kādreiz valdošo politiķu dzīvesbiedrēm, līdz situācijai, kurā gandrīz vai jebkura enerģijas ražotne ar nosaukumam pievienotu priedēkli "bio" tiek saistīta ar varas īpaši ieredzētiem uzņēmējiem.
Ja vēlamies, lai Latvija būtu godprātīgi pārvaldīta valsts ar ilgtspējīgu enerģētikas industriju, kas kalpo visai sabiedrībai, tad iepriekš minētā situācija ir jālabo. Tādēļ Ekonomikas ministrija (EM) ir iesniegusi valdībā iniciatīvas, kas paredz ieviest jaunus caurspīdības un efektivitātes standartus AER un koģenerācijas atbalsta sistēmā.
"Attīstot vienu nozari, nevaram to darīt uz citu rēķina, apdraudot to konkurētspēju."
Publiskajā telpā dzirdami viedokļi, ka Pavļuts un Ekonomikas ministrija vēršas pret zaļās enerģijas ražotājiem, lai gan patiesie ļaundari ir meklējami koģenerācijas (parasti dabasgāzes) pusē.
Pirmkārt, nenotiek vēršanās pret kādu. Gan es kā ministrs, gan Ekonomikas ministrija ir par saprātīgu, pamatotu un ilgtspējīgu atbalstu zaļās enerģijas ražošanai un efektīvai koģenerācijai, ko diemžēl līdzšinējā sistēma nav spējusi nodrošināt. Tāpēc arī sākts darbs pie jauna atbalsta mehānisma.
Otrkārt, reformu pieteikums neattiecas tikai uz zaļās enerģijas ražošanu. Arī koģenerāciju sagaida būtiskas izmaiņas attiecībā uz atbalsta termiņiem, piemēram, plānots noteikt ekonomiski pamatotu gala termiņu atbalstam, ko saņem koģenerācijas stacijas un kurš vistiešāk skars lielos ražotājus, kas izmanto dabasgāzi, tostarp arī valstij piederošo AS "Latvenergo". Turpmākām diskusijām atvērts ir arī jautājums par koģenerācijas atbalsta intensitāti. Terminēta atbalsta noteikšana ir jau iestrādāta valdībā iesniegtajā Ministru kabineta noteikumu projektā, bet atbalsta intensitātes jautājumi tiks skatīti pēc tam, kad ministrija būs veikusi izvērtējumu par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot fosilos energoresursus.
Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās, ka AER īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā būtu jāpalielina, lai mazinātu atkarību no fosilajiem resursiem (gāzes, naftas, oglēm u.c.). Fosilie resursi pakāpeniski izsīkst, rada planētai kaitīgus izmešus un – Latvijas gadījumā – ir arī avots bažām par enerģētisko drošību, ko rada atkarība no ārējiem piegādātājiem. Valsts ir apņēmusies panākt, lai 2020.gadā 40% no kopējā enerģijas galapatēriņa Latvijā veidotu enerģija, kas saražota no AER. Tas ir būtisks mērķis, vienlaikus tam nevaram pakļaut visas tautsaimniecības iespējas augt, attīstīties un vairot iedzīvotāju labklājību. Attīstot vienu nozari, nevaram to darīt uz citu rēķina, apdraudot to konkurētspēju. Tāpat nevaram pieļaut, ka minētā mērķa aizsegā Latvijā tiek saglabāta neefektīva, īslaicīga un necaurspīdīga atbalsta sistēma, kura ir radījusi jaunu "zaļo spekulantu" slāni uz valsts un sabiedrības rēķina.
"Līdzšinējo atbalsta sistēmu nevar uzskatīt ne par ilgtspējīgu, ne par izmaksu ziņā kontrolējamu, un ir jārīkojas."
Latvijā zaļās enerģijas ražošanas veicināšanai un atbalstam darbojas obligātā iepirkuma metode. Tā paredz pienākumu "Latvenergo" iepirkt elektroenerģiju no AER un koģenerācijas ražotājiem par tarifu, kas būtiski pārsniedz tirgus cenu, sadārdzinājuma izmaksas solidāri sedzot visiem elektrības galapatērētājiem Latvijā. Šī pieeja (t.s. feed-in tarifs) tiek pamatota ar kopumā pareizu apsvērumu, ka zaļā un koģenerācijas enerģija ir perspektīva un nepieciešama, taču tās izmaksas šajā attīstības stadijā ir augstākas nekā tirgus cena, kuras noteikšanā dominē fosilie resursi.
Tādēļ – lai attīstītu modernus un perspektīvus enerģētikas ieguves veidus, ir nepieciešams īpašs atbalsta mehānisms. Pēdējos piecos gados mēs visi enerģijas ražotājiem no AER esam kopumā samaksājuši vairāk nekā 86 miljonus latu un koģenerācijas staciju operatoriem xxx miljonus latu. Tas nozīmē, ka vidēji katra mājsaimniecība Latvijā tikai 2011.gadā vien ir samaksājusi 5 latus par obligāto iepirkumu no AER, bet gandrīz 17 latus – par gāzes koģenerācijas stacijās ražoto elektrību. Taču šie izdevumi ir tikai izmantoto kvotu jeb jau realizēto projektu daļa, kopējais izsniegto atļauju apjoms elektrības ražošanai par paaugstinātu cenu ir daudz, daudz lielāks.
Kopumā Latvijā ir dāsni (ar 445 lēmumiem) izsniegtas kvotas enerģijas ražošanai no AER, kuru pilna izmantošana Latvijas patērētājiem papildu varētu izmaksāt vairāk nekā 264(!) miljonus latu ik gadus jeb 78 latus gadā katrai mājsaimniecībai. Līdz šim izsniegtais kvotu daudzums ir pietiekams un pamatots iemesls, lai vismaz uz laiku apturētu jaunu kvotu izsniegšanu pēc vecajiem noteikumiem. Ja visi atļaujas saņēmušie projekti tiktu īstenoti, mēs būtu jau ar kārtu pārpildījuši 40% AER mērķi.
Pašlaik runājam, ka ievērojami lielāku atbalstu saņem gāzes koģenerācija, taču nākotnē pastāv ļoti liels cenu pieauguma risks arī no obligātā zaļās enerģijas iepirkuma. Kā saka, izlietu ūdeni nesasmelsi jeb izsniegtās kvotas bez juridiskiem sarežģījumiem atpakaļ nepaņemsi, bet risku kontrole tomēr ir jāpastiprina, un tas attiecas gan uz enerģijas ražošanu no AER, gan koģenerācijā. Turklāt sarunās ar ražotāju pārstāvjiem regulāri nākas dzirdēt arī atklātus brīdinājumus, ka, turpinoties enerģijas cenu pieaugumam tāpat kā līdz šim, citas nozares, kas lielākoties sedz šīs izmaksas, vairs nevarēs izdzīvot.
Kāds varētu iebilst – summas, protams, ir lielas, bet arī mūsu mērķi AER jomā ir ambiciozi un, ja atbalsts dod gaidīto rezultātu, šeit nevajadzētu neko mainīt. Vēl vairāk, izsniegto kvotu atņemšana, ja netiek pildīti nosacījumi, jaunu un stingrāku uzraudzības mehānismu noteikšana, konkrēti atbalsta laika ierobežojumi būtu pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu un novestu pie ilgstošas tiesāšanās ar pamatīgiem finanšu riskiem. Diemžēl līdzšinējo atbalsta sistēmu nevar uzskatīt ne par ilgtspējīgu, ne par izmaksu ziņā kontrolējamu, un ir jārīkojas.
Ko esam iecerējuši? Pirmkārt, ir jānovērš situācija, kurā atbalsts tiek piešķirts uz nenoteiktu laiku, kā tas līdz šim ir noticis ar koģenerācijas stacijām. Piešķirot beztermiņa atbalstu, mēs pēc būtības atsakāmies no mērķa attiecīgo enerģētikas veidu pakāpeniski padarīt par konkurētspējīgu tirgus apstākļos. Beztermiņa atbalsta piešķiršana rada riskus obligātās elektroenerģijas komponentes neierobežotam pieaugumam un nekādi neveicina efektivitāti. Lietuvā un Dānijā feed-in tarifa atbalsts elektroenerģijas ražotājam ir garantēts vien 10 gadus, Ungārijā – 8 gadus, savukārt Igaunijā – 7 gadus feed-in tarifs tiek garantēts biomasas un hidroenerģijas resursus izmantojošām elektrostacijām, bet 12 gadus tiek garantēts elektrostacijām, kas elektroenerģijas ražošanā izmanto cita veida AER. Nav tādas ES dalībvalsts, kas neierobežotu kopējo atbalstāmo elektroenerģijas apjomu.
"Enerģētikai un tās apakšnozarēm ir jākalpo visas ekonomikas un sabiedrības labā, nevis otrādi."
Tādēļ EM piedāvā turpmāk noteikt laikā ierobežotu obligātā iepirkuma periodu komersantiem, kas saņēmuši tiesības pārdot augsti efektīvā koģenerācijā ražotu elektroenerģiju. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Ekonomikas ministrijas veiktie aprēķini rāda, ka esošā atbalsta apjoma intensitāte Latvijā ir pietiekama, lai nodrošinātu, ka uzņēmēju ieguldījumi koģenerācijas elektrostacijās atmaksātos 10 gadu laikā mazajām stacijām, bet 15 gadu laikā lielajām (virs 4 MW).
Otrkārt, ir jānovērš riski nesamērīgai obligātā iepirkuma ietekmei uz elektrības tarifu, daudz stingrāk kontrolējot kvotu izmantošanu. Ja tiktu izmantotas visas izsniegtās kvotas, tad obligātā iepirkuma komponente tikai no AER ražotājiem (neieskaitot koģenerāciju) elektrības tarifā palielinātos līdz pat desmit reizēm un sasniegtu, kā jau minēju, 264 miljonus latu gadā. Tās nav ilgtspējīgas un adekvātas izmaksas. Veicot efektīvāku projektu un komersantu kontroli (būvniecību un elektrostacijas ekspluatāciju regulējošo normatīvu ievērošanā, nodokļu nomaksā u.c.), nosakot ierobežotu atbalsta termiņu un stingrus elektroenerģijas ražošanas uzsākšanas termiņus, ilgtermiņā tiks nodrošināts, ka ietekme uz tarifu, sākot ar 2017.gadu, pieaugs daudz ierobežotākā apmērā, jo grozījumi esošajā atbalsta mehānisma regulējumā paredz pakāpenisku staciju izstāšanos no atbalsta mehānisma. Tāpat mūsu plānos ir veikt auditu par to, kā līdz šim noticis kvotu izsniegšanas un pagarināšanas process, lai pārliecinātos, ka sistēma strādā korekti, nevis tiek turpinātas vecās "politbiznesa" tradīcijas.
Treškārt, iepriekš minētie soļi efektivitātes un izmaksu kontroles virzienā tuvinās mūsu atbalsta mehānismu moderno enerģijas veidu specifikai, proti, jaunu un mainīgu tehnoloģiju atbalstam. Visā Eiropā un pasaulē pašlaik notiek aktīvas diskusijas par to, kā un vai atbalstīt konkrētas tehnoloģijas, teiksim, Vācijā ir vērojama visai izteikta vilšanās vēja enerģijas efektivitātē. Mācība no šīm diskusijām ir tāda, ka valstij nevajag uzņemties nesamērīgas atbalsta saistības tehnoloģijām, kas var novecot un tādējādi radīt šķēršļus ražošanas veidu modernizācijai. Modernu enerģētikas veidu atbalstam ir jābūt maksimāli fleksiblam, ņemot vērā strauji mainīgās tehnoloģijas.
AER un koģenerācija ir ļoti svarīga Latvijas enerģētikas industrijas daļa, un mūsu uzdevums ir panākt, lai valsts atbalsta mehānisms būtu patiešām efektīvs, caurspīdīgs un ilgtspējīgs. Kopējais uzstādījums ir, ka enerģētikai un tās apakšnozarēm ir jākalpo visas ekonomikas un sabiedrības labā, nevis otrādi. EM ir gatava arī turpmākai sadarbībai ar enerģētikas nozares uzņēmēju un profesionālajām organizācijām, lai strādātu pie adekvāta un efektīva valsts atbalsta mehānisma modernu enerģētikas veidu attīstībai Latvijā.
Ir svarīgi, lai 2020.gadā, atskatoties uz šī Nacionālā attīstības plāna aptverto periodu, mūsu sapnis par zaļu, efektīvu un konkurētspējīgu valsti būtu piepildījies, nevis kļuvis par murgu.
