Neredzamā cīņa Baltijas jūrā

Kādas ir nozvejas kvotas 2012.gadam, un vai tas ir EK galīgais lēmums?

Jā, tas ir galīgais EK lēmums. Tomēr pirms runāt par 2012.gada kvotām, kas paredz brētliņu nozveju Baltijas jūrā samazināt par 22%, reņģu – par 27% (Rīgas jūras līcī par – 16%), jāatceras, ka kvotas samazinātas visus pēdējos gados. Jau 2010.gadā bija prasība brētliņu nozveju samazināt par 40%, tomēr tika panākts kompromiss – 22 procenti. Šogad bija prasība 26% - atkal palika pie 22 procentiem. Reāli tas izskatās šādi: ja pagājušajā gadā nozvejojām 45,8 tūkstošus tonnas brētliņu, šogad 39,9, tad nākamgad – 31,7 tūkstošus tonnas brētliņu.

Šādi turpinot, mēs ļoti drīz varam nonākt pie skaitļa, kas tuvs nullei. Kā tas ietekmēs zvejniecību un zivju pārstrādi?

Tieši tas mūs biedē visvairāk. Var pienākt brīdis, kad brētliņas Baltijas jūrā vispār vairs nedrīkstēs zvejot. Šprotu ražotājiem neatliks nekas cits, kā pirkt Ziemeļjūras brētliņas par tirgus cenu. Bet standarts atļauj tikai tādas Ziemeļjūras brētliņas, kas zvejotas konkrētā periodā – no septembra līdz martam. Tas ievērojami sadārdzinās gatavo produkciju. Augstā cena samazinās produkcijas noietu. Turklāt no ražotājiem tiks prasīta priekšapmaksa, bet viņiem nav tādu apgrozāmo līdzekļu, bet, pērkot no starpniekiem bez priekšapmaksas, zivis maksās vēl dārgāk.

Es neteikšu, ka nozare tiks iznīcināta, bet trieciens būs pamatīgs. Tas Rietumeiropas zivju pārstrādātājiem ļaus daudz vieglāk ieņemt nišas, kurās līdz šim darbojās mūsējie.

Ko par šo situāciju saka mūsu zinātnieki, kuri dod savas rekomendācijas EK par zivju daudzumu un nozvejas iespējām. Brisele taču nepārtraukti uzsver, ka ikvienam lēmumam jābūt zinātniski pamatotam?

Zinātniekiem uzdevumu dod EK, un arī naudu maksā EK, nevis Latvijas valsts. Latvijas un Igaunijas zinātnieki sniedz savas rekomendācijas vienīgi par Rīgas jūras līci. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" speciālisti man atklāti teikuši, ka viņiem dots uzdevums pieiet šiem jautājumiem ļoti piesardzīgi un tieši tas neļaujot atspoguļot faktisko stāvokli. Viņiem jāņem vērā visi apstākļi, pat tīri teorētiskie, sākot ar ārkārtīgi bargām ziemām, varbūtību, ka populācija pēkšņi var sevi neatražot, samazināties tai nepieciešamais barības daudzums, daļa no tās iet bojā iepriekš neparedzamu iemeslu dēļ… Bet tad rodas jautājums, kas tā par zinātni?

Vispārzināms, ka kritiskā zivju masa Rīgas jūras līcī ir 60 000 tonnu. Ar to pilnīgi pietiek, lai zivju krājumi pilnībā atjaunotos atbilstoši tam, cik mēs līcī nozvejojam. Tomēr tagad līcī jau ir 90 000 tonnu, un mums saka: nozveja jāsamazina vēl vairāk, un zivju krājumi jāpalielina, neatļaujot nozvejot vairāk par 25 000 tonnu. Savukārt situācijās, kad šādu rekomendāciju vai zinātnisku pamatojumu nav, attiecīgai sugai EK pati uz laiku nosaka nozvejas samazinājumu līdz 25%, kā tas nākamgad mums gaidāms attiecībā uz kvotu plekstēm.

Bet, ja zivju tomēr ir vairāk, nekā atļauj nozvejot, tad kādi ir patiesie iemesli šiem ierobežojumiem, kas apdraud ne tikai Latvijā tradicionālu, bet pašlaik arī tautsaimniecībai ļoti būtisku nozari?

Brētliņu un reņģu nozvejas kvotas jāskatās kontekstā ar mencu nozvejas kvotām, un tad viss nostājas savās vietās. Jo, kamēr brētliņu un reņģu, kas ir galvenās mūs interesējošās zivis, kvotas samazinātas, mencu nozvejai tās pieaugušas par 15 procentiem. Tas ir tāpēc, ka Dānija, Vācija un Zviedrija savu nākotni galvenokārt saista ar mencām un ir ieinteresētas, lai tās Baltijas jūrā būtu pēc iespējas vairāk, jo tirgū tām ir pavisam cita, daudz augstāka cena. Bet mencas pārtiek no brētliņām un daļēji arī reņģēm. Ja mencu ir maz, brētliņu daudz; ja mencu daudz, brētliņu maz, un to nozveja jāierobežo.

"Tēlaini runājot, lai cilvēkam paliktu mazliet sārtāki vaigi, viņam vajadzētu apēst vagonu ar zivīm."

Dānijā, piemēram, reņģes un brētliņas tiek izmantotas vienīgi lopbarības miltu ražošanai. Pat citu valstu, tajā skaitā mūsu, zvejniekiem šīs zivis tur ļauj izkraut tikai ar nosacījumu, ka tās uzreiz aiziet miltiem. Savukārt, ja dāņu zvejnieks šīs zivis izkrauj Latvijā, tās nonāk mūsu zivju pārstādes uzņēmumos.

Tātad, kamēr pie mums brētliņas un reņģes pa vienai liek konservu kārbās un ražo "Rīgas šprotes", cenšoties iedot zivīm pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību, tikmēr Dānijā tās tonnām samaļ lopbarības miltos.

Tieši tā. Mēs pārstrādājam reņģes un brētliņas. Mencas Latvijā nepārstrādā, bet dāņi uzcēluši Klaipēdā saldētavu, kur uzglabā Baltijas valstīs uzpirktās mencas, jo viņi pilnībā kontrolē šo biznesu un arī turpmāk grib saglabāt kontroli pār to. Tādas nu reiz ir veco dalībvalstu stratēģiskās intereses Baltijas jūrā, un tādas tās bija vēl, pirms mēs iestājāmies ES. Kas notiks ar mūsu zivju pārstrādātājiem, viņus neinteresē.

Zinātnieki secināja: 2012.gadā mencu nozveju iespējams palielināt par 40%, bet EK uz to atbildēja, ka atbilstoši Daudzgadu pārvaldības plānam, kam ir likuma spēks, šis skaitlis nedrīkst būt lielāks par 15 procentiem. Līdz ar to mencu nozveja tiek mākslīgi ierobežota. Tās vairojas un izēd brētliņas, kā rezultātā cieš Latvija, Igaunija, Lietuva, arī Somija, kas visas balsoja pret pašreizējām kvotām.

Cik atceros, šajā cīņā par Baltijas jūras zivīm lietā tiek liktas arī citas metodes. Pirms vairākiem gadiem izcēlās skandāls, ka brētliņās esot dioksīns, lai gan speciālisti apgalvoja, ka brētliņā, kas ir ātraudzīga zivs un tiek zvejota jau otrajā gadā, nemaz nevar uzkrāties dioksīns. Šim procesam nepieciešams daudz ilgāks laiks. Un visvairāk dioksīna ir tieši okeānu dziļūdens zivīs. Ar ko šis skandāls toreiz beidzās?

Nekas jau nav beidzies. Neskatoties, ka brētliņās dioksīna saturs ir ārkārtīgi zems, jautājums joprojām ir atklāts, un laiku pa laikam tiek aktualizēts. Reņģēs… Jā, piecgadīgās sešgadīgās reņģēs dioksīna saturs ir samērā augsts. Jo zivis augot dioksīnu uzkrāj sevī. Tomēr, tēlaini runājot, lai cilvēkam paliktu mazliet sārtāki vaigi, viņam vajadzētu apēst kādu vagonu ar zivīm. Tas nav iespējams ne praktiski, ne teorētiski. Patērētājs vienkārši tiek baidīts, nesniedzot viņam pilnu informāciju. Jo patiesībā runa jau nav par dioksīnu, bet par globālo tirgu un konkurences cīņu, kurā tiek izmantotas visas iespējamās metodes.

Cik cilvēku Latvijā pašlaik nodarbojas ar zvejniecību?

Zvejnieku skaits no tūkstotis sešsimt 2007.gadā samazinājies apmēram līdz tūkstotim šogad. Zvejas uzņēmumu skaits no 57 līdz 36, bet kuģu skaits sarucis no 132 līdz 72. Tomēr, ņemot vērā šo kvotu samazinājumu, kuģu mums joprojām ir par daudz, tāpēc paredzēts, ka nākamgad tiks sagriezti vēl kādi pieci.

Tajā pašā laikā palielinājusies ir vidējā nozveja uz vienu kuģi – 2007.gadā tā bija 660 tonnu, šogad būs krietni virs deviņdesmit tonnām. Tātad ir pieaudzis darba ražīgums, pieaugušas zvejnieku algas, un tas ir labi. Bet, ja kvotas, līdzīgi kā līdz šim, tiks samazinātas arī turpmāk, var gadīties, ka mums kuģus nāksies griezt vēl un vēl. Tad, pēc maniem aprēķiniem, nav izslēgts, ka 2025.gadā mums vairs būs tikai 20 kuģu no 210, kas bija 2000.gadā.

Kāda situācija šajā ziņā ir Igaunijā un Lietuvā?

Igaunijā ir 50 kuģi un 26 uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejniecību, bet nozvejo apmēram tikpat, cik mēs. Lietuviešiem vēl mazāk – ap 30 kuģu, bet arī nozvejo viņi mazāk un pārsvarā specializējas uz mencām. Zvejas flote ir jāsabalansē ar pieejamiem zivju resursiem. Tā nav tikai ES prasība - tā ir realitāte, ar ko jārēķinās.

Pie mums kuģu joprojām ir par daudz. Tas bremzē konkurētspēju. Kvotas ir sadalītas visiem. Vieni nespēj nozvejot tik daudz; citi, trūkstot kvotām, spiesti stāvēt krastā. Bet, ja kuģus nav iespējams maksimāli noslogot, tad nav arī jēgas tos uzturēt. Sevišķi, ja par katru sagriezto kuģi tā īpašniekam iespējams saņemt ievērojamu kompensāciju.

Cik lielas tās ir un kā tiek izlietotas?

Atkarībā no kuģa izmēriem tās var būt no 100 000 līdz 300 000 latu, bet ar nosacījumu, ka 50% no kompensācijas jāiegulda biznesā. Tam obligāti nav jābūt saistītam ar zivsaimniecību. Daži par šo naudu uzbūvējuši viesnīcas vai viesu mājas, citi iepirkuši un izīrē celtniecības tehniku, vēl citi, kam ir vairāk kuģu, naudu iegulda pārējo remontā un modernizācijā vai pērk jaunākus, kaut arī lietotus kuģus.

Cik cilvēku tiek nodarbināti zivju pārstrādē?

Pārstrādē nodarbināti apmēram 5000 cilvēku. Tas ir ļoti liels strādājošo skaits. Piedevām daudzi no uzņēmumiem atrodas vietās, kur darba iespējas jau tā ir ierobežotas. Tāpēc tas ir sociāli ļoti jutīgs jautājums, un jebkura šāda uzņēmuma slēgšana rada vietēja mēroga sociālo spriedzi.

Kāds ir kopējais nozares ieguldījums valsts ekonomikā?

Zivsaimniecības īpatsvars kopējā eksportā ir 2,6 procenti. Naudas izteiksmē zivju produkcijas eksports bez konserviem ir 56,5 miljoni latu, bet konservu eksports – 38,6 miljoni latu.

Ar ko nozarei un zivju produktu patērētājiem jārēķinās nākotnē?

Jau tagad mūsu pārstrādātāji vairāk nekā 30 000 tonnu zivju importē. Pārsvarā no Norvēģijas. Toties produkcijas, sevišķi konservu, izlaide no 2000.gada līdz 2010.gadam samazinājusies vairāk nekā uz pusi. Šī tendence ir stabila, neatgriezeniska un turpināsies arī nākotnē. Pārstrādei jārēķinās, ka vietējie zvejnieki vairs nebūs tikai izejvielu piegādātāji, kā nesenā pagātnē. Arī zvejnieki cīnās par savu izdzīvošanu un pārdos tam, kurš maksās vairāk, vai arī paši veiks nozvejoto zivju pirmapstrādi, lai savu produkciju varētu pārdot pēc iespējas dārgāk. Jau pašlaik esam uzbūvējuši vairākas saldētavas, kurās var veikt, piemēram, arī zivju filetēšanu.

Tas nozīmē, ka zivju produkcija kļūs arvien dārgāka?

Neizbēgami. Šī gada laikā vien zivju cena palielinājusies par 50 procentiem. Prognozēju, ka nākamgad tā varētu pieaugt vēl par 20 procentiem. Pats briesmīgākais – ja cena, šādi augot, sasniegtu robežu, kad patērētājs attiecīgo produktu vairs nepirks un to neatmaksāsies ražot. Tas nozīmētu mūsu zivju pārstrādes beigas, un to mēs negribētu pieļaut.

Kāds varētu būt risinājums, un vai ir alternatīva šim diezgan drūmajam scenārijam?

Okeāna un jūras zivju nozveja pasaulē samazinās. Lai zivju resursus saglabātu, tie jāsaudzē un ar tiem jārīkojas ļoti taupīgi. Tas ir skaidrs. Tātad skaidrs, ka augs jūru un okeāna zivju cena, samazināsies patēriņš. Bet jo mazāk nozvejosim, jo vairāk zivju jāizaudzē mākslīgi. Pašlaik norvēģi izaudzē ap pusmiljonu tonnu lašu. Salīdzinājumam – mēs pērn nozvejojām kādas trīs tonnas. Tātad, jo mazāk tiks nozvejots, jo vairāk jāizaudzē mākslīgi un lielāka loma būs akvakultūras uzņēmumiem. Bet Latvijā 2010. gadā akvakultūrā tika saražots 547 tonnu zivju un vēžu. Turklāt lielākā daļa no zivīm bija karpas.

"Šī gada laikā vien zivju cena palielinājusies par 50%. Prognozēju, ka nākamgad tā varētu pieaugt vēl par 20%."

Tas ir nožēlojami maz, ja zinām, ka Baltijas jūrā togad tika nozvejots 74 tūkstoši tonnu zivju, bet šogad nozvejosim par 4000 tonnu mazāk un nākamgad vēl mazāk. Tomēr akvakultūrā izaudzētais nekādi nekompensē nozvejas samazinājumu, un zivis vajadzēs importēt. Lai gan akvakultūras uzņēmumiem šajā ES finanšu periodā bija pieejami 19,2 miljoni latu.

Tad kāpēc nav rezultātu?

Lūk, to es arī gribētu zināt un tuvākajā laikā mēģināšu noskaidrot. Jo vairāk tāpēc, ka no šiem 19,2 miljoniem latu neizmantoti atlikuši vairs tikai 667 tūkstoši. Tātad nauda it kā apgūta, bet atdeves nav. Vai tad lai izaudzētu 500 tonnas zivju nepieciešami 18 miljoni latu? Tajā pašā laikā pie mums jau tagad tiek ievestas mākslīgi audzētas zivis, šo zivju fileja un citi zivju izstrādājumi no Bangladešas, Ķīnas, Vjetnamas, Peru, Čīles un Jaunzēlandes. Piemēram, pangasija un telapija, kas tiek audzētas vienā no pasaules netīrākajām upēm Mekongā. Turklāt neviens pat nevar pateikt, kad un kur tiek baudīts, vai tās nesatur smagos metālus un citas veselībai kaitīgas vielas. Reiz nonākušas kopējā ES tirgū, tās tagad pieejamas visās dalībvalstīs, kaut gan Eiropā "zaļie" pieprasījuši apturēt to tirdzniecību.

Tad kādu jūs redzat nozares nākotni? Ar ko jārēķinās zvejniekiem, ražotājiem un patērētājiem?

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā nav nopirkts vai uzbūvēts neviens jauns kuģis, un acīmredzot ar to jārēķinās arī nākotnē. Pašlaik, kad mums kuģu ir par daudz, par to pat nav vērts runāt. Jūrā nozvejoto zivju cena augs. Brētliņu nozveja samazināsies, un, iespējams, mums vienkāršāk būs zvejot mencas dāņiem nekā brētliņas vai reņģes saviem pārstrādātājiem. Līdz ar to samazināsies saražotās produkcijas apjomi. Ražotājiem vajadzēs meklēt jaunas izejvielas, jaunus izejvielu tirgus un apgūt jaunus izstrādājumu veidus. Tādējādi gala produkts neizbēgami kļūs dārgāks un patērētājiem uz visiem laikiem jāaizmirst par lētām zivīm un zivju izstrādājumiem.

UZZIŅAI

Nozvejas kvotu izmaiņas 2012.gadā