Kādas ir Valsts vides dienesta galvenās funkcijas?
Vispirms - tā ir vides aizsardzība. Ar to nodarbojas Valsts vides dienesta (VVD) reģionālās vides pārvaldes, kas pārklāj visu Latvijas teritoriju. VVD sastāvā ir arī Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde, kuras kompetencē ir visi Latvijas iekšējie ūdeņi, Latvijas teritoriālie ūdeņi Baltijas jūrā un ekonomiskajā zonā, kā arī Ziemeļatlantijā, kur zvejo Latvijas kuģi. Šajā struktūrvienībā strādā inspektori, kas tvarsta malu zvejniekus, konstatē nelegālos tīklus, slēptuvēs uz kuģiem atrod mencu lomus, un tā tālāk.
Kā atsevišķa VVD struktūra darbojas Radiācijas kontroles centrs, aptverot visu Latvijas teritoriju. Radiācijas kontrole tiek veikta pastāvīgi cauru diennakti. Notiek izbraukumi arī uz izsaukumiem un aizdomīgiem atradumiem.
Regulāri rentgena un zobārstniecības kabinetos tiek pārbaudīti mēraparāti vai izmeklēšanas aparāti, kuros izmanto radiāciju starojošos elementus. Ir noteikta procedūra, kādā veidā šiem aparātiem jābūt sertificētiem, kā nodrošina to apkalpošanu, cik bieži tam jānotiek.
Arī dienesta centrālā struktūrvienība veic praktiskas funkcijas – izsniedz atļaujas, licences, pases, piemēram, derīgo izrakteņu ieguvei. Pavisam apmēram 10 šāda veida dokumentus.
Dienesta darbību var dalīt divos lielos blokos – viens ir atļauju un licenču izsniegšana, un otrs – kontrole.
Jūsu teiktais iezīmē ievērojamu darba apjomu. Vai pietiek resursu, lai tiktu ar visu galā?
Mūsu darba uzdevumos dažāda veida atļaujas, licences un kontroles vien aizņem kādas septiņas astoņas lapas. Tie ir uzdevumi, par kuriem mēs atskaitāmies.
Atļauju izsniegšana ļoti strikti ir regulēta likumos, MK noteiktumos un direktīvās, kas nosaka atļauju izsniegšanas kārtību un termiņus. Piemēram, VVD jāizsniedz atļauja uzņēmējam, bet līdz tam vajadzīgs saņemt citu institūciju un pašvaldību atzinumus. VVD jāizpilda viss, kā to prasa likums, un dokuments jāsagatavo noteiktajā laikā, neskatoties uz nepietiekamiem resursiem. Pretējā gadījumā uzņēmējs var sniegt prasību pret VVD par neiekļaušanos termiņā, un mēs zaudēsim jebkurā tiesā.
"Mūsu darba uzdevumos dažāda veida atļaujas, licences un kontroles vien aizņem kādas septiņas astoņas lapas."
Elastīgu pieeju mēs varam veidot tikai uz kontroles funkcijas bāzes - izstrādājam kritērijus, kuri uzņēmumi mums jākontrolē biežāk, kuri retāk. Tādā veidā VVD varbūt vairāk izjūt iedzīvotāju un sabiedrības neapmierinātību, piemēram, par nepietiekamu malu zvejnieku kontroli, bet būtiski to uzlabot šobrīd nav iespējams. Latvijā ir apmēram 2,5 tūkstoši ezeru, arī tūkstošiem kilometru upes, bet mums ir mazāk nekā divdesmit inspektoru. Pat ja uz katru ezeru strādātu viens inspektors, viņš nevarētu vienlaicīgi atrasties vienā un otrā krastā.
Kopš 2008.gada Vides dienesta darbinieku skaits ir samazināts divas reizes un finanšu resursi vēl vairāk. Salīdzinot ar citām valsts struktūrām, mums joprojām algas ir vienas no viszemākajām, un pagaidām nav izdarīts nekas, lai iestādēm ar līdzīgām funkcijām tās izlīdzinātu, bet veicamie darbi ar katru gadu nāk klāt.
Kas nācis klāt šajā gadā?
Šī gada 1.janvārī no Ekonomikas ministrijas pārņēmām metāla lūžņu licenču izsniegšanu. Tas ir kontekstā ar visu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Metāllūžņi arī ir atkritumi, tikai metāla atkritumi ir vērtīgāki, un tirgus dalībnieki to arī apzinās. Pirms gadiem divdesmit metāllūžņu bija ļoti daudz, taču tagad par šiem atkritumiem ir konkurences cīņa, kaut arī šis bizness, protams, vairs nav tik ienesīgs.
Esam jau veikuši diezgan pamatīgu inventarizāciju un konstatējuši ap 100 licenču, kurās ir kaut kādi trūkumi vai dīvainības. Ar tām turpināsim strādāt.
Tātad atkritumu biznesam ir arī ēnas puse?
Atkritumu jomu regulē pietiekami komplicēti normatīvie akti, un arī atļauju nosacījumu izpildes kontrole ir krietni sarežģīta. Tur notiek diezgan liela konkurences cīņa, un, manuprāt, arī ēnas zona ir lielāka nekā citās nozarēs, jo ignorēt noteikumus ir daudz izdevīgāk.
Atkritumu kaudzēm ir jānonāk poligonā, bet, lai tos nodotu poligonā, ir jāmaksā. Kāda kompānija izlemj, ka var pieņemt daļu atkritumu un iekasēt samaksu, bet poligonā atkritumus nenogādāt. Ja to attīsta kā biznesu, tad, protams, viņi ir ārpus konkurences, salīdzinot ar tiem, kas strādā likumīgi.
Kā jūs saredzat iespēju sistēmu sakārtot?
Valsts atbalsta un ir ieinteresēta samazināt atkritumu daudzumu, tos pārstrādājot un iegūstot lietojamu produktu. Normatīvi tiek mainīti un nepārtraukti uzlaboti. Jautājums tikai - kā to sakārtot praksē. Uzņēmumi savā starpā karo. No vienas puses, varbūt tas ir labi, jo mēs iegūstam vairāk informācijas, no otras puses – bieži vien fakti netiek pasniegti objektīvi un sūdzībām ir savi mērķi. Uzņēmumu strīdos tiek iesaistīta gan ekonomiskā policija, gan VID.
Var teikt, ka atkritumu bizness ir lauciņš, kurā notiek visniknākās cīņas. Nav noteiktas receptes, kā ātri un efektīvi sakārtot atkritumu sistēmu. Vienkārši jāturpina mērķtiecīgi strādāt, lai izskaustu nelegālo biznesu un nodrošinātu godīgu konkurenci. Tajā ir ieinteresēti arī atkritumu apsaimniekotāji.
Cik aktīvi ir iedzīvotāji cīņā par tīru vidi? Vai Vides dienestu sasniedz ziņojumi par nekārtībām??
Šos ziņojumus varētu dalīt vairākās kategorijās – patiesie, kas liecina par to, ka tiešām ir kaut kāda problēma, un tādi, kad tiek ziņots tikai aiz savas ieinteresētības. Taču arī tad šī informācija var būt pamatota. Bieži vien cilvēki vai uzņēmumi, risinot savstarpējos konfliktus, par ieroci mēģina izmantot vides argumentu, jo šķiet, kas tas ir visiedarbīgākais. Senāk ir bijuši gadījumi, kad dabu aktīvi sāk "sargāt" cilvēks, kam savulaik izdevies uzbūvēt māju tuvu ezeram vai jūrai, jo pēkšņi parādījies vēl kāds "veiksminieks", kas dabūjis atļauju būvēt vēl tuvāk ūdenim un aizsegs viņam ainavu.
Bet kopumā iedzīvotāji kļūst aktīvāki un ziņo par iespējamām problēmām. Domāju, ka to veicina gan augošais sabiedrības informētības līmenis, gan arī informācijas tehnoloģiju pieejamība.
Mēdz jau uzbūvēt ne tikai mājas, kas kādam aizsedz ainavu, bet arī cūku fermas, un tad apkārtējie pauž neapmierinātību par nelāgu smaku. Vai arī šādas sūdzības saņemat?
Ir signāli par smakām, bet ne tik bieži par cūku fermām kā par pārkraušanas termināliem tepat, Rīgas ostā. Var sūdzēties par smakām, bet smaka ir subjektīva. Ir metodika, kā smaku mēra, tomēr tas nav ātri izdarāms, un arī tur izmanto cilvēku subjektīvo vērtējumu. Pārbaudot šādus ziņojumus, skatāmies arī objektīvos rādītājus, piemēram, gaisa piesārņojuma līmeni. Diemžēl Rīgas ostā laiku pa laikam šī problēma parādās.
Ekonomiskās lejupslīdes laikā tas nebija tik aktuāli, jo samazinājās kravu pārkraušanas apjomi, bet tagad tie ir palielinājušies par 20-30%, un proporcionāli palielinās arī to vielu apjoms, kas izraisa smakas un gaisa piesārņojumu. Līdz ar to sūdzību ir krietni vairāk.
"Atkritumu bizness ir lauciņš, kurā notiek visniknākās cīņas."
Par smakām no lopkopības. Ja tu dzīvo laukos, tad rēķinies, ka pastāv sava specifika. Tas, kas mūs patiešām uztrauc, - lai lopkopības kompleksi būtu nodrošināti ar to vides aizsardzības aprīkojumu, kas ir nepieciešams un atbilstoši kompleksā uzturēto lopu skaitam. Ar to mēs diezgan radikāli cīnīsimies.
Tur, kur nav atbilstības, mēs izmantojam piespiedu pasākumus, lai samazinātu cūku skaitu, bet tas nav vienkārši. Atbilstoši dzīvnieku labturības prasībām un attiecīgajiem noteikumiem līdz ar to tiek iesaistītas citas iestādes un ministrijas. Šādus gadījumus ātri atrisināt nevar, jo, lai veiktu kādus piespiedu pasākumus, vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi, argumentācija un resursi.
Šopavasar no jūras izskaloja divas mucas ar toksisko vielu marķējumu. Cik bieži Latvijā ierodas šādi "nelūgti ciemiņi"?
Jā, šis bija dīvains gadījums – mucas sarūsējušas, bet marķējuma krāsa svaiga. Tas, vai kādam izskalotam objektam, piemēram, mucām ar toksisko vielu marķējumu, ir vai nav ticamības moments, mūs nedrīkst ietekmēt. VVD ir jārīkojas saskaņā ar noteikumiem. Pēc šī gadījuma visām mūsu pārvaldēm izsūtījām ziņu, lai pievērš pastiprinātu uzmanību un reaģē, ja no jūras kaut ko tādu izskalo. Nosūtījām informāciju arī piejūras novadu pašvaldībām. Redziet, pat ja izskatās, ka tā ir butaforija, kaut neliels bīstamības procents tomēr paliek.
Par radiācijas gadījumiem mums ir jāinformē arī starptautiskā sabiedrība. Šie "jociņi" ir ļoti nopietni. Nevar ignorēt lietas, kas rada patiesu bīstamību un pret ko pasaulē ir pastiprināta attieksme.
Cik bieži Latvijā notiek dažādu indīgu vielu noplūdes gadījumi, līdzīgi kā tas bija Mārupē?
Šādi gadījumi, kā Mārupītē, notiek reti. Daudz biežāk parādās naftas produktu noplūdes, plankumi. Atšķirība ir tāda, ka naftas produkti peld pa virsu – tos var pamanīt, tie nav īpaši indīgi, un naftas produktus pēc avārijām ir iespējams savākt.
Mārupītes gadījums bija daudz ļaunāks - tur savākt nevarēja neko, jo viela izšķīst ūdenī. Kad ūdens ietek Daugavā un pēc tam jūrā, savu bīstamību tas zaudē vienkārši tāpēc, ka mazinās ķīmiskās vielas koncentrācija. Mums atliek tikai brīdināt iedzīvotājus, ko drīkst un ko nedrīkst, bet attīrīt vai apturēt ūdeni reāli nevar.
Dīzeļdegvielas izplūdes gadījumi, kas pie mums bijuši, ir nepatīkami, ir arī smakas. Bet šos gadījumus var likvidēt, un liels pluss ir tas, ka mēs tos redzam. Daudz bīstamāka ir ķīmiska viela, kura izšķīst, bet, par laimi, šādi gadījumi nav bieži.
Cik, jūsuprāt, izglītoti par vidi ir Latvijas iedzīvotāji?
Latvijas iedzīvotāji nav sliktāki par citiem Eiropas iedzīvotājiem. Nevar prasīt, lai cilvēki zina par ķīmiskā piesārņojuma lietām. Tāpēc jau ir Vides dienests, lai skaidrotu katru konkrēto gadījumu.
Bieži vien liels tracis izceļas par ļoti niecīgām lietām - ja kaut kur parādītos naftas plankums, tad noteikti daudzi ziņotu mums. Tajā pašā laikā tādā situācijā kā Mārupē, kur piesārņojums nav redzams, informāciju par izvairīšanos no saskares ar ūdeni sniedzam mēs, Vides dienests. Skaidrs ir viens - jo vairāk zināšanu, jo labāk.
Kas tomēr katram apzinīgam Latvijas iedzīvotājam būtu jāzina un jāievēro, lai mierīgu sirdi varētu teikt: es nedaru pāri videi?
Mani ļoti kaitina lietas, kuras es redzu, bet izdarīt diemžēl neko nevaru. Braucot ar mašīnu un apstājoties pirms krustojuma, redzu, ka vidējā, sadalošajā joslā ir kaudzēm izsmēķu. Paši par sevi tie nav nekādi bīstamie atkritumi, visu var savākt. Tas nozīmē vien to, ka tiem, kas izsmēķus izmet pa logu, ir egoistiska attieksme pret vidi un citiem cilvēkiem. Tikpat labi viņi citā situācijā mierīgi šķirsies no jebkuriem atkritumiem. Tieši tāpēc jau atkritumi parādās ceļmalās.
Ko tur var izdarīt? Brīdis, kamēr priekšā braucošais izmet pa logu atkritumus, ir īss – to nevar nofiksēt un līdz ar to nevar sodīt. Mani neapmierina tāda patērētāja attieksme. Šo cilvēku EGO ir tik liels, ka pārējo pasauli viņi neredz.
Jā, tas rosina pārdomāt par nu jau tradicionālajām Lielajām talkām. Kādu mērķi tās izvirza un kādu sasniedz, ja piedalās tie, kas piedalās ik gadu? Un diez vai starp dalībniekiem ir jūsu minētie mēslotāji.
Man ir diezgan daudz kolēģu, kuri ir samērā skeptiski pret šāda veida talkošanu, pamatojot ar to, ka tīrība jāuztur ikdienā, nevis vienu reizi gadā. Bet ir viena lieta, par ko es aizdomājos. Šīs talkas dod savu pozitīvo efektu ne tik daudz ar to, ka tajās savāc atkritumus. Kamēr talkotāju daudzums ar katru gadu palielinās, palielinās arī to cilvēku daudzums, kuri vairs nemēslos. Ja šis pieaugums kādā brīdī apstājas, tad talka jau zaudē savu jēgu. Tad tā "melnā", mēslotāju daļa būs tāda, kāda ir un turpinās piegružot vidi.
"Bieži vien cilvēki vai uzņēmumi, risinot savstarpējos konfliktus, par ieroci mēģina izmantot vides argumentu, jo šķiet, kas tas ir visiedarbīgākais."
Un vēl viena lieta – ja šajos pasākumos netiek iesaistīti Latvijas krievu kopienas cilvēki, tad diez vai mēs tikai ar talkām spēsim nodrošināt tīru Latviju. Bet, tā kā pašlaik talkas dalībnieku līkne ar katru gadu ir augoša, tad tāda skeptiska "knābāšana" būtu nevietā. Lai veidojas, attīstās, un es labprāt piedalos! Var jau būt, ka beigās tomēr talkā iesaistīsies visi.
Ja tā notiks, tad jau laikam Latvija varēs kļūt par tīrāko un zaļāko valsti ja ne pasaulē, tad vismaz Eiropā?
Par tīrāko vai zaļāko? Ir svarīgi, kādā veidā tiek atlasīti kritēriji. Es mazliet iepazinos ar Jēlas universitātes pētījumu. Viņi vērtēja kaut ko no likumdošanas, kaut ko no reālās zaļās teritorijas, bet vides tīrība tur nemaz tik ļoti nebija iekļauta.
Jādomā par to, lai valstī visas lietas ir sabalansētas, lai cilvēku dzīves līmenis būtu kā Eiropā un lai varētu arī izmantot priekšrocības dzīvot zaļā vidē. Tas nozīmē, ka vajadzīga ekonomiskā izaugsme. Kaut kādā mērā arī piedrazošana ir saistīta ar ekonomisko attīstību. Daudzās vietās naudas trūkuma dēļ nav uzstādītas pat atkritumu urnas. Protams, no vides noslodzes viedokļa ir pat labi, ka mums ir mazs iedzīvotāju blīvums, tomēr vidē, kur cilvēki nepārtraukti apgrozās, notiek arī kaut kāda sabiedriskā uzraudzība. Ļoti mazs iedzīvotāju skaits arī ekonomikas izaugsmi neveicina.
Ja Latvija šajā pētījumā ir atzīta kā piektā zaļākā valsts, bet tajā pašā laikā pēc citas statistikas datiem esam pirmajā vietā Eiropā zīdaiņu mirstības ziņā, tad jāpadomā, kas tomēr ir galvenais. Ko mums dos tas, ja mēs būsim abās pirmajās vietās? Ir jau skaists nodoms, ka zaļu Latviju atstāsim nākamajām paaudzēm, bet - vai būs mūsu nākamās paaudzes?
.JPG)
