I.Druviete: izglītības sistēmā jāmeklē Latvijas attīstības perspektīvai vislabāk atbilstošie risinājumi

Ko komisija paveikusi izglītības laukā iepriekšējā sesijā?

Darbs, kā vienmēr, noritējis divos virzienos – grozījumu pieņemšanā komisijas kompetencē esošajos likumos un sabiedrībai nozīmīgu izglītības, kultūras un zinātnes jautājumu aktualizēšanā. Izglītības jomā esam pieņēmuši svarīgus grozījumus Izglītības likumā un Profesionālās izglītības likumā, 2.lasījumā apstiprināti grozījumi Zinātniskās darbības likumā. Esam izteikuši viedokli par pirmsskolas izglītību, mūžizglītību, speciālo izglītību, profesionālas ievirzes mākslas un mūzikas izglītību, augstskolu studiju programmu izvērtējumu, tikušies ar Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrību, Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju, Pedagogu domes, vecāku organizāciju, Eiropas Latviešu apvienības, UNESCO un citu organizāciju pārstāvjiem, organizējuši izbraukuma sēdes Lielvārdē, Višķos un citur. Komisija aktīvi iesaistījusies Nacionālā attīstības plāna izstrādē. Ziņas par komisijas sēžu darba kārtību, uzaicinātajiem ekspertiem un pieņemtajiem lēmumiem interesenti var gūt Saeimas mājaslapā.

Nav šaubu, ka jautājumu ir daudz, tie ir komplicēti un aptver visus izglītības posmus. Kā jūs vērtējat šā komisijas sastāva profesionalitāti?

Komisijas sastāvs ir labs un profesionāls. Komisijā strādā 11 deputāti, kas pārstāv visas frakcijas, daudzi no mums praktiski darbojas vispārējās, augstākās vai profesionālās izglītības jomā. Vienmēr uzklausām gan uzaicināto ekspertu, gan ikviena interesenta viedokli. Es neatceros gadījumu, kad mums būtu bijušas asas politiskas diskusijas, izņemot, protams, valsts valodas jautājumus, kur arī man ir stingra un skaidra nostāja. Sarunas ir profesionālas un lietišķas. Sēdes parasti beidzas ar noteiktu uzdevumu ministrijām vai atbildīgajām iestādēm, un vēlāk mēs pie attiecīgā jautājuma noteikti atgriežamies.

Izglītības un zinātnes ministrs R.Ķīlis komisijā viesojas reizi divos mēnešos, bet, iespējams, turpmāk centīsimies tikties biežāk. Kaut parlaments ar likumu ir deleģējis plašas tiesības Ministru kabinetam, principiālas pārmaiņas izglītības sistēmā parlamentārā valstī tomēr būtu jāsaskaņo ar atbildīgo komisiju. Ir normāli, ka visu laiku tiek meklēti veidi izglītības sistēmas uzlabošanai, un saistībā ar jebkuru ideju varam atrast pamatotus argumentus gan "par", gan "pret". Tāpēc mums ir jāmeklē nevis abstrakti un teorētiski pareizas atbildes, bet tādi risinājumi, kas vislabāk atbilstu Latvijas attīstības perspektīvai, reāli apzinoties pašreizējo sociālo, ekonomisko un sociālpsiholoģisko situāciju un iespēju robežās sabalansējot daudzkārt pretrunīgas intereses – kā sabiedrības un indivīda, pedagogu un vecāku, valsts un pašvaldību, nacionālās un globālās u.tml. intereses. Saeimas komisija ir ideāls forums šādu risinājumu meklēšanai.

Par svarīgu mūsu darbības iezīmi uzskatu ātru reaģēšanu uz sabiedrības aktualitātēm. Praktiski visi jautājumi, kas ir parādījušies publiskajā telpā, pēc iespējas ātri ir apspriesti arī komisijā, uzklausot plašu ieinteresēto personu loku un izsakot rekomendācijas Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM).

Kāda loma svarīgu jautājumu izskatīšanā ir izglītības darbinieku profesionālajām organizācijām, vecāku un citām nevalstiskajām organizācijām?

Nevalstisko un profesionālo organizāciju viedoklis komisijā tiek uzklausīts ļoti rūpīgi. Tagad vairs nav iespējams izdot rīkojumu "no augšas" un cerēt, ka visi tam pakļausies. Gluži otrādi, jārēķinās ar to, ka jebkura ideja var tikt uztverta negatīvi. Es uzskatu, ka ļoti svarīgi ir regulāri informēt sabiedrību par visu, kas notiek un kas iecerēts izglītības jomā. Un jārod ceļš, kā mazināt daudzu cilvēku vēlmi spriest par norisēm izglītībā tikai pēc savas vai savu bērnu pieredzes. Šādu praksi varam sastapt gan politiķu, gan vecāku vidū. Vecāku organizāciju neapmierinātības pamatā dažkārt ir tas, kas notiek konkrētā skolā, nevis visā izglītības sistēmā. Ikviens par sistēmu spriež pēc sava bērna skolas vai skolotāja un izsaka visai kategoriskus spriedumus. Dzīve ir dzīve: var gadīties, ka nav atrasts kontakts ar skolotāju, ne visas no Latvijas gandrīz 900 skolām ir ideālas, bet nav nekāda pamata Latvijas izglītības sistēmu nolīdzināt līdz ar zemi.

Daudz vairāk es ieklausītos pedagogu profesionālo organizāciju izteikumos, jo skolotājs ir ne vien sava priekšmeta pasniedzējs, bet redz arī bērnu, ģimeni, sabiedrību kopumā. Lielākā daļa skolotāju ir ieinteresēti ne tikai sava priekšmeta mācīšanā, bet sabiedrības un valsts intelektuālā potenciāla paaugstināšanā un ētiskas personības attīstīšanā.

Viens no šā brīža aktuālajiem jautājumiem, kas skar kā skolas, tā ģimenes, noteikti ir bezmaksas izglītība. Tiesībsarga izvērtējumā secināts, ka valstī netiek ievērots Satversmes 112.pants par bezmaksas izglītību. Kā jūs vērtējat pamata un vidējās izglītības atbilstību bezmaksas statusam un izrietošās tiesībsarga iniciatīvas?

Protams, vispārzināmas ir Satversmē noteiktās tiesības iegūt bezmaksas izglītību, bet nav skaidrs, ko tas īsti aptver: skolotāju darbu, par ko maksā valsts, siltumu un elektrību skolas telpās, par ko maksā pašvaldība, vai arī pilnīgi visu, kas nepieciešams, lai bērns varētu ierasties skolā un apgūt zināšanas 21.gadsimta līmenī, piemēram, apģērbu, nodrošinātu ēdināšanu un ceļu uz skolu. Skaidrs, ka mācību līdzekļi būtu jāfinansē valstij. Tomēr novest bezmaksas izglītības principu līdz absurdam, kad vecāki neveltītu ne latu sava bērna izglītībai, arī nebūtu pareizi.

Kā šo situāciju var atrisināt?

Komisija, īpašā sēdē skatot šo jautājumu, ir uzdevusi IZM izstrādāt projektu bezmaksas izglītības pakalpojumu grozam. Šajā darbā aktīvi iesaistījies tiesībsargs. Kaut arī mēs panācām vienošanos, ka nepieciešams pārejas laiks šāda groza ieviešanai, pašlaik notikumi attīstās paātrināti. Es domāju, ka jāatrod mūsu finansiālajai situācijai un sabiedrības apziņas līmenim pienācīgs risinājums. Pašreiz pastāv vienota izpratne, ka šajā obligātajā grozā ietilpst ne tikai mācību grāmatas, bet arī tādi mācību līdzekļi kā darba burtnīcas. Es nepiekrītu, ka tās būtu likvidējamas, jo darba burtnīcu izmantošana ir viens no veidiem, kā dažādot mācību metodes.

Ja budžeta sastādīšanas laikā nav bijis skaidru norādījumu, kam ir jābūt obligāto bezmaksas pakalpojumu grozā, tad skolām gluži vienkārši nav iespējams atrast šos līdzekļus.

Tiesībsarga birojs balstās uz Administratīvā procesa likumu un rosina vecākus sākotnēji vērsties ar iesniegumu skolā par nodoma prasīt vecākiem iegādāties mācību līdzekļus maiņu.

Es neatbalstu pieeju, ka par vainīgām tiek pasludinātas konkrētas skolas. Atcerēsimies, ka skolas dibinātājs ir pašvaldība. Tādā gadījumā atbildētājam būtu jābūt pašvaldībai, bet pašvaldībām patlaban šo līdzekļu nav. Mēs no skolām nedrīkstētu prasīt nodrošināt to, par ko vēl nav panākta vienošanās normatīvo aktu līmenī un kam nav piešķirts finansējums šā gada budžetā. Skolas, kā zināms, ir rēķinājušās ar noteiktu līdzekļu apjomu, un to pašu ir darījušas arī pašvaldības. Šajā gadā, šķiet, jāmeklē citi risinājumi. Varbūt jāatsakās no dažu skolotāju iecerētu mācību līdzekļu izmantošanas, ja tas varētu maksāt pārāk dārgi, varbūt pašvaldībām jāpārskata iespējas atbalstīt skolas.

Un tomēr - kustība jau ir sākusies, un daži vecāku iesniegumi jau saņemti...

Kā zināms, pašvaldību iespējas ir dažādas. Ja tā ir bagāta pašvaldība, kā Garkalne vai Rīga, budžetu var pārdalīt, ātri reaģējot uz šo likumīgo vecāku prasību. Bet vairums pašvaldību to nespēj. Galu galā mums ir fiskālā disciplīna, valsts kontrole, pašvaldību revīzijas komisijas. Skolu jaunrade šajā jomā ir pietiekami ierobežota.

Grūti prognozēt, kā beigsies šis process. Pieļauju, ka skolas kā atbildētājas nāks klajā ar argumentiem, paskaidrojot, ka te nav runas par negribēšanu, bet par iespēju trūkumu. Ceru, ka vairumā gadījumu tiks panākts mierizlīgums un sapratne gan no skolas, gan vecāku puses. Mums jāmeklē risinājums, lai neciestu ne izglītības kvalitāte, ne vecāku maki, bet lai arī skolas nebūtu bezizejas situācijā.

Kur meklēt cēloņus tam, ka ir izveidojusies tik neskaidra situācija izglītības finansēšanas jautājumā?

Mūsu izglītības sistēmas nodrošināšanā saplūst kopā gan valsts, gan pašvaldību finansējums. Valsts finansējums tiek dalīts pēc stingriem vienlīdzības principiem, bet pašvaldību daļa ir atšķirīga. Pie pašreizējās finansēšanas sistēmas būs ļoti grūti novērst atšķirības starp dažādu pašvaldību skolām. Šaubos, vai ir iespējams noteikt kādus griestus pašvaldības finansējumam. Zemāko līmeni gan varētu noteikt, un tā būtu viena no obligātā groza sastāvdaļām.

Cik saprotu, IZM iecere ir tāda, ka nauda seko skolēnam līdz pat konkrētajai skolai.

Sistēma "nauda seko skolēnam" lielās līnijās ir pareiza, tomēr tās dažu gadu darbības laikā ir atklājušās vairākas vājās vietas un nevēlami blakusefekti. Būtu jāmeklē iespējas to novēršanai un taisnīgas pieejas nodrošināšanai. Ir pierādījies, ka šī sistēma atšķirīgi darbojas Latvijas lielajās pilsētās, mazpilsētās un laukos, turklāt Rīgā tā nonāk pretrunā ar deklarētās dzīvesvietas principu pieejā skolai. Visvairāk nepilnību šīs sistēmas piemērošanā atklājas saistībā ar mazajām lauku skolām. Būs jāveido tik sarežģīta koeficientu sistēma, ka pats princips var zaudēt jēgu, īpaši tad, ja mēs atbalstām mazo skolu pārveidošanu par kopienu dzīves centriem. Nedrīkstam aizmirst arī speciālo skolu un internātskolu tīklu, kur šādas sistēmas piemērošana būtu netaisnīga un pat neētiska.

Visgrūtāk izlemjams jautājums: vai naudai jāseko līdz skolai vai līdz pašvaldībai. Te atkal parādās milzu atšķirība starp Rīgu un novadiem. Rīgā ir savas problēmas – var veidoties situācija, kad dažas skolas ir īpaši pieprasītas, liekot veidot filiāles vai neskaitāmas paralēlklases, kas gaidīto nedos.

Vairums reģionu pašvaldību ir pārliecinātas, ka naudas sekošana līdz skolai būs nāves spriedums daudzām mazajām skolām, kas lielā mērā tiek uzturētas, izlīdzinot ieguldījumu pašvaldību budžetā, ko ienes lielās skolas. Ja vēl atceramies, ka skolotāju atalgojums pašlaik tieši ir saistīts ar skolēnu skaitu, redzam, ka vēl veicams daudzpusīgs sistēmas izvērtējums.

Runājot par blakusefektu galvojuma sistēmas ieviešanai - skolu savstarpējo konkurenci, vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem. Minēšu argumentus, kāpēc šeit nevajag pārsteigties. Pamatizglītība mums ir obligāta, virzāmies arī uz obligātu vidējo izglītību, un uzdevums būtu nodrošināt kvalitatīvu izglītību visās pastāvošajās izglītības iestādēs. Kopumā Latvijas skolu līmenis ir labs, un es nepiekritīšu tiem, kas apgalvo pretējo, bet mums tomēr pastāv objektīvas atšķirības skolēnu zināšanu līmenī, ko lielā mērā nosaka skolēnu ģimeņu un attiecīgās apdzīvotās vietas iedzīvotāju sociālekonomiskais stāvoklis. Skola nevar būt oāze, ja visapkārt ir tuksnesis.

Ja mums ir obligātā izglītība, ar ko skolas var konkurēt? Lielās pilsētās skolu izvēli varētu noteikt tas, vai šajā skolā tiek piedāvāta specifiska programma, kas piemērota tieši manam bērnam – sports, mūzika vai bioloģija. Šādas skolu atšķirības būtu atbalstāmas. Taču mazās apdzīvotās vietās skolai ir jābūt universālai.

Konkurence kā tāda izglītības sistēmai primitīvā veidā nebūtu piemērojama, un tā pašlaik nevar būt arī tāpēc, ka mums nav panākta izlīdzināšanās starp novadiem.

Jūs minējāt, ka virzāmies uz to, lai par obligātu noteiktu ne vien pamata, bet arī vidējo izglītību. Arī pašlaik daudzi jaunieši izvēlas turpināt mācības vidusskolā. Ar ko tas būtu saistīts?

Gada sākumā komisijā pārrunājām faktu, ka vairāk nekā puse vidusskolas absolventu nevēlas turpināt izglītību augstskolā. Tā nedrīkstētu būt. Ir skaidrs, ka pēc 9.klases cilvēkam ir jāizvēlas – vidējā izglītība un tālākais ceļš uz augstskolu vai arī profesijas ieguve. Cilvēkam ar vispārējo vidējo izglītību ir grūti atrast darbu. Iespējams, ka skolēni ir pierunāti palikt novada vidusskolā, nevis iet uz profesionālo skolu - tas ir viens no "nauda seko skolēnam" negatīvajiem blakusefektiem. Daudziem jauniešiem vispārējo zināšanu apguve nebūt nav bijusi prioritāte, mācīšanās var būt apnikusi, un viņš izlemj izglītību pēc vidusskolas neturpināt.

Vai nav tā, ka attieksmes maiņa pret profesionālo izglītību sākās jau deviņdesmitajos gados? Palielinājās augstskolu skaits, ja vien spēja maksāt, mācīties varēja ikviens, arī darba devēju bieži nepamatotās prasības pēc pretendentiem ar augstāko izglītību arvien pieauga. Iegūt profesionālo izglītību izvēlējās vien tas, kurš bija pārliecināts par savām interesēm, bet kopumā profesionālā izglītība zaudēja savu nozīmīgo pozīciju.

Saknes meklējamas daudz senāk. Tas tā bija arī 20.gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Jā, sabiedrības apziņā šis stereotips pastāv. Tas ir spilgts piemērs faktam, ka sabiedrības priekšstati var neatbilst realitātei. Nav taisnība, ka mūsu profesionālās skolas negatavo labus speciālistus. Problēma ir darba vietu pieejamībā. Nepamatoti kritizējot mūsu izglītības sistēmu, mēs panākam to, ka vairāki desmiti tūkstošu tajā strādājošo jūtas nenovērtēti, viņiem tiek atņemta sava darba vērtības apziņa, bet viņu vietā jau citi neradīsies. Mēs zinām, ka skolotāji nepārtraukti pilnveido savas zināšanas, un sabiedrības uzdevums būtu nodrošināt viņiem arī pienācīgu morālo un materiālo gandarījumu. Un tas attiecas uz visām izglītības pakāpēm.

Skolotāju atalgojuma sistēmas sakārtošana atbilstoši kvalitātes pakāpēm un 40 stundu darba nedēļas noteikšana ir viena no IZM uzsāktajām pārmaiņām izglītības sistēmā. Cik veiksmīgs būs šāds risinājums?

Lielās līnijās varētu teikt, ka veiksmīgs. Bet, kā vienmēr, "velns" paslēpts detaļās, un ir pietiekami daudz jautājumu, uz kuriem vēl jāmeklē atbildes. Pirmajā brīdī, šķiet, pareizi, ka tiek ņemts vērā viss skolotāja darba apjoms. Tomēr par vienu likmi atalgojums ir pietiekami mazs, lai vairums skolotāju izvēlētos strādāt vairāk nekā vienu slodzi. 40 stundu darba nedēļa var radīt problēmas vidēja lieluma pašvaldības skolotāju nodarbinātībai, īpaši tad, ja skolotājs māca priekšmetus ar mazu stundu skaitu. Es augstu vērtēju IZM īstenoto Eiropas Sociālā fonda projektu "Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos", kura rezultātā tika ieviestas skolotāju kvalitātes pakāpes, un kopumā tas deva labvēlīgu skatījumu uz visu sistēmu. Šo pakāpju ieguve nebija obligāta, bet tagad izrādās, ka tās ir būtiskas atalgojuma noteikšanā. Un jādomā tieši par vairumu skolotāju, kam pašlaik ir 3.pakāpe.

Aizvadītā mācību gada prakse parādīja, ka uzlabojumi ir nepieciešami arī centralizēto eksāmenu sistēmā.

Par to mēs ļoti nopietni runājam jau kopš 10.Saeimas laikiem. Mani jau sen nav apmierinājusi centralizēto eksāmenu izstrādāšanas un vērtēšanas sistēma. Pagaidām nezinām, kādas ieceres ir IZM, jo arī Valsts izglītības satura centrā notiek reorganizācija. Domāju, ka pamatprincips būtu - uzticēšanās skolotājiem praktiķiem. Iespējams, ka jāmaina gan eksāmenu grafiks, gan saturs. Pašreiz mēs pārbaudām nevis to, ko skolēns nedrīkstētu nezināt, bet to, ko viņš it kā varētu zināt. Tas ir nepareizi pēc būtības. Vispārējās skolas beigšanas eksāmenā ir jābūt zināšanu zelta kodolam, nevis kaut kam, kas kaut kad bijis mācību saturā.

No centralizētajiem eksāmeniem nez vai mēs atteiksimies. Tas pārāk dziļi saistīts ar augstāko izglītību, un šāda sistēma pastāv arī citur Eiropā, bet noteikti tā ir uzlabojama.

Bieži vien centralizēto eksāmenu rezultāti tiek uzskatīti par izglītības kvalitātes rādītāju un veidu, kā secināt, cik laba vai slikta ir skola. Kas, jūsuprāt, ir galvenie izglītības kvalitātes kritēriji?

Vārdu "kvalitāte" mēs lietojam vietā un nevietā, es izvēlētos runāt par labu izglītību. Formāli izmērāmie kritēriji nebūtu absolutizējami. Centralizētie eksāmeni ir tikai viens no rādītājiem, un ne vienmēr labs līmenis eksāmenos nosaka cilvēka tālāko veiksmi. Ir skolas, kur centralizēto eksāmenu rezultāti nav tik labi, bet bērnos ir ielikts pietiekami stingrs ētisks pamats un viņi dzīvē nepazudīs.