VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
17. aprīlī, 2013
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
6
6

Ojārs Kalniņš: Ārpolitikā jādarbojas saskaņotāk

LV portālam: OJĀRS KALNIŅŠ, Saeimas Ārpolitikas komisijas vadītājs

Ojārs Kalniņš: "Būtu vajadzīgs viens cilvēks, ideālā gadījumā – premjers, kas uzņemtos atbildību un piespiestu ministrijas un valsts aģentūras kopīgi strādāt ārpolitikas mērķiem."

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Latvijas ārpolitikas veidotājiem gan atsevišķi, gan kopumā pietrūkst vienotības laikā, kad Latvija gatavojas kļūt par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, saka Saeimas Ārpolitikas komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš.

Valsts ārpolitiku veido Ārlietu ministrija, Valsts prezidents un parlaments. Kādai lomai šajā trio, jūsuprāt, vajadzētu būt Saeimai?

Saeimai ir milzīgs potenciāls, ja vien deputāti to izmanto. Ārlietu komisijā un Eiropas lietu komisijā darbojas 24 deputāti. Taču, ieskaitot vēl sešas starptautiskas organizācijas, kurās deleģēti parlamentārieši un parlamentārās sadarbības grupas, kopā ir gandrīz 50 deputāti, kuri ir izrādījuši interesi par ārpolitiku. Tai pašā laikā šie deputāti tikpat labi var aizbraukt uz Briseli, Londonu vai Parīzi, neko nedarot, nosēdēt tur trīs dienas, un aprobežoties vien ar atskaites uzrakstīšanu.

Darbojoties saskaņoti, Saeima var atbalstīt Ārlietu ministriju tās mērķu sasniegšanā. Labs piemērs bija pirms gada, kad ES apsprieda sankcijas pret Baltkrieviju, kas vienlaikus būtu skarbas pret Latvijas uzņēmējiem. Šīs problēmas labvēlīgāku risinājumu galvenokārt lobēja Ārlietu ministrija, taču savu pienesumu deva arī sarunas, kuras Ārlietu komisijas pārstāvjiem un arī man personīgi bija Eiropas Parlamenta asamblejā ar delegātiem un [Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos] Ketrinu Eštoni. Ir svarīgi, lai, dodoties ārzemju braucienos, deputāti konsultējas ar Ārlietu ministriju. Ārpolitikas spēlētāju darbībai kopumā jābūt saskaņotai.

Būdams Latvijas institūta direktors, uzsvērāt, ka Latvijai jāizveido centralizēta ārējās komunikācijas sistēma. Tādas joprojām nav. Ko darīt?

Būtu vajadzīgs viens cilvēks, ideālā gadījumā – premjers, kas uzņemtos atbildību par to un piespiestu ministrijas un valsts aģentūras kopīgi strādāt šim mērķim. Latvijas institūts ir pakļauts Ārlietu ministrijai, kurai savukārt ne vienmēr ir viegli panākt, lai zināmos jautājumos to uzklausa Satiksmes ministrija vai Ekonomikas ministrija, kurām ir pakļauta Tūrisma attīstības valsts aģentūra un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas strādā ar ārzemniekiem.

Koordinētai valsts ārējai komunikācijai ir jāatrod līdzekļi un jāizstrādā stratēģija. Igaunija to izdarīja jau 90.gados, kad par šo norisi atbildīgais bija ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess. Apvienojot vairākas aģentūras, viņi izveidoja Enterprise Estonia, kas nodarbojas ar tūrisma un investīciju piesaisti, kā arī izstrādāja zīmolvedības stratēģiju Welcome to Estonia. Jā, Latvijā tas diemžēl nav noticis, šī joma joprojām ir sadrumstalota. Tiesa, pagājušajā gadā tika izveidota Ārējās ekonomiskās politikas padome Ārlietu ministrijas vadībā, kas nodarbojas ar ārējo investīciju un eksporta veicināšanu. Tas varētu būt sākums.

Saeimā ir pārstāvētas dažādas politiskās intereses. Vienlaikus no tās kā atsevišķa ārējās politikas spēlētāja tomēr sagaida vienotu un valsts interesēm atbilstošu pozīciju. Kā līdzsvarot domstarpības par prioritātēm un virzieniem?

Demokrātiskā valstī savos viedokļos pilnīgi vienots parlaments nekad nebūs iespējams, tādēļ vispirms jāmeklē un jāstrādā ar tām jomām, kurās tāds tomēr ir panākams. Ir skaidrs, ka nevar piespiest opozīcijā esošo Saskaņas centru un ZZS atbalstīt Latvijas pievienošanos eirozonai tikpat lielā mērā, kā to dara koalīcijas partijas. Taču vienotas intereses parādās, piemēram, ekonomikas jomā, jautājumos, kā labāk piesaistīt investīcijas, atbalstīt Latvijas uzņēmējus. Tai pašā laikā, protams, tādos jautājumos kā attiecības ar Krieviju Saeimā vienmēr būs viedokļu atšķirības. Taču, kā to nesen atzīmēja  Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, uz Latvijas prezidentūru ES būtu svarīgi atrast vismaz dažas prioritātes, par kurām visas partijas spētu vienoties.

Pie ES prezidentūras prioritātēm ir jāsāk strādāt jau tagad, taču strauji manīgajos apstākļos pastāv risks, ka 2015.gadā tās var nebūt vairs aktuālas ES problēmu kontekstā.

Jā, turklāt ir svarīgi ne tikai tas, kāda būs Eiropa 2015.gadā, bet arī – kāda tobrīd būs nākamā Saeima, jaunā valdība un, iespējams, arī Latvijas jaunie Eiropas parlamentārieši. Aprīļa sākumā sarunās pie Valsts prezidenta ārlietu ministrs arī uzsvēra, ka mūsu izaicinājums ir nodrošināt, lai tas, ko lemjam tagad, tiktu izpildīts, kad pienāks Latvijas prezidentūra.

Noteikt gaidāmās aktualitātes Eiropas Savienībā vienmēr ir bijis sarežģīti. Nevar gadiem iepriekš paredzēt tādas problēmas, kādas tagad radušās saistībā ar Grieķiju, Kipru... Taču nedomāju arī, ka Latvijai prezidentūras ietvaros par šādām lietām būtu jāpieņem svarīgi lēmumi, jo tās ir visas Savienības mēroga problēmas. Galvenais – mums ir jānodrošina institucionālā puse, jānoorganizē visas nepieciešamās sanāksmes utt. Turklāt Latvija prezidentūras prioritātes nenoteiks viena, bet gan saskaņos ar mūsu prezidentūras trio partneriem – Luksemburgu un Itāliju.

Tagad svarīgi ir atrast prioritātes, kuras nevarētu mainīties. Piemēram, Austrumu partnerība, kas Latvijai ir prioritāte jau tagad. Domāju, ka tā tāda būs arī 2015.gadā, jo vēl nebūs atrisināti sarežģījumi Gruzijā, Moldovā, Ukrainā. Vienlaikus mums ir jābūt gataviem tam, kas varētu mainīties.  

Latvijas prezidentūras partneri – Luksemburga un Itālija – ir visai atšķirīgi. Pirmā pieder fiskāli atbildīgo valstu grupai, bet otrā – tā dēvētajām PIGS (Portugāle, Itālija, Grieķija un Spānija) valstīm. Kā jūs raugāties uz šo problēmu no prezidentūras līdzsvara viedokļa?

Tas mums ir izaicinājums. Domāju, ka daudz mācīsimies no Lietuvas piemēra (Lietuvas prezidentūra noritēs 2013.gada otrajā pusē vienā valstu trio ar Īriju un Grieķiju – aut.), vērojot, kā viņi ar tiem tiek galā. Taču uzskatu, ka līdzsvara problēmai nevajadzētu rasties, jo vienošanās ar partneriem par prezidentūru notiks jau iepriekš. Itālija savā ārpolitikā koncentrēsies uz Tuvajiem austrumiem un Ziemeļāfriku, bet Luksemburga – uz Karību jūras reģionu, Dienvidameriku un tās attiecībām ar ES. Latvijai savukārt loģiska ir Austrumu partnerība, Austrumeiropa un Centrālāzija. Mums katram ir savas prioritātes, kas jāiekļauj ES kopējā politikā. Vēl viens izaicinājums ārpolitikā ir, ka tā dēvētais ES Ārējās darbības dienests, ko vada Ketrina Eštone, vēl tikai veidojas, nav zināms, kā tas darbosies, kā spēs panākt, lai visām 27 dalībvalstīm būtu vienots viedoklis ārpolitikā. 

Latvija vienmēr ir iestājusies par vienotu ES ārpolitiku, sevišķi attiecību ar Krieviju kontekstā. Tai pašā laikā, kad ES vēlējās noteikt sankcijas pret Baltkrieviju, kur mums ir ekonomiskas intereses, Latvijas pozīcija bija atšķirīga.

Jā, Baltkrievijas gadījumā, ieliekot pamatīgu darbu, mums izdevās šīs sankcijas modificēt Latvijai par labu. Ir skaidrs, ka sabalansēt intereses tik lielā kopienā kā ES ne vienmēr ir iespējams. Lielas domstarpības Eiropā bija, piemēram, par to, ka Francija pārdeva karakuģus un militārās tehnoloģijas Krievijai.

Jā, lielām valstīm – Vācijai, Lielbritānijai, Itālijai – ir savas intereses, kuras mums ne vienmēr būs iespējams ietekmēt. No otras puses, tādas valstis kā Itālija, Portugāle, Spānija neuzskata sevi par ekspertiem Austrumu politikā. Tur viņi vairāk paļaujas uz mums, atskaitot, attiecības ar Krieviju, kur katrai valstij ir savas atsevišķas intereses, sevišķi ekonomikā. Taču attiecībās ar tādām valstīm kā Gruzija, Moldova, Azerbaidžāna daudzas ES valstis varētu paļauties uz mums. Tur Latvijai ir svarīgi sadarboties ar Lietuvu, Poliju un citām valstīm, ar kurām mums ir kopīgas intereses.

Latvijas un Krievijas attiecības patlaban lielā mērā nosaka gāzes tirgus liberalizācija, kas vienlaikus ir valsts enerģētiskas neatkarības jautājums. Krievijas nostāja, iespējams, ļauj saprast: ja neveiksit tirgus liberalizāciju, jums būs viena gāzes cena, ja veiksit – pilnīgi cita, daudz augstāka. Kā, jūsuprāt, Latvijai vajadzētu rīkoties?

Jā, ļoti trāpīgi. Es nezinu, vai mums ir atbilde, kas būtu labākais risinājums. Domāju, ka agrāk vai vēlāk uz gāzes tirgus liberalizāciju ir jāiet. Tas ir mūsu interesēs. Taču te ir pastāvīgā problēma – vai esam gatavi īstermiņā paciest augstākas cenas vai citas grūtības, lai sasniegtu savas ilgtermiņa intereses? Tā ir šodienas dilemma. Pat ja partijas nonāk pie vienota viedokļa, ka jāatbrīvojas no viena gāzes piegādātāja, tām vēl ir jāspēj paskaidrot sabiedrībai, patērētājiem: jā, uz kādu brīdi gāze varētu kļūt dārgāka, taču tas mums paver iespējas radīt apstākļus piegādēm par zemāku cenu nākotnē. Turklāt atbrīvošanās no viena piegādātāja ir par labu valsts drošībai. Tas pats patlaban attiecas uz eiro ieviešanu – sākotnēji tā varētu radīt zināmas grūtības, bet ilgtermiņā nāks par labu ekonomikai.

Jautājums par gāzes tirgus liberalizāciju patlaban Saeimā atlikts...

Jā, tas tiek atlikts un, tagad zinot sagaidāmos šķēršļus, arī tiks izskatīts uzmanīgāk, dodot visām frakcijām iespēju ar šo jautājumu labāk iepazīties.

Daudziem vēlētājiem noteikti nebija saprotams, kā balsojums Saeimas Tautsaimniecības komisijā pret ātrāku valsts enerģētiskās neatkarības nostiprināšanu varēja notikt, pateicoties nacionālpatriotiski pozicionējušos partiju pārstāvju atbalstam.

Nevar jau visus jautājumus reducēt tikai uz deputātu nacionālo nostāju. Jā, mēs saprotam, ka tirgus liberalizācija mums palīdzētu atbrīvoties no enerģētiskas atkarības no Krievijas. Taču, cik man zināms, deputāti, kuri balsoja par liberalizācijas atlikšanu, galvenokārt domāja par izvairīšanos no cenu paaugstināšanās, uzskatot, ka patlaban tam nav piemērotākais brīdis. Varētu teikt: par sabiedrības interesēm it kā domā gan liberalizācijas atbalstītāji, gan atlicēji, bet katrai pusei bija cita pieeja. Tās ir divas atšķirīgas pieejas vienai sarežģītai problēmai.

Saeima ir atlikusi Eiropas Sociālās hartas pilnīgu ratificēšanu, vairoties no panta, kurš paredz strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem pienācīgus dzīves apstākļus. Kad Saeima, domājot par sabiedrības interesēm, šo dokumentu ratificēs pilnībā?

Ir tikai divas valstis, kas ratificējušas visu hartu – Francija un Portugāle. Galvenais arguments, neratificējot minēto pantu, Saeimai bija: vai mēs esam tiesīgi solīt ko tādu, ko nespējam nodrošināt? Tas ir cieši saistīts ar minimālās algas ievērojamu palielināšanu, kas nozīmētu ievērojamas izmaiņas fiskālajā jomā un ir valdības kompetencē. Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas pozīcija bija: redzēsim pēc gada, vai varam ko tādu atļauties. Turklāt hartas ratificēšana, nespējot uzreiz izpildīt tajā noteikto, draudētu ar tiesu darbiem pret valsti, kam arī nāktos tērēt daudz līdzekļu. Mūsu pieeja bija: būsim atbildīgi un nesolīsim to, ko nevaram izpildīt. Turklāt, ko daudzi droši vien ir palaiduši garām, Eiropas Sociālajā hartā paredzētās tiesības attiecas ne tikai uz Latvijas, bet arī uz visiem Eiropas Padomes valstu pilsoņiem, kas atrodas Latvijā. Tātad, pilnībā ratificējot šo dokumentu, mēs apsolām to pildīt miljoniem Eiropas valstu pilsoņu.

Kā ārpolitikas kontekstā vērtējama Latvijas institūciju nesaprašanās par tā dēvētā Imantas hakera izdošanu ASV?

Daļēji tas ir tīri juridisks jautājums. Latvijai ir līgums ar ASV par personu izdošanu noteiktos gadījumos, kas ir jāpilda. Cik es saprotu, Latvijā tas ir arī daļēji politisks jautājums. Ministru kabinetam ir jāpieņem lēmums cilvēku izdot vai neizdot. Pirmā problēma ir, ka ASV par šādiem noziegumiem paredzēti daudz bargāki sodi. Tur ir atšķirīga vērtību sistēma. Otrkārt, ja paši spējam iztiesāt šo noziegumu, mums ir pienākums to izdarīt. Un kāpēc gan tādā gadījumā Latvijai vajadzētu izdot savu pilsoni? Tas viss tagad tiek izvērtēts.

Vai hakera neizdošana varētu negatīvi iespaidot ASV un Latvijas attiecības?

Iespējams, bet nedomāju, ka nopietnā mērā. Ir gadījumi, kad mums ir jāaizstāv savi uzskati, jāietur sava nostāja. Mēs nevaram vienmēr pakļauties ASV tikai tāpēc, ka tā ir lielvalsts. Daļēji viņi to saprot, tāpēc nedomāju, ka šis gadījums iespaidos mūsu attiecības kopumā. Turklāt, cik zinu, bijuši gadījumi, kad arī Latvija ir prasījusi tiesisku palīdzību saistībā ar noziedzniekiem, kas atrodas ASV, bet ne vienmēr tā sniegta. Pretimnākšanai jābūt abpusējai. 

Arvien vairāk sevi pieteic viedoklis, ka 21.gadsimtā leģitīma politika vairs nav iespējama bez pastāvīgas sabiedrības līdzdarbošanās. Sabiedrības līdzdalība ārpolitikas veidošanā ir iekļauta Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs. Kā, jūsuprāt, tai būtu jāizpaužas? Kādai konceptuāli vajadzētu būt sabiedrības līdzdalībai ārpolitikas spēlētāju lokā?

Pirmais jautājums ir, vai Latvijā ir pietiekami spēcīgas un pieredzējušas sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar ārpolitiku? Mums nav tādas tradīcijas kā ASV un citur, kur darbojas pētniecības institūti, kuros pēc karjeras beigām strādā bijušie politiķi un diplomāti. Latvijā ir atsevišķi ārpolitikas eksperti no universitātēm, institūtiem. Kad ienācu Ārlietu komisijā, sākām jaunu tradīciju – aicināt šos speciālistus izteikt savu viedokli par aktualitātēm pirms ikgadējām Saeimas ārpolitikas debatēm. Vienlaikus Ārlietu ministrijā ir izveidota ārpolitikas padome, kur darbojas šie paši eksperti un ik pa vairākiem mēnešiem tiekas ar ministru.

Latvija nav tik liela, lai tās pārvaldīšanā varētu aprobežoties tikai ar politiķiem vai ierēdņiem. Tādēļ ļoti atbalstu nevalstisko organizāciju kā ekspertīzes resursa iesaisti valsts ārlietu politikas veidošanā. Turklāt pieredze liecina, ka gadījumos, kad valdība ir nākusi klajā ar kādām iniciatīvām, kuras tapušas bez nevalstisko organizāciju iesaistīšanas, nākamajā dienā tās nāk un tikai kritizē. Ja organizācijas lēmumu pieņemšanā iesaistītas jau no sākuma, tām ir mazāk pamata izteikt kritiku, turklāt tās bieži vien redz, cik sarežģīta patiesībā ir daudzu lēmumu pieņemšana. 

Ne tikai ārpolitikā, bet vispār politisku lēmumu pieņemšanā Latvijā vairāk ir jāiesaista visi iespējamie konsultatīvie resursi, kas var dot kādu pozitīvu pienesumu. Arī no ārzemēm. Dzirdēt, ko viņi domā, ne vienmēr nozīmē, ka tas mums jāizpilda, taču skats no malas dažkārt ļauj uz lietām paraudzīties daudzpusīgāk.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU