Paužot, ka Latvijas Institūts varētu pievērsties arī ārējās informācijas koordinēšanai ekonomiskās krīzes apstākļos, esat norādījis, ka ekonomiskās situācijas stabilizēšanā ļoti svarīga ir uzticama un konsekventa informācija par Latviju ārzemēs, kas iespaido gan investorus, gan starptautiskās institūcijas. Vai, jūsuprāt, šīm institūcijām trūkst informācijas par patieso ekonomikas stāvokli Latvijā. Otrkārt, vai šāda informācija, ja to vēl papildinātu, drīzāk neradīs nevēlamu efektu?
Līdz šim informācija, ko Latvija sniegusi uz āru, ir bijusi ļoti nekonsekventa – valdībai nav bijusi vienota ārējās komunikācijas stratēģija. Sākoties ekonomikas problēmām, ārzemju prese galvenokārt atspoguļoja to, ko savās intervijās bija teicis Ivars Godmanis. Ministri vairāk reaģēja uz preses jautājumiem, bet mēs paši informācijai uz āru neko konsekventi un sistemātiski negatavojām.
Ziņas, kas par Latviju ik dienu izskanējusi pasaules presē, lielākoties bijušas ļoti negatīvas – par ekonomiskām un politiskām problēmām. Bieži vien šī informācija bijusi ļoti vienkāršota vai pārspīlēta. Taču valdība aktīvi nav mēģinājusi sniegt savu viedokli par valstī notiekošo. Arī par pozitīvo.
Valsts tēla veidošanas stratēģisko mērķu skaitā ir ārzemju investīciju veicināšana, kā arī mūsu eksporta apjoma palielināšana. Ko konkrēti šajās krīzes pārvarēšanai nozīmīgajās jomās var darīt pašlaik?
Pirmkārt, ir jābūt skaidriem mērķiem. Piemēram, saistībā ar investīciju piesaisti – vai mēs tās gribam piesaistīt jau esošās jomās, vai arī kādai nozarei, ko vēlamies attīstīt no jauna. Skaidri nosakot šos mērķus, varam visus spēkus veltīt to popularizēšanai. Ja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai vai Ekonomikas ministrijai arī ir kāda attīstības stratēģija, tad tā nav pietiekami plaši izskanējusi.
Mums ir vairāk jāpiestrādā pie investīciju piesaistes. Un te vaina ir pašā vienkāršākajā – koordinētības, informācijas aprites nepietiekamībā starp valsts iestādēm. Bieži vien ministrijas viena par otru nezina, ko tās dara. Latvijai būtu vajadzīga viena inovāciju un attīstības aģentūra, kas domātu tikai par nākotnes attīstību.
Esat norādījis, ka citu valstu plašsaziņas līdzekļus vairāk interesē tādas tēmas kā, piemēram, ekonomika, Valsts kontroles un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja aktivitātes. Vai var sacīt, ka šos medijus galvenokārt interesē jomas, kurās Latvijai ir problēmas?
Pašlaik pie mums brauc žurnālisti, kuri jau zina, ka šeit ir problēmas. Un viņi – gluži pretēji – meklē to, kas ir pozitīvs. Piemēram, nupat bija atbraukuši televīzijas žurnālisti no ASV, kas katru nedēļu raida par norisēm pasaulē. Viņi teica: „Zinām, ka pie jums ir problēmas, taču mūs interesē, vai te ir arī veiksmes stāsti? Vai jums ir uzņēmumi, kas pratuši iziet cauri krīzei, atrodot jaunus risinājumus?” Mēs viņiem izkārtojām tikšanos ar kosmētikas ražotājiem “Madara”. Nākamnedēļ viņi brauks uz Skrundu, uz “Matss” maiznīcu, kas ļoti veiksmīgi ir atradusi tirgu savā reģionā.
"Ja mēs pie tā nepiestrādāsim, nekas nenotiks. Panākt, lai politiķi domā ilgtermiņā, vienmēr ir bijusi problēma."
Jūsu minētie ir nedaudzi pozitīvie piemēri, taču vispārējā informācija, kas sasniedz ārvalstu presi, tomēr ir negatīva. Ko patlaban vēl vajadzētu darīt, lai šo situāciju mainītu?
Situācija var mainīties tikai tad, ja paši to mainām. Mēs jau esam nomainījuši valdību, esam aizņēmušies naudu. Tagad ārzemju prese grib uzzināt, kā grasāmies rīkoties ar šiem līdzekļiem, kas tiek darīts, lai stimulētu uzņēmējdarbību. Tātad ir dažādas aktivitātes, par kurām mēs varam runāt. Kā jau norādījusi ekonomiste Raita Karnīte – te ir ļoti daudz pozitīvu lietu, bet neviens par to nestāsta. Tātad ir jāparāda, ko mēs darām, lai savas problēmas atrisinātu. Ja mēs tās risināsim, ņemot vērā, ka mums pašlaik ir pievērsta pastiprināta uzmanība, jo te ir traģēdija, tad Latvija būs veiksmes stāsts. Latvija būs valsts, par kuru rakstīs: redziet, tā ir valsts, kas prata pārvarēt krīzi!
Taču, ja Latvija to nespēs, iespaids pastiprinātās ārvalstu intereses dēļ būs pilnīgi pretējs – neveiksmes stāsts.
Tieši tā, mēs no tā nevaram izbēgt! Jā, ir raksti, kur Latvijas problēmas aplūkotas pamatoti, balstoties uz faktiem. Taču pēdējās nedēļās plašākās publikācijās par pasaules ekonomisko krīzi Latvija tiek minēta kā negatīvais piemērs. Tas turpināsies, kamēr lietas nemainīsies. Taču mani kaitina tas, ka šādi raksti top, pamatojoties uz citiem – iepriekš rakstītiem, un negatīvais tajos pakāpeniski summējas. To gan ir jāmēģina bremzēt. Vismaz vajadzētu apstrīdēt nepareizus faktus.
Kādas ir Latvijas iespējas ietekmēt pasaules vadošos medijus, ja tie ir snieguši nepamatotu negatīvu informāciju?
Pirmkārt, var mēģināt atrast žurnālistu, kas būtu ar mieru uzrakstīt ko citu. Mums labvēlīgi speciālisti var rakstīt negatīvo informāciju atspēkojošus komentārus. Otrkārt, rakstīt var ministri – finanšu ministrs, Ministru prezidents. Ja šāds raksts ir interesants, lielie laikraksti to var nopublicēt.
Vai varat nosaukt kādu piemēru?
Pēdējos gados mums nav bijuši ministri, kas būtu gatavi tā darīt vai būtu pie tā piestrādājuši. Latvijas Institūts vai arī es personīgi cenšos sarakstīties ar žurnālistiem vai ievadrakstu redaktoriem, lai kaut ko ietekmētu. Lielie laikraksti – nē, bet žurnāli, kas veido pārskatus par Latviju, ir gatavi ņemt vērā mūsu viedokli.
Vai ir novērojumi, cik ilga ir negatīvas informācijas inerce – laiks, kas paiet, kamēr tā noklust, un cik ilgam laikam ir jāpaiet, līdz sāk dominēt jauna pozitīva informācija?
To ir sarežģīti noteikt. Lielā mērā tas atkarīgs no laika un naudas, ko valsts var šim mērķim veltīt. Turklāt ir jābūt pamatotam jaunās informācijas saturam. Esmu pret, ka to mēģina darīt ar reklāmu palīdzību – katrs domājošs cilvēks saprot, ka reklāma ir pasūtīta.
Kas vispārējās taupīšanas apstākļos sagaida Latvijas Institūtu?
Mums ir pateiks, ka būs jāsamazina darbinieku skaits un, iespējams, jāmaina telpas. Mūsu budžets tiek samazināts vismaz par trešdaļu. Tas nozīmē, ka atteiksimies no plašākiem projektiem. Tā vietā koncentrēsimies uz darbu ar žurnālistiem, attīstīsim Latvijas mājaslapu www.Latvija.lv, strādāsim ar ārvalstu presi. Esam iecerējuši vairāk palīdzēt Latvijas iestādēm koordinēt ārējās informācijas plūsmu. Tāpat kā līdz šim, piedāvāsim palīdzību ministriem sagatavoties intervijām. Turpināsim attīstīt zīmolvedības stratēģiju, domāsim, kā to ieviest valsts struktūru darbībā, kā panākt, lai tā kļūst par pamatprincipu valsts attīstībā. Taču kopumā tas, ko darām, vairāk notiek no apakšas uz augšu. Taču būtu labāk, ja notiktu otrādi – ja ministrijas pašas nāktu ar priekšlikumiem. Latvijas Institūtam nevajadzētu būt pakļautam tikai vienai - Ārlietu ministrijai, bet gan būt saistītam ar visām. Institūts savā darbībā neskatās uz vienu šauru nozari, bet cenšas aptvert visas – biznesu, kultūru, sportu un citas.
Vai Latvijā ir pietiekams pētniecisks pamats, lai analizētu, ko ārzemēs par mums domā, kā varam to ietekmēt?
Diemžēl pētījumu ir nepietiekami: tie ir laikietilpīgi un dārgi. Pirmajā plašākā pētījumā pirms diviem gadiem centāmies noskaidrot, ko 30 tūkstoši cilvēku 35 valstīs zina par Latviju. Secinājām, ka priekšstats par Latviju ir tuvs nullei. Valsts atpazīstamība var būt gan pozitīva, gan negatīva, taču Latvijas tēla lielākā problēma ir tā, ka par mums nezina neko. Taču ņemot vērā, ka pasaulē ir ap 200 valstu, šajā ziņā Latvija ne ar ko neatšķiras no daudzām citām valstīm.
Tas, ka par Latviju maz zina, man nebija pārsteigums. Svarīgi ir saprast, kur ir Latvijas perspektīvas nākotnē, ekonomiskajiem apstākļiem normalizējoties. Tām vajadzētu būt lietām, kas ne tikai mums ir svarīgas, bet arī starptautiski būtu ļoti uztveramas un interesantas. Esam secinājuši, ka tās varētu būt trīs: daba un vide, izglītība un zinātne, kā arī kultūra. Svarīgi, ka Latvijā ir ne tikai tradicionālā, bet arī mūsdienu laba līmeņa kultūra. Ar zinātni šodien var izcelties jebkura valsts, ja ir inovācijas. Šajā ziņā nav svarīgi tas, vai mēs esam divi miljoni vai miljards, jo, ieguldot zinātnē, ar izgudrojumiem varam daudz sasniegt.
"Valsts atpazīstamība var būt gan pozitīva, gan negatīva, taču Latvijas tēla lielākā problēma ir tā, ka par mums nezina neko."
Attiecībā uz izglītību Latvijai vajadzētu vairāk atvērt savas augstskolas ārzemju studentiem, atvērt programmas vairākās valodās. Cilvēks, kurš pašlaik ir students, pēc pieciem desmit gadiem būs uzņēmējs, valstsvīrs savā zemē, kurš, ja būs saglabājis labu iespaidu par Latviju, atcerēsies to arī nākotnē.
Arī vide Latvijā ir unikāla un labi saglabājusies. Taču, mūsuprāt, daudz svarīgāk ir piestrādāt, apvienojot visus trīs: vidi, kultūru un zinātni. Ja mēs protam par dabu atklāt lietas, kas citur pasaulē nav atklātas, un, ja šīs lietas ir daļa no mūsu kultūras, ar to mēs varam sākt veidot Latvijas identitāti. Labs piemērs ir Rīgas Tehniskajā universitātē pirms dažiem gadiem pirmoreiz pasaulē izgudrotais veids, kā no dzintara izveidot audumu. Ja to būtu bijis iespējams ar reklāmu attīstīt tālāk... Mūsu zinātnieki varētu izgudrotu kaut ko jaunu arī no sēnēm – piemēram, medikamentus. Pašlaik viss, kas saistīts ar vidi, ekoloģiju, zaļās lietas, pasaulē ir aktuāls. Svarīgi, ka to varētu akceptēt arī tauta.
Ne zinātne, ne kultūra Latvijā netiek uzskatītas par rentablām nozarēm, un reāli tās nav bijušas prioritāras.
Piekrītu. Taču, ja mēs pie tā nepiestrādāsim, nekas nenotiks. Panākt, lai politiķi domā ilgtermiņā, vienmēr ir bijusi problēma. Tādēļ man ir prieks, ka jaunajā valdības deklarācijā jau pašā sākumā tiek runāts par zaļo Latviju.
Kādi reģioni Latvijas zīmolēšanā ir prioritāri?
Tuvākais ir Eiropas Savienība. No drošības apsvērumiem svarīgas ir NATO valstis. Runājot par tranzītu, nākotnē ļoti svarīgi būs Tālie Austrumi – Japāna, Ķīna, kuras interesē mūsu ostas. Ķīna ir svarīga arī tāpēc, ka tās loma pasaulē strauji pieaug. Āzijā arī ir liela interese par mūsu seno kultūru, sevišķi – saistībā ar dabu un senajām pagānu tradīcijām.
Kādas ir Latvijas tēla perspektīvas Krievijā?
Rietumos mūsu problēma ir tā, ka par Latviju nezina, Krievijā ir pretēji. Tikai šī informācija ir negatīva. Latvijas tēls Krievijā nemainīsies, kamēr tās valdība, kura šajā ziņā nosaka noskaņojumu, nebūs gatava to mainīt. Pasaulē nav nevienas citas valdības, kas aktīvi strādā, lai grautu Latvijas tēlu. Tur, cik tas ir iespējams, jāstrādā ar krievu tautu. Un šajā ziņā liela loma ir kultūrai. Liels sasniegums, ja turp aizbrauc “Prāta vētra” un veic ierakstu kopā ar krievu grupu. Liels sasniegums bija, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā.
Latvijai bija mērķis iestāties ES un NATO. Vai saskatāt, kas varētu būt nākamais lielais mērķis?
Domāju, kas tas vēl tikai veidojas. Sliktākais, ka mums nav ilgtspējīgas attīstības stratēģijas. Bieži par to runā ekonomisti. Arī valsts kontroliere kritizējusi valdības plānus, kuros tiek runāts, kā ietaupīt, bet pietrūkst nākotnes redzējuma.
Kam, ja neņem vērā valdību, būtu jāģenerē šīs idejas?
Jo plašāks ir šis loks, jo labāk. Pirmkārt, tas ir Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeima un nevalstiskais sektors. Tiem būtu jāvienojas par pamatvērtībām. Pašlaik ko tādu nesaskatu. Dienas kārtībā ir ekonomiskās problēmas.
