Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pretēji Ekonomikas ministrijas paustajam, ka kūdras ieguve un pārstrāde var būt efektīva uzņēmējdarbība, kas orientēta gan uz vietējo, gan starptautisko tirgu, patlaban pārliecinoša virsroka ir „zaļo” kategoriskā pozīcija par kūdras purviem kā aizsargājamu ekosistēmu. Kūdras izstrādātāji ir nobažījušies par nozares nākotni un saka: „Dabu mēs esam iemācījušies sargāt, tagad pienācis laiks sākt sargāt ražošanu. Citādi Latvija var pārvērsties par rezervātu, uz kurieni ārzemnieki brauks apbrīnot to, ko paši, gādājot par savu labklājību, pazaudējuši. Bet šajā „rezervātā” dzīvo cilvēki, kuri sev iztiku var nopelnīt tikai ar darbu, ar ražošanu. Ja ražošanas nebūs, viņiem neatliks nekas cits kā to vietu pamest.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Kūdra ir viens no nedaudzajiem Latvijas dabas resursiem. Tātad gan mūsu dabas, gan tautsaimniecības bagātība. Cik tā ir liela? Cik daudz mums ir purvu un cik šajos purvos – kūdras? Un – vai mēs apzināmies šo bagātību?
Agris Lācis: - Purvi aizņem ap 10,5% no Latvijas teritorijas. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra fondos pieejami dati par vairāk nekā 9600 purviem jeb, pareizāk būtu, kūdras atradnēm, jo daļa no tām ir meliorētas, daļu klāj mežs. Vairāk nekā 1100 atradņu ir lielākas par 100 ha. Pati lielākā - Teiču purvs, kas atrodas Teiču rezervātā. Tā platība ir 19 587 ha. Kopā atradnēs uzkrājušies 1,5 miljardi tonnu 40% mitras, dažāda tipa kūdras. Salīdzinājumam, Igaunijā ir 2,4 miljardi tonnu, Lietuvā – 0,9 miljardi tonnu.
Ivans Cupruns: - Relatīvi tie ir ļoti lieli resursi, ja rēķina kūdras daudzumu uz vienu iedzīvotāju: esam 8–10 vietā pasaulē, jo šajā salīdzinoši nelielajā teritorijā atrodas ap 0,4% no visiem zemeslodes kūdras krājumiem. Bet atbilde uz jautājumu, vai mēs šo bagātību apzināmies, ir diezgan jokaina, jo kopš deviņdesmito gadu sākuma nopietni par kūdras vietu valsts ekonomikā neviens faktiski nav domājis. Un tikai nupat, pēdējā laikā, situācija pamazām sāk mainīties.
Agris Lācis: - Varbūt arī paši esam drusku vainīgi, jo pāreja uz tirgus ekonomiku nozarei nebija viegla un tādā situācijā neviens nav ieinteresēts publicitātē. Labāk, lai liek mieru un netraucē. Pēc tam stāvoklis normalizējās, noieta tirgi tika atrasti ārpus Latvijas, tāpēc tagad valstij galvenais, lai mēs kārtīgi maksājam nodokļus, ko ražotāji arī dara. Bet jautājums, kas ar šo stabili pelnošo nozari notiks nākotnē, tā arī palicis neatbildēts.
Cik tad ir šo ražotāju, un cik lielās platībās notiek kūdras ieguve?
Ivans Cupruns: - Ar kūdras ieguvi valstī nodarbojas 29 uzņēmumi, pēdējā laikā gadā iegūstot no 600 līdz 900 tūkstošiem tonnu kūdras gadā. Piecpadsmit lielākie, kas iegūst 70–75% no kopējā apjoma, apvienojušies Latvijas Kūdras Ražotāju asociācijā (LKRA). Tomēr, runājot par ražošanu, svarīgi atgādināt, ka kūdras, arī kurināmās kūdras, ieguve un izmantošana Latvijā ir tradicionāla nozare. Pirmie kūdras ražošanas uzņēmumi dibināti vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, bet maksimālo apjomu ieguve sasniedza 1965. gadā - 7,2 miljoni tonnu.
Varbūt kopš tā laika sabiedrībā saglabājies stereotips – dod jums vaļu un pārdesmit gadu laikā Latvijā tiks norakti visi purvi.
Ivans Cupruns: - Nē, tieši otrādi – padomju laikā attieksme bija pozitīva, jo atsevišķas nozares bez kūdras nebija iedomājamas. Ar to kurināja Rīgas TEC, tātad izmantoja enerģētikā. Lielos daudzumos kūdru izmantoja lauksaimniecībā gan pakaišiem, gan augsnes ielabošanai. Tagad mēs iegūstam labi, ja desmito daļu no tā, ko ieguvām "ziedu laikos". Pat kūdras briketes importējam.
Stereotips par ražotājiem, kas nav draugos ar dabu, radās vēlāk – divtūkstošo gadu sākumā, kad reizēm ne pārāk korekti, toties diezgan agresīvi tika aktualizēti vides aizsardzības jautājumi. Sevišķi pēc mūsu iestāšanās ES, jo vairumā Eiropas valstu, kaut vai tajā pašā Vācijā, kūdra savulaik rakta ļoti dūšīgi, tāpēc purvu praktiski vairs nav. Un tagad, kad vairums norakts, viņi sākuši aktīvi saudzēt dabu, liekot mums sargāt un taupīt to, ko paši iznīcinājuši. Protams, no šīs bēdīgās pieredzes jāmācās un jāizdara attiecīgi secinājumi, bet tas iespējams, vienīgi saprātīgi sabalansējot tautsaimniecības un vides intereses.
"Kūdru Latvijā pēc iespējas vairāk vajadzētu izmantot enerģētikā. "
Diemžēl līdz šim valdībā nav bijis neviens, kurš to būtu darījis. Līdz ar to dominē tikai "zaļo" viedoklis par kūdras ieguvi, kas, godīgi sakot, ir diezgan tālu no realitātes. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka mīts par to, ka kūdras ražotāji varētu iznīcināt Latvijas purvus, ir muļķības. Realitātē tas nemaz nav iespējams ne fiziski, ne tehnoloģiski.
Un kāda tad ir realitāte?
Ivans Cupruns: - Saimnieciskā darbība notiek tikai 3,2% no visām kūdras atradnēm. Turklāt ražotāji nemaz neprasa šīs platības palielināt, bet, lai nozare neiznīktu, arī turpmāk nepieciešams izstrādi saglabāt šajos pašos apjomos - 3–4% no kopējām purvu platībām. Kūdras ieguves specifika nosaka – no hektāra gadā var iegūt noteiktu kūdras daudzumu. Piemēram, frēzkūdru - 500 m3. Un nākamajā gadā atkal 500 m3. Vairums tehnoloģiju neļauj mums rakties dziļumā. Mums ir jānorok un jāizžāvē slānis pēc slāņa, attiecīgi nosusinot arī purvu. Kūdras mitrumam jābūt zem 40%, jo mūsdienās ūdeni neviens vairs nevadā. Tāpēc noteicošais ir nevis cik var izrakt, bet cik var iegūt sausu kūdru. Tāpat kā ar kartupeļiem, kurus arī nevar izaudzēt vairāk nekā konkrētā lauka ražība.
Līdz ar to nozare var pastāvēt un attīstīties, tikai piesaistot jaunas teritorijas. No noteikta hektāru skaita var dabūt noteiktu kūdras daudzumu līdz brīdim, kad kūdras vairs nav un ražotni slēdz. Tāda ir tā sakarība! Un mēs nevaram norakt vairāk par konkrētu saprātīgu daudzumu.
Agris Lācis: – Protams, jebkura saimnieciskā darbība, pat videi vislabvēlīgākā, izraisa kaut kādas sekas. Tieši tāpēc par šo jautājumu nepārtraukti jādiskutē, mēģinot atrast kompromisu, sabalansējot ieguvumus un zaudējumus. Lai nu kas, bet ražotāji vismazāk ir ieinteresēti iznīcināt purvus. Turklāt Latvijā 20% no visiem purviem atrodas dažādās dabas aizsardzības teritorijās un tajos saimnieciskā darbība nav iespējama. Tas ir milzīgs cipars. Nevienā citā Eiropas valstī tas nav tik liels. Piedevām netiek ņemts vērā, ka kūdras krājumi atjaunojas un gadā tās kārta nenosusinātā purvā pieaug vidēji par 0,5–4 milimetriem jeb 0,7–1 milj. tonnu. Šajā tūkstošgadē tikai 2006. gadā ieguve sasniedza 1 miljonu tonnu, un tādēļ var teikt, ka pēdējos gados kūdras apjoms pat pieaug.
Tātad dabiskā ceļā atjaunojas vairāk nekā norok. Bet kas notiek ar izstrādātajām platībām?
Ivans Cupruns: - Parasti atradnēs kūdras slāņa biezums ir no metra līdz 9-10m, bet tajās, ko mēs izstrādājam, pārsvarā no 4 līdz 7 m. Agrāk vai vēlāk tas tiek izstrādāts, un paliek 30-50 cm biezs kūdras slānis purva renovācijai. Tas nozīmē - izstrādes vietā paaugstina ūdens līmeni, pieaug mitrums. Pēc kāda laika tur parādās sūnas, sfagni, pamazām atgriežas purva veģetācija un 10–15 gadu laikā purva ekosistēma atjaunojas.
Tiesa, rūpnieciska kūdras slāņa, kā pirms ieguves šajā purvā, nav, bet ir visi priekšnoteikumi, lai pēc vairākiem tūkstošiem gadu tas atkal tur būtu. Toties pats purvs kā ekosistēma tiek saglabāts. Tātad mēs atdodam dabai atpakaļ to, ko esam izstrādājuši, bet, lai saglabātu nozari, nepieciešams šīs platības kompensēt.
"Jautājums, kas ar šo stabili pelnošo nozari notiks nākotnē, tā arī palicis neatbildēts. "
Agris Lācis: - Gribēju vienīgi piebilst, ka šis nav vienīgais purvu rekultivācijas veids. Atbilstoši projektiem tiek stādīti arī meži, dažviet dzērvenes. Sedā tika uzpludināti dīķi.
Ivans Cupruns: - Bet runa jau nav tikai par kūdru vai purviem un biznesu... Vienlaikus tās ir arī vairāk nekā 1500 darba vietas ziemā un divreiz vairāk vasarā. Turklāt lauku rajonos, arī tā dēvētajos depresīvajos reģionos, kur citu uzņēmumu nav. Daudziem tā ir vienīgā iespēja nodrošināt sev iztiku. Tātad kūdras ieguvei nav tikai tautsaimnieciska, bet arī sociālekonomiska nozīme.
Ja reiz kūdra pieaug vairāk, nekā tiek izstrādāts, un atradnes pēc darbu pabeigšanas rekultivētas, tad kur ir problēmas, kas šobrīd neļauj kompensēt izstrādātās platības?
Agris Lācis: - No visām izpētītām purvu platībām, kur varētu sākt ieguvi, apmēram 40% tagad atrodas aizsargājamās teritorijās vai blakus tām, kur arī nedrīkst veikt saimniecisko darbību, jo tas varot ietekmēt aizsargājamo teritoriju. Tātad ierobežojums faktiski ir ievērojami lielāks.
Ivans Cupruns: - Pie katras lielākas atradnes ir platības, ko potenciāli varētu izmantot, jo agrāk tās bijušas iekļautas šīs atradnes robežās, bet pašlaik nav licences platībās. Un šeit tad arī rodas problēmas, kad gribam palielināt ieguvi atradnēs, kur jau norit darbi. Jo kūdras nozarē, lai uzsāktu ražošanu, nepieciešams investēt milzīgus līdzekļus. Vispirms platības jāatmežo, jānosusina, jāsagatavo kūdras ieguves lauki, jāizbūvē ceļi, nepieciešamības gadījumā pat šaursliežu dzelzceļš.... Tāpēc, ļoti aptuveni rēķinot, investīcijas ir vismaz miljons latu uz 100 hektāriem, bet atdeve naudai ir tikai pēc četriem, pieciem gadiem. Tad arī varam sākt kompensēt zaudējumus.
Tātad, lai investētu tik milzīgus līdzekļus, ir jābūt skaidrībai par nozares nākotni vai iespējām šīs platības izmantot. Vai ir šāda skaidrība?
Ivans Cupruns: - Nē nav. Par laimi, deviņdesmito gadu sākumā gan valsts, gan pašvaldības saprata, ka tūlītēja atdeve šajā nozarē nav iespējama, tāpēc nomas līgumi tika slēgti uz 20–25 gadiem. Un atbilstoši līguma periodam izsniegtas licences. Tomēr laiks iet, un šis termiņš tuvojas beigām, bet attieksme pa šiem gadiem pret kūdras ražošanu mainījusies par sliktu ražošanai un par labu dabas aizsardzībai. Tas mūsu drusku biedē. Piemēram, Igaunijā ir pavisam cita nostāja. Tur kūdras ieguve tiek uzskatīta par tradicionālu tautsaimniecības nozari, ko valsts visādi atbalsta, protams, respektējot vides intereses, bet nevis konfrontējot ražošanu ar dabas aizsardzību. Tas pats notiek arī Skandināvijas valstīs.
Lielākā daļa kūdras ieguves uzņēmumu pieder ārzemniekiem – dāņiem, vāciešiem. Kāpēc?
Ivans Cupruns: - Daļēji tieši milzīgo investīciju dēļ un tāpēc, ka deviņdesmitajos gados viņi spēja saskatīt nozarē perspektīvu. Lai gan kāda sabiedrībai nozīme, kam mūsdienās pieder kāds uzņēmums. Galvenais, lai tas strādātu, nodrošinātu cilvēkus ar darbu un maksātu valstij nodokļus. Kūdras ražotāji 2010. gadā valstij nodokļos kopumā nomaksājuši gandrīz 9,5 miljonus latu.
Bet kāpēc ārzemnieki spēja saskatīt perspektīvu un mēs nespējām?
Ivans Cupruns: - Tāpēc, ka mums nebija tādas naudas, ko investēt. Arī es esmu viens no tiem, kas deviņdesmitajos privatizēja kūdras ražošanas uzņēmumu un domāja – nu tik būs! Bet nevienam nav noslēpums, ka mūsu bankas nodarbojas ar augļošanu, nevis ražošanas veicināšanu. Tu aizņemies un jau pēc mēneša sāc atdot parādu, turklāt vēl ar visiem procentiem. Bet kā jau teicu – pirmos piecus gadus nav ko atdod. Savukārt dāņu, vācu bankas ir ar mieru gaidīt un pieciest šo zaudējumus, jo zina, ka pēc tam būs peļņa un viņi savu naudu dabūs atpakaļ. Tāpēc arī viņi masveidā varēja ienākt šajā nozarē.
Tajā pašā laikā vairāk nekā 95% no visas Latvijā iegūtās kūdras tiek eksportēta. Vai tas nozīmē, ka mums pašiem kūdra vairs nav vajadzīga?
Agris Lācis: - Pēc sadalīšanās pakāpes (humusa satura) kūdra atbilstoši rietumvalstīs pieņemtai von Posta skalai (H) tiek iedalīta no 1 līdz 10. Tirgū pieprasītākie ir augstā purva virsējie slāņi, kas sadalījušies vismazāk un kuru sadalīšanās pakāpe attiecīgi ir no H 2–4. No tā ražo kūdras substrātu, ko pašlaik visā pasaulē izmanto augkopībā – pārsvarā dārzeņu audzēšanai siltumnīcās. Pieprasījums pēc šī produkta nemitīgi aug. Savukārt apakšējos kūdras slāņus ar sadalīšanās pakāpi H 5–8, kas pārsvarā veidojušies pirms 5000–6000 gadiem un turpina veidoties joprojām, jeb tā sauktās melnās kūdras izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Visracionālākais tās pielietojums ir enerģētikā kā kurināmais. Tai ir salīdzinoši augsta siltumatdeve un daudz mazāk kaitīgo izmešu nekā, piemēram, oglēm. Tātad – tikpat vērtīgs vietējais energoresurss kā koksne.
"Lai nu kas, bet ražotāji vismazāk ieinteresēti iznīcināt purvus. "
Ivans Cupruns: – Mūsu nostāja, ka kūdru Latvijā pēc iespējas vairāk vajadzētu izmantot enerģētikā. Tā kā to dara Igaunijā, Somijā. Ir vairāki pētījumi arī starptautiski par kūdras izmantošanas lietderību un nozīmi enerģētikā. Vienā no tiem aprēķināts, ka, neskaitot mājsaimniecības, Latvijā būtu lietderīgi izmantot kūdru 26 vietās ar kopējo katlu jaudu 560 MW un kūdras patēriņu līdz 1–1,2 milj. tonnu gadā. Kūdru var izmantot kopā ar šķeldu, kā arī fosilo kurināmo – akmeņoglēm.
Kādu jūs redzat nozares nākotni?
Ivans Cupruns: – Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju mums jāturpina rast kūdras vietu vietējā kurināmā bilancē. Ir jāsabalansē dabas aizsardzības un ražošanas intereses. Lai tās abas varētu pastāvēt līdzās, nevis viena uz otras rēķina. Dabu mēs esam iemācījušies sargāt, tagad pienācis laiks sākt sargāt ražošanu. Citādi Latvija var pārvērsties par rezervātu, uz kurieni ārzemnieki brauks apbrīnot to, ko paši, gādājot par savu labklājību, pazaudējuši. Bet šajā "rezervātā" dzīvo cilvēki, kuri sev iztiku var nopelnīt tikai ar darbu, ar ražošanu. Ja ražošanas nebūs, viņiem neatliks nekas cits kā to vietu pamest. Par laimi, pēdējā laikā attieksme sāk mainīties, un par to liecina vairāki būtiski kompromisi, ko mums izdevies panākt ar Vides ministriju, kad abas puses bija gatavas piekāpties, respektējot partneru intereses.
Ekonomikas ministrijas komentārs
Produkts eksportam un vietējais energoresurss
Ekonomikas ministrija vienmēr ir uzsvērusi, ka Latvijā jāattīsta ražošana, sevišķi izmantojot vietējos darbaspēka un izejvielu resursus. Īpaša nozīme ir eksportspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanai. Kūdra ir viena no nozīmīgākajām Latvijas izejvielām. Vairāk nekā 95% iegūtās un pārstrādātās kūdras tiek eksportēts uz vairāk nekā 87 pasaules valstīm gan kā frēzkūdra, griezto sūnu kūdra, gan kā dažādi substrāti.
Ekonomikas ministrija uzskata, ka kūdras ieguve un pārstrāde var būt efektīva uzņēmējdarbība, kas orientēta gan uz vietējo, gan starptautisko tirgu, taču uzņēmējdarbības iniciatīvai jānāk no privātā sektora. Valsts uzdevums un izšķiršanās ir noteikt atbalstāmos sektorus, kam tiek piešķirts valsts un ES fondu atbalsts. Kūdras ieguve un pārstrāde ir atzīta par svarīgu tautsaimniecības sektoru, tāpēc šīs nozares komersantiem ir bijis un arī šobrīd pieejams valsts atbalsts.
Rucavas uzņēmums SIA "Compaqpeat" ar ES struktūrfondu atbalstu īstenoja frēzkūdras ražotnes paplašināšanu, saņemot ERAF līdzfinansējumu 79 560 LVL un ieguldot 76 440 LVL privāto kapitālu. Uzņēmums ir īstenojis arī otru projektu ar ES struktūrfondu līdzfinansējuma atbalstu - frēzkūdras ražotnes modernizāciju, uzstādot jaunu frakcionēšanas, presēšanas/pakošanas līniju. Šī projekta īstenošanai tika piešķirts 70 000 LVL struktūrfondu līdzfinansējums un piesaistīts 135 600 LVL privātais finansējums.
"Kūdras ieguvei nav tikai tautsaimnieciska, bet arī sociālekonomiska nozīme."
Savukārt uzņēmumam SIA "NORDTORF" augstas pievienotās vērtības ražotnes izveidei Cesvainē piešķirts 1 646 504,46 LVL ES struktūrfondu līdzfinansējums, kopējās projekta plānotās izmaksas ir 6,5 milj. EUR. Projektā plānots izveidot augstas pievienotās vērtības kūdras substrātu ražotni Cesvaines lauku teritorijā.
Kūdra kā vietējais energoresurss 2010. gada Latvijas primāro resursu bilancē veido 0,05% no kopējā energoresursu patēriņa, kopumā enerģijas ražošanā patērējot 10 tūkst. tonnas.
Gan šobrīd spēkā esošajās Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2007.-2016. gadam, gan tām pakārtotajos tiesību aktos kūdra tiek atzīta par nozīmīgu Latvijas energoresursu, un līdz pagājušā gada beigām šī resursa izmantošanai tika paredzēts arī valsts atbalsts. 2010. gadā Ekonomikas ministrija pieņēmusi lēmumu par tiesību iegūšanu pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros koģenerācijas stacijā, kurā par kurināmo plānots izmanto kūdras granulas un salmus, ar kopējo siltuma jaudu 9 MW un elektrisko – 4 MW.
Ņemot vērā Eiropas Savienības kopējo enerģētikas politiku un prioritātes, kā arī virzību uz daudz plašāku atjaunojamo resursu izmantošanu, arī Latvijas enerģētikas politikā tiek definēti jauni mērķi un izaicinājumi, kuru sasniegšanai tiek plānots valsts atbalsts komersantiem, kas sekmē Latvijai noteikto mērķu sasniegšanu. Ekonomikas ministrija, plānojot turpmāko enerģētikas politiku, meklēs iespējas līdzsvarot atjaunojamo energoresursu jomā sasniedzamos mērķus ar nepieciešamību ekonomiski pamatoti izmantot vietējos energoresursus.
Uzziņai
Plānotā enerģētiskās kūdras ieguve 2011. gadā
Avots: Latvijas kūdras ražotāju asociācija
