Vadot Latvijas institūtu, Vaira Vīķe-Freiberga uzsvaru lika uz latvisko identitāti, Ojāra Kalniņa laikā institūts lielā mērā darbojās kā ārpolitikas instruments. Kam vairāk pievērsīsies institūts jūsu vadībā?
Šis ir bijis tāds loģisks ceļš institūta attīstības gaitā. No latviskās identitātes savā darbībā neesam aizgājuši arī tagad. Patlaban institūtam ir kopīga iecere ar Latvijas Universitāti un Zinātņu akadēmiju, pieaicinot gan zinātniekus, gan valdības cilvēkus, gan nozares praktiķus, rīkot publisku diskusiju ciklu par dažādiem nacionālās identitātes aspektiem. Institūtam ir interese būt par tiltu, partneri, noskaidrojot, gan kā Latvija jūtas iekšpusē, gan kā to pasniedzam uz āru.
Un, protams, ir arī loģiski, ka institūts ir kļuvis par ārpolitikas darba instrumentu, jo mūsu darba rezultātu galvenokārt izmanto Latvijas diplomāti, vēstniecības un goda konsuli vairāk nekā 100 valstīs. Institūta tiešais darba instruments, portāls latvija.lv, un reizi nedēļā iznākošais ziņu izlaidums, kam ir 1500 adresātu, palīdz veidot viedokli par to, kas notiek Latvijā.
Savulaik, kad veidoja Latvijas institūtu, tas bija iecerēts kā ļoti plašas darbības īstenotājs, kas Latvijas tēla veidošanā pastāvīgā darbā apvienotu visas iespējamās puses – zinātniekus, valdību, parlamentu, sabiedrību. To paredz arī Latvijas institūta nolikums. Šāds vēriens institūta darbībā līdz šim gan nav piepildījies. Kādas, jūsuprāt, ir iespējas to īstenot turpmāk?
Es pašlaik to mēģinu darīt, cik nu apstākļi atļauj. Bija apsīkusi Latvijas institūta Konsultatīvās padomes darbība. Tajā strādāja dažādu jomu pārstāvji; pašlaik padomes sastāvs tiek atjaunots, ceram, ka tā drīz atsāks darbību.
"Lai par kaut ko iestātos, vajag zināt cilvēku uzskatus, tāpēc akcentēsim diskusiju nozīmi."
Marta beigās mums bija diskusija, kurā piedalījās kultūras darbinieki, akadēmisko aprindu, zinātnes un biznesa pārstāvji. Diskutējām par mūsu lielākajām vērtībām, arī par personību lomu zinātnē, kultūrā, biznesā. Lai par kaut ko iestātos, vajag zināt cilvēku uzskatus, tāpēc akcentēsim diskusiju nozīmi. Sākot no maija, institūta jaunajās telpās Vecrīgā, Pils ielā 21, tās rīkosim regulāri.
Nolikums nosaka, ka Latvijas institūts koordinē valsts tēla veidošanas stratēģijas izstrādi un uzrauga tās īstenošanu. Institūta darbības mērķis ir Latvijas pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšana, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti. Kā tik vērienīgu uzdevumu veikšana saskan ar Latvijas institūta pašreizējām iespējām? 2011. gadā institūta uzdevumu īstenošanai piešķirti 64 960 latu un četri štata darbinieki?
Man nepatīk žēloties – centīsimies strādāt ar esošajiem resursiem. Finansējums ir tieši tāds, lai pietiktu darbinieku atalgojumam un biroja telpu izmaksām. Līdz ar to nevaram plānot nekādus pasūtījumus, ne iespieddarbus, ne filmas, ne kādus projektus. Bet daudz ceram izdarīt, izmantojot kontaktus, ar pozitīvu sadarbību, cilvēku entuziasmu. Sava darba divos mēnešos esmu mēģinājusi apzināt iespējamos partnerus. Jau ir izveidojusies sadarbība ar Tūrisma attīstības valsts aģentūru, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un portālu Live Rīga. Strādājam pie komunikācijas koordinācijas ar dažādām organizācijām.
Tikko būsim jaunajās telpās, spriedīsim par to, kā parādīt Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā. Dibināsim partnerību ar ES prezidentūras biroju, lai vienotos par stratēģiju. Piedalāmies zīmola veidošanā tūrisma jomā. Mums ir kontakti ar visu valstu vēstniekiem Latvijā, Franču kultūras centru, Ziemeļvalstu informācijas biroju, ar Dānijas kultūras institūtu.
Latvijas tēlu nereti saista ar Rīgas tēlu, kas aizvadītajos gados radījis ne tās pozitīvākās asociācijas – nakts uzdzīve un dārdzība...
Pēdējos divos gados ļoti daudz kas ir mainījies uz labu. Jauns zīmols un kvalitatīvs izziņas materiāls par Rīgu tai ievērojami piesaistījis citus viesus. Tūrisma attīstības valsts aģentūra liek akcentu uz tūristu ilgāku uzturēšanos Latvijā un tālāku galamērķu apmeklēšanu. Rīgas atpazīstamība ir svarīgs zīmola elements, kas ir arī daļa no Latvijas tēla. Tūrisms ir eksports, kas ienes Latvijai naudu, kas pašreiz ir ļoti svarīgi. Rīgas atpazīstamība ir platforma, uz kuras var būvēt daudzas nozīmīgas lietas. Ar Rīgas tūrisma biroju, kurš ir izstrādājis kultūras notikumu kalendāru, strādājam ciešā sazobē. Savukārt ar Eiropas kultūras galvaspilsētas biroju kopīgi strādāsim pie kultūras galvaspilsētas programmas izplatīšanas.
Nosaukums "Latvijas institūts" vedina domāt par pētniecisko darbību. Ja ar esošo finansējumu tam ir par maz, institūtam ir iespēja piesaistīt līdzekļus no sadarbības partneriem, ārvalstu finanšu avotiem.
Institūts ir nedaudz maldinošs vēsturisks nosaukums, tomēr tas rada neitralitātes un neatkarības iespaidu un atvieglo sadarbību ar ārzemniekiem. Īstenībā institūts ir valsts aģentūra. Ar pētniecību būtu labi nodarboties, jo patlaban tiešām pietrūkst analītiskā darba. Valstij ir vajadzīga analītiska institūcija, bet Latvijas institūts šādu misiju pašlaik nevarēs veikt.
"Rīgas atpazīstamība ir svarīgs zīmola elements, kas ir arī daļa no Latvijas tēla."
Valsts tēlu veido visa sabiedrība, mums ir jācenšas izcelt valstij vajadzīgo. Latvijas Universitāte un Zinātņu akadēmija strādā nacionālās identitātes, letonikas analīzes laukā. Šai pētnieciskajā jomā sadarbojamies.
Sabiedrība, kā jau minējāt, ir ļoti nozīmīgs komponents valsts tēla veidošanā. Taču tā pašlaik ir ļoti vīlusies un neapmierināta ar valsti.
Tas ir saprotams. Jebkuras valsts tēlu ārpusē veido gan visas labās, gan sliktās ziņas, kas no tās nāk. Tēlu veido gan politiķi, gan zemnieki, gan mūziķi un sportisti, gan arī ubagi uz ielām. Nevienam nevaram samelot, bet mums vajag izcelt tās sudraba un zelta svēdras, kas iet cauri šim plašajam audumam. Un tas pacels arī tautas pašapziņu. Sliktā ziņa, ka Latvijā bija visasākā krīze pasaulē, kas piesaistījusi finansistu, ekonomistu, pētnieku uzmanību. Taču paradoksālā kārtā atpazīstamība, ko šī sliktā ziņa kopā ar objektīvu informāciju par to, kā krīze tiek pārvarēta, ir radījusi milzīgu cieņu pasaules acīs. Nevis valdība to izpelnījusies, bet sabiedrība, kas divus gadus izsāpēja šīs grūtības un turpina tās izciest. Mēs esam vīrišķīgi, disciplinēti, pacietīgi un zināmā mērā vienoti. Un turpinām risināt šos smagos jautājumus.
Tomēr pretruna tēla kontekstā paliek – no vienas puses, krīzes pārvarēšana, no otras – sabiedrības neapmierinātība, kuru zem paklāja nepaslaucīt.
Ļoti lielu pretrunu te nav. Pašlaik uzlabošanās ir makroekonomiskajos rādītājos. Krīzes sākumā finansiālajām grūtībām ar zināmu laika nobīdi sekoja ekonomiskās. Un jācer, ka tagad makroekonomiskajiem uzlabojumiem, tikai ar nobīdi, sekos arī jūtami uzlabojumi mājsaimniecībās. Vilšanās ir tāpēc, ka valdība runā par pozitīviem rezultātiem, bet cilvēki tos nejūt.
Jau jūsu priekšgājējs Ojārs Kalniņš norādījis, ka informācija, ko Latvija sniegusi uz āru, bijusi ļoti nekonsekventa - valdībai pietrūcis vienotas ārējās komunikācijas stratēģijas. Tā bijusi vairāk reaģējoša. Ko domājat darīt sadarbībā ar ministrijām valsts tēla koordinēšanas jomā?
Taisnība, mums pietrūkst apzinātas koordinēšanas, bet situācija uzlabojas. Tas ir smags uzdevums, kas tikai daļēji gulstas uz institūta pleciem. Svarīgākais ir valdībai būt kontaktā ar sabiedrību un visus jautājumus izdiskutēt. Vajadzīga politiskās attīstības vīzija, ar ko mēs pelnīsim, kādus procesus paātrināsim. Galvenais ir attīstības plānošana. Un, protams, tieši kritiskos mirkļos īpaši svarīgi ir domāt par ārējo komunikāciju. Tas ir Latvijas institūta pienesums valdības Komunikāciju stratēģijas padomē. Tāpat ikdienas režīmā sadarbojamies ar visām valsts institūcijām, kurām ir darbība uz ārpusi. Gan apkopojam to, kas par valsts līdzekļiem tiek publicēts un gatavots, gan konsultējam, izmantojot Latvijas zīmola veidošanas vadlīnijas. Saskaņota informācijas nodošana uz ārzemēm neapšaubāmi ir uzlabojama.
Latvijas institūta darba plāns 2011. gadam paredz īstenot rīcības plānu Latvijas ārējai komunikācijai krīzes apstākļos. Kādus pasākumus esat gatavi īstenot vai varbūt jau īstenojat šā plāna ietvaros?
Tas ir mūsu galvenais ikdienas darbs. Institūts ir viens no retajiem saziņas posmiem, kas komunicē svešvalodās. Pētām ministriju mājaslapas, lai uzzinātu, kādus datus varam izmantot saziņā ar ārzemēm, ko rādīt uz āru – statistikas datus, eksporta rādītājus utt. Valsts portāls www.latvia.lv, ko administrējam, funkcionē septiņās valodās. Patlaban ievadām astoto – arābu valodu – un strādājam pie portugāļu valodas versijas. Domājam arī par ukraiņu, turku un ķīniešu valodu.
Jau gadiem pastāv problēmas ar informāciju elementārā tūrisma līmenī mūsu tuvāko kaimiņu – igauņu un lietuviešu – valodā.
Mums portālā šogad ir izveidota igauņu valodas versija. Savukārt Tūrisma attīstības valsts aģentūrā tiek izstrādāti produkti Igaunijas un Lietuvas tūristiem. Mūsu portāls ir savienots ar Tūrisma aģentūras portālu un informācija ir iegūstama.
Mūsdienu komunikācija lielā mērā balstās uz jaunajiem interneta medijiem, moderno informācijas tehnoloģiju pielietošanu. Vai esat tam gatavi?
Mēs jau to darām, mēs esam tviterī un labprāt darbotos arī ar dažādiem sociālajiem tīkliem. Gatavība un prasme mums ir, pietrūkst kapacitātes.
Radošās izcilības festivāls "ADwards" marta nogalē tika atklāts ar Latvijas institūta organizēto Latvijas tēla konferenci "Ko stāstīt ar mīlestību un lepnumu par Latviju?". Kādas ir atbildes uz šo patlaban visai provokatīvo jautājumu?
Es tur nesaskatu neko provokatīvu. Domāju, ka nepateikšu precīzāk, kā to jau izdarīja Valsts prezidents, atklājot šo forumu - lai par kaut ko stāstītu ar lepnumu, tas ir jāmīl. Un katram cilvēkam vispirms ir jāmīl pašam sevi. Mēs nereti esam ļoti paškritiski, vairāk vajag par sevi domāt labu un mīlēt sevi. Katrs Latvijas iedzīvotājs noteikti var atrast vismaz vienu lietu, ko ar lepnumu pastāstīt vai parādīt uz Latviju atbraukušam draugam, – smilšainais jūras krasts, Dziesmusvētki, ekumēniskais dievkalpojums 18. novembrī vai mūsu brīnišķīgā minoritāšu izglītības sistēma, kas ir visdāsnākā visā Eiropā.
"Vilšanās ir tāpēc, ka valdība runā par pozitīviem rezultātiem, bet cilvēki tos nejūt."
Man nekad nav pietrūcis, ko ar lepnumu stāstīt par Latviju. Šajā stāstā ir svarīgi just līdzsvaru starp interesanto un smago vēstures mantojumu, šodienu un nākotni. Bez vēstures izvērtēšanas mēs nebūtu tie, kas esam, un bez tās mums nebūtu arī skaidra nākotnes perspektīva. Es iztēlojos it kā trijstūri – pirmkārt, vedu savus ciemiņus uz Brāļu kapiem, kas, atklājot pagātni, ir emocionāli un arhitektoniski skaisti; otrkārt, uz operu – mūsu šodienas bagātās kultūras apliecinājumu. Un treškārt - es gaidu to brīdi, kad varēšu ciemiņus vest uz jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas namu.
Nesen kādā intervijā psihoterapeits Viesturs Rudzītis pauda, ka viena no latviešus raksturojošākajām īpašībām ir nenormāla vainas apziņa. Vēstures problēmu izvērtēšana uz šī fona, sevišķi, ja palūkojamies uz vēsturnieku arvien vairāk aktualizēto padomju laika kolaborācijas jautājumu, vieš visai pretrunīgu situāciju...
Mums vajadzētu gan iemācīties – par pagātni runāt lietišķi, balstoties uz faktiem un zinātniskumu, nevis kaut kādiem mītiem par vainas apziņu. Svētīgu darbu šajā ziņā dara Valsts prezidenta kancelejas paspārnē esošā Vēsturnieku komisija.
"Lai par kaut ko stāstītu ar lepnumu, tas ir jāmīl. Un katram cilvēkam vispirms ir jāmīl pašam sevi."
Lietišķām intonācijām jābūt gan diplomātijā, gan vēstures jautājumos, gan sabiedriskajā apziņā.
Runājot par zinātniskumu un lietišķumu vēstures problemātikā, jāatgādina, ka Krievijas arhīvi Latvijas vēsturniekiem joprojām ir slēgti.
Domāju, ka mums savas nostājas veidošanā nevajag ieciklēties uz to, kā nav, bet balstīties uz to, kas jau ir.
