Par savu naudu - savu produkciju
Latvija no nākamā gada grasās visus pašvaldību iepirkumus (ne tikai pārtikas produktu, bet arī cita veida preču) veikt centralizēti. Šāda prasība ir arī Starptautiskajam Valūtas fondam. Tas nozīmē, ka nākamgad pašvaldības bērnudārzs vairs nesludinās savu iepirkumu, bet to organizēs pašvaldības dome kopīgi visām savām pašvaldības iestādēm un sabiedrībām. Pašvaldība apkopos informāciju, cik daudz piena, ūdens, kartupeļu, miltu izstrādājumu u.tml. būs visai iestāžu "buķetei" vajadzīgs, un tad izsludinās vienotu konkursu.
Doma nav slikta. Bet kas šajā brīdī notiek? Pieaug iepirkuma apmērs. Ko tas nozīmē? Ja pašvaldības bērnudārzs sludināja iepirkumu par ne pārāk lielu produkcijas daudzumu, ko spēja nodrošināt arī kāds vietējais lauksaimniecības produkcijas ražotājs, tad lielo apmēru gadījumā apdraud divi BET:
- pašmāju ražotājam var nebūt tik liela produkcijas daudzuma, ko piedāvāt;
- pastiprināta interese par konkursu parādīsies ārvalstu tirgotājiem.
Rezultātā konkursā piedalīsies un, iespējams, arī tajā uzvarēs ražotāji no citām valstīm. Pareizāk sakot, uzvarēs ārvalstu tirgotāji – starpnieki – ar zemāko cenu.
"Saimnieciski izdevīgāk ir produkciju vai pakalpojumu nopirkt no savas pašvaldības uzņēmēja, kas rada darbavietas un ģenerē nodokļus."
Arī jau līdz šim pārtikas tirgū dominēja ārvalstu izplatītāji, kas vinnēja konkursos, piedāvājot zemāko cenu, lētākos un kvalitātes ziņā sliktākos ārzemju izstrādājumus.
Ar gaidāmo jauno pieeju iepirkumu konkursiem šī problēma var krasi pieaugt. Tādēļ LPUF grib panākt, ka valsts un pašvaldību iepirkumos, kuros tiek tērēta Latvijas nodokļu maksātāju nauda, dominē Latvijā ražoti produkti, izstrādājumi, ražojumi un pakalpojumi.
Visas ES dibinātājvalstis par savu naudu cenšas pirkt savas valsts ražojumus un pakalpojumus. Un tieši tāpat par saviem ražotājiem būtu jārūpējas arī Latvijai, preci no citas valsts iegādājoties tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja iepērkot kāds santīms ir jāmaksā vairāk, nenozīmē, ka saimnieciski tas ir neizdevīgāks variants. Ikvienam ir skaidrs, ka, veicinot ražošanu novadā, pašvaldība šo cenas sadārdzinājumu nodokļu veidā saņems atkal atpakaļ, turklāt būs saglabātas tik ļoti vajadzīgās darbavietas. Tad beidzot piepildīsies arī publiskajā telpā ilgi skandētā tēze, ka Latvijas nodokļu maksātāju nauda ir jāiegulda atpakaļ Latvijas ekonomikā.
Lai dominētu "saimnieciski izdevīgākais"
Iepirkumu konkursos ir nosacījumi, ka uzvar tas pretendents, kas piedāvā "lētāko cenu" vai "saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu". Jēdziens "saimnieciski izdevīgākais" ir jāskata plašāk, nekā to iepirkumos praktizē. Saimnieciski izdevīgāk ir produkciju vai pakalpojumu nopirkt no savas pašvaldības uzņēmēja, kas rada darbavietas un ģenerē nodokļus.
Nostāties pret iesīkstējušo kritēriju "zemākā cena" LPUF nebūs vienkārši. Jo izmaiņas jārada vispirmām kārtām domāšanā. Tādēļ mēs gribam rosināt diskusijas par jēdzienu "saimnieciski izdevīgākais piedāvājums", un to varētu darīt, piemēram, Valsts prezidents. Viņš šo jautājumu paceltu nacionālā līmenī un piešķirtu tam nepieciešamo nozīmību.
"Pašvaldībai un valstij ir pienākums rūpēties, lai iepirkumos izvēlētie produkti būtu visaugstākās kvalitātes un to ieguves ceļš būtu izsekojams."
Pirkt no pašu ražotājiem, no saviem uzņēmējiem – tai jābūt goda lietai! Bet pirkt aizvietotājpreces un pakalpojumus no ārvalstīm, ja analogi ir pašu mājās, - tas jāuzskata par kaunu un nolaidību. Ja kāda Francijas pašvaldība iepirkumā būs nopirkusi pienu, piemēram, no Igaunijas, Lietuvas vai Vācijas, tad par šādu rīcību pilsētas mērs nākamajās vēlēšanās tiktu "izsvilpts".
Šāda attieksme jāpanāk arī Latvijā. To mēs skaidrosim un, ceru, arī panāksim, ja strādāsim kopā ar valsts augstākajām amatpersonām. Ja rīkosim skaidrojošus seminārus, ja šo domu popularizēsim, līdz tā kļūs pašsaprotama ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Ja nav izvēles, jābūt kvalitātei
Veicot lielu un vienotu pārtikas produktu iepirkumu pašvaldības skolām, bērnudārziem, slimnīcām, patiesībā cilvēkiem tiek atņemta iespēja izvēlēties, ko īsti ēst. Visās šajās iestādēs cilvēki ēdīs to, ko būs nopirkusi pašvaldība. Līdz ar to pašvaldībai un valstij ir pienākums rūpēties, lai iepirkumos izvēlētie produkti būtu visaugstākās kvalitātes un to ieguves ceļš būtu izsekojams. Raugoties no transporta izdevumu un arī CO2 izmešu samazināšanas viedokļa, svarīgi, lai šis produkts tiktu piegādāts no vistuvākās iespējamās tā saražošanas vietas.
Tādēļ centralizētajiem iepirkumiem jāizstrādā nostādnes, pēc kādiem kritērijiem jāizvēlas pārtikas produkcija. Jānosaka maksimālais (nepārsniedzamais) attālums no ražošanas līdz piegādes vietai, piemēram, 300 vai 150 kilometri. Te savs vārds sakāms arī Veselības ministrijai.
"LPUF sekos, kura politiskā partija atbalstu pašmāju ražotājiem definēs kā mērķi, un turēs šo politisko spēku pie vārda."
Savukārt Zemkopības ministrija, izstrādājot dažādas kvalitātes shēmas, ar to starpniecību var nodrošināt, ka iepirkumos priekšrocības gūst izsekojamības ziņā caurskatāmāki (lokālāki) pārtikas produkti. Tātad ražojošie lauksaimniecības uzņēmumi, kas piedalās konkrētajā pārtikas kvalitātes shēmā, iepirkumu konkursos iegūst papildu punktus.
Gribu atgādināt, ka Latvijas pārtikas produkcija kvalitātes ziņā lielākoties ir augstvērtīgāka nekā tā, ko mēdz iepirkt no citām valstīm. Arī šis aspekts ir jāņem vērā.
Turēt politiķus pie vārda
Veikt iepirkumus no pašmāju uzņēmējiem nevar piespiest. Tas būtu ES regulējumu pārkāpums. Bet ir jānodrošina iespējas to izdarīt, un šāda prakse pastāv lielā daļā ES dalībvalstu. Te vajadzīga gan iesaistīšanās likumdošanas procesā, gan arī plašs skaidrojošais darbs. Es esmu pozitīvi noskaņots, jo redzu, ka doma – savu ražotāju atbalstīšana, nevis tirgus ierobežošana – gūst arvien plašāku atsaucību un atbalstu.
Protams, šajā procesā nepieciešams politiskais "grūdiens". Tādēļ mēs kā Latvijas ražotājus apvienojošā profesionālā organizācija sekosim, kura politiskā partija atbalstu pašmāju ražotājiem definēs kā mērķi, un arī turēsim šo politisko spēku pie vārda. Lūkosim, lai to pārstāvošās amatpersonas arī realitātē atbalsta Latvijas ražotājus, aizstāv mūsu iekšējo tirgu. Ja mērķis paliks tikai vārdos, tad par to neklusēsim: pietiek mūsu uzņēmējus barot ar skaistiem, bet tukšiem solījumiem!
Es ļoti ceru un ticu, ka savu ražotāju atbalstam sekos arī politiski lēmumi. Ja tas neizdosies, tad vienkārši smieklīgas būs runas, piemēram, par to, ka valsts atbalstīs ražotājus lielveikalu tīklos, panākot to labvēlību nacionālajiem ražojumiem. Un tajā pašā laikā valsts par savu naudu iepirks zemas kvalitātes importu.
Jāpārcērt samilzušais ražotāju–tirgotāju mezgls
Pilnīgi noteikti beidzot ir sabalansējamas un nostabilizējamas attiecības starp tirgotājiem un ražotājiem. Tas joprojām ir sāpīgs, bet – obligāti atrisināms jautājums. Ir zināmi veidi un mehānismi, kā nodrošināt noietu labas kvalitātes Latvijas ražojumiem. Šie mehānismi jāiedzīvina, un šajā virzienā jau esam veikuši vairākas iestrādes. Bet par to – citreiz.
Mūsdienīgu pieeju starptautiskajām izstādēm
Latvijai ir vitāli svarīgi visādos veidos stimulēt pārtikas eksportu. Sākot ar valsts organizētiem nozaru stendiem starptautiskajās izstādēs un beidzot ar uzņēmumu vadītāju pārliecināšanu, ka piedalīšanās izstādēs ir nozīmīga. Ir jāatver acis un jāierauga, kā notiek tirdzniecība pasaulē. To apgalvoju, balstoties uz savu personisko pieredzi, jo jau ilgus gadus piedalos starptautiskās pārtikas ražotāju izstādēs. Tādēļ esmu pārliecināts, ka valstij ir jāveicina mūsu ražotāju līdzdalība vismaz lielākajās pārtikas ražotāju izstādēs, kas ir ceļš uz noieta tirgu ārpus valsts robežām.
Jā, līdz šim izstādēs ir veidots kopīgais Latvijas pārtikas ražotāju stends, par ko ilgus gadus atbildību uzņēmās biedrība "Mārketinga padome". Šajos pasākumos valsts piedalījās ar savu finansējumu. Bet pašlaik finansējums ir tikai divām izstādēm gadā, kaut gan Maskavā vien ir divas milzīgas un nozīmīgas pārtikas izstādes vienā gadā – "World Food Moscow" un "Prodekspo". Latvijai jāpiedalās abās. Un obligāti jābrauc uz "Seal" Francijā un "Anuga" Vācijā, tāpat uz Amsterdamas "World of Private Label". Ir vismaz sešas izstādes gadā, kurās jābūt pārstāvētai Latvijas pārtikas industrijai.
"Ar izstādēm tāpat kā ar interneta tīmekli – ja tu tur neesi, tad tevis nav vispār."
Uzskatu, ka pārtikas nozarei atrasties vienā kopīgā valsts pārstāvniecības stendā ir novecojis paņēmiens. Tam vairs nav atdeves. Izstādēs ir piena paviljoni, gaļas paviljoni, zivju paviljoni un citi. Līdz ar to mums ir jāsadalās un, piemēram, piena paviljonā jāveido kopīgs piensaimnieku stends visiem Latvijas piena ražotājiem. Tāpat arī attiecīgi – gaļas, zivju un citiem ražotājiem. Kolektīvajā valsts stendā (kas tradicionāli tiek veidots) būtu jāatrodas tikai tiem ražotājiem, kas izstādē ir pa vienam un nevar izveidot nopietnu kādas konkrētas ražošanas pārstāvniecību.
Protams, pareizākais būtu gaidīt, kamēr paši ražotāji nonāks pie šīs domas. Bet, lai procesu iekustinātu, valsts var finansēt, piemēram, kopīgu piena ražotāju vai gaļas, vai zivju ražotāju stendu.
Sākotnēji ražotāji varbūt cits uz citu raudzīsies ar piesardzību, bet pēc trešās kopīgās izstādes, domāju, apjautīs, ka jābūt visiem kopā un kopīgi jāiegūst pasūtījuma "pīrāgs", ko pēc tam sadalīt. Zivju ražotāji to jau ir sapratuši un sajutuši kopīgo stendu "augļus". Līdz šādai atziņai nonāks arī citu sektoru ražotāji – ka ir situācijas, kad iegūst visa industrija, ja ražotāji cits citu atbalsta.
Ar izstādēm ir tāpat kā ar interneta tīmekli – ja tu tur neesi, tad tevis nav vispār. Tev tur ir jābūt, sevi jāpārstāv un jāpiesaka, un cītīgi jāgaida vairāki gadi, līdz atnāks atdeve. Bet tā noteikti atnāks, ja mēs nesēdēsim dīkā.
