VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
14. februārī, 2012
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Uzņēmējdarbība
5
5

Mīti un patiesība par zivju pārstrādes nozari

LV portālam: ARNOLDS BABRIS, a/s „Brīvais Vilnis” un Zivju pārstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs

Arnolds Babris: „Es uzskatu, ka nevajag izgudrot divriteni. Ritenis jau ir: mūsu nacionālais produkts – šprotes. Unikāls produkts, ar unikālu recepti un senām tradīcijām. Tātad pamats, uz kura būvēt savu veiksmes stāstu.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Mūsu dabas resursi ir ierobežoti. Zeme, meži, purvi, jūra. Vairāk nekā daudz nav. Tāpēc nācijas labklājība atkarīga no tā, kā interesēs un cik racionāli spējam šos resursus izmantot. Kam un kā tos visizdevīgāk pārdot? Turklāt nevis tikai kā izejvielu, bet kā produktu ar maksimālu pievienoto vērtību.
Kas notiek ar resursiem, ko latviešiem izsenis piedāvājusi jūra? Cik ilgam laikam vēl pietiks zivju, un kas kavē esošo izejvielu saprātīgu izmantošanu – saruna ar Latvijas lielākā zivju pārstrādes uzņēmuma a/s „Brīvais Vilnis” un Zivju pārstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētāju ARNOLDU BABRI, kurš vienlaikus ir arī viens no biedrības „Rīgas šprotes” dibinātājiem.

Ja pavisam īsi vajadzētu raksturot zivju pārstrādes nozari kopumā, ar ko jūs sāktu?

Zivju pārstrādē nodarbināti ap 5000 cilvēku visā valstī. "Brīvajā Vilnī" Salacgrīvā vien gandrīz 400 strādājošo. Daudzi no šiem uzņēmumiem atrodas ārpus lielajām pilsētām, nodrošinot ar darbu iedzīvotājus vietās, kur nereti citu darba devēju praktiski nav. Mūsu bizness ir pilnīgi pārskatāms, un godīgi maksājam visus nodokļus. Ap 95 procentiem no kopējās produkcijas tiek eksportēta, un naudas izteiksmē tas ir vairāk nekā 100 milj. latu gadā.

Tomēr asociācijā ir tikai astoņi uzņēmumi.

Tie ir lielākie – galvenokārt šprotu ražotāji, kas nosaka kopējo toni nozarē. No tiem kodolu viedo "Gamma", "Brīvais Vilnis" un "Kaija". Bet pavisam ar zivju pārstrādi Latvijā nodarbojas 32 uzņēmumi, no kuriem lielākā daļa ir salīdzinoši nelieli vai pavisam mazi.

Kas ir mūsu zivju pārstrādātāju galvenie eksporta produkti un galvenie eksporta tirgi?

Pamatā tās ir šprotes. Daudziem tās vispirms asociējas ar padomju gadiem, kad šprotes bija gan deficīts, gan delikatese vienlaikus. Bet patiesībā alkšņu dūmos kūpinātas brētliņas, kuras, saliktas kārbās, pārlēja ar eļļu, Rīgā sāka ražot vēl cara laikā – 1890.gadā.

Mūsdienu valodā runājot, mazai, necilai zivtiņai tika iedota ārkārtīgi augsta pievienotā vērtība. Tomēr pateicoties tieši padomju laikam, kad šprotes bija gandrīz vai neiztrūkstoša ikviena svētku galda sastāvdaļa, tās joprojām ir ļoti pieprasītas Krievijā, kas ir mūsu produkcijas galvenais un lielākais noieta tirgus.

Krievijā "Rīgas šprotes" pazīst, bet nevar biznesu balstīt uz vienu vienīgu noieta tirgu, lai arī ļoti lielu. To uzskatāmi pierādīja Krievijas krīze 90.gadu beigās. Tieši zivju pārstrādāji tolaik cieta visvairāk, un ne viens vien uzņēmums, kurš orientējās tikai uz Krievijas tirgu, tā arī beidza pastāvēt.

Jā, mums mērķtiecīgi jāstrādā, lai bīdītu savus produktus arī citos tirgos. Paskatieties suši veiksmes stāstu! Līdz septiņdesmito gadu sākumam pasaulē un daudzviet arī pašā Japānā nemaz nezināja, kas tas suši tāds ir.

Kurās valstīs vēl pazīst Latvijā ražotos zivju izstrādājumus? 

Tās ir visas Eiropas valstis, protams, Ukraina, Baltkrievija, Vidusāzija, Aizkaukāzs, ASV. "Brīvais Vilnis" vien savu produkciju eksportē uz 35 valstīm. Turklāt interesanti, ka mūsu izstrādājumus pērk arī tādās zemēs, kur pašiem savu zivju produktu netrūkst, piemēram, Grieķijā vai Jaunzēlandē.

Latviju šajos tirgos neviens atplestām rokām negaida. Un, pat ja esam tajos iekšā, jāspēj noturēties. Kas ir mūsu priekšrocības?

Es uzskatu, ka nevajag izgudrot divriteni. Ritenis jau ir: mūsu nacionālais produkts – šprotes. Unikāls produkts, ar unikālu recepti un senām tradīcijām. Tātad pamats, uz kura būvēt savu veiksmes stāstu. Cita lieta, ka šis divritenis jāpilnveido un jāiegulda ievērojami resursi mērķtiecīgā marketinga kampaņā. Atšķirībā no Krievijas, kur mūs pazīst un Latvijā ražotās šprotes tiek uzskatītas par augstas kvalitātes produktu, citur tas vēl jāpierāda. Tāpēc mani visvairāk uztrauc nekvalitatīvi ražotāji.

Ko nozīmē nekvalitatīvi ražotāji, un vai šī nekvalitatīvā produkcija tiek arī eksportēta?

Diemžēl, jā. Un parasti tās ražošanā tiek izmantotas lētās vasarā zvejotās brētliņas, kas šprotu ražošanai nav piemērotas, jo kārbās izjūk. Tāpat tiek lietota nekvalitatīva, toties ļoti lēta eļļa, un zivis kārbā ir vienkārši samestas, nevis saliktas kārtās.

Tātad – lai taupītu un produktu varētu pārdot pēc iespējas lētāk, tiek upurēta kvalitāte?

Tieši tā! Bet galvenais – runa jau nav par vienkāršu produktu. Šprotes ir delikatese, kuru ikdienā parasti nelieto, un kā tādas tās arī tiek piedāvātas citu valstu patērētājiem. Tāpēc tā ir ļoti tuvredzīga taktika, kas ilgtermiņā var negatīvi atsaukties uz nozari kopumā. Pietiek vienreiz pircējam iegādāties šādas "šprotes", lai viņš otrreiz tām virsū neskatītos. Nerunājot nemaz par ārzemēm – arī šeit pat, Latvijā. Savukārt ārzemēs tas var radīt neatgriezenisku priekšstatu, ka visi Latvijas pārtikas produkti ir nekvalitatīvi.

Kā to novērst?

Nepieciešams valsts standarts. Tas ļautu noņemt no trases nekvalitatīva produkta ražotājus. Pirmkārt, ārzemēs patērētāji priekšroku dod pārtikas produktiem, par kuriem zināms, ka to ražotājvalstīs ir augsti kvalitātes standarti. Otrkārt, paradoksāli, bet pašlaik, kamēr nav standarts, nekvalitatīvo produkciju praktiski nevar izskaust.

"Jau tā dārgās zivis tiek mākslīgi sadārdzinātas, un tam nav nekāda ekonomiska pamatojuma, vienīgi atsevišķu vadītāju personiskās ambīcijas."

Atbilstoši pašreizējai likumdošanai Pārtikas un veterinārais dienests drīkst sodīt ražotāju un izņemt no aprites tikai produktus, kas ir kaitīgi veselībai. Nekvalitatīvas šprotes nav kaitīgas – tās vienkārši nav ēdamas un parasti pa taisno no veikala nonāk atkritumos. Tā ir konservu nelaime, ka cilvēki neredz, kas ir kārbā. Tāpēc zināmā mērā tā ir patērētāju krāpšana. Bet par šāda produkta ražošanu nevienu sodīt nevar, jo tas nav indīgs. Treškārt, valsts attieksme pret "Rīgas šprotēm", kas izpaustos ar standarta starpniecību, būtiski ietekmētu kopējo mārketinga stratēģiju. Ar to vien, ko pašlaik dara uzņēmumi vai asociācija, globālajā tirgū nepietiek.

Bet vai tas būtu jādara valstij?

Kam tad? Runa jau nav tikai par šprotēm vai atsevišķu nozari. Ir runa par kopējo stratēģiju. Lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā mēs nekad nevarēsim konkurēt ar Poliju, Spāniju, Nīderlandi vai Dāniju cenu un apjomu ziņā, bet varam konkurēt ar to, ka esam otra ekoloģiski tīrākā valsts Eiropā un ražot kvalitatīvus nišas produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Kādas ir šīs nišas? Ekoprodukti, nestandarta produkti, demokrātiskas un vienlaikus kvalitatīvas delikateses… Ne tikai zivju izstrādājumi, bet arī piena produkti, saldumi. Pašlaik, kad daudzviet Eiropā pat elementāras tomātu mērces vietā sāk lietot dažādus sintētiskus aizstājējus, mēs vienkārši nenovērtējam savas priekšrocības. Ja to spēsim, lūk, tad Latvija ārzemniekiem asociēsies nevis ar sekstūrismu, bet ar šādiem produktiem, gluži tāpat kā mums Šveice asociējas ar augstas kvalitātes pulksteņiem.

Un tad šī globālā mārketinga programma, kuras īstenošanā līdzi jādarbojas arī valstij, būs realizēta. "Rīgas šprotes" ir viens no tādiem augstas kvalitātes produktiem, kuru tā oriģinālajā versijā ar šo nosaukumu tiesības ražot ir tikai pieciem uzņēmumiem pasaulē, kas apvienojušies biedrībā "Rīgas šprotes", lai garantētu izstrādājuma kvalitātes standartus un rūpētos par tā atpazīstamību.

Atgriežoties pie stratēģijas, kas skar ne tikai zivju pārstrādātājus, jābūt politiskai gribai, lai to realizētu. Diemžēl līdz ko ražotāji sāk runāt par savām problēmām un nāk ar kādu priekšlikumu, tā politiķi un ierēdņi sāk stāstīt, kāpēc to nevar izdarīt. Nevis meklē veidu, kā izdarīt, bet argumentus, kādēļ nevar.

Viens no tādiem argumentiem nereti ir Eiropas Savienība, kura tiek piesaukta kā bubulis, kad aptrūkstas citi argumenti. Vai šajā gadījumā notiks tas pats?

Eiropas Savienība uz tamlīdzīgiem jautājumiem skatās ļoti korekti. Jāprot vienīgi savu rīcību argumentēt. Šajā konkrētajā gadījumā ES varētu teikt – jūs diskriminējat atsevišķus ražotājus. Bet, piedodiet, mēs aizstāvam patērētāju, kurš neredz, kas ir kārbā, un šprotes, kā jau teicu, pat pēc klasifikatora nav ikdienas produkts, bet gan delikatese. Tātad tā ir krāpšana un negodīga konkurence. Tad kas šādā situācijā svarīgāks – atsevišķs ražotājs jeb patērētājs? Turklāt, cik tad varētu būt uzņēmēju, kam nāksies pārskatīt kvalitātes jautājumus? Maksimums 5 līdz 10 procenti no kopējām ražošanas jaudām. Apmēram tik liela ir tā darvas karote, kas var samaitāt visu medus mucu.

Lai nu kas, bet tieši Latvijas zivju pārstrādātāji ir vieni no nedaudzajiem, kuru domstarpības ar attiecīgajām ES institūcijām tika atrisinātas par labu Latvijai. Es te domāju bēdīgi slaveno benzopirēna skandālu. Kā tad īsti bija ar to benzopirēnu?

ES gribēja panākt, lai benzopirēna līmenis šprotēs nebūtu vairāk par 2mg uz kilogramu. Tajā pašā laikā maizes garozā ir līdz 14 mg/kg, kotletēs 50 mg/kg, šašlikā ap 200 mg/kg. Tīrā eļļā vien benzopirēns drīkst būt līdz 2mg/kg. Tātad ražot šprotes, kas ir kūpināts zivju produkts ar normu 2 mg/kg, praktiski nav iespējams.

"Nepieciešams valsts standarts. Tas ļautu noņemt no trases nekvalitatīva produkta ražotājus."

Toreiz, pateicoties Zemkopības ministrijas aktivitātēm, mums izdevās panākt, ka tika mainīta regula, un šprotēm vienīgajām benzopirēna norma saglabāta 5 mg/kg.  Sākumā neviens neticēja, ka mazajai Latvijai to izdosies panākt, bet mēs to panācām. Jo galvenais, kāda ir attiecīgā produkta vieta mūsu pārtika grozā. Mēs taču šprotes neēdam katru dienu. Pētījumi liecina - parasti ne biežāk kā reizi mēneši. Retāk nekā čipsus, kur šī norma ir krietni augstāka. Tātad, nosakot benzopirēna normu, varbūt sākam ar čipsiem, kurus pārsvarā ēd bērni un jaunieši?

Bet vēl pirms benzopirēna bija dioksīna skandāls…

Visi skandāli un mīti, kas laiku pa laikam tiek celti dienas gaismā, patiesībā ir karš par vietu uz "plaukta". Mēs dzīvojam kapitālismā, kur katrai valstij ir savas intereses un katrai transnacionālai kompānijai – savas. Noņemot mūs no "plaukta", vietā ieliks kaut ko citu. Piemēram, kad izcēlās dioksīna skandāls, uz mūsu brētliņām pretendēja dāņi, jo viņiem pilnībā netika noslogotas lielas zivju miltu pārstrādes jaudas. Liedzot brētliņas izmantot pārtikā, toties malt miltos, šis jautājums tika atrisināts.

Bet nevajag kautrēties – vajag noskaidrot, ko tad uzrāda dāņu cūkgaļas un piena analīzes. Jo dioksīns jau nekur nepazūd! Ja tas bija brētliņās, tam jābūt arī pienā un gaļā. Tikko par to sākām runāt, tā skandāls pieklusa. Par savām nacionālajām interesēm jācīnās, un mūsu vietā neviens cits to nedarīs.

Nacionālās intereses var aizstāvēt vienīgi, ja pašu starpā valda vienprātība. Diemžēl, kā jau nereti pie latviešiem, šādas vienprātības nav. Vēl vairāk – izskatās, ka pēdējā laikā briest nopietns konflikts starp zvejniekiem un zivju pārstrādātājiem.

Nozvejas apjomi Baltijas jūrā samazinās, un Latvijai jārespektē tai noteiktās kvotas. Tā vietā, lai modernizētu kuģus, kas ļautu samazināt zivju pašizmaksu un pārdot tās par konkurētspējīgu cenu, kuģi tiek masveidā sagriezti, pretī saņemot ES kompensāciju. Bet tie, kas vēl palikuši, tiek izmantoti zvejošanai, kamēr arī tiks sagriezti.

"Par savām nacionālajām interesēm jācīnās, un mūsu vietā neviens cits to nedarīs."

Tāda ir Zivsaimnieku asociācijas, kas it kā aizstāv zvejnieku intereses, pozīcija. Toties vienlaikus tiek būvētas jaunas saldētavas, un pie tik mazas nozvejas, kā pašlaik, tās nav iespējams pilnībā noslogot. Līdz ar to - jau tā dārgās zivis tiek mākslīgi sadārdzinātas vēl vairāk. Un tam visam nav nekāda ekonomiska pamatojuma, vienīgi atsevišķu Zivsaimniecības asociācijas vadītāju personiskās ambīcijas, kuru rezultātā zvejnieki tiek pretnostatīti zivju pārstrādātājiem.

Ja tuvākajā laikā šis jautājums neatrisināsies, var gadīties, ka zvejnieki savas brētliņas pārdos dāņiem samalšanai lopbarības miltos, bet mēs būsim spiesti pilnībā pāriet uz Ziemeļjūras brētliņām. Un tas nevienai no ieinteresētajām pusēm nebūs izdevīgi.

Ko darīt? 

Latvijai piešķirtās zivju nozvejas kvotas ir mūsu nacionālā bagātība. Valsts šos resursus piešķir zvejniekiem un atļauj viņiem tos izmantot. Bet tad valstij arī vajadzētu skatīties, cik efektīvi šie resursi tiek izmantoti un kāda no tiem ir atdeve. Vai mēs radām produktu ar augstu pievienoto vērtību vai pārdodam pa lēto? Un kādi ir ienākumi, kas atgriežas valsts kasē nodokļu veidā no šī resursa realizācijas?

Vai šo resursu, ko jūs saucat par nacionālo bagātību, mums pietiek?

Ja zivis netiek pārdotas lopbarības miltiem vai, vēl ļaunāk, mūsu konkurentiem, tad vietējiem pārstrādātājiem ar šiem resursiem pilnīgi pietiek.
Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU