LI, cenšoties likt akcentus uz Latvijas un latviskās identitātes izcelšanu, līdz šim vairāk darbojies kā ārpolitikas instruments. Kas jums lika pievērsties būtībā iekšējai problēmai – emigrācijas radītai depopulācijai?
Savā darbībā neesam neko mainījuši - Latvijas cilvēki ārzemēs vienmēr ir bijusi viena no mērķauditorijām, ar kurām LI strādājis, apzinoties, ka mūsu cilvēki pasaulē ir ļoti labs kanāls un palīgs, lai stāstītu par savu valsti. Arī šīs valdības deklarācijā skaidri uzsvērts, ka tā veicinās visus procesus, kas palīdz emigrējušajiem iesaistīties dažādās Latvijas aktivitātēs politiskajā, ekonomiskajā, izglītības, kultūras sfērā.
Domājot par to, kā uzsākt dialogu, lai runātu ar diasporu, es vienmēr izvēlos vārdus savienojumu "Latvijas cilvēki pasaulē". Man šķiet, ka šodienas mobilajā pasaulē ir ļoti svarīgi runāt par to, ka mēs esam vienoti sociālajā asinsritē – gan šeit dzīvojošie, gan tie, kuri īsāku vai ilgāku laiku dažādu iemeslu dēļ uzturas ārvalstīs. Sapratām, ka LI šajā jomā būtu jāizdara tas, ko savas darbības ietvaros varam izdarīt, un sākām akciju "Gribu tevi atpakaļ!". Es gan to saucu par sociālo kustību, jo šis jēdziens ietver sevī iespēju jebkuram pievienoties, nākt ar savu ieguldījumu.
Kāpēc sākām ar šādu emocionālu vēstījumu? Pirmkārt, tam bija jābūt ļoti personiskam. Proti, jādod iespēja jebkuram pavēstīt kādam aizbraukušajam: es gribu, lai tev saglabājas emocionālā saite ar Latviju - pirmkārt, ar mani kā cilvēku, otrkārt, arī ar savu zemi tādā veidā, kā tu to šobrīd vari, bet nākotnē, iespējams, - arī atrast veidu, kā šeit atgriezties. Ja šim aicinājumam atsauksies kaut daži simti cilvēku, būšu ārkārtīgi gandarīta, jo katrs no tikai diviem miljoniem šai valstij piederīgo ir milzīga vērtība, pienesums savā ciemā vai pilsētā.
Kāda bijusi atsaucība jūsu aicinājumam?
Pirms kustības uzsākšanas jau runājām ar vairākiem iespējamajiem partneriem, tajā skaitā ar Latvijas Pašvaldību savienību par to, ka novada tēls un novada dzīve ir tikpat lielā mērā arī Latvijas tēls un dzīve un emigrējušiem cilvēkiem tajā ir liela loma. Runājām par to, kā novadi var nākt pretī saviem izceļojušajiem cilvēkiem, atrast veidus, kā viņus piesaistīt atgriezties. Nepieciešams norādīt uz praktisku soļu virkni, kas sekotu emocionālajam vēstījumam un iekustinātu plašāku procesu, kurā ikviens – gan valsts iestādes, uzņēmējdarbības sektors, pašvaldības, gan NVO un sabiedrības locekļi – varētu iesaistīties. Mums ir svarīgi visas sabiedrības līmenī radīt atbalstoša pleca sajūtu vienam pret otru.
Jau pirmajās divās dienās pēc kustības uzsākšanas saņēmām gan privātas vēstules, gan telefona zvanus. Es, piemēram, saņēmu ziņu no jauniešu grupas, kura šo kustību atzina par lielisku iespēju un vēlējās piedāvāt stāstus par cilvēkiem, kuri ir atgriezušies Latvijā. Šobrīd apkopojam tādu nosacītu datu bāzi ar stāstiem Latvijas medijos par cilvēkiem, kuri ir atgriezušies. Pie mums jau vērsušies cilvēki, kuriem ir idejas, kā veicināt darbavietu radīšanu repatriantiem Latvijā. Šonedēļ tiksimies ar Darba devēju konfederāciju, lai runātu par praktiskiem veidiem, kā to panākt.
Latvijas Nacionālā bibliotēka ir pavēstījusi, ka atbalstīs šo kustību un iesaistīs tajā visas savas filiāles. Iespēju no LI mājaslapas nosūtīt e-pastkartīti kādam konkrētam cilvēkam ārzemēs izmantojuši jau vairāki simti cilvēku. Neraugoties gan uz kritiskām, gan ļoti labvēlīgām sociālo kontu atsauksmēm, redzam, ka jau divu nedēļu laikā kustība, kurai nav nekāda budžeta, guvusi milzīgu atsaucību. Par kritiku esamu pilnīgi mierīga, jo tai bijām gatavi.
Kustībai izvēlētais moto "Gribu tevi atpakaļ!" un e-pastkartītēm izvēlētās ilustrācijas tiešām izpelnījušās arī kritiku par naivumu, pārāk vienkāršotu pieeju problēmai un pat banalitāti. Lai arī negatīvās atsauksmes figurē sociālajos tīklos, šobrīd uz tajos cirkulējošas informācijas pamata tiek veidots mediju saturs. Vai domājat kaut kā uz to reaģēt?
Mēs reaģējam. Piemēram, šodien (intervija notiek 4. augustā) tiekamies ar vairākiem aktīviem "Twitter" lietotājiem, kurus esam aicinājuši uz diskusiju par šo tēmu, lai varētu plašāk uzklausīt viņu bažas un idejas. Ņemot vērā, ka plašāka sabiedrība vēl nezina visu praktisko soļu secību, kas vēl varētu sekot kustības emocionālajam vēstījumam, kurš pausts arī pastkartītēs, es izprotu kritisku attieksmi, taču ar laiku viss nostāsies savās vietās un cilvēki redzēs, ka šī ir secīga, izplānota darbība. Esam gatavi patiešām plašai diskusijai. Pats svarīgākais, ka tā notiek, jo aktivizē cilvēku prātus visos līmeņos.
Runājot par emigrantu motivāciju atgriezties, nupat esat teikusi, ka nedrošība Eiropā un "Brexit" var palīdzēt saprast, ka mājās pat sienas palīdz. Varbūt centienus uzrunāt aizbraukušos varēja sākt ar drošības aspektu?
Par emocionālo vēstījumu, ar kādu nākusi klajā mūsu sāktā kustība, man ir bijušas sarunas ar vairākiem ārvalstu diplomātiem. Piemēram, Spānijas vēstnieks to ir ļoti atzinīgi novērtējis, uzsverot, ka šī kustība ir īsti eiropeiska tādā nozīmē, ka tā aicina cilvēkus saglabāt tieši emocionālo saiti ar savu valsti pat, ja viņi pašlaik tajā nedzīvo. Proti, vēstnieks uzsver to, ka ar atgādinājumu aizbraukušajam, ka šī valsts joprojām ir viņu dzimtene, kurā par viņu interesējas kā par personību, cilvēku, kurš ir vērtīgs pēc būtības, jebkurš, viņu aicinādams atgriezties, veicina šo eiropeisko saikni, eiropeisko pamatu - ka tu piederi šim kontinentam, būdams iesaistīts gan šajā sabiedrībā, gan kādā citā. Jā, terora akti un nedrošība Eiropas valstīs var būt kā papildu elements, kurš veicina sajūtu par mājām, ka grūtā brīdī tur pat sienas palīdz.
Mēs šo atgriešanās aicinājuma kustību uzskatām par būtisku arī valsts simtgades kontekstā, jo ārzemēs dzīvojušo cilvēku pieredze varētu būt pienesums Latvijas attīstībā un spētu arī mums pašiem te uz vietas likt mainīt dažas peļamas prakses, ar kādām diemžēl joprojām jāsaskaras apkalpojošajā sfērā, kvalitātes un godprātības jautājumos, darba devēju attieksmē pret strādājošajiem. Mums būtu jāsāk pašiem ar sevi un jāmaina tas, ko jau tagad varam mainīt, negaidot uz pirmdienu vai jauno gadu. Tā būtu reāla dāvana Latvijai un sev pašiem valsts simtgadē.
Varētu likties, ka jūsu sāktā kustība pievēršas problēmas sekām, ne cēlonim. Vai tai vispirms nebija jākoncentrējas uz tiem, kuri varētu Latviju pamest, nevis uz tiem, kuri to jau ir izdarījuši un par kuriem skaidrs, ka daudzi nekad neatgriezīsies?
Mēs domājam tieši tā. Kustība ietver ne vien jau aizbraukušos, bet tikpat lielā mērā arī šeit dzīvojošos - lai nosūtītu kādam aizbraukušajam emocionālu vēstījumu, tev ir jābūt tam gatavam. Ja tu tā rīkojies, tātad tev nav bail, ka atbraucējs atņems tavu darbavietu, bet drīzāk tu ceri, ka atgriežoties viņš nodibinās savu uzņēmumu un radīs darbavietas Latvijai. Labāku Latviju mums ir jāveido kopā ar tiem cilvēkiem, kuri atgriežas un atgriezīsies Latvijā. Tas ir komplekss process, kam ir jāiet cauri, lai mēs uzbūvētu sev nākamo simtgadi tādu, kādu patiešām vēlamies.
Aicināt atgriezties Latvijā ir liela atbildība - lai cilvēki atgrieztos, viņiem ir jābūt pārliecībai par savu nākotni, darbavietu pieejamību un iespēju nodrošināt ģimeni, nupat izteicies premjerministrs Māris Kučinskis. Iznāk, ka valdības vadītājs laikā, kad esat sākuši kustību, kura mudina cilvēkus atgriezties Latvijā, nāk klajā ar teju pretēju vēstījumu – potenciālos repatriantus aicina būt piesardzīgiem.
Nevaram mūžīgi gaidīt to nezināmo dienu, kad Latvijā būs tāds pats ekonomikas līmenis, kā kādās citās valstīs. Tai pašā laikā arī Latvijā ir jomas, piemēram IT sektors, kur algas jau ir konkurētspējīgas. Valsts attīstās, un vairs sen nav tā, ka visās jomās šeit ir ļoti zems atalgojums. Atcerēsimies: atgriešanās savā zemē ir arī izvēle neturpināt dzīvi emocionālā bada apstākļos, par kādu runā pētnieks Ilmārs Mežs. Uzturot aktīvu emocionālo un arī praktisko saiti ar Latviju, daudziem aizbraukušajiem pavērtos iespējas atrast pieņemamas darba iespējas Latvijā, kur viņiem ir dzimtās valodas vide, radi, draugi, paziņas.
No tiem, kuri atgriežas Latvijā, 40% tomēr aizbrauc atkal. Kā liecina LU 2014. un 2015. gadā veiktais apjomīgais pētījums par Latvijas emigrantu kopienām, divas trešdaļas aizbraukušo nevēlas atgriezties, jo ir vīlušies valstī kā tādā. 82% aptaujāto uzskata, ka Latvijas valdībai viņi kā cilvēki neinteresē.
Pētījums arī liecina, ka 16% aizbraukušo tomēr apsver iespēju atgriezties. Vai tad šie cilvēki nebūtu tā cienīgi, lai ar viņiem runātu par to, ka viņi ir gaidīti? Arī tad, ja tā ir ģimene, nevis valsts kā tāda, kas viņus gaida mājās. No atgriešanās stāstiem redzam, ka ir veidi, kā ar laiku cilvēki atrod savu ceļu atpakaļ to iemeslu dēļ, kuri viņiem šķiet svarīgi – vienam tas ir iemesls skolot savu bērnu latviskā vidē, citam dabas tuvums, citam radi, draugi.
Cerēt, ka valsts atrisinās tavas problēmas, – tas ir populāri un noteiktos gadījumos arī pareizi. Taču ir jāpienāk brīdim, kad cilvēkam sev jājautā: ko es varu izdarīt pats? Ja man ir skaidrs mērķis, kāpēc man nemēģināt sasniegt to pašam tā vietā, lai gaidītu uz kādu citu.
Vienas nedēļas laikā, kad sākāt savu sociālo kustību, sabiedrību sasniegušas šādas ziņas: valdība plāno dažādu patlaban spēkā esošu atvieglojumu samazināšanu vai noņemšanu, izskata PVN paaugstināšanu bezrecepšu medikamentiem, gatavojas atteikties no solidaritātes nodokļa. Arī šie ir negatīvi, turklāt simboliski ļoti piesātināti signāli, kuri darbojas pretēji jūsu akcijas mērķim. Pat, ja nepieciešamību spert nepopulārus soļus diktē objektīvi ekonomiski vai finansiāli apstākļi, izskatās, ka politiķi nepiedomā pie tā, kā tas izskatās no malas, ieskaitot ietekmi uz valsts tēlu.
Politiķi nav atrauti no pārējās sabiedrības. Tāpēc jau eksistē vēlēšanas, kurās sabiedrība izraugās savus priekšstāvus. Varam to iespaidot arī ikdienā, komunicējot ar viņiem. Šādas iespējas ir. Runājot par praktisko pusi, bieži vien mēdzam nesaskatīt pozitīvo. Piemēram, šodien pat bija ziņa, ka jau ziemā pieņemti noteikumi, kas reemigrējušo vecāku bērniem, lai viņi vieglāk varētu iekļauties Latvijas skolu sistēmā, paredz tālmācības kursus. Ir pretimnākšana latviešu valodas apguvē. Tās ir pozitīvas vēstis, kuras izskan līdztekus negatīvajām, bet netiek sadzirdētas.
Uzklausot ārzemēs dzīvojošo latviešu stāstus, nebūt nav tā, ka zemēs, kurās viņi dzīvo, viss ir ideāli, salīdzinot ar apstākļiem Latvijā. Piemēram, ir Eiropas valstis, kur bērna kopšanas atvaļinājums ir tikai trīs nedēļas ilgs. Mums tas ir iespējams pusotru gadu un liecina par pilnīgi citu attieksmi pret jaunajām ģimenēm. Tas pats sakāms par dažiem aspektiem veselības aprūpes jomā un vēl citām jomām. Nevēlos attaisnot visus Latvijā pastāvošos un valsts pieļautos trūkumus un skaidri zinu realitāti, kādā dzīvojam, taču vēlreiz uzsveru: cilvēkam vajadzētu izdarīt to, ko sevis labā viņš var izdarīt pats, un, ja to var izdarīt šodien, neatlikt uz rītdienu.
Kāds ir jūs viedoklis par Latvijas tēlu ārpus mūsu valsts, ar ko saistās Latvijas starptautiskā atpazīstamība?
Tas atkarīgs no tā, kurā valstī un ar kādu cilvēku runājat. Lai gan mūsdienu pasaulē ir ļoti daudz informācijas, ne visās pasaules zemēs ir vienādi zināms par citām. Nosaucot kādu no 200 ANO valstīm, diezin vai par visām varēsim kaut ko pateikt vienlīdz kompetenti.
Milzīgu darbu Latvijas pozitīvā atpazīstamībā paveic mūsu cilvēki, kuri kādās jomās ir izcili – mūzikā, sportā, zinātnē un citās. Jo plašāk zināma tā ir, jo vairāk informācijas par mūsu valsti. Basketbolists Porziņģis dažu mēnešu laikā panāca to, ka Ņujorkā gandrīz vairs nevienam nav svešs Latvijas vārds. Protams, lai par Latviju zinātu vairāk, ir nepieciešams plānveidīgs darbs. Arī šajā ziņā daudz var darīt ne tikai Latvijas valsts, tās vēstniecības, Latvijas Institūts, bet sasniegumi, ar kuriem varam lepoties un stāstīt plašāk. Piemēram, vides organizāciju vidū ārpus Latvijas ļoti slavena ir mūsu Lielā talka. Šo pieredzi brauc mācīties no daudzām citām valstīm. Pirms divām dienām šeit bija vides kustības pārstāvis no Ēģiptes, kurš interesējās par Latvijas pieredzi vides sektorā. Tāpat arī Tunisijas goda konsuls Latvijā - kā iesaistīt plašu sabiedrību vides aktivitātēs.
Valsts tēlam objektīvi vajadzētu būt tieši saistītam ar tai raksturīgo. Šķiet būtu sarežģīti definēt, kas tieši Latviju raksturo. Satversmes preambulā teikts: Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts, kas balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Vai varat tam piekrist?
Pamatu pamatos es tam noteikti piekrītu. Jebkurā valstī jebkurā sfērā jūs vienmēr varēsit atrast kaut ko vēl uzlabojamu un pilnveidojamu. Te būtu atkal jājautā: ko mēs katrs varam darīt, lai preambulā teiktais iemiesotos ikkatrā mūsu valsts dzīves jomā. Piemēram, simtgades pasākumu kontekstā nupat Latvijas Institūtā runājām par to, kā tajos iesaistīt mazākumtautību skolas.
Savulaik, kad veidoja LI, tas bija iecerēts kā ļoti plašas darbības īstenotājs, kas Latvijas tēla veidošanā pastāvīgā darbā apvienotu visas iespējamās puses – zinātniekus, valdību, parlamentu, sabiedrību. To paredz arī institūta nolikums. Šāds vēriens LI darbībā līdz šim gan nav piepildījies. Cik lielā mērā spējat sev deleģētos uzdevumus veikt?
LI ir pieredzējis dažādus laikus gan finansiālā, gan darbinieku skaita ziņā. Šobrīd to veido četri štata darbinieki; ir vēl piektais cilvēks no valsts jauniešu reemigrācijas programmas, un visu savu resursu cenšamies likt lietā, lai nodrošinātu to, kas ietilpst institūtam noteiktajās funkcijās. Protams, mēs vēlētos gan vairāk darbinieku, gan lielāku finansējumu, taču, saprotot, ka valstij dažādās sfērās vajadzību ir ļoti daudz, nepretendēju uz to, ka šai vajadzētu būt milzīgai institūcijai. Mums ir svarīgi uzturēt kontaktu ar jūsu jau minētajiem sektoriem, uzklausīt iespējami plašas sabiedrības grupas, sekmēt prioritāros darbus, izplatīt informāciju par Latviju dažādās sfērās.
Nosaukums "Latvijas Institūts" vedina domāt par pētniecisko darbību. Cik lielā mērā varat atļauties tādu veikt paši vai pasūtīt noteiktās jomās?
Šobrīd mums nav šādu iespēju. Ja radīsies, aktīvi tās izmantosim. Pašlaik savā darbā izmantojam tos pētījumus, kādi Latvijā jau ir veikti.
2016. gada galvenajos uzdevumos kā pirmais minēts – Latvijas pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšana, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti. Ko tas nozīmē?
Piemēram, ar inovācijām konkurētspējīga.
Vai inovācijas var veidot valsts identitāti?
Tas nozīmē, ka šeit ir vide, kurā inovācijas var attīstīties, ka te ir aktīvi, ar atvērtu prātu un rosīgi cilvēki, spējīgi dot pasaulei savas idejas. Skaidrs, ka varētu vēlēties lielāku atbalstu zinātnei un izglītībai, bet šeit šie prāti ir, kuri spējuši daudz panākt katrs savā jomā. Par šiem cilvēkiem ir vairāk jārunā, jo viņi sniedz iedvesmu mums visiem, mūsu jaunajiem prātiem, arī citu valstu zinātniekiem un uzņēmējiem. Domāju, ka mūsu reģionam ir ļoti lielas iespējas parādīt pārējai pasaulei sevi kā aktīvu un rosīgu vietu. Sākot ar nelielām iniciatīvām, varam būvēt šo uzstādījumu arvien tālāk.
Esat teikusi, ka Latvijas Institūta darbība jūsu vadībā koncentrēsies uz Latvijas kā loģistikas koridora pozicionēšanu, Lielās talkas idejas un Latvijas simtgades starptautisku popularizēšanu. Kāpēc izvēlēti šādi virzieni, kāda ideja vai stratēģija ir to pamatā?
Latvijas simtgade, tās izmantošana, lai plašāk vēstītu par Latviju. Lielā talka ir apbrīnas vērta ar to, ka tā ir nevalstiska iniciatīva, kura spējusi piesaistīt tik daudz cilvēku. Runājot par loģistiku, Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu sadarbības platformas ietvaros šogad vairāki nozīmīgi pasākumi notiek Latvijā, ieskaitot šo valstu premjeru sanāksmi Rīgā. Par to būtu jāvēsta plašāk, jo Latvija šīs platformas ietvaros ir izvēlēta tieši kā loģistikas informācijas centrs, un tas piesaista milzīgu uzmanību un paver perspektīvas tirgū, kura apmēri ir gandrīz vai prātam neaptverami. Septembrī Latvijā plānota Ķīnas lielāko mediju vizīte, kas saistīta ar ļoti plašām iespējām stāstīt par Latviju.
Lieliska iespēja stāstīt par Latviju būs valsts simtgade. Par Pirmā pasaules kara beigām 2018. gadā runās visa pasaule, un tā ir iespēja pastāstīt par to, kas Latvija ir šodien.
Esat izvirzījusi mērķi starptautiski parādīt pēc Pirmā pasaules kara izveidotās jaunās Eiropas valstis, kuras tāpat kā Latvija, drīzumā atzīmēs savu simtgadi. Ko vēlaties akcentēt un kā domājat panākt šo apmēram desmit valstu līdzdarbošanos?
Šajā jomā jau esam uzsākuši sadarbību ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Organizēsim konferenci, uzrunājot prātus no ekonomikas, kultūras un citām jomām, kuri sniegs savu redzējumu par to, kas šajās valstīs ir noticis un ar ko tās šobrīd ir spēcīgas. Katrai no tām atradīsies kāda šķautne, ar ko var sniegt ieguvumu vispārējai Eiropas attīstībai.
Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt Latvijas simtgades galvenajam vēstījumam?
Mani interesē, kāda būs Latvijas divsimtgade. Mans vēstījums sev un pārējiem, kas mani stimulē ikdienas darbā, ir doma par to, kāda būs Latvija vēl pēc simts gadiem. Svinot Latvijas simtgadi, patiesībā svinam to, ko ir izdarījuši mūsu vectēvi, kuri nodibināja šo valsti. Mani interesē nevis dusēt uz viņu atstātajiem lauriem, bet tas, kas būs Latvijas divsimtgadē, ko tad varēs atcerēties par pēdējiem simts gadiem. Tas top tieši tagad, tāpēc mans būtībā retoriskais jautājums ir – kādu vēlamies redzēt Latviju tās divsimtgadē?
