Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
J. Bordāns: „Jo labāk Latvijā attīstīsies tiesību zinātne, jo labāka būs tiesību prakse un jo labāki standarti. „Mēs ne par ko neatbildam” – tā ir veicinoša attieksme, kas jau liek runāt par viņu atbildību. Tas nozīmē, ka nespējam pašorganizēties, ja ir komentētāji, kas raksta rupjības, redaktori, kas ir vienaldzīgi, prokuratūra, kas nerosina lietas, un tiesa, kas nenotiesā. Tie visi ir atbildīgi par to, ka dzīvojam nekomfortablajā sociālpsiholoģiskajā vidē.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Latvijas publiskā interneta portālu vide ir pamatīgi piesārņota ar rupjībām, personīgiem aizvainojumiem un agresīviem vārdiskiem uzbrukumiem. Daži saka – labāk jau, lai cilvēks anonīmi „izlādējas” internetā nekā savu spriedzi izgāž, piemēram, trolejbusā. Taču citi šādu pseidotoleranci neatbalsta, uzsverot, ka interneta komentāri lasāmi arī citu valstu portālos, bet tik liela un koncentrētā veidā pausta agresija, pat ļaunuma deva diez vai citur rodama. Kurš šajā situācijā ir vainojams? Kurš atbildīgs? Rakstītāji? Tie ļaudis, kuri ar savu eksistenci vien šīs negācijas izraisījuši? Varbūt tomēr arī portālu īpašnieki un atbildīgie redaktori? LV portāla saruna ar zvērinātu advokātu JĀNI BORDĀNU.
Apkopojot to, kā savu atbildību par anonīmo komentētāju viedokļu izvirdumiem, kuros itin bieži saskatāmi dažādi likumpārkāpumi, formulē trīs lielākie portāli, tas pasakāms teju vienā vārdā. Nekādu. "Portāls ABC (nosaukums mainīts – aut.) aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un ABC ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem." Cits portāls, sauksim to par DEF, raksta, ka tas "neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem, kā arī patur tiesības izdzēst neētiskus komentārus, komentārus, kas rakstīti, slēpjoties zem cita cilvēka vārda, komentārus, kas satur ar DEF nesaskaņotu reklāmu, cilvēka godu un cieņu aizskarošus komentārus, rasu un nāciju naidu veicinošus komentārus". Savukārt portāls GHI "neatbild par rakstu komentāru saturu un aicina lasītājus būt tolerantiem, iztikt bez rupjībām un saglabāt elementāras pieklājības normas".
Vai tiešām interneta vidē mutuļojošā neiecietība un lamāšanās ir nenovēršama un gluži dabiska parādība? Vai interneta portālu īpašnieki, veicinot savu biznesu, tajā pašā laikā par tā ietekmi uz sabiedrību nav atbildīgi?
Tas, kāda ir cilvēku atbildība par viņu rakstīto interneta portālos, balstās uz principu, ka visi likumi vienlīdz darbojas gan off-line, gan on-line. Tie tiek vienādi regulēti visur un attiecas uz jebkurām personas darbībām, neatkarīgi no tā, vai tās veiktas reālajā vai virtuālajā dzīvē. Neviens likums on-line nedarbojas mazākā mērā. Tas attiecas uz civiltiesībām – intelektuālā īpašuma tiesībām, jautājumiem par goda un cieņas aizskaršanu, par datu drošību – un krimināltiesībām – atbildību par krimināli sodāmiem pārkāpumiem. To, vai ir aizskarti personas gods un cieņa, regulē Civillikums, pastāv arī tiesu prakse.
Bet, ja redzu šo aizskārumu elektroniskā vidē, man ir tādas pašas tiesības vērsties tiesā vai policijā un prasīt aizsargāt manas tiesības – fiksēt pārkāpumu, noskaidrot, kurš ir vainīgais, novērst man nodarīto kaitējumu. Persona var prasīt izdzēst komentāru, prasīt atvainošanos un publicēt atbilstošu informāciju, arī prasīt mantisku kompensāciju.
"Uzskats, ka neviens nedrīkst nekur iejaukties, jo tā uzreiz esot cenzūra, ir pārpratums. "
Problēmas ir tikai tajā ziņā, ka tehnoloģijas vienmēr iet soli priekšā likumdošanas procesam, bet jaunu tehnoloģiju radītās iespējas juristiem liek piemēroties jau esošajiem likumiem. Tā arī rodas t.s. piemērošanas problēmas. Piemēram, kas ir pierādīšanas līdzekļi? Jārisina personu pamattiesību jautājumi – kādā veidā jānovērš iespēja pārkāpt personas dzīvesvietas neaizskaramības principu. Dzīvokļa pārmeklēšanai vienmēr vajadzīga sankcija. Bet, kad tiesu izpildītājs, pamatojoties uz tiesas lēmumu civilprocesā, pierādījumu nodrošināšanas vai pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanas gadījumā tiek pie datora, lai iegūtu kādu svarīgu informāciju konkrētajā lietā, vienlaicīgi nav izslēgta piekļuve arī visai pārējai informācijai, kas uz šo lietu neattiecas - kas var skart citas personas privāto dzīvi. Tāpēc šis ir ļoti sensitīvs jautājums, kurš jāatrisina, taču tas nenozīmē, ka, aizbildinoties ar iespējamā pārkāpēja privātām interesēm, ir jāignorē cietušā un visas sabiedrības intereses.
Kā ir ar portāla īpašnieka un redaktora atbildību? Viņi paši bieži no tās atsakās.
Jātiek skaidrībā, vai pakalpojuma sniedzējs, kura vidē tas notika, ir vienkārši interneta pakalpojumu sniedzējs vai arī tas ir portāls, kurš pēc visām pazīmēm atbilst tam, ko likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" formulē kā masu medijus.
Latvijas populārākie portāli atbilst tai definīcijai, ar kādu likums apzīmē masu informācijas līdzekli: "Prese un citi masu informācijas līdzekļi (turpmāk tekstā – masu informācijas līdzekļi) ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī televīzijas un radio raidījumi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, programmas, kas paredzēti publiskai izplatīšanai."
Likumā nav pateikts, kādā formā iznāk medijs. Tajā pašā laikā mediju robežas jau vairs nav nosakāmas. Mediji de facto ienāk digitālajā vidē. Būtībā mums jārunā par mediju dažādām formām. Taču lai būtu precīzi – manuprāt, interneta īpašais statuss un tā absolūtā novitāte tiek pārspīlēta. Vēsturiski šādas situācijas jau ir bijušas - gan telegrāfs, gan radio, gan televīzija kādreiz ienāca dzīvē kā kas nebijis, taču šobrīd tie ir ikdienišķi masu saziņas līdzekļi. Piemēram, "Lattelecom" televīzija arī tiek nodrošināta caur internetu, taču jānorāda, ka šajā gadījumā tas ne vienmēr būs atbildīgs par pārkāpumiem kādā no "Lattelecom" programmā iekļautā TV kanāla saturā. Taču šāda atbildība pilnībā arī nav izslēgta.
"Patlaban vairāk tiek aizstāvētas likuma pārkāpēju tiesības pārkāpt, nevis to cilvēku tiesības, kuri vēlas veidot humānu interneta vidi."
Vēl viena pazīme - masu informācijas līdzekļi ir jāreģistrē. Tomēr neviens neprasa, un valsts arī nedod iespēju portālu reģistrēt kā masu mediju. Portāli uzskata: ja tie atrodas "ārpus likuma", jāuzņemas mazāk atbildības. Bet varbūt piemirst, ka tad tie ir arī vieglāk "ievainojami", jo preses brīvība kā konstitucionālā pamattiesība tiek aizstāvēta īpaši. Masu informācijas līdzekļa reģistrācijas apliecība ir dokuments, kurš atbilstoši likumam par presi tiesiski aizsargā vārda un preses brīvību. Tādējādi uz portāliem tas iznāk - neattiecas? Tomēr, piemēram, neapstrīdamiem masu informācijas līdzekļiem "Dienai", "Neatkarīgajai", "IR" ir gan papīra izdevums, gan portāls, kas ir atšķirīgi.
Ja pārkāpums noticis, jāatbild tam, kurš vainojams prettiesiskas darbības veikšanā. Tā var būt gan redakcija, gan konkrētās ziņas sniegusī persona. Atsevišķos gadījumos redakcija var būt arī kā trešā persona lietā – ja ziņas jāatsauc, lai varētu uzdot avīzei par pienākumu to ievietot. Pamatā, ja sniegtas nepatiesas ziņas, atbildēs tas, kurš ziņas ievietojis vai ir autors komentāram. Bet svarīgi, lai arī izdevējam, redaktoram, portāla uzturētājam būtu atbildība par to, kas notiek šajā medijā, un lai viņš pats turklāt nesāk veicināt un pat provocēt nelikumīgas darbības.
Uzskats, ka neviens nedrīkst nekur iejaukties, jo tā uzreiz esot cenzūra, ir pārpratums. Neaizmirsīsim, ka no tā, kam tiek dota liela vara, ir taisnīgi prasīt arī lielu atbildību. Neviens par preses brīvības vai ierobežošanu nesauks to, ka netiks pieļauta aizliegtas informācijas publicēšana, piemēram, aicinājums uz vardarbību, naida kurināšana, bērnu pornogrāfija.
Turklāt portāls ir privātīpašums. Tas netiek izveidots, lai dotu kādam Jānim vai Pēterim iespēju publiski rakstīt rupjības, turklāt vēl slēpjoties zem pseidonīmiem. Tas vispār nav radīts tāpēc, lai Jānis un Pēteris varētu paust savas domas. Es, portāla īpašnieks, esmu izveidojis tādu masu mediju, kurā kādam turklāt vēl ir arī iespēja izteikties. Taču likums kontrolēt savu īpašumu man nevar aizliegt. Piemēram, negribu, lai manā portālā izpaužas sirreālisma glezniecības cienītāji, lai gan tas nav nekas nelikumīgs. Taču mans portāls ir par hokeju, bet, ja to sāks pārpludināt mākslas cienītāju komentāri, hokeja fani portālu nelasīs. Ierobežojums, kuru uzlieku mākslas cienītājiem, izdzēšot viņu rakstīto, nevienu nediskriminē, jo neviens man privātā portālā nevar uzlikt par pienākumu uzturēt sirreālisma mākslas cienītāju. Tāpat īpašniekam nevar aizliegt izdzēst ne tikai rupjus, bet jebkādus komentārus. Izņemot likumā noteiktus gadījumus, avīzē arī neviens nevar piespiest publicēt kaut ko, ja redaktors nevēlas. It sevišķi, ja ir pazīmes, kas liecina – netiek ievērota ētika, kā mēs to saprotam, jo ir dažādas izpratnes. Tāpat kā portālam nevar uzspiest noteiktu dizainu.
Katram portālam raksturīgs savs tolerances līmenis, sava reputācija attiecībā uz morāles, ētikas, likumu ievērošanu. Kā panākt līdzsvaru?
Visi likumi ir jāpiemēro saprātīgi. Ja portāla vai interneta vietnes īpašnieki var pierādīt, ka saprātīgās robežās darījuši visu, lai nelikumīgas lietas tur neparādītos, ka tiek izdzēsti ar likumu aizliegti teksti, ievērotas ētikas normas, tad atbildība nav jāpiemēro. Citādāk ir tad, ja tikusi radīta sava vietne vai nu kur ar nolūku veikt nelikumīgas darbības, vai aiz nolaidības tās nav novērstas. Tad iestājas atbildība.
Zviedrijā bija tiesas prāva pret "PirateBay" - portālu, ar kura palīdzību bija iespējams apmainīties ar failiem un bieži tur notika nelegāla satura filmu, mūzikas un datorprogrammu nelegāli izgatavotu kopiju apmaiņa. Portāla īpašniekus notiesāja, pierādot, ka tā administrācija rīkojās, apzinoties, kas portālā notiek; tika izveidota specifiska vide, kurā iespējams veikt kriminālas darbības. Turklāt, neko nedarot, lai šīs darbības novērstu, un ņemot vērā, ka bez portāla uzturētāju administrācijas šādas darbības vispār arī nevarētu notikt, viņi veicinājuši šo noziegumu izdarīšanu.
Kādas ir trešās puses tiesības, lasot komentārus, kuros aizskarta kāda cita persona?
Nav starpības, salīdzinot ar cita likumpārkāpumu veida novēršanu, krimināllietas ierosināšanu vai pārbaudes uzsākšanu. Pastāv divi veidi. Viens – cietušais vēršas policijā vai prokuratūrā, ziņojot, ka viņš jūtas aizskarts, jo šo iestāžu pienākumos ietilpst likumpārkāpumu novēršana. Prokuratūra var un tai būtu jāreaģē arī patstāvīgi, piemēram, uz presē publicētu materiālu vai uz citādi saņemtas informācijas pamata. Tas ir līdzīgi kā, ja uz ielas redzu, ka kādu sit, un piezvanu uz policiju. Man taču nesaka: "Bet ne jau jūs sit!" Otrkārt, ir tiesības celt patstāvīgu civilprasību pret pārkāpēju. Tiesā gan nevar celt civilprasību tā persona, kas nav iesaistīta lietā. Ir sabiedriskās organizācijas, kam ir tiesības ierosināt tādas lietas, kuru statūtos paredzēts rūpēties par cilvēktiesībām.
Latvijā interneta vide – visbiežāk tie ir lielie portāli - tomēr ir samērā agresīva, tajā tikpat kā nedarbojas pašregulācija un likumi, kas šo procesu ierobežotu, tā ļaujot šai agresijai, neiecietībai un rupjībai izplatīties. Tiesu precedentu ir ļoti maz.
Situāciju salīdzināšu ar autortiesību lietām, kur notika tieši tas pats. Kad 2000. gadā sāku nodarboties ar autoru aizsardzību, nācās saskarties ar lielu sabiedrības neizpratni. Par mani tika rakstītas sūdzības, ka es it kā aizskarot cilvēktiesības, jo brīdināju, ka autortiesību aizskaršana ir kriminālsodāma darbība, un šajā sakarā centos pieprasīt kompensācijas klientu interesēs. Nācās skaidroties pat Advokātu kolēģijā. Ne jau tāpēc, ka nebija likuma – tas bija pieņemts jau 1993. gadā. Bet neviens to neievēroja, sakot: "Pie mums, Latvijā, tas nedarbojas."
"No tā, kam tiek dota liela vara, ir taisnīgi prasīt arī lielu atbildību."
Ir daudzi likumi, kas pieņemti, bet netiek realizēti. Vienam tas ir izdevīgi, otram negribas nodarboties vai trūkst ieinteresētu personu. Taču mani personīgi apdraud tas, ka pastāv šī vulgārā, destruktīvā interneta komentāru vide. Padomājiet, kā tas ietekmē bērnu un jauniešu psihi! Nezinu, kāpēc paši mediji ar to necīnās. Varbūt tāpēc, ka kāds iestāstījis, ka nedrīkst izdzēst nevienu komentāru. Arī, piemēram, "The Economist" vai BBC mājaslapās tiek rakstīti komentāri. Bet vienlaikus tiek ieviestas dažādas procedūras. Sākot ar tehnoloģiskām, kad tiek nobloķētas mēstules, gan arī mēģina identificēt lietotājus un atstājot redakcijai tiesības publicēt komentārus tad, kad redakcija tos ir akceptējusi. Ļoti bieži iespējams ziņot redakcijai par savu tiesību aizskārumu.
Portāliem nozīmīgs ir t.s. "klikšķu" skaits, kas uzrāda, cik cilvēku to apmeklējuši. Reklāmdevējiem tas ir viens no galvenajiem rādītājiem savas reklāmas izvietošanai – tāpat kā laikraksta tirāža.
Tas parāda sabiedrības līmeni, ka pastāv uzņēmēji, kam ir tik primitīva izpratne par biznesu, un tas tiek uzskatīts par normālu. Tie, kas tā nedomā, ir neveiksminieki plus cenzori un brīvās domas apkarotāji. Tādā veidā ne valsts, ne tiesībsargājošās instances neveicina kulturālas vides attīstību. Prokuratūra un tiesa kopīgiem spēkiem būtu spējīgas tikt ar to galā. Taču patlaban vairāk tiek aizstāvētas likuma pārkāpēju tiesības pārkāpt, nevis to cilvēku tiesības, kuri vēlas veidot humānu interneta vidi. Bieži tas ir jautājums par likuma piemērošanu.
Ja apvainotajam tiesā viena teikuma dēļ jātiesājas pāris gadus, izejot cauri visām instancēm un ieguldot savu naudu, turklāt ar iespēju zaudēt – kuram gan to gribas?
Sabiedrībā zudusi izpratne par morāles standartiem. Ja vienam jācīnās pret visu sabiedrībā izveidojušos sistēmu, par visu pārējo cilvēku tiesībām dzīvot labā vidē, kurš gan grib to celt? Protams, visi gaida, ka to paveiks kāds cits. Taču, jo labāk Latvijā attīstīsies tiesību zinātne, jo labāka būs tiesību prakse un jo labāki standarti. "Mēs ne par ko neatbildam" – tā ir veicinoša attieksme, kas jau liek runāt par viņu atbildību. Tā ir nihilisma un nekārtību veicināšana. Tas nozīmē, ka nespējam pašorganizēties, ja ir komentētāji, kas raksta rupjības, redaktori, kas ir vienaldzīgi, prokuratūra, kas nerosina lietas, un tiesa, kas nenotiesā. Tie visi ir atbildīgi par to, ka dzīvojam šajā nekomfortablajā sociālpsiholoģiskajā vidē.
***
Patlaban LR Civilprocesa likumā ir iestrādāti Tieslietu ministrijā izstrādātie grozījumi, kas paredz noteiktu procedūru, kādā veidā personai, kas uzskata, ka ir publiski apvainota, iespējams vērsties tiesībsargājošajās instancēs, lai aiz anonīmā "nika" atrastu reālo cilvēku.
TM pārstāve Līga Brice izskaidro: "Vispirms aizskartā persona iesniedz pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu, kura mērķis ir noskaidrot aizskārēju. Kad aizskārējs caur IP adreses izprasīšanu (kuru izpaust tiesa uzliek interneta vietnes turētājam par pienākumu) ir noskaidrots, aizskartā persona ceļ prasību jau pret konkrēto aizskārēju, piemēram, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu par aizskarto godu un cieņu. Jo ir tā, ka civilprasību nevar celt, kamēr nav zināma atbildētāja identitāte. Tāpēc ir šī priekšstadija – pieteikums par pierādījumu nodrošināšanu.
Tiesā jāiesniedz pieteikums par pierādījumu nodrošināšanu un visa pieejamā informācija par apvainojuma izteicēju – pseidonīmu, interneta vietnes adresi, kurā publicēts apvainojums, un, ja tas pieejams, ekrānšāviņu, kurā redzams aizvainojošais izteikums. Ja tiesa konstatēs, ka ir noticis tiesību aizskārums interneta vidē, no interneta vietnes uzturētāja tiks pieprasīta apvainotāja IP adrese, pēc kuras tiks noskaidrota viņa personība."
Tātad pastāv vairāki likumi, ar kuru palīdzību būtu iespējams interneta komentāru vidi padarīt par diskusiju, nevis atkritumu izgāšanas vietu. Tomēr jautājums paliek: kāpēc tas joprojām nenotiek?
