Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ar Augstskolu likuma grozījumiem, kuros paredzēta senāta lomas samazināšana, bet rektoru pilnvaru palielināšana, nebija mierā studenti.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Taču ar visu to īstas sakārtotības nav nevienā izglītības līmenī. Lielā mērā pateicoties valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumiem, kur līdzekļu ekonomēšana sāpīgi skārusi arī augstāko izglītību, īpaši pēdējā laikā zem palielināmā stikla nonākusi tieši šī joma. Neatliekams ir jautājums – kurās sadaļās valsts naudu mazināt, kur tā vispār tiek izmantota lietderīgi un kur ne.
Lai par to tiktu skaidrībā, ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu divu gadu garumā tiks veikta miljons latu vērta Latvijas augstskolu 954 programmu inventarizācija, kurā piedalīsies 200 vietējo un ārvalstu ekspertu. Izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks atzinis, ka šī lielā audita rezultātā tiks iegūts izglītības programmu novērtējums un, dalot budžeta vietas, tas tiks ņemts vērā.
Šādos apstākļos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, pildot pērn decembrī pausto apņemšanos, ķērusies pie savu priekšgājēju iepriekšējā sasaukumā novilcinātā darba – likuma grozījumiem 16 gadu vecajā Augstskolu likumā, kas, 13 reižu grozīts, vairs neatbilst mūsdienu prasībām.
Grozījumi vecajā likumā – pamatīgi un dziļi
Izglītības laukā iesaistītie speciālisti novecojušo likumu vaino daudzos pašreizējās augstākās izglītības trūkumos, un arī Saeimas komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete uzsvērusi: "Lai panāktu augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes un efektivitātes izaugsmi, jāveic nopietns likumdošanas darbs. Komisija nekavējoties strādās ar izmaiņām esošajā Augstskolu likumā, lai tajā iekļautu normas, kas nepieciešamas sistēmas sakārtošanai un kvalitātes uzlabošanai. Paralēli norit darbs ar jauno Augstākās izglītības likumu, kurā būtu nepieciešams iekļaut arī zinātniskās darbības – zinātnes, pētniecības un inovāciju regulējumu."
Pērn decembrī, kad komisijā tika lemts, vai ir lietderīgi ķerties pie grozījumiem vecajā likumā vai labāk uzreiz sākt izstrādāt jaunu, vairāku augstskolu vadītāji pašreizējo Augstskolu likumu gan novērtēja kā neglābjami novecojušu, kuru vairs nav vērts "lāpīt". Tomēr, kā redzams, uz priekšu tiek virzīti abi varianti. (Starp citu, 2008. gada janvārī Izglītības un zinātnes ministrija jau bija sagatavojusi arī jaunā Augstākās izglītības likuma versiju.)
"Izglītības laukā iesaistītie speciālisti novecojušo likumu vaino daudzos pašreizējās augstākās izglītības trūkumos."
Kā redzams no saspringtā darba Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, grozījumi Augstskolu likumā nebūs tikai "kosmētiski" labojumi, kas ļautu aktualizēt tikai galēji nepieciešamās lietas un ieviest Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības, un pārlaist laiku līdz brīdim, kad klajā nāks lielā audita rezultātu secinājumi un izgaismosies jaunā likuma aprises. Grozījumi tiek gatavoti dziļi un pamatīgi.
Paredzēts, ka tie paaugstinās studiju intensitāti, nodrošinot, lai pilna laika studiju apjoms atbilstu četrdesmit darba stundām nedēļā, kā arī tiks noteiktas stingrākas prasības studiju programmu izstrādei un licencēšanai, īpašu uzmanību pievēršot tieši doktorantūrai. Plānots ieviest arī stingrākus kritērijus akadēmiskā personāla atlasei, augstākas prasības akadēmiskajam personālam, piemēram, augstskolās vismaz 40% personāla ar doktora zinātnisko grādu, universitātēs – 65%, kā arī vismaz 5% ārvalstu viesprofesoru.
Ar grozījumiem Augstskolu likumā likumdevējs ir paredzējis stiprināt iekļaušanos Eiropas Savienības augstākās izglītības un zinātnes telpā, piemēram, palielinot Eiropas Savienības oficiālo valodu (galvenokārt angļu, vācu un franču valodas) lietojumu vismaz 10% apjomā katrā studiju programmā.
Par senātu vēl domās
Tādi ir komisijas nodomi, kas tagad, kopā ar ekspertiem un sociālajiem partneriem izvērtējot iesniegtos priekšlikumus un ejot cauri likuma pantiem, tiek iedzīvināti likuma grozījumu projektā.
Pirmie jauninājumi, kas paredz augstskolas pielīdzināt valsts iestādēm un mainīt augstskolu senātu, rektoru un padomnieku konventu tiesisko statusu, pastiprinot rektoru pilnvaras, izraisīja studentu neapmierinātību un 5. maijā pat piketu pie Saeimas.
"Pirmie iecerētie jauninājumi jau izraisīja studentu neapmierinātību un 5. maijā pat piketu pie Saeimas."
Komisijas sēdē 12. maijā šis jutīgais jautājums netika aplūkots, jo, kā informēja I. Druviete, vairāki no priekšlikumiem pašlaik vēl tiek apdomāti.
Komisijai gan tika iesniegta Kultūras ministrijas vēstule ar priekšlikumiem, kurā tika uzsvērts, ka augstskolu stratēģiskajā attīstībā nepieciešams plašāk iesaistīt sabiedrības, publiskās sfēras un darba devēju pārstāvjus, jo akadēmiskās vides pārstāvji ne vienmēr spēj objektīvi novērtēt problēmas, kas parādās plašākā tautsaimniecības un sabiedrības kontekstā. Tādēļ ministrija pretēji iepriekšējām nostādnēm ierosina likumprojekta 16. pantā 2. lasījumam iekļaut vairākus grozījumus, kas paplašinātu padomnieku konventu lomu augstskolas pārvaldībā. Tā kā priekšlikumu iesniegšanas termiņš likumprojekta 2. lasījumam jau bija beidzies, tika nolemts Kultūras ministrijas ierosinātos papildinājumus izskatīt saistībā ar 3. lasījumu.
Oficiāla zinātņu nozaru saraksta nav
Tālāk komisijā darbs turpinājās tieši pie iepriekš minētajiem likuma punktiem: kā vērtējamas programmas, kā piesaistīt viespētniekus, viesprofesorus un asistentus, kāds būtu viņu statuss, vai doktorantu programmās drīkstētu strādāt arī mācībspēki, kuriem pašiem šāda grāda nav. Pret to iebilda deputāts Kārlis Šadurskis.
Savukārt Organiskās sintēzes institūta direktors Jānis Kalviņš izraisīja debates, ka šādu prasību dēļ, lai tikai mācību programmas nodrošinātu ar nepieciešamo doktoru skaitu, augstskolās tiek algoti zinātņu doktori, kuru specializācija vispār neatbilst konkrētajai mācību programmai, no kā, protams, cieš mācību kvalitāte. "Pēc atskaitēm valstī ir daudz vairāk doktoru, nekā vispār fiziski eksistē," norādīja J. Kalviņš.
Saistībā ar mācību kvalitātes paaugstināšanu izvērsās debates, ka likumā vajadzētu iekļaut kritērijus, kāds zināšanu apjoms pēc katra priekšmeta kursa vai moduļa beigām augstskolai studentam būtu jānodrošina. Augstskolu vadības pārstāvji iebilda, ka tādējādi likumā varētu ieviesties pārāk sīka reglamentācija un arī ierobežota augstskolu patstāvība, jo šādi kritēriji jau iestrādāti augstskolu programmu akreditēšanas nosacījumos. Taču te jāpiebilst - līdz šim teju vienīgais mācību kvalitātes kontroles līdzeklis ir bijusi tieši šī akreditācija, un, kā redzams, tas ir novedis pie lielās vētīšanas miljona latu vērtībā.
"Efektīvāka būtu pāreja uz studiju virzienu akreditēšanu, taču tas nebūs vienkārši izdarāms, jo Latvijā nav oficiālas zinātņu nozaru klasifikācijas."
Arī Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra atzinis, ka no studiju programmu akreditācijas nav iespējams gūt priekšstatu par studiju programmas kvalitāti, jo akreditācijas procesā nekur neparādās informācija, kā augstskolā īstenotā studiju programma izskatās, salīdzinot ar citām studiju programmām valstī. Komisijas sēdē viņš norādīja, ka, izpaliekot kritērijiem par konkrēta mācību kursa vai moduļa kritērijiem, ir ļoti grūti noteikt, kādas zināšanas apmaiņu programmu konkrētā laikposmā ieguvuši vietējie un ārvalstu studenti.
Komisijas sēdē tika apspriests jautājums, ka efektīvāka būtu pāreja uz studiju virzienu akreditēšanu. Taču J. Vētra uzsvēra, ka tas nebūs vienkārši izdarāms, jo Latvijā vispār nav oficiālas zinātņu nozaru klasifikācijas, ir tikai Latvijas Zinātnes padomes 2002. gadā izstrādāts saraksts, ko var vērtēt kā ieteikumu.
Tādi un līdzīgi šķēršļi arvien rodas komisijas darbā, mēģinot uzlabot kādus augstākās izglītības sistēmas aspektus. Diezgan daudz laika paņem īpaši precīzu formulējumu atrašana, lai neatstātu likumā spraugas iespējamām manipulācijām ar pastāvīgiem pasniedzēju kadriem un to kvalifikāciju, kā arī uz laiku nolīgtiem mācībspēkiem un pētniekiem.
