Kāda ir jūsu institūcijas vizītkarte – kas esat un ko darāt?
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) strādā sesto gadu, un tās galvenais mērķis ir uzraudzīt bērnu tiesību ievērošanu valstī. Šis vispārīgais, lielais mērķis ietver vairākus, mazākus uzdevumus. Varam runāt par trim darbības virzieniem.
Pirmais, kā jau norāda pats vārds, mēs uzraugām. Dodamies plānotās pārbaudēs – bērnunamus, ieslodzījuma vietas, kur sodu izcieš nepilngadīgie, arī psihiatrisko slimnīcu, kur ārstējas bērni, apmeklējam vismaz reizi gadā. Savukārt, saņemot sūdzības, dodamies pārbaudīt jebkuru citu vietu, kur ir bērni.
Pašlaik visvairāk sūdzību ir no skolām – no bērnu vecākiem, arī no bērniem. Pēdējā laikā arvien vairāk arī no pirmsskolas izglītības iestādēm. Palīdzību meklē arī pedagogi. Sākotnēji pedagogu attieksmē bija jaušama neuzticēšanās, uzskatot, ka akli aizstāvam bērnus, neuzklausot pedagogus. Tagad smagos gadījumos, kad jāsaskaras ar lielām bērnu uzvedības problēmām, kur vecāki nesadarbojas ar skolu vai pašvaldības iestādes, bāriņtiesa, sociālais dienests nedara visu nepieciešamo, arī skolas meklē mūsu palīdzību.
Kā izpaužas inspekcijas pārbaudes?
Pārbaudes nav vienādas. Ja, piemēram, saņemta sūdzība no pirmsskolas izglītības iestādes par pirmsskolas skolotāju vai tā palīgu, no kura bērni baidās, uz pārbaudi dodas mūsu inspektors kopā ar psihologu. Mūsu priekšrocība ir tā, ka inspekcijā strādā ne tikai juristi, pedagogi vai sociālie darbinieki, bet arī psihologi. Psihologs grupiņā novēro bērnus, iztaujā. Citreiz tiekamies ar vecākiem, uzklausām iestādes administrāciju, pedagogus.
Apsekojot pašvaldības bērnunamus, kuros dzīvo vecāki bērni, praktizējam jaunu formu – padziļināto pārbaudi, kad kolēģi divas, trīs dienas dzīvo turpat iestādē. Aizbraucot uz dažām stundām, no sarunām ar bērniem uzreiz daudz neuzzinām. Viņi neuzticas, saka: "Jūs aizbrauksiet, bet mums te jādzīvo." Lai iegūtu bērnu uzticēšanos, mūsu darbinieki iestādē pavada vienu vai divas diennaktis, ir kopā ar bērniem gan ēšanas laikā, gan mācību stundās. Tas nenozīmē, ka mērķis ir atrast kādu pārkāpumu, bet gan palīdzēt iestādei, dot ieteikumus, ko darīt labāk. Izplatīta parādība, par ko šobrīd bērni sūdzas, ir vienaudžu vardarbība. Par pieaugušajiem viņi sūdzas daudz retāk.
"Tas, ka cilvēki mums zvana, nozīmē: kļūstam atpazīstami ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidē, un viņi arī sāk uzticēties."
Savukārt, ja ejam uz bērnunamiem, kur ir pavisam mazi bērni, vērtējam, cik pamatoti viņi tur atrodas un vai ir darīts viss, lai bērniem sameklētu iespēju augt audžuģimenēs, pie aizbildņiem. Uzraugām, lai bērnu dokumenti par adopciju būtu laikus nosūtīti adopcijas reģistram, lai bērniem, kuru vecāki miruši, ir nokārtotas apgādnieka zaudējuma pensijas.
Protams, pārbaudot sporta skolu, kur saņemtas sūdzības par treneri, vai pārbaudēs ieslodzījuma vietās izmantojam citas metodes. Katrai pārbaudei tiek izstrādāta sava taktika un plāns. Ir arī kopīgas vadlīnijas. Mūsu inspektoriem jābūt ļoti vispusīgiem speciālistiem. Daudz darām, lai viņus izglītotu.
Tomēr pārbaudes nav vienīgais iestādes darbības virziens...
Otrs inspekcijas darbības virziens ir ģimeņu atbalsta departaments. Tajā katru dienu no pulksten 8 līdz 23 darbojas Uzticības tālrunis bērniem 116111. Pirms sešiem gadiem, kad Uzticības tālrunis sāka darboties, dominēja viedoklis, ka bērni taču nezvanīs un nestāstīs par savām problēmām ierēdņiem. Bet jau pirmās dienas parādīja, ka tas tā nav. Viņiem svarīgi, ka vispār ir cilvēki, kuri viņus uzklausa. Šogad pirmajā pusgadā esam saņēmuši 67 tūkstošus zvanu. Katru dienu saņemam vairākus simtus.
Vērojams, ka arvien vairāk zvana arī vecāki, kuri nezina, kā risināt konfliktus, ir apjukuši, nezinot, piemēram, vai bērns lieto narkotikas. Tā ir jauna tendence, jo līdz šim vecāki un pedagogi maz uzdrošinājās meklēt palīdzību. Cilvēkiem ļoti bieži šķiet, ka viņiem ar šiem jautājumiem jātiek galā pašiem. "Ziniet, es pat labākajai draudzenei to nestāstu," viņi saka. Tas ir kā atzīt, ka neesmu pietiekami laba mamma, skolotāja.
"Ir vecāki, kas sūta advokātu uz vecāku sapulcēm. Tās ir jaunas tradīcijas."
Tas, ka cilvēki mums zvana, nozīmē, ka kļūstam atpazīstami ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. Un tas norāda, ka viņi arī sāk uzticēties. Īpaši augstu vērtējam pedagogu zvanus. Telefona zvani ir anonīmi, nosaukt mācību iestādi vai savu vārdu nepieciešams tikai, ja vēlas konkrētu iesaistīšanos.
Zvana arī pret bērniem vērstas vardarbības aculiecinieki, cilvēki, kuri redz nepieskatītus, neaprūpētus bērnus. Šādu zvanu skaits, salīdzinot ar situāciju pirms sešiem gadiem, ir ievērojami pieaudzis. Sabiedrība kļūst arvien aktīvāka, līdzatbildīgāka.
Kas atbild uz Uzticības tālruņa jautājumiem? Tās ir garas darba stundas...
Darbs ir sadalīts maiņās, ievērojot zvanu intensitāti. Dežūrē profesionāli psihologi, kuri ieguvuši maģistra grādu psiholoģijā un arī saņēmuši papildu apmācību. Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērniem ar padomu, informāciju vai atbalstu. Bet tas, ka telefons darbojas inspekcijā, dod iespēju nodot informāciju tālāk inspektoriem. Piemēram, ja ģimenē pastāv vardarbība, nepietiek tikai ar atbalstu, tad par situāciju ziņojam bāriņtiesai vai sociālajam dienestam.
Jūs nodarbojaties arī ar sabiedrības izglītošanu, informēšanu.
Pašlaik īpaši esam norūpējušies par bērnu drošības jautājumiem, piemēram, augstajiem bērnu traumatisma rādītājiem Latvijā. Esam atraduši labus sadarbības partnerus gan Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, arī Veselības ministrijā, Valsts izglītības satura centrā. Mums nav formālu plānu, sapulcējamies pēc vajadzības, apmaināmies domām. Skatāmies, ko varam izdarīt bez naudas, lai uzrunātu sabiedrību, pirmkārt vecākus. Bērnu drošības trūkuma aktualitāti, piemēram, pamana mediķi, bet viņi nevar šos jautājumus vieni atrisināt. Līdz ar to uzņemamies risināt problēmas, ja redzam, ka tās ir aktuālas visā Latvijā. Tā, piemēram, Ziemassvētkos ar masu mediju starpniecību vecākiem lūdzām pievērst uzmanību tam, lai bērni negūtu apdegumus. Kolēģi no bērnu slimnīcas vēlāk teica – šie bijuši svētki, kad viņiem netika ievesti bērni ar smagiem apdegumiem.
"Iestādes vērtība nav sniegt atbildi, atrakstīties, bet gan strādāt ar katru gadījumu, meklējot, kā reāli bērnam palīdzēt."
Rudenī plānojam informācijas akciju tirdzniecības centros, izvietojot vides reklāmu pie kafijas un tējas stendiem. Mērķis: lai cilvēki, pērkot karstos dzērienus, padomātu – kad tos dzers, kur nolikt krūzīti, lai neapdraudētu bērnu. Tāda pati informācija varētu būt pie tīrīšanas līdzekļu, ķimikāliju stendiem.
Esam secinājuši, ka arī ar nelielu naudu var izdarīt ļoti labas lietas, kam ir ievērojams rezultāts. Arī redzam, cik atsaucīgi ir cilvēki gan valsts un pašvaldību iestādēs, gan nevalstiskajās organizācijās, gan privātajā sektorā.
Šogad aprit 15 gadi kopš bāriņtiesu izveides – kā tām klājies?
Salīdzinot situāciju pirms 15 gadiem un šodien, izmaiņas ir būtiskas. Šinī laikā ir pieņemts jauns Bāriņtiesu likums, kas iezīmē kvalitatīvu pāreju. Bāriņtiesu darbiniekiem izglītības ziņā ir izvirzītas daudz augstākas prasības nekā agrāk. Ir atrunāti gadījumi, kādos bāriņtiesu darbiniekus var atbrīvot no darba. Nostiprināts pienākums obligāti apgūt apmācības programmu pēc ievēlēšanas amatā. Mūsu inspekcija nodarbojas ar lietu pārbaudi bāriņtiesās un dažādu metodisko materiālu izstrādāšanu. Šī funkcija savulaik no Bērnu lietu ministrijas pārceļoja uz Labklājības ministriju un pēc tam – pie mums uz inspekciju.
Vai citās Eiropas valstīs arī ir līdzīgas institūcijas kā VBTAI, par ko tās rūpējas?
Ir valstis, kur bērnu tiesību aizsardzība organizēta centralizēti valsts līmenī, citur šīs funkcijas nodotas pašvaldībām. Arī institucionālās struktūras atšķiras. Bet tāda institūcija kā bāriņtiesa nav nevienā citā valstī. Piemēram, Igaunijā aizbildņus ieceļ tiesa.
Bet varam priecāties, ka no citām valstīm brauc pie mums mācīties. Piemēram, kolēģi no Lietuvas ļoti vēlējās iepazīties ar to, kā Uzticības tālrunis ir iekļauts inspekcijas struktūrā, kā tas darbojas, ne tikai psiholoģiski palīdzot bērniem, bet arī praktiski bērnu problēmu risināšanā. Pie mums braukuši arī kolēģi no Rumānijas. Tā kā esam Starptautiskā bērnu uzticības tālruņa asociācijas biedri, arī šīs organizācijas vadība ir bijusi pie mums un atzinīgi novērtējusi. ANO Augstā komisāre spīdzināšanas un cilvēku tirdzniecības jautājumos bija pārsteigta, ka ar tik nelieliem cilvēku resursiem esam tik daudz izdarījuši dažādās jomās.
Cik darbinieku strādā inspekcijā?
Šobrīd esam mazāk par piecdesmit. Daļa strādā interneta drošības jeb NetSafe projektā, kur piedalāmies sadarbībā ar Latvijas Interneta asociāciju. Tas nozīmē, ka mūsu tālrunis konsultē arī par interneta drošības jautājumiem, organizējam arī izglītojošus pasākumus.
Vai jau pierasts ar iepriekšējo gadu darbinieku skaita un līdzekļu samazinājumu? Kā jūtaties pašlaik, vai šie procesi izkristalizējuši jaunas atziņas?
Ja salīdzinām ar tā dēvētājiem treknajiem gadiem, līdzekļi samazināti apmēram uz pusi. Mums nācās slēgt inspektoru darba vietas Cēsīs, Bauskā, Kuldīgā, Gulbenē. Bija jāmeklē citas darba formas, kas neprasa papildu naudu, un intensīvi domāt, ieviest jaunus risinājumus. Līdz ar to varbūt neesam tik pieejami iedzīvotājiem, kā savulaik, bet vairāk aicinām pie sevis, tā nododot zināšanas, lai tās sasniegtu speciālistus skolās, aprūpes iestādēs.
Nu jau otro gadu inspekcijā organizējam radošās darbnīcas bērnunamu darbiniekiem, pedagogiem, kas ir ļoti apmeklētas. Šogad uzsākām šīs darbnīcas organizēt arī bērniem. Viņi brauc pie mums uz sarunām par draudzību savstarpējās attiecībās, konfliktu risināšanu, par attiecību veidošanu.
Tās būs pieejamas arī turpmāk?
Jā, noteikti turpināsim. Mūs daudz aicina uz skolām, bet darbinieku trūkuma dēļ visur nevaram aizbraukt, tāpēc bērniem jābrauc pie mums. Domāju, ka pat labāk šīs sarunas risināt nevis ierastajā klasē, bet citā vidē, kopā ar citiem cilvēkiem.
Pēc iespējas vairāk cenšamies iesaistīt skolēnus, jauniešus. Jauniešiem ir daudz labu domu. Domāju, ka pēc šīm konferencēm būs daudz skolu, uz kurām bērni savas idejas ne tikai aiznesīs, bet arī realizēs dzīvē. Tas ir profilaktisks darbs, jo citādi tikai saņemam uztraukuma zvanus par to, kas jau ir noticis. Šī ir iespēja jauniešiem pašiem situāciju mainīt.
Tāpat arī bērniem un pusaudžiem tagad piedāvājam ne tikai konsultācijas pa telefonu, bet arī elektroniskā formā: e-konsultācijas. Mērķis ir dot iespēju tiem, kuriem grūti runāt par savām problēmām, par tām uzrakstīt.
Jauna darba forma ir arī krīzes komanda, kas mums nebija un kuras izveidei saņēmām papildu finansējumu transporta un sakaru izmaksām. Tie ir speciāli apmācīti inspektori un psihologi, kas izbrauc traģiskos gadījumos, kad atbalsts ir vajadzīgs lielākam cilvēku skaitam. Piemēram, kad skolā stundas laikā bērnu acu priekšā nomira klasesbiedrs, palīdzība, lai varētu izrunāt pārdzīvojumus, bija vajadzīga gan bērniem, gan skolotājiem.
Mūsu inspekcija ir unikāls piemērs – mums līdzekļus ziedojis arī privātais sektors. Kompānija "Tele2" mums ziedoja ievērojamu summu, lai varam nodrošināt bērnu konsultēšanu pa Uzticības tālruni arī svētdienās.
Ja jums tagad teiktu: lūk, papildu finansējums, taču drīkstat to izmantot tikai vienai jomai – kur šo naudu ieguldītu?
Redzam, ka ļoti svarīga ir sabiedrības izglītošana un informēšana. Piemēram, par bērnu drošību – ne tikai fizisku, bet arī emocionālu. Nevar citādi, kā tikai stāstot, rādot. Tāpēc, pirmkārt, tā būtu vecāku izglītošana.
Kā, jūsu skatījumā, krīze ir atsaukusies uz ģimenēm un bērniem Latvijā?
Jārunā par divām problēmām – nepietiekami un pārmēru aprūpētiem bērniem. Pēc statistikas datiem pēdējā laikā pieaudzis bērnu skaits, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības. Kļuvis vairāk ģimeņu, kur vecāki par bērniem rūpējas nepietiekami. Bērnunamos un krīzes centros bērni nonāk ļoti smagā stāvoklī. Tas nozīmē, ka viņi ilgstoši ir atradušies apdraudošā situācijā.
Bērni, kas mums zvana, nesūdzas par to, ka viņiem nebūtu ko ēst vai kā trūktu, viņi saka, ka vecāki ir nomākti, drūmi, viegli aizkaitināmi. Vecāki, iespējams, ir aizvainoti uz valstī notiekošo, bet pie rokas ir bērns, un dusmas tiek izgāztas pret viņu. Diemžēl no daudzām pašvaldībām saņemam ziņas, ka pašvaldību darbinieki, kuri līdz šim strādāja ar ģimenēm, tām var veltīt tikai daļu laika, jo viņiem jāpiedalās pabalstu piešķiršanas procesā.
"Izplatīta parādība, par ko šobrīd bērni sūdzas, ir vienaudžu vardarbība. Par pieaugušajiem viņi sūdzas daudz retāk."
Arvien vairāk vērojamas arī problēmas materiāli ļoti labi situētās ģimenēs. Skolās jau pirmajās klasēs parādās bērni, kuri dara pāri citiem, nerespektē pedagogus. Un vecāki akli aizstāv savu bērnu, pārmetot skolai, ka tā piekasās, nemeklē individuālu pieeju, ka viņu bērns ir īpašs. Viņi raksta sūdzības par citiem, bet nerisina problēmu pašu ģimenē. Ir vecāki, kuri sūta advokātu uz vecāku sapulcēm. Tās ir jaunas tradīcijas. Šie vecāki, domādami, ka dara labu, patiesībā sabojā savu bērnu dzīvi. Viņu bērni ir nelaimīgi, jo nemāk veidot attiecības ar vienaudžiem. Viņi gribētu draudzēties, bet nezina – kā.
Kādas ir pēdējā laika tendences saistībā ar cilvēku vēlmi iesaistīties audžuģimeņu kustībā?
Varam būt gandarīti, jo turpina pieaugt ne tikai audžuģimeņu skaits, bet arī tajās ievietoto bērnu skaits. Tādējādi samazinās bērnu skaits bērnunamos. Pēc statistikas datiem, pašlaik Latvijā audžuģimenēs atrodas 987 bērni, kas, vērtējot procentuāli, jau ir puse no tiem, kuri dzīvo bērnunamos. Audžuģimenes kļūst arī stiprākas. Arvien mazāk ir gadījumu, kad ģimene iziet paredzēto apmācību, saņem audžuģimenes statusu, bet bērnu tomēr nav gatava pieņemt. Cilvēki, kuri pašlaik uzņemas šīs rūpes, savu lēmumu ir pārdomājuši un daudz labāk izprot pieņemto bērnu vajadzības, nekā tas bija agrāk.
Ik pa laikam dzird viedokli – dāmas no inspekcijas tikai gudri runā, lai pamēģina pastrādāt skolā, tad redzēs, kas un kā notiek. Kā komentējat šādu attieksmi?
Pirmkārt, mūsu darbinieki ir strādājuši sociālajā dienestā, skolās. Viņi nav uz inspekciju atnākuši tāpēc, ka nav tur tikuši galā – neņemam sliktākos. Bet ir arī gados jauni inspektori, vienlaikus ar pietiekamu pieredzi. Šobrīd Daugavpilī ir vajadzīgs vecākais inspektors. Uz šo vietu pieteikušies vairāk nekā 30 cilvēku.
Otrkārt, mūsu darbinieki ir gatavi strādāt ar bērniem tad, ja vajag, taču nevaram iet mācīt matemātiku skolotāja vietā vai audzināt bērnus bērnunamā. Novērtējam, ka darbs skolās, aprūpes iestādēs ir grūts, taču katrs profesionālis izvēlas savu daļu. Mēs pamācām nevis tāpēc, ka jūtamies gudrāki, bet tāpēc, ka no savas pozīcijas, ar savām zināšanām un pieredzi redzam to, ko kāds cits varbūt nepamana.
No 1. janvāra plānots izveidot Darba un sociālo lietu inspekciju, apvienojot VBTAI un Valsts darba inspekciju. Kas jūsu inspekcijas darbā mainīsies?
Skatoties jauno likumprojektu, mūsu funkcijas nemainās, neviens no uzdevumiem nav izsvītrots. Arī jaunās inspekcijas sastāvā turpināsim strādāt kā līdz šim. Tas, kā darbs tiks organizēts, lielā mērā atkarīgs no jaunizveidotās inspekcijas vadības, kā tā saredzēs inspekcijas struktūru.
