Sabiedrība nav īpaši informēta par likumdošanu finanšu jomā. Tad, kad sākas problēmas, atbildība tiek prasīta no politiķiem, valdības. Kā Komercbanku asociācija iesaistās normatīvo aktu izstrādes procesā? Vai asociācijas viedoklis tiek ņemts vērā vai arī varbūt - biežāk ignorēts nekā respektēts?
Es noteikti šobrīd varu teikt daudz labu vārdu par partnerību ar valdību gan politiskā, gan administratīvā līmenī. Mūsu argumenti tiek uzklausīti un vērtēti. Protams, ne vienmēr vienas industrijas un vienas nozares argumenti vai intereses sakritīs ar kopīgām interesēm – rast kompromisus ir valdības uzdevums. Taču vienmēr sadarbību var attīstīt, strukturēt, sistematizēt un var atrast labākus vai sliktākus piemērus.
Tomēr, ja mēs nākam ar piedāvājumu, nevis gaudām, ka viss ir slikti, tad mūsos ieklausās. Tas arī ir tas, kā mēs mēģinām strādāt, proti, ejam ar piedāvājumiem, ar redzējumu un ar konstruktīvu pieeju. Protams, šim nolūkam kalpo zināšanas, kas ir uzkrātas finanšu sektorā un bankās. Bankas māk šīs zināšanas konsolidēt, apvienot vienā viedoklī un runāt par to ar valdību.
Pirms kļūšanas par Komercbankas asociācijas vadītāju jums ir ilga darba pieredze valsts pārvaldē. Ko no tās varat izmantot?
Tās noteikti ir zināšanas, kā valsts pārvaldē domā. Atšķirīgais uzskats par prioritātēm, kas, kad un kam ir svarīgs. Zināšanas par procesu – cik, kas ilgi vai ātri notiek, un kāpēc viena vai otra lieta vienā brīdī var notikt, bet citkārt nevar. Turklāt zināšanas par cilvēkiem, domāšanas veidu palīdz samazināt liekas un bezjēdzīgas darbības.
Varbūt jums ir padomā jaunu normatīvo aktu priekšlikumi finanšu jomā?
Tā ir viena no pamatlietām, ar ko mēs nodarbojamies, neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par lielākām lietām, kas ir fiskālā politika, nodokļu politika, tautsaimniecības attīstība, investīciju piesaiste, vai runājam par daudz šaurākām lietām, piemēram, maksātnespējas vai piedziņas procesa efektivitāte, ātrums, investīciju klimats un uzņēmējdarbības vide un tās kvalitāte. Pastāvīgi strādājām pie priekšlikumiem, un par katru virzienu mums ir savs redzējums, ko varam piedāvāt valdībai, ja kādi procesi tiek virzīti, vai arī situācijās, kad jūtam – ir jāpauž savs viedoklis.
Kādi ir jūsu uzstādījumi Komercbanku asociācijas vadītāja statusā banku biznesa jomas attīstībā valsts attīstības sekmēšanai?
Bez tautsaimniecības attīstības nebūs Latvijas finanšu sektora attīstības. Mēs noteikti ar idejām un priekšlikumiem centīsimies atbalstīt valdību, kas pašlaik izstrādā finanšu sektora attīstības stratēģiju un līdz gada beigām vai nākamā gada sākumam plāno tās pirmo versiju. Valdības maiņa, iespējams, ietekmēs šos procesus, taču pāris mēneši nav izšķirīgi. Daudz svarīgāk ir tas, ka valdība šo darbu konsekventi turpina. Šāda finanšu sektora attīstības stratēģija, kāda līdz šim vispār nav bijusi, būtu apliecinājums, ka valdībai rūp tas, cik kvalitatīvs, uzticams un stabils ir finanšu sektors šajā pasaules ekonomikai ļoti smagajā un finanšu krīžu piesātinātajā laikā.
"Finanšu sektora attīstības stratēģija būtu apliecinājums, ka valdībai rūp tas, cik kvalitatīvs, uzticams un stabils ir finanšu sektors."
Vēl priekšā būs ļoti grūti laiki. Un, ja tik mainīgā situācijā ir sava stratēģija, vadlīnijas, tas ir ceļvedis, kas ļauj plānot labāk, dod iespēju finanšu sektoram runāt par savu iekšējo un ārējo attīstību. Vienlaikus vērtēju to kā simbolisku žestu un nepārprotamu apliecinājumu valdības vēlmei pievērst šiem jautājumiem pietiekami lielu uzmanību. Tās ir savstarpēji saistītas lietas – gan finanšu sektora attīstības stratēģija, gan tautsaimniecības attīstība.
Kādi ir galvenie asociācijas stratēģiskie (trīs gadu) mērķi?
Pirmais un galvenais mērķis ir un būs veicināt tādu valdības politiku, kas veicina tautsaimniecību, jo Latvijā ir liels banku sektors. Finanšu sektora attīstībai bez tautsaimniecības attīstības pašai nav sava potenciāla. Ja tautsaimniecība būs maza, arī finanšu sektors būs mazs. Protams, var darīt to, ko Latvijas finanšu sektors ir darījis – diversificēt savu biznesu, dodoties pēc biznesa uz citām valstīm. Mums ir pietiekami daudz banku, kuras diezgan sekmīgi to dara.
Mēs apzināmies, ka tautsaimniecības attīstība ilgtermiņā sastāv no divām daļām. Tā ir valdības fiskālā politika, kurai ir jābūt daudz uzticamākai un ilgtspējīgākai. Pēdējie trīs gadi un krīze Latvijai ir daudz ko iemācījusi. Taču nepietiek tikai ar paļaušanos uz valdības fiskālo politiku. Tāpēc ir otrs virziens – zināšanu vairošana, jo tikai ilgtspējīgas zināšanas par savām finansēm, sākot no mājsaimniecības un beidzot ar katru uzņēmēju, var kopumā veicināt sabiedrības ilgtspēju. Tas ir virziens, kur asociācija redz savas iespējas darboties, veicināt izglītības kvalitāti.
Mūsu mērķis ir arī ārpus mūsu valsts robežām skaidrot, nodrošināt informāciju, lai zināšanas par Latvijas finanšu sektoru nebūtu ierobežotas ar pieņēmumiem, spekulācijām un baumām, bet būtu balstītas uz faktiem. Lielākoties Latvija spēj sniegt ļoti kvalitatīvus finanšu pakalpojumus. Mums ir priekšrocības, kas radušās, dzīvojot starp Rietumiem un Austrumiem, mums ir valodu zināšanas, ļoti labi IT sektori, kas pastiprina mūsu spēju sniegt tehnoloģiskus, inovatīvus pakalpojumus. Tas viss ļauj pietiekami labi konkurēt kopējā finanšu tirgū.
Šogad Latvijas banku sektors kopumā darbojies ar peļņu. Vai var uzskatīt, ka Latvijas banku sistēma ir pārvarējusi finanšu krīzi?
Latvijas banku sistēma finanšu krīzi pārvarēja 2009. un 2010. gadā. Tie zaudējumi bija krīzes pārvarēšanas cena. Cena par krīzi ir samaksāta, tā ir skarba, acīm redzama un saprotama. Maksājuši par to diemžēl ir nodokļu maksātāji, banku akcionāri, ļoti lielā apjomā par to maksājuši atsevišķi kredītņēmēji. Visi mēs maksājam par šo "dzīru laiku", tikai katrs savu cenu.
"Finanšu sektora attīstībai bez tautsaimniecības attīstības pašai nav sava potenciāla."
Vienlaikus mācība ir bijusi pietiekami efektīva, lai mēs spētu piemēroties šodienas apstākļiem, spētu labāk strādāt ar tiem klientiem, kas ir mācējuši savu dzīvi plānot piesardzīgāk, izdzīvot cauri krīzei. Kopā ar viņiem būvējam nākotni, tautsaimniecības attīstību, strādājam pie jaunu investīciju piesaistes, kas ir gan valdības, gan finanšu sektora jautājums.
Starptautiskā finanšu informācija ir biedējoša. Vai par jaunu krīzi vai nākamo krīzes vilni būtu jāsāk uztraukties arī Latvijas sabiedrībai, kurā ir ne tikai kredītņēmēji, bet arī noguldītāji?
Ir daudz labu teicienu: ragavas taisa vasarā, ratus – ziemā; Dievs tevi sargās, ja pats sevi sargāsi. Sabiedrībai par savas dzīves nodrošinājuma ilgtspēju vajadzētu domāt visu laiku. Tad stresa brīžos spriedze būtu daudz mazāka. Jāsaprot, ka valsts patstāvība nozīmē individuālu patstāvību. Tas nozīmē, ka pašam ir jādomā, kā dzīvot savu dzīvi ilgtspējīgi. Tā dzīvot var iemācīties tikai tad, ja par to satraucas ikdienā, nevis tad, kad viss brūk. Parādiet man kaut vienu māju, kura ir izglābta, kad sākusi brukt! Tādas mājas nebūs.
Kādi faktori ietekmē un ietekmēs kreditēšanas perspektīvas Latvijā?
Noteikti, ka kopējā situācija Eiropas un pasaules ekonomikā. Šodien kreditēšanas attīstībai ir vajadzīga kaut kāda stabilitātes sajūta. Tāda sajūta nozīmē arī ilgtermiņa perspektīvu pasaules ekonomikai. Nopietnu attīstību nevaram sagaidīt, kamēr būs tik trausla pasaules kopējā finanšu perspektīva. Reģionāli milzīga nozīme būs tam, vai mums svarīgie eksporta tirgi (Skandināvija, Vācija, Krievija) spēs noturēt savas ekonomikas vai ne. Salīdzinājumā ar labo situāciju, kāda bija 2010. gadā un 2011. gada sākumā, tagad redzam, ka stāvoklis Vācijā un Zviedrijā pasliktinās. Tas nākamo gadu padarīs ar vājāku perspektīvu.
Kreditēšanas perspektīvas ietekmē kapitāla bāze. Mums šobrīd ir acīm redzami nepietiekams kapitāls tālākai attīstībai, tieši uzņēmēju kapitāls. Šeit izšķirīga loma būs valdības saprātīgai rīcībai un spējai izmantot atlikušās iespējas, kādas mums ir. Viena ir tā, ko valdība šobrīd mēģina darīt, proti, no Eiropas fondiem līdzfinansēt kapitāla bāzi uzņēmējiem, lai viņi varētu attīstīt jaunus projektus, tādējādi dalīt risku ar finansētāju, kas ir banka, finanšu sektors. Jo banka nekad nevarēs uzņemties simtprocentīgu biznesa risku. Risks vienmēr būs dalāms starp uzņēmēju un banku.
"Valdībai ir jāattīsta kapitāla tirgus."
Otrs, kas būtu darāms, – valdībai ir jāattīsta kapitāla tirgus. Par to runā jau ilgstoši, ka noteiktiem lieliem valsts uzņēmumiem, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ veic uzņēmējdarbību tur, kur valstij nevajadzētu nodarboties ar biznesu, jānonāk biržā, lai attīstītu un iekustinātu kapitāla tirgu. Tas radītu labus piemērus, biržai zināmā mērā kļūstot par kvalitātes zīmi attiecīgo kapitālsabiedrību menedžmentam un labai pārvaldībai. Tas kļūtu arī par nopietnu iniciatoru kapitāla investoru interesei ieguldīt šajā valstī naudu.
Visbeidzot kreditēšanas perspektīvas Latvijā ietekmē pati valsts kapitālpārvaldība, kas diemžēl vēl joprojām nerada uzticēšanos.
Kā mainījušās Latvijas Komercbanku asociācijas nostādnes par ražošanas uzņēmumu kreditēšanu?
Nedomāju, ka ir mainījušās. Ir pilnīgi skaidrs, ka ražošana ir interesants kreditēšanas virziens. Mums ir tās grūtības, ar kurām saskaramies jau ilgstoši. Ja ir laba, inovatīva ražošana, uzņēmēju kreditēšana noteikti ir atbalstāma. Esam pietiekami skarbā situācijā gan ar vispārējiem cilvēku resursiem kopumā, gan kvalitatīvu cilvēku resursiem. Ražotājiem šajā ziņā iet pietiekami smagi. Lai arī ir liels bezdarbs, diemžēl tas nenozīmē, ka ir brīvs cilvēku resurss. Ilgstoši valstī runājam par strukturālo bezdarbu. Un, ja to aplūko kopā ar demogrāfisko situāciju, aina nav spoža. Šajā ziņā politikas līmenī būtu pieņemami ļoti strauji un būtiski lēmumi. Izšķiršanās ir par to, vai runājam par nākotni vai pagātni.
Šobrīd ar atrunu, ka mums ir daudz vecu cilvēku ar nelieliem ienākumiem, mēs nepietiekami investējam cilvēku kapitālā nākotnei. Gan demogrāfiskajā politikā, gan izglītībā ir ļoti nopietna situācija. Ja sabiedrība šajā ziņā neredzēs nozīmīgas pārmaiņas, būs grūti atgūt jebkādu tās uzticību.
Pēc krīzes satricinājumiem daudzu iedzīvotāju un komersantu finansiālo situāciju apgrūtina parādsaistības bankām. Kā jūs raksturotu šīs situācijas attīstību turpmākajos gados? Kam būs lielākās problēmas - parādniekiem vai bankām?
Ja būs problēmas tiem, kuri saistības uzņēmušies, būs grūtības arī tiem, kas viņus ir finansējuši. Vai nu abiem ir sarežģījumi, vai arī abiem to nav. Ja skatās uz saistību problēmu vienkāršoti, var salīdzināt: Latvijā saistību apjoms ir mazāks, nekā tas ir vidusmēra attīstītā sabiedrībā, taču pietiekami nozīmīgs pret Latvijas kapitāla bāzi un vidējo ienākumu uz vienu iedzīvotāju.
Labā ziņa ir tā, ka saistības ir uzņēmusies ne pārāk liela sabiedrības daļa. Trīs gadi ir veltīti saistību pārveidošanai, lai atjaunotu ilgtspēju. Noteikti būs mājsaimniecības, kurām kādu laiku būs grūti vai pat neiespējami uzņemties jaunas kredītsaistības. Tad vēlreiz ir jāsaprot un jāatgriežas pie pamatpatiesībām, ka ļoti smagas saistības izveidojušās tāpēc, ka bijis neproporcionāli liels uzņemto saistību apjoms, vienā brīdī nenovērtējot vidēju izaugsmes tempu sabiedrībā, tautsaimniecībā un mājsaimniecībā.
"Ja ir laba, inovatīva ražošana, uzņēmēju kreditēšana noteikti ir atbalstāma."
Nevienam nevar pārmest vēlmi dzīvot labāk, turklāt uzreiz. Bet kā lai šāda izaugsme rodas tik ātri? Tā nevar iznirt no kaut kurienes. Tas nozīmē, ka pirms pieciem, desmit gadiem, kā nu kurš, esam kredītā paņēmuši "labāku dzīvi". Tagad tā ir jāfinansē.
Ir jānonāk līdz tam brīdim, kad kopā sapelnām nākamai izaugsmei. Šobrīd būtu neapdomīgi mēģināt saukt skaitļus un gadus. Saprotu, ka uzmundrināt sevi ar labām cerībām varbūt ir pareizi brīdī, kad ir smagi. Bet brīdī, kad ir tik trausla kopējā situācija pasaulē, kāda tā ir šobrīd, daudz svarīgāk būtu domāt, kā lai mēs pilnvērtīgi izmantojam to, kas mums jau ir. Un nevis atkal sapņojam, ka nokritīs nākamie miljardi. Ir vairāk jādomā par citām dzīves kvalitātēm, kuras uzlabot.
