Saeimas ceturtdien otrajā un galīgajā lasījumā pieņemtais Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likumprojekts paredz trīs nozīmīgas lietas: deklarēšanos, līdzekļu legalizāciju un skaidrās naudas iemaksu kredītiestādēs.
Likuma mērķis ir sekmēt fizisko personu mantiskā stāvokļa, ienākumu un izdevumu atbilstības un attiecīgi nodokļu samaksas un ienākumu legalitātes kontroles iespējas, kā arī dot iespēju fiziskām personām deklarēt iepriekš nedeklarētos ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamos ienākumus.
Var paredzēt, ka neērtības, ko sagādās sākumdeklarēšanās ieviešana, radīs dažādus iebildumus un pat protestus. Kāda, populāri skaidrojot, ir ienākumu un mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšanas jēga?
Jāsāk ar īsu atkāpi vēsturē. Sākumdeklarēšanas nepieciešamību noteica situācija, ka vēl 90.gados ne vienai vien valsts amatpersonai tika konstatēti ļoti lieli uzkrājumi, īpašumi un vērtības, kuru izcelsmi tās pamatoja ar mazticamiem stāstiem par puķu audzēšanu padomju laikā un tamlīdzīgi. Savukārt kontrolējošās iestādes apgalvoja, ka tām nav iespēju neticēt šiem apgalvojumiem, jo amatpersonu mantiskais stāvoklis nekad nav ticis fiksēts.
Tāpēc ir nepieciešams šo stāvokli fiksēt kādā noteiktā brīdī, lai personai, kurai vēlāk parādījusies daudzkārt lielāka rocība, nāktos pamatot tās izcelsmes likumību, iemeslus, kāpēc tā nav deklarēta iepriekš, kā arī nomaksāt nodokļus, ja konkrētajā gadījumā to pieprasa likums.
"Deklarēšanas ieviešana ir viens no būtiskiem līdzekļiem ēnu ekonomikas apkarošanai, kas patlaban ir valdības prioritāšu sarakstā."
Sākumdeklarēšanas būtība ir apgrūtināt jebkādu nelikumīgi iegūtas rocības legalizēšanu. Amatpersonu korupcija, lai gan, iespējams, visskaļāk pieminētā parādība, ir tikai viena no daudzām jomām, pret kuru vēršas ienākumu un mantiskā stāvokļa deklarēšana. Te būtu jāmin uzņēmējdarbība, par kuru netiek nomaksāti nodokļi, kā arī jebkura noziedzīga darbība tradicionālākā izpratnē – narkotiku tirdzniecība, cilvēktirdzniecība un daudz kas cits. Deklarēšanas ieviešana ir viens no būtiskiem līdzekļiem ēnu ekonomikas apkarošanai, kas patlaban ir valdības prioritāšu sarakstā.
Ideja ir laba un pareiza. No ārzemju filmām mēs zinām, ka cilvēkiem, kuriem pēkšņi parādās, piemēram, jahta vai cits vērienīgs īpašums, rodas rūpe: kā es to izcelsmi pamatošu nodokļu inspektoriem.
Sākumdeklarēšanas likumu Tieslietu ministrija sāka izstrādāt jau 1995.gadā. Kāpēc tik gausa bijusi politiskā griba?
Domāju, ka daudzos līmeņos Latvijā figurējuši bagāti un ietekmīgi cilvēki, kuriem nav bijis izdevīgi atskaitīties valsts kontrolējošajām iestādēm. Turklāt arī tām, auditējot neskaidras izcelsmes līdzekļu gadījumus, bieži vien bijis ērtāk atrakstīties ar pārbaudes iespēju trūkumu, ja pierādīšanas nasta gulstas uz iestādi, nevis pārbaudāmo. Valsts ieņēmumu dienests (VID) gadiem ilgi nevēlējās aktīvi līdzdarboties personu mantiskā stāvokļa kontroles likumprojektu izstrādē un virzīšanā, lai gan tieši tas būtu bijis nepieciešams kvalitatīva un ātrāka galarezultāta panākšanai.
Cik lielā mērā ir pamats argumentiem, ka sākumdeklarēšanai Latvijā vairs nav jēgas, jo tā ir nokavēta?
Fundamentāli nokavēt to nemaz nav iespējams. Labāk vēlu nekā nekad! Valstij vienmēr būs aktuāla fizisko personu mantiskā stāvokļa kontrole, jo bez tā fiksēšanas kādā noteiktā brīdī pilnvērtīgu auditu nav iespējams nodrošināt. Mantiskā stāvokļa deklarēšana nodokļu administrēšanai vienmēr būs nepieciešama.
Kāpēc, jūsuprāt, tik daudzi deputāti tur naudu mājās "zeķē"? Par ko tas liecina?
Skaidras naudas deklarēšana vienmēr ir bijis veids, kā legalizēt nelegālus ienākumus. To ir gandrīz neiespējami pārbaudīt, sevišķi, ja deklarēšana notiek pirmo reizi, kad persona var apgalvot, ka uzkrājums tapis kaut kad pagātnē. Protams, tas ir tikai viens no izskaidrojumiem – primitīva shēma, ko var izmantot negodprātīgi. Ir cilvēki, kuriem tiešām vairāki desmiti tūkstoši nav sevišķi liela summa – kā kabatas nauda, ko glabā mājās..
Fizisko personu mantiskā stāvokļa kontrolē var pielietot atšķirīgu pieeju. Starpinstitūciju darba grupa, kura savulaik izstrādāja attiecīgu koncepciju, bija par ienākumu un mantiskā stāvokļa deklarēšanas pienākuma attiecināšanu tikai uz personām ar noteiktu ienākumu līmeni. Savukārt KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs savulaik lūdza Ministru kabinetu atbalstīt koncepcijas variantu, paredzot ikgadējo fizisko personu ienākumu un mantiskā stāvokļa deklarēšanu kā visaptverošu un obligātu pasākumu visiem Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Kāda pieeja, jūsuprāt, patlaban būtu likuma mērķiem atbilstošākā?
Deklarāciju par savu mantisko stāvokli vajadzētu iesniegt tikai tiem, kam pieder vērā ņemami aktīvi, kuri nav iekļauti valsts reģistros. Tad varētu prezumēt, ka cilvēks, neiesniedzot deklarāciju, apliecina, ka viņam nav likumā noteikto deklarējamo īpašumu, vērtspapīru, naudas uzkrājumu.
"Deklarāciju par savu mantisko stāvokli vajadzētu iesniegt tikai tiem, kam pieder vērā ņemami aktīvi, kuri nav iekļauti valsts reģistros."
Juridiski nevainojamākais risinājums būtu, ja valsts cilvēkiem piesūtītu atpakaļsūtīšanai apmaksātu dokumentu ar deklarējamo īpašumu un aktīvu sarakstu, kuru parakstot persona apliecinātu, ka tai nekā no minētā nav. Tam vajadzētu notikt maksimāli iedzīvotājus neapgrūtinošā veidā. Tādējādi turpmāk nevarētu rasties arī lieli sarežģījumi vai pārpratumi, pamatojot apsūdzību, ja cilvēkam vēlāk parādās mīklaini, lielāki naudas līdzekļi vai īpašumi.
Savukārt esošajā likumā ir paredzēta prezumpcija – ja cilvēks deklarāciju neiesniedz, tiek prezumēts, ka viņam nekā deklarējama nav.
Sasteigta likuma pieņemšana rada tā normu apstrīdēšanas riskus....
Acīmredzami vājā vieta ir jautājums, vai tāda prezumpcija, ja jautājums nonāk tiesā, iztur kritiku, jo nevar izslēgt dažādus iemeslus, kas kādam dotu pamatu norādīt uz informētības trūkumu, esot ārpus Latvijas, vai citiem apstākļiem, kas lieguši deklarēt kādu īpašumu vai aktīvus. To vēl vairāk aktualizē fakts, ka līdz likuma spēkā stāšanās brīdim nav paredzēti līdzekļi pienācīgai sabiedrības informēšanas kampaņai. Lai gan var teikt, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, labas pārvaldības principi prasa, lai valsts šādu pārpratumu risku censtos, cik vien iespējams, izslēgt. Tātad sasteigta un līdz galam nepārdomāta likuma ieviešana rada risku, ka tas var tikt apstrīdēts tiesā un pasludināts par spēkā neesošu.
"Nepārdomāta likuma ieviešana rada risku, ka tas var tikt apstrīdēts tiesā un pasludināts par spēkā neesošu."
Pieņemot likumu, kuram ir ilgtermiņa sistēmiska nozīme, korekti būtu noteikt, ka tā izpilde ir veicama saprātīgā termiņā, piemēram, gada laikā.
Lai mēs iegūtu patiešām labu "momentuzņēmumu" par iedzīvotāju mantisko stāvokli, ir ļoti svarīgi, lai likumā būtu fiksēti visi veidi, kā personu aktīvi var tikt uzkrāti. Jo cilvēks turīgāks, jo vairāk šādu veidu un arī veidu, kā šos uzkrājumus slēpt.
Perfektu likumu vienā piegājienā uzrakstīt nav iespējams. Pieredze ar valsts amatpersonu deklarācijām un interešu konflikta likumu liecina, ka ar laiku arī sākumdeklarēšanas likumā atradīsies robi, kā to apiet. Diemžēl fakts, ka šī likuma pieņemšana notiek kā vienas reizes akcija, liedz turpmāk tajā kaut ko pieslīpēt. Tas vairāk uzrakstīts vienai akcijai, deklarēšanās brīdim 2012.gadā. VID būs arī grūti pārbaudīt personu ienākumu likumību tad, kad kopš mantiskā stāvokļa deklarācijas iesniegšanas būs apritējuši vairāk nekā trīs gadi – likumā noteiktais auditējamais periods.
"Likums, kādu to patlaban pieņem Latvijā, ir diezgan eksotisks. Nezinu nevienu valsti, kurā darbotos šāda sistēma kā vienreizēja akcija."
Es neredzu nevienu saturiski nepārvaramu iemeslu, kāpēc VID pēc noteiktiem kritērijiem, piemēram, cilvēkam radies jauns īpašums, kura vērtība pārsniedz likumā noteikto slieksni, nevarētu prasīt deklarāciju arī atkārtoti. Arī to ir iespējams izdarīt cilvēkus sevišķi neapgrūtinošā veidā. Piemēram, VID nepieciešamos valsts reģistru datus savāktu pats un nosūtītu personai, kurai atliktu tos apstiprināt, bet, ja kaut kas tomēr nav fiksēts, pievienot atbilstošo informāciju un nosūtīt atpakaļ. Tas nebūtu nekas neparasts – patiesību sakot, likums, kādu to patlaban pieņem Latvijā, ir diezgan eksotisks. Nezinu nevienu valsti, kurā darbotos šāda sistēma kā vienreizēja akcija.
Kā vērtējama patlaban diskusijas raisījusī prasība par skaidras naudas iemaksu kredītiestādēs, kas būtu jāveic, deklarējot savus uzkrājumus?
Tas ir loģiski, lai izslēgtu varbūtību, ka cilvēki deklarācijās uzrāda neesošas summas, lai legalizētu vēlāk radušos ienākumus. Domāju, ka atsaukšanās uz "Krājbankas" krahu, lai iebilstu pret šo normu, ir diezgan demagoģiska. Lai bažas par uzrādāmo līdzekļu drošību pilnīgi gaisinātu, valsts varētu, piemēram, garantēt šādam nolūkam kredītiestādē ieskaitīto līdzekļu atgūstamību pilnā apmērā.
Kā vērtējama norma, kas paredz, ka, samaksājot nodokļa likmi 15% apmērā, varēs legalizēt ienākumus, kas gūti laikā no 1991.gada 1.janvāra līdz 2007.gada 31.decembrim?
Pretrunīgi. Šādas normas iekļaušana likumā nav fundamentāli svarīga, lai nodrošinātu personu mantiskā stāvokļa kontroli. Tā drīzāk ir blakus aspekts, bez kura varēja iztikt. Laikā, kad gan Latvija, gan Eiropas Savienība ilgstoši, arī pieņemot šo likumu par mantiskā stāvokļa deklarēšanu, ir būvējusi dažādus šķēršļus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai, mēs šajā sienā pēkšņi paveram durvis: lūdzu, te jūs bez paskaidrojumiem varat mierīgi nākt ar savām naudas paciņām.
Lai gan ir deklaratīva piebilde, ka šī iespēja nav attiecināma uz noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūtiem līdzekļiem, minētā norma tomēr ir destruktīva un nonāk idejiskā pretrunā ar visu iepriekšminēto.
Cik plaši iespēja legalizēt ienākumus jaunā likuma ietvaros Latvijā varētu tikt izmantota?
Pašlaik ir grūti pateikt. Daļēji tas būs atkarīgs no cilvēku aplēsēm, vai nav atrodamas lētākas un ērtākas legalizēšanas iespējas. Turklāt ir jārēķinās, ka viņiem tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Sevišķi nepatīkami tas varētu būt politiskajos procesos iesaistītiem cilvēkiem.
