Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Vētra: „Kad ir nauda, tad kaut ko palielina, kad nav – tad samazina.”
FOTO: no LU arhīva
Latvijas Augstākās izglītības padomei (AIP) valsts deleģējusi atbildīgus uzdevumus – izstrādāt augstskolu attīstības nacionālo koncepciju, nodrošināt augstākās izglītības līdzsvarotu attīstību, iesniegt priekšlikumus par augstskolu zinātniskā darba, personāla kvalifikācijas un studiju programmu kvalitātes celšanu un vēl citus pienākumus.
Kāda šobrīd ir augstākā izglītība Latvijā, kādas pārmaiņas nepieciešamas – par to un daudz ko citu saruna ar AIP priekšsēdētāju profesoru Jāni Vētru.
Augstskolu likuma grozījumiem – neskaitāmi priekšlikumi
Neapšaubāma aktualitāte pašlaik ir grozījumi Augstskolu likumā, kas izvērsušies ļoti vērienīgi un ko Saeima vēl šovasar apņēmusies pieņemt trešajā lasījumā. Kādēļ tie ir tik steidzami?
Būtiskas izmaiņas normatīvajā bāzē, kas skar augstāko izglītību, nav notikušas piecus gadus. Visu laiku bija doma, ka līdzšinējo Augstskolu likumu grozīt nevajag, jo nepieciešams jauns Augstākās izglītības likums, kurā tiks atrisināti visi jautājumi saistībā ar aktualitātēm augstākās izglītības telpā gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā (ES). Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tika iesniegts darba grupas izstrādātais likumprojekts, bet ir noticis tā, ka šis jaunais likums ne tikai nav pieņemts, bet, šķiet, pat izņemts no darba kārtības.
Kad pērnā gada nogalē jaunā Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija sāka aktualizēt šo jautājumu, tika nolemts no jaunā likuma neatteikties, bet, ņemot vērā, ka tajā jāiekļauj daudzi konceptuāli jautājumi, kas var aizņemt ilgāku laiku, tad augstskolu darbībai neatliekami nepieciešamos grozījumus tomēr ieviest jau esošajā likumā: par kopējiem grādiem, iepriekšējās kvalifikācijas atzīšanu, augstskolu iekšējām kvalitātes sistēmām un tamlīdzīgi.
Sākotnēji Augstskolu likuma grozījumu projekta iesniegšanas termiņš otrajam lasījumam Saeimā, ja nemaldos, bija 14. februāris, bet Augstākās izglītības likumam – 30. aprīlis. Bet tad vienas svarīgās lietas „apauga” ar citām, un realitāte ir tāda, ka Augstskolu likums 2. lasījumā tika pieņemts 9. jūnijā, bet otra likumprojekta iesniegšanas termiņi trīsreiz tika pagarināti, un nu tas vispār apturēts. Tagad ir plāns šajā salīdzinoši drudžainajā atmosfērā 10. Saeimā grozījumus Augstskolu likumā 3. lasījumā pieņemt 8. jūlijā.
Augstskolu likumprojekts tagad patiešām ievērojami tiek revidēts...
No sākotnēji četriem pieciem neatliekamiem jautājumiem uz otro lasījumu tika iesniegti ap 150 priekšlikumu, daļa tika atsaukti, 103 palika, tad vēl daļu atsauca; pamatvilcienos 2. lasījums bija pieņemams arī no augstākās izglītības viedokļa. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš 3. lasījumam bija 13. un 14. jūnijs, un atkal tika iesniegti vairāk nekā 90 priekšlikumu. Tostarp kādas četras jomas ir principiāli jaunas un atšķirīgas no pašreizējā normatīvā regulējuma. Lai ar to visu tiktu galā līdz 3. lasījumam, manuprāt, pareizākais būtu daļu priekšlikumu atsaukt, nevis steigā iebalsot likumprojektā līdz galam neizdiskutētas normas. Dzīvosim, redzēsim, kā būs.
Valodas procenti un vieslektori
Par ko ir šie priekšlikumi?
Pārsvarā tie skar augstskolu pārvaldes jautājumus – par padomnieku konventu, senāta pilnvaru mazināšanu, rektoru pilnvaru vairošanu un tamlīdzīgi. Tomēr man šķiet, ka šajā brīdī uz visu likumdošanas procesu zīmogu atstājusi iespējamā Saeimas atlaišana referenduma rezultātā, un nav prognozējams, kā viss izskatīsies nākamajā parlamentā. Gan deputāti, gan politiskie spēki, ko viņi pārstāv, mēģina savas vēlmes iekļaut šajā dokumentā, jo nav iespēju kaut ko atlikt uz vēlāku laiku.
Kā vērtējat Kultūras ministrijas priekšlikumu (tagad, šķiet, līdzīgu priekšlikumu iesniedzis deputāts Arvils Ašeradens) par padomnieku konventu valsts augstskolās?
Pašreizējā normatīvo aktu bāzē nav īsti noregulēta atgriezeniskā saite starp neatkarīgo augstskolu un tās dibinātāju – valsti. Šeit ir ļoti smalki jātur līdzsvars: tiklīdz augstskola kā akadēmiski izglītotu personu apvienība tiek atstāta bez šīs atgriezeniskās atbildības saites ar dibinātāju, tad šī personu apvienība (augstskola) var aiziet tikai sev vien interesējošos virzienos, atraujoties no sabiedrības vajadzībām. Tagad ir mēģinājumi šo līdzsvaru rast, vienlaikus saglabājot radošo brīvību un tomēr to mērķtiecīgi orientējot sabiedrības interesēm adekvātai darbībai.
Domāju, ka pašlaik Saeimā iesniegtais risinājums nav labākais, jo konvents dos padomus visos jautājumos, ziņos ministram, bet pats ne par ko nebūs atbildīgs. Manuprāt, šī problēma ir risināma tikai ar padomēm. Proti, pārvaldes vadošā institūcija ir tieši padome, rektors ir izpildvara, senāti ir galvenā akadēmiskā lēmējinstitūcija. Padome sastāv gan no akadēmiskā personāla, gan dibinātāja deleģētiem pārstāvjiem, kam katram ir tieši puse balsu, lai viens otram nevarētu ar varu uzspiest savu gribu, bet lēmumi tiktu pieņemti, savstarpēji vienojoties. Šāda prakse arvien plašāk tiek ieviesta citās Eiropas valstīs.
"Pareizākais būtu daļu priekšlikumu atsaukt, nevis steigā iebalsot likuma projektā līdz galam neizdiskutētas normas."
Vienīgais jautājums, kur priekšlikumos par likuma grozījumiem var saskatīt politisku ievirzi, ir valodu lietojums. „Saskaņas centrs” stingri iestājas par to, ka valodu regulējumam augstākajā izglītībā nav jābūt, bet galvenokārt „Pilsoniskā savienība” un „Vienotība” uztur nostādni, ka valsts dibinātās augstskolās latviešu valodai studiju procesā ir jābūt dominējošai.
Es savukārt esmu pārliecināts, ka augstākajā izglītībā nodarboties ar valodu regulējumu nav produktīvi. Piemēram, ar ārvalstu studentu apmācību angļu valodā jau sen viss ir sakārtots, bet, tā kā valsts dibinātās augstskolās mācību īpatsvars angļu vai kādā no ES oficiālajām valodām nedrīkst pārsniegt 20 procentus, problēma ir tā, ka šīm grupām nedrīkst pievienoties Latvijas studenti.
Bet, ja viņi vēlas to darīt, jo varbūt plāno turpināt mācības ārzemēs?
Tad ir bažas, ka mazināsies latviešu valodas ietekme un lietojums, sašaurināsies jomas, kurās ir jālieto latviešu valoda, un tā tiks padarīta nabadzīgāka. Ja skatāmies no augstākās izglītības viedokļa, tad, protams, valodu regulējumam nav racionāla pamata: visa procentu rēķināšana, skaitīšana un Latvijas studentu nelaišana vieslektoru lekcijās, jo tad būs pārsniegts svešvalodas lietojuma procents, ir acīmredzami aplama.
Vai patiešām tā notiek?
To neviens nespēj izkontrolēt. Bet vieslektoru mums ir par maz, par maz ir lekciju svešvalodās. Turklāt uzceltā valodas barjera studentiem daļēji ļauj attaisnot savu slinkumu, aizbildinoties, ka augstskola nav sagatavojusi mācību materiālus valsts valodā.
Nekustamie īpašumi un mūžizglītība
Kuri, jūsuprāt, ir svarīgākie jauninājumi Augstskolu likumā?
Pirmkārt, par valsts augstskolu īpašumiem. Tie valsts nekustamie īpašumi, kas pašlaik ir nodoti augstskolām lietošanā, tām tiktu nodoti īpašumā, un tos ar Ministru kabineta atļauju varētu iznomāt, ieķīlāt vai pārdot un iegūto naudu investēt tālākā augstākās izglītības attīstībā. Piemēram, kādai valsts augstskolas fakultātei ir trīs ēkas; racionāli saimniekojot, pietiktu ar vienu. Taču to vajadzētu izremontēt un piemērot mācību procesa pārkārtošanai, bet šim nolūkam augstskolai naudas nav.
Ja pārējās ēkas varētu iznomāt, par iegūtajiem līdzekļiem šo vienu savestu kārtībā. Tagad augstskolu vadība var no šīm liekajām ēkām atteikties un atdot tās valsts aģentūrai „Valsts nekustamie īpašumi”, paliekot vienā, neremontētā; bet, protams, tagad nav motivēta tā darīt. Tādējādi lieki tiek tērēti resursi šo nepilnīgi noslogoto korpusu apsildei, apgaismošanai, apsardzei un citam. Minētie grozījumi gan prasītu izmaiņas arī dažos citos likumos, taču viss ir izdarāms. Bet tas būtu stūrakmens, lai process izkustētos no vietas.
Otra ļoti svarīga lieta ir (lietojot ES kvalifikācijas ietvarstruktūru terminoloģiju) par iepriekšējās informālās un neformālās izglītības atzīšanu. Neformālā izglītība tiek definēta kā daļa no strukturētās izglītības. Piemēram, cilvēks ir beidzis Medicīnas fakultāti, bet papildus kādos kursos, kas ir studiju programmas daļa Mūzikas akadēmijā, apgūst mūzikas teoriju un iegūst sertifikātu. Ja šis cilvēks pēc tam vēlas vēl kaut kur studēt, tad šo sertifikātu, lai arī viņš nav bijis imatrikulēts Mūzikas akadēmijā kā students, ņemtu vērā. Pašlaik normatīvie akti to neparedz, tiek ņemta vērā tikai formālā izglītība – ja students imatrikulēts arī šajā otrajā mācību iestādē. It kā sīka nianse, taču tā ļoti bremzē mūžizglītības attīstību.
Informālā izglītība savukārt ir izglītība, kuru apgūst reālajā dzīvē, līdztekus oficiālajai izglītībai iegūstot jaunas iemaņas un tās pēc pārbaudījuma apliecinot ar sertifikātu un pārvēršot kredītpunktos. Tipisks piemērs šeit būtu farmaceitu asistenti, kuri daudzus gadus strādājuši aptiekās, bet tagad vēlas iegūt farmaceita grādu. Ir taču skaidrs, ka tam jaunietim, kurš augstskolā ienāk no skolas sola, šādu zināšanu nebūs. Tātad daļu cilvēka profesionālās pieredzes jau varētu oficiāli atzīt studiju procesā.
Trešais būtu kopējo grādu sistēma, par ko Latvijā daudz ir runāts, bet īsta regulējuma joprojām nav. Tagad likuma grozījumu esošajā redakcijā ir pietiekami sīki aprakstīts, kā varētu notikt kopējo programmu īstenošana – gan licencēšana, gan akreditācija, kas līdz šim nebija reglamentēta. Tas būtu liels stimuls gan Latvijas augstskolu sadarbībai ar ārvalstu augstskolām, gan savā starpā.
Pēdējos gados taču ir bijis tik daudz aicinājumu – ja augstskolām ir līdzīgas programmas, vajag sadarboties, apvienot spēkus, bet nav tiesiskas bāzes, lai to darītu. Tas būtu ļoti svarīgs punkts tieši augstākās izglītības reformai, lai šī kopējā grādu un programmu sistēma tiktu noregulēta.
"Normatīvo aktu bāzē nav īsti noregulēta atgriezeniskā saite starp neatkarīgo augstskolu un valsti."
Grozījumos vēl ir paredzēta pilna laika studiju apjoma palielināšana, lai tas atbilstu 40 stundām nedēļā. Citādi pat eksakto programmu studentiem nodarbības ir tikai divarpus dienas nedēļā...
Protams, tas ir svarīgi. Bet šī norma nemaina situāciju, vienīgi vēlreiz precizē, ka pilna laika studijas ir 40 darba stundas nedēļā. Nevis (kā tagad bieži izskan), ka ir divas lekcijas nedēļā, un vairāk nekas nenotiek. Pašlaik uzsvars vairāk likts uz kontaktstundām un mazāk uz to, ka visas stundas ir jāpiepilda ar darba saturu. Ja, piemēram, nedēļā ir divas lekcijas, divi semināri, un studentam vēl jāuzraksta kopsavilkums par 400 lappusēm teksta, tad arī iznāks šīs 40 stundas nedēļā.
Bet ir taču jābūt bāzei, kur studentam strādāt praktisko un zinātnisko darbu, un jābūt arī kontrolei, vai šie kopsavilkumi ir uzrakstīti.
Šo nosacījumu nodrošināšana piederas pie akreditācijas. Minētā likuma norma ir instruments, lai akreditācijas procesā novērtētu, tā ir vai nav.
Nekas iepriecinošs negaida
Likumā arī paredzēts ierakstīt, ka valsts dibinātās augstskolās finansējuma pieaugumam no valsts budžeta ik gadu jābūt vismaz 0,25 procentiem no IKP, līdz tas sasniedz divus procentus. Pašlaik finansējums ir 0,5 procenti no IKP. Tāds ļoti optimistisks skatījums, vai ne?
Es personiski uz šiem cipariem vispār neskatos. Jo nekad neesmu redzējis, ka, veidojot valsts budžetu, kāds tos būtu ņēmis vērā. Budžeta likums dzīvo savu dzīvi, Zinātniskās darbības likums ar saviem skaitļiem – savu. Kad ir nauda, tad kaut ko palielina, kad nav – tad samazina. Es saprotu, ka politiķi vēlas šādas deklaratīvas normas ierakstīt, lai demonstrētu savu labo gribu, bet reālas ietekmes uz procesiem tām nav.
Vai, pārkārtojot augstākās izglītības sistēmu, tomēr nav iespējams rast kādu ietaupījumu, kuru tālāk izmantot mācību procesa uzlabošanai? Jo pasaules augstskolu reitingu kontekstā diez ko labi neizskatāmies, arī starptautiski ievērojamu zinātnisko publikāciju profesoriem ir maz... Kāds ir jūsu redzējums no AIP skatupunkta?
Nekas īpaši iepriecinošs tuvākajos gados mūs negaida. Studenti, mācībspēki vai pētnieki, kuri izvēlas aizbraukt no Latvijas, no šīm problēmām vienkārši izolējas, bet tiem, kuri paliek šeit, jāņem vērā, ka milzīgs uzplaukums augstākajā izglītībā tuvākajos gados nav sagaidāms. Protams, politiskās peripetijas vēl var būt dažādas, bet skaidri zināms ir fakts – lai sastādītu nākamā gada budžetu, ir vēl jāietaupa 150-180 miljoni latu.
Pilnīgi nepārprotams vēstījums no visiem, kuri atbildīgi par budžeta izstrādi, ir tas, ka izglītības sistēma no šā „grieziena” izvairīties nevarēs. Naudas būs vēl mazāk, un tad ir jautājums – kā sistēma var turpināt darboties, lai vispār nediskreditētu jēdzienu „augstākā izglītība”. Vienīgais veids, kā varam taupīt, ir maksimāli racionāli izmantot pieejamo infrastruktūru resursu ietilpīgajās studiju programmās. Budžeta naudu var ietaupīt, tikai samazinot budžeta vietu skaitu. Jo valsts nefinansē augstskolas vai koledžas, vai programmas, bet studiju vietas. Ja, piemēram, vienā augstskolā ir 50 studiju vietas mehatronikā un 50 studiju vietas mehatronikā ir otrā augstskolā, šīs programmas apvienojot, vienā augstskolā būs 100 vietu. No valsts budžeta viedokļa nekas nemainīsies.
Atkal jāpiemin kaimiņi igauņi – augstākajai izglītībai kā valsts prioritātei valsts atvēl 93,1 miljonu latu un virzās uz to, lai arvien vairāk jauniešu studētu bez maksas. Šobrīd valstī ir 34 mācību iestādes, kurās iespējams iegūt augstāko izglītību. No tām valsts dibinātas ir sešas augstskolas un 10 profesionālās augstākās mācību iestādes. Mums šie skaitļi ir gluži citādi: Latvijā finansējums ir teju uz pusi mazāks – 50,3 miljoni; kopumā ir 58 augstākās mācību iestādes, no kurām valsts augstskolu ir vien 17, koledžas neskaitot. Vai arī mums nebūtu kaut kas darāms šajā virzienā, piemēram, apvienojot augstskolas, kurās ir maz studentu, toties ir rektori, prorektori un viss lielais administratīvais aparāts?
Apvienot vajadzētu, bet nedomāju, ka uz administrācijas rēķina varēs gūt jūtamu ietaupījumu. Arī filiāles vadītājam ir jāmaksā alga (varbūt ne rektora, bet tomēr alga). Ja mēģina rēķināt šādi, skaitļi lielu efektu neuzrāda. Manuprāt, lai nodrošinātu vienmērīgu augstākās izglītības pieejamību visā valstī, mācību process jāpārveido tā, lai viena programma tiktu īstenota dažādās vietās. Ja, piemēram, ir mehatronikas programma, tad 25 procenti no studiju kursa ir Rīgā, 25 – Rēzeknē, pārējā daļa – Jelgavā un Ventspilī. Un to kursu, ko studenti apgūst Rīgā, viņi nevar apgūt nekur citur, jo katrā vietā ir atšķirīgas un specifiskas laboratorijas un iekārtas. Kopējās programmas nodrošinātu gan policentrisku attīstību, gan izpratni, ka visa dzīve nenotiek tikai Rīgā.
"Ja grozījumos paspēs iekļaut normu par studiju virzienu akreditāciju un atcelt studiju programmu akreditāciju, tas būs milzīgs solis uz priekšu."
Jau tagad ir, piemēram, uztura speciālista maģistrantūras programma, kuru īsteno Latvijas Universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Tas ir perspektīvs virziens un pieeja, kas ļautu ietaupīt līdzekļus, jo netiktu dublēti infrastruktūrā ieguldītie resursi, it īpaši inženierzinātnēs, kas ir ļoti dārgas.
Bet par Igauniju – nevar tā ātri vērtēt un visu pieņemt par labu esam. Par ziemeļu kaimiņiem nereti veidojas mītiski priekšstati, kuriem ir maz saistības ar reālajām norisēm un problēmām. Bet tomēr atzīstu, ka pašlaik diezgan strauji atpaliekam no Igaunijas vismaz zinātnē un izglītībā, it īpaši prognozējamības un stabilitātes sajūtas radīšanā, kas akadēmiskajiem spēkiem ir ļoti svarīgi. Bet vai Igaunija ir nenoķerama – tas ir stipri diskutējams jautājums.
Lielais audits piecos virzienos
Kādēļ ir nepieciešams lielais audita projekts aktivitātē „Studiju programmu satura un īstenošanas uzlabošana un akadēmiskā personāla kompetences pilnveidošana”, kas ilgs divus gadus, kurā tiks piesaistīti 200 eksperti un kurš izmaksās vairāk nekā miljonu latu (gan no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem)? Vai augstākās izglītības procesi gadu gaitā tik mazā valstī nebija tāpat pārskatāmi un sakārtojami?
Domāju, ka šā projekta uzdevumi līdz galam nav pietiekami izskaidroti, tam šobrīd cenšamies pievērst īpašu uzmanību. Tā nav nekāda „ģenerāltīrīšana” un kārtības ievešana. Projekta galvenais uzdevums ir pāriet uz jaunu kvalitātes vērtēšanas un uzskaites vienību – studiju virzienu. Esošās apmēram 950 studiju programmas (no kurām akreditētas ir 650) jāsagrupē 26 virzienos un jāveic to izvērtēšana katrā augstākās izglītības institūcijā.
Kā eksperti programmas vērtēs?
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem vērtēšana notiks piecos virzienos – starptautiskā konkurētspēja, kvalitāte, resursu pietiekamība, ilgtspēja un programmu savstarpējā pārklāšanās. Tādējādi iegūsim reitingu sistēmu, kur augstākā izglītība būs sadalīta pa virzieniem, un augstskolu veikumu katra virziena ietvaros.
Ja Augstskolu likuma grozījumos paspēs iekļaut normu par studiju virzienu akreditāciju un atcelt studiju programmu akreditāciju, tas būs milzīgs solis uz priekšu: pašlaik katras studiju programmas akreditācijas procedūra ir ļoti smagnēja un dārga. Ja būs akreditēts virziens, tad automātiski tiks akreditētas arī tam piederīgās studiju programmas. Šāda sistēma pastāv lielākajā daļā ES valstu. Un trešais būs ekspertu vērtējums studiju programmu pārklāšanās procesam – kur tā ir attaisnojama un kur ne.
Kas notiks, ja atzinums kopumā būs negatīvs?
Tad varētu būt divu veidu sekas. Pirmkārt, attiecīgais virziens attiecīgajā institūcijā varētu saņemt mazāk budžeta līdzekļu studiju vietām (tas gan būtu IZM lēmums). Otrkārt (mēs vismaz ceram, ka tā izdosies), pamatojoties uz šiem novērtēšanas komisijas ziņojumiem, akreditācijas komisija varētu veikt studiju virzienu akreditāciju augstskolās, un nekvalitatīvi īstenotie virzieni vienkārši netiks akreditēti. Tad tiks dots zināms termiņš, kurā darbs ir jāuzlabo vai virziens jāslēdz un studenti jāpārkārto uz citām augstskolām. Izmaiņas augstākajā izglītībā šā projekta rezultātā neapšaubāmi notiks.
Bet vai to tomēr nevarēja jau pakāpeniski īstenot AIP un IZM, kam ir īpašas augstākās izglītības pārraudzības struktūras?
Nebija nekādu instrumentu, lai to varētu izdarīt. Ja augstskola nolēma kaut ko īstenot, tad nav nekādu iespēju to aizliegt darīt. Jaunā iecere, kas ir iestrādāta IZM projektos, lielos vilcienos ir tāda: augstskolā tiek akreditēts studiju virziens, un tā ietvaros atkarībā no pieprasījuma mācību iestāde relatīvi brīvi var atvērt, slēgt, turpināt, apvienot programmas. Savukārt, lai atvērtu jaunu virzienu, būs vajadzīgs Ministru kabineta lēmums.
Studentu skaits un programmu noslodze
Saistībā ar mācību virzieniem man tomēr nav skaidrs – kādēļ Stradiņa universitātē (RSU), kas ir pakļauta Veselības ministrijai, māca sociālās zinātnes, bet savukārt Latvijas Universitātē, kas ir IZM pārvaldībā, ir Medicīnas fakultāte. Vai tik mazā valstī tas ir vajadzīgs?
Varu jums piekrist daļēji. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai divas medicīnas fakultātes nav vajadzīgas, jo tās atrodas vienā pilsētā, izmanto vienas un tās pašas klīniskās bāzes, mācībspēki gan katrai ir savi, bet tas tikai pavājina mācībspēku korpusu kopumā. Šī resursu sadalīšana tikai pazemina mācību kvalitāti.
Līdzīgi, piemēram, ir arī inženierzinātnēs, kas tiek īstenotas vairākās augstskolās, un vēl varam atrast virkni gadījumu, kur ir resursu ietilpīgas programmas, kam vajadzīga dārga mācību bāze un ir iegādātas dārgas, līdzīgas iekārtas. Studentu skaits pašlaik samazinās, un pilnībā noslogot neviens šīs iekārtas nevar. Ir skaidri redzams, ka dažās augstskolās atsevišķas programmas ir apšaubāmā stāvoklī. Ir programmas, kurās iestāšanās latiņa joprojām ir ļoti augsta, kur ir atlases iespējas, bet to ar katru gadu kļūst mazāk. Taču kvalitāte var būt tikai tad, ja notiek studējošo atlase.
Savukārt attiecībā uz sociālajām zinātnēm...
...jūs tolaik bijāt RSU rektors, kad šo virzienu ieviesa?
Jā, tas bija mans projekts. Joprojām domāju, ka tas bija pareizs solis, jo sociālās zinātnes var mācīt jebkura profila augstskolā, turklāt sociālās zinātnes RSU bakalaura un maģistra līmenī joprojām nesaņem valsts budžeta finansējumu, tas ir vienīgi pārdesmit vietām doktorantūrā. Šīm programmām nepieciešama tikai auditorija, mācībspēki un bibliotēka, un tās var atvērt tik daudz, cik vien ir pieprasījums un ja ir nodrošināta pienācīga kvalitāte, kas apstiprināta akreditācijā.
Ja būtu spēkā jaunā kārtība un Stradiņa universitāte vēlētos atvērt jaunu virzienu, tad gan Ministru kabinetā būtu jāpierāda, ka patiešām ir nepieciešamie resursi, lai varētu mācību procesu īstenot visos līmeņos, ka tas valstij patiešām vajadzīgs. Tas arī novērstu tādu pārpratumu veidošanos, kā, piemēram, LU tika atvērta Dizaina programma, būtībā jauns virziens, taču šaubas saglabājas, vai tas ir racionāls lēmums, ja valstij jau ir specializēta mākslas augstskola.
Kāda augstākās izglītības procesos ir AIP loma?
Padome faktiski var būt kā idejiskais virzītājs, ekspertu viedokļa paudējs, jo lēmējvaras tai nav. Lēmējvara AIP ir par augstākās izglītības iestāžu akreditēšanu, bet visas augstskolas ir akreditētas, tā ka šis process pašlaik ir beidzies.
Mūsu galvenais uzdevums ir adekvāti novērtēt esošo situāciju, prognozēt, kas notiks turpmāk un par to informēt IZM, valdību kopumā un ieskicēt iespējamos attīstības ceļus. Mēs neesam vērotājs no malas, bet vērotājs no iekšienes.
