Zīmīgi, ka šodien, 11.aprīlī, Daugavpilī notiek reģionālais forums "Iespēju Latgale", kura dalībnieki varēs iepazīties ar saņemtajiem ierosinājumiem un gūt ieskatu ideju apkopošanas un analīzes procesā. Paredzēts, ka šajā pasākumā piedalīsies vēl trīs ministri, bet divi savu viedokli paudīs neklātienē. Tik cieša ministriju sadarbība kāda mērķa sasniegšanā mūsu valstī ir jaunums.
Reformas darbības lauka pārskatāmībai
Kad sākāt vadīt ministriju, kuras pārvaldībā ir trīs lieli sektori – vides aizsardzība, reģionālā attīstība un informācijas tehnoloģijas –, acīmredzot izgaismojās arī tas, kuram no tiem vajadzēs pievērst lielāku vērību?
Pilnīgi noteikti prioritāte ir reģionālā attīstība: tur ir vislielākās problēmas. Turklāt tādas, ka tas, ko darām vai nedarām šodien, ietekmēs to, kas notiks pēc gada, trim, pieciem un desmit... Tāpēc atšķirība starp dzīves līmeni reģionos un pilsētās, it sevišķi galvaspilsētā, lauku apvidu tukšošanās no iedzīvotājiem un viss, kas ar to saistīts, katrā ziņā ir ministrijas prioritāte.
Bet nedrīkst aizmirst arī vides jautājumus. Eiropas Savienībā tieši saistībā ar vides bloku ir vislielākā dokumentu plūsma, regulu un direktīvu skaits un vissīkāk izstrādātā normatīvo aktu bāze; vides jautājumu risināšanai ir piesaistīts apjomīgs finansējums. Videi ir liela nozīme arī reģionālajā attīstībā - ja raugāmies uz to no "zaļās" ekonomikas viedokļa.
Savukārt informācijas tehnoloģijas (IT) īstenībā ir līdzeklis, ar kuru valsts pārvaldes un pašvaldības pakalpojumus efektīvi nogādāt līdz iedzīvotājiem, tāpēc arī tam ir sava loma reģionālās attīstības veicināšanā.
"Pilnīgi noteikti prioritāte ir reģionālā attīstība."
Lai spētu to visu aptvert, ministrijā pašlaik notiek strukturālas izmaiņas. Par katru no šiem sektoriem būs atbildīgs viens valsts sekretāra vietnieks – tātad trīs, plus ceturtais, kura pārziņā būs tā dēvētie attīstības instrumenti jeb ES struktūrfondi, kuru pārrobežu sadarbības programmā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir vadošā iestāde. Šajā reformas posmā nemeklējam tūlītējus efektivitātes ieguvumus no darbinieku skaita samazināšanas vai funkciju apvienošanas. Taču dziļāka kvalitātes izvērtēšana acīmredzot būs jauno valsts sekretāra vietnieku kompetencē.
Nākamajā posmā "iesim cauri" katram departamentam un nodaļai, skatoties, ko tur dara, kāpēc un vai to var paveikt ar mazākiem resursiem. Bet varbūt ir kaut kas tāds, ko vispār var nedarīt? Jau tagad zināms, kam ministrijā tiek veltīts pārāk maz resursu, tāpēc pārmaiņu gaitā ietaupītos līdzekļus varēsim novirzīt attiecīgajiem sektoriem.
No Rīgas tālu nevar redzēt
Gadiem ilgi valstī ir deklarēts, ka prioritāte ir reģionu attīstība, bet kļūst tikai sliktāk. Ko domājat darīt?
Strādājot šajā darbā, esmu guvis pārliecību, ka reģionālās attīstības politikas plānošana ir kaut cik pieņemamā līmenī (vienmēr var vēlēties ko labāk). Šeit problēmas vairāk saistītas ar to, ka reģionu attīstību ir ārkārtīgi grūti plānot bez skaidras visas valsts attīstības vīzijas, attīstības politikas ilgtermiņā. Tā kā pašlaik top Nacionālais attīstības plāns (NAP) nākamajam periodam, un tas būs pirmais, kam līdzi nāks reālas investīciju programmas, uz nākotni varam raudzīties ar pārliecību, ka situācija būs labāka.
Bet, piemēram, Latgalē, kā lasāms izdevumā "Reģionu attīstība Latvijā", ES fondu naudas iepludināts gana daudz, bet atpalicība nemazinās...
Te nonākam galvenokārt pie reģionālās politikas īstenošanas trūkumiem, un ar to nekādi nevaram būt apmierināti. Valsts reģionālās attīstības aģentūra ar šiem uzdevumiem pašlaik netiek galā. Diemžēl vairāk vai mazāk tas, ko viņi dara, ir minētās grāmatas publicēšana. Bet izraisījušās diskusijas arī par tajā iekļauto statistiku. Piemēram, vai teritorijas attīstības indeksi atspoguļo reālo situāciju vai ne. Tā dēvētajā pilsētvides programmā (aktivitāte "Nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru izaugsmes veicināšana līdzsvarotai valsts attīstībai" - red.) ir iedalīta zināma daļa ES fondu naudas - 200 miljoni latu.
Protams, nav slikti, ka šī nauda nonāk attīstības centros, bet vai to var uzskatīt par reģionālās attīstības politiku, vai šādā veidā iegūstam maksimālo atdevi – ir liels jautājums. Vai ir iespējams veicināt reģionālo attīstību, šādas lietas koordinējot tikai no Rīgas, bez saiknes ar norisēm uz vietām? Manuprāt, nē. Līdz ar to šo jomu sagaida pamatīgas pārmaiņas.
Grozījumi Akcīzes preču aprites likumā bija garainis, kas veicināja vārīšanos Latgales katliņā, iznesot virspusē samilzušās problēmas. Februārī paudāt ļoti operatīvu uzstādījumu – būs valdības un ministru pilnvaroti sūtņi ar tiesībām pieņemt ātrus lēmumus, un pirmos atbalsta pasākumus varēs īstenot ļoti ātri. Bet iznākumā tapa darba grupa, kas 11.aprīlī prezentē pasākumu plānu... "Desanta" pasākums tik ātri, kā bija domāts, nav izdevies?
Mēs diezgan strauji virzāmies uz priekšu: 11.aprīlī Latgalē notiek reģionālais forums, kurā faktiski noslēdzam šā plāna veidošanu. Pēc tam tas samērā ātri nonāks Ministru kabinetā. Jā, es noteikti biju lielāks optimists par to, ka šo akmeni no kalna varēs pavelt ātrāk. Bet arī tie termiņi, kas ir šobrīd, ir pietiekami strauji.
Ar domu par Latgali
Šis tātad būs operatīvais plāns?
Jā. Ir jāsaprot, ka šis Latgales plāns nekādi nekonkurē ne ar izstrādājamo NAP, ne ar VARAM Reģionālās politikas attīstības pamatnostādnēm. Šajā plānā ir iekļauta konkrēta rīcība konkrētās vietās, lielākoties piezemēti priekšlikumi, kas dos ļoti drīzu rezultātu. Detaļas šobrīd negribu iezīmēt, vien teikšu, ka plānošanai pieejam citādi, nekā līdz šim.
Ja plānus parasti esam pieraduši rakstīt ierēdņu kabinetos, tad šis, līdzīgi kā "Latvija 2030", kas arī tapis salīdzināmā veidā, tiek veidots no pašu reģionu cilvēku idejām. Mēs patiešām neuzmācamies ar Rīgas priekšlikumiem, bet esam saņēmuši vairāk nekā 400 ierosinājumu, ideju un konkrētu piedāvājumu par reģionā veicamajiem pasākumiem uzņēmējdarbībā, izglītībā, infrastruktūras uzlabošanā un citās jomās. Visi priekšlikumi tiek izvērtēti ekspertu grupās, identificējot svarīgākos veicamo aktivitāšu virzienus, kas izsakāmi atslēgas vārdos: mobilitāte, sadarbība, resursu pieejamība un iniciatīva.
"Es noteikti biju lielāks optimists par to, ka šo akmeni no kalna varēs pavelt ātrāk."
Ir izveidotas trīs fokusa grupas, kurās darbojas gan uzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji, gan pašvaldību un ministrijas speciālisti, gan vietējie iedzīvotāji. Šo grupu dalībnieki pēc īpaši izstrādātas metodoloģijas izskata iesniegtos priekšlikumus un sadala tos pēc prioritātēm. Uzskatu, ka nav nekādas jēgas taisīt plānu, kurā ir tūkstoš priekšlikumu, jo neviens tos visus tāpat nerealizēs. Tādēļ nepieciešams uzmanību koncentrēt noteiktā virzienā, un fokuss ir uz uzņēmējdarbības attīstību un darbavietu radīšanu.
Eksperti šo strukturēto informāciju pārveidos par plānu ar kopējām programmām, un ar to mēs dosimies uz forumu.
Tomēr bez naudas neko nevar izdarīt. Bija runa, ka Latgalei pārdalīs līdz šim neizmantoto Eiropas fondu naudu...
Priekšroka ir idejām, kuras vai nu neprasa papildu finansējumu, vai ir esošā finansējuma pārstrukturēšana, vai kur ir salīdzinoši nelieli budžeta līdzekļu pieprasījumi. Kā liecina pašreizējā analīze, naudas ir vairāk nekā pietiekami jau esošos instrumentos, kurus var precizēt un jau reāli novirzīt līdz iedzīvotājiem.
Vai ir doma atbalstīt jau esošos uzņēmējus, lai viņi varētu veiksmīgāk strādāt, vai attīstīt mazo biznesu un tieši uzņēmējdarbības sākšanu?
Saistībā ar komercdarbību ir trīs virzieni. Pirmais - mazie uzņēmēji, komercdarbības uzsācēji - tiem ir jābūt. Ir jābūt kritiskajai masai, no kuras izsijājas pērles – veiksmīgas un dzīvotspējīgas idejas. Latgalē vienkārši ir par maz šīs kopējās masas, līdz ar to arī maz pērļu. Pie tā ir jāstrādā, taču rezultātus jutīsim tikai pēc laika. Mazā uzņēmējdarbība ir jāattīsta nekavējoties: ja sākam rīt, tad esam vienu dienu nokavējuši, ja parīt – divas...
Otra grupa ir esošie uzņēmēji, kam ir vēlēšanās un varēšana paplašināt savu darbību. Mūsu uzdevums ir radīt mehānismus, kas palīdz identificēt konkrētas problēmas, kuras traucē šiem komersantiem, – elektrība, ceļu pievadi, grūtības ar zemes iegādi vai nomu, kredītu iegūšanu, darbaspēka jautājumi.
"Ierobežojumi pašvaldībām piedalīties uzņēmējdarbībā šobrīd ir par vājiem un ir pat jāpastiprina."
Trešais – ārvalstu investori, un arī šeit ir problēma. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) it kā gādā par investoru piesaisti, bet tai pašā laikā ļoti grūti sokas ar piedāvājumu sagatavošanu vietējā līmenī. LIAA mēģina sadarboties ar atsevišķām pašvaldībām, bet tas nav pietiekami: investoram ir par maz ar vienu pašvaldību, tas noteikti jāizvērš plašāk.
Protams, balstoties uz iegūto informāciju, izdarām secinājumus un domājam, kā reģionos sakārtot attīstības atbalsta struktūru. Šobrīd tas, ko dara valsts pārvalde un pašvaldības, nav pietiekami koordinēts, ir sadrumstalots un acīmredzami nesasniedz mērķus. Mēs meklējam, ar kādu pārvaldību to apvienot, ar kādiem resursiem un pilnvarām.
Par pašvaldībām un NAP
Jūs ticat, ka NAP izdosies izstrādāt laikus un tik konkrētu, ka varēs to sasaistīt ar Eiropas naudas apguvi nākamajā plānošanas posmā?
Paspēs. Nešaubīgi.
VARAM arī apkopoja no pašvaldībām priekšlikumus par Eiropas naudas projektiem ar domu, ka tos varēs iekļaut NAP kā finansējumu pašvaldību infrastruktūras projektiem. No otras puses – savas programmu aprises jau veido Finanšu ministrija nozaru skatījumā. Kā varēs savienot pašvaldību interesi ar nozaru skatījumu?
Finanšu ministrija pēc savas būtības ir valsts budžeta finanšu kontrolieris, un tās uzdevums ir, lai vienmēr būtu plāns B. Tātad ir tā, ka pārējā valdība jeb attīstības ministrijas – Ekonomikas ministrija, VARAM un citas - būvē plānu A, mēģina izdarīt un sasniegt to un to, bet FM pienākums ir likt lietā savu plānu B tad, ja attīstītājiem kaut kas noiet greizi. Tāpat arī šajā gadījumā – kamēr pārējie raksta NAP, FM ir gatava jebkurā brīdī uzsākt sarunas ar Eiropas Komisiju par nākamā perioda plānošanu. FM vienkārši dara savu darbu, un mums pārējiem arī tas ir jādara, lai plāns A nostrādā un nav jāķeras pie plāna B, kas ir FM kabatā.
Vai arī domājat, ka pašvaldībām NAP būs atvēlēta pietiekami liela vieta un brīvība īstenot savus projektus?
Tas, ko patiesībā vēlas pašvaldības, ir lielāka brīvība un neatkarība no nozarēm projektu īstenošanā. Tā nav tikai Latvijas pašvaldību vēlme, bet investīciju tendence Eiropas mērogā. Eiropa ir izgājusi sektorālo investīciju ciklu (ekonomika, vide, sakari, ceļi u.c.) un šobrīd pamazām nonāk pie nepieciešamības īstenot teritoriāli integrētu pieeju. Tas nozīmē, ka uzmanību koncentrē uz konkrētām vajadzībām attiecīgā teritorijā, kas saistītas, piemēram, ar vidi, sakariem un ceļiem. To visu apvieno un izstrādā projektu, un neviens neplēšas savā starpā, vai tur drusku vairāk ir vide vai ceļi.
Tas ir tas, par ko faktiski iestājas arī Latvijas Pašvaldību savienība. Tā minējusi, ka no ES fondu kopējās naudas šādiem projektiem varētu atvēlēt trešdaļu, savukārt es domāju, ka tas skaitlis var būt amplitūdā pat līdz 75 procentiem. Bet bez reģionālā līmeņa to nevarēs vienkārši novirzīt pašvaldībām - tā vēlamos mērķus mēs nesasniegsim, jo ir lietas, kas pārsniedz viena novada robežas. Novadi ir par mazu, lai tādā veidā varētu dalīt Eiropas fondu līdzfinansējumu.
Pašvaldības un komercdarbība: ko darīt un ko - ne
Pašvaldībām prasāt projektu priekšlikumus, kas atbilstu uzņēmējdarbības atbalsta virzienam, bet mazāk vēlaties tajos redzēt infrastruktūras objektus, kas nenesīs finansiālu atdevi...
Es tiešām gribētu redzēt, ka šo investīciju naudu (dēvēsim to par valsts naudu, jo tā nāk Latvijai kā valstij) investē nevis iedzīvotāju tūlītēja dzīves līmeņa vai ērtību celšanā, bet projektos, kas pašvaldībai perspektīvā naudu arī reāli nestu atpakaļ.
Vai tad nebūtu kaut kādā veidā jāmaina normatīvo aktu ietvars, kas patlaban ierobežo pašvaldību rīcībspēju šādā virzienā?
Tā gluži nav, ka pašvaldības nebūtu varējušas rakstīt, teiksim, labākus, uz attīstību vērstus projektus. To var darīt arī šobrīd, un pašvaldības tajā virzienā iet. Pēdējā laikā daudz par to runājam – gan VARAM, gan Finanšu ministrijā. Bet arī koncertzāles būvniecība var būt labs projekts, tikai tam vajadzīgs pamatojums. Ja ir pierādāma apmeklētāju, tostarp tūristu, skaita pieauguma plūsma, labi, lai būtu koncertzāle! Varbūt kādai pašvaldībai tas ir īstais risinājums.
Diemžēl daudzos gadījumos tā vis nav. Attiecībā uz normatīvo aktu grozījumiem – jā, es iestājos par pašvaldību tiesību paplašināšanu rīkoties ar tām piederošo mantu, taču ar vienu "bet" – nevēlos redzēt pašvaldību iesaistīšanos uzņēmējdarbībā. Tā var ļoti ātri iebraukt otrā grāvī, jo pašvaldībai pēc būtības nav tiesību riskēt ar iedzīvotāju naudu.
Manuprāt, ierobežojumi pašvaldībām piedalīties uzņēmējdarbībā šobrīd ir par vājiem un ir pat jāpastiprina, lai tās nedotos dīvainos biznesa laukos. Taču, no otras puses, ir jāatbrīvo tām rokas, lai sekmētu komercdarbību savā teritorijā. Piemēram, ja pašvaldība ar atvieglotiem noteikumiem uzņēmējiem varētu iznomāt zemi vai piešķirt lietošanā bez maksas. Ja pašvaldība varētu būvēt ceļu līdz tam uzņēmumam.
"Vēlētam otrajam pašvaldību līmenim neesam gatavi."
Protams, mēs nonākam atpakaļ pie korupcijas riskiem. Kāpēc tas viss ir aizliegts? Tāpēc, ka savējais pagastvecis savā laikā savējiem uzņēmējiem kaut ko sadalīja; lai šādas lietas vairs nenotiktu, nacionālā līmenī aizliedza visiem. Es piedāvāju ļaut pašvaldībām strādāt brīvāk, bet – pretī jābūt līdzsvara mehānismiem.
Par primāro šobrīd uzskatu Vietējo pašvaldību referendumu likumu, kas iedzīvotājiem ļauj lemjoši nobalsot par daudzām lietām, piespiest pašvaldību kaut ko darīt vai nedarīt, bet galējā situācijā tas viņiem dotu iespēju pašvaldību arī atlaist. Neba iedzīvotājiem tas bieži būs jādara. Pietiks ar to vien, ka šāda iespēja pastāvēs. Ja pašvaldība rīkosies neatbilstoši iedzīvotāju interesēm, sāks lobēt vienu vai otru uzņēmēju vai notiks vēl kas dīvains, ko ātri pierādīt nevar, bet it kā visi redz, tad iedzīvotājiem būs instruments, lai parādītu - kā intereses pašvaldībai īstenībā jāpārstāv.
Ko darīt ar nodokļiem?
Jums ir lieli plāni gan saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) īpatsvara samazināšanu pašvaldību budžetos, gan nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) iekasēšanas paaugstināšanu un uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) pārdali. Pašvaldību vadītāju atsauksmes ir pretrunīgas, pirmām kārtām norādot, ka šādas izmaiņas var izjaukt pašreizējo līdzsvaru. Kas īstenībā notiek?
Ja mēs visu laiku baidīsimies no kaut kādas līdzsvara šūpošanas, tad arī neko neizdarīsim. Bet domāju, ka ir pietiekams pamats būt ļoti neapmierinātiem ar to, kā ir gājis līdz šim. Tādā situācijā bailēm no pārmaiņām vajadzētu vieglāk kāpt pāri.
Pašlaik ir pašvaldības, kas IIN ieņēmumu dēļ ir nepelnīti bagātas, jo vienkārši atrodas izdevīgā vietā, savukārt pašvaldībām, kur šā nodokļa maksātāji strādā un kuru infrastruktūru izmanto, ieguvuma nav nekāda...
Jā, tā ir! Es savu piedāvājumu prezentēju pašvaldībām, rosinot diskusiju. Nekādus priekšlikumus šobrīd neesmu virzījis ne uz MK, ne Saeimu.
Interesanti esat izteicies par NĪN – pirmkārt, jāpaaugstina iekasēšanas disciplīna, bet arī jāiekasē vairāk no tiem, kuri varētu maksāt vairāk. Tā būtu progresīvā nodokļa ieviešana?
NĪN jau tagad pēc definīcijas ir progresīvs. Ja dzīvojat dārgākā vietā, ir vairāk jāmaksā. Problēma ir tā, ka dārgāk jāmaksā arī tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo vēsturiski un nekādus īpašumus nav iegādājušies. Manā izpratnē tā formula, pēc kuras pašlaik aprēķina NĪN, nav derīga. Ir izveidota darba grupa, kas pie tā strādās, bet tās nav lietas, kuras maināmas mēneša vai divu laikā.
Lai varētu atslogot uzņēmējus no darbaspēka nodokļiem, jādomā par lielāku NĪN un kapitāla pieauguma nodokļa īpatsvaru ekonomikā. Ja turpināsim nodokļu slogu uzkraut tiem, kuri vēl kādu naudu valsts budžetā ienes, nekur tālu netiksim. Kaut kur jāņem nost, bet kaut kur jāliek klāt. NĪN katrā ziņā ir potenciāls, vienīgi šobrīd nav pietiekamu iespēju to diferencēt - nevaram no miljonāriem paņemt tik daudz, cik pienāktos, arī no vidusslāņa ne, un pensionārus vispār atstāt mierā.
Latgalieši prasa diferencēt nodokļus saistībā ar Latgales atrašanās vietu. Piemēram, samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN), ja prece saražota Latgalē un to šajā reģionā pārdod. Ko domājat par to?
Pirmajā brīdī tas izklausās vienkārši un efektīvi, bet šī prakse, kā liecina starptautiskā pieredze, īsti nedarbojas. Jāatceras arī, ka Latgale ir tikai viens no reģioniem. Tas, ka tur situācija eksplodējusi aktīvas iedzīvotāju grupas dēļ, kurai tika atņemti apšaubāmi ienākumu avoti, patiesībā ir labi: tādējādi izdevies pievērst uzmanību Latgales problēmai, kas patiesībā ir visā valstī izplatīts un sasāpējis reģionālās attīstības jautājums. Nākamā rindā varētu būt Kurzemes pierobeža vai Vidzemes vidiene – arī tur ir savas specifiskās lietas.
Latgalei ir mazāks mērogs, tāpēc var ātrāk meklēt un atrast reālus risinājumus. Otrkārt, tieši Latgales problēmas aktualizācija rosinājusi arī vairāku ministriju sadarbību.
Apriņķus nevajag, bet koordināciju reģionu un Rīgas līmenī
Latgales plāna izstrādes padomē ir pat septiņi ministri...
Jā, un valdība ir gatava jebkurā laikā to izskatīt, arī Ministru prezidents regulāri par to tur rūpi un interesējas, cik tālu esam tikuši. Latgalieši ir panākuši kritisko masu, kas acīmredzot bija nepieciešama, lai valdība, arī nevalstiskais sektors un uzņēmēji iesaistītos reģionālās attīstības jautājumu risināšanā.
Bet, atgriežoties pie nodokļiem – ir citi risinājumi. Piemēram, sociālā nodokļa atlaides uzņēmējiem, kuri pieņem darbā ilgstošos bezdarbniekus. Arī valdības deklarācijā ir noteikts, ka strādāsim šajā virzienā. Bet pašlaik vēl nav izdevies izveidot atbilstošu mehānismu, lai, piemēram, uzņēmēji neatlaistu esošos darbiniekus un neņemtu vietā valsts subsidētos bezdarbniekus. Tas prasa ilgāku laiku – izveidot sistēmu, kurai visi tic. Esmu gan pārliecināts, ka šeit viltību īpatsvars nebūs tik liels, lai nevarētu riskēt šo programmu īstenot. Vēl viens no iespējamiem risinājumiem paredz, ka ar IIN netiek aplikti ienākumi cilvēkiem līdz 25 gadu vecumam.
Ko tas dotu?
Šim atvieglojumam būtu jāatstāj vairāk naudas jaunajam cilvēkam un jāveicina jauniešu nodarbinātība. Tā pašlaik ir ļoti liela problēma, it sevišķi lauku reģionos, un jaunieši pašlaik tik un tā nemaksā šo nodokli. Tad lai viņi turpina nemaksāt, bet kāds viņiem vismaz dod darbu un maksā par viņiem sociālo nodokli. Tas katrā ziņā būtu daudz interesantāks virziens nekā PVN vai kādas citas īpašas nodokļu atlaides attālai teritorijai. Un Latgalē jau ir mehānisms – Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona, turklāt jau šobrīd pašvaldībām ir iespēja diferencēt NĪN.
Cik daudz pašvaldību kā ministrs esat paspējis apmeklēt? Kā tās izvēlaties?
Nu jau gana daudz. Nupat biju Neretā un Viesītē, kur tikos ar novadu vadību un iedzīvotājiem, pirms tam apmeklēju Api... Nekādas stingras sistēmas tam, kuras vietas apmeklēt, man nav. Pašvaldības arī pašas piesakās, informējot par savām aktualitātēm; ļoti bieži tie ir novadi, kur kaut kas notiek. Piemēram, Apē bija "Latvijas Avīzes" diskusija par uzņēmējdarbības attīstību – kāpēc neaizbraukt, nepiedalīties un pie reizes arī satikties ar pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem? Savukārt 18.novembrī īpašs pasākums tika organizēts Jēkabpilī, tāpēc biju tur; bet Amatas novads aicināja ļoti uzstājīgi, ko darīt – jābrauc!
Vai pašvaldību vadītāji tiks galā ar lielākiem uzdevumiem?
Viņi to spēs pakāpeniski, bet pirmām kārtām jāpanāk reģionāla koordinācija četri plus viens līmenī (četri plānošanas reģioni un Rīga).
Otrā līmeņa vēlētas pašvaldības - apriņķi – jūsuprāt, nav vajadzīgi?
Nē, apriņķus gan netaisām, jo tie ir par mazu. Vēlētam otrajam pašvaldību līmenim neesam gatavi, tas būtu lieks administrācijas slogs, ko papildus barot. Turpretim plānošanas reģioni dod iespējas deleģēt lejup valsts pārvaldes funkcijas, kas savukārt ļauj ietaupīt līdzekļus un pietuvināt pārvaldi reģiona iedzīvotājiem.
Otrkārt, ir jārada mehānismi, kā nākamajā plānošanas periodā panākt, lai novadu pašvaldības savā starpā sadarbojas. Viens no veidiem - augstāk vērtēt tos projektus, kurus īsteno vairāki novadi kopā. Tad, ja deleģējam lielāku atbildību, vieglāk būs realizējama arī kontroles funkcija, precīzāk – mums nebūtu tik daudz jākontrolē, jo katra pašvaldība uzmanītu, ko projekta ieviešanas procesā dara kaimiņi.
