Kāda Medicīnas vēstures muzejam Rīgā ir saistība ar kosmosu?
Medicīnas saistība ar kosmosu ir visciešākā. Bez medicīniskajiem pētījumiem neviena dzīva būtne kosmosā nebūtu aizlidojusi. Cilvēka organisms ir piemērots dzīvošanai uz Zemes, lidojumi kosmosā ir iespējami tikai, pateicoties medicīnas sasniegumiem. Tādēļ stāsts par medicīnas vēsturi un attīstību nav iedomājams bez stāsta par kosmosu.
Tā kā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs savulaik bija vadošais medicīnas muzejs bijušajā Padomju Savienībā, pilnīgi loģiski bija 1971. gadā - cilvēka pirmā lidojuma desmitgadē - tajā iekārtot arī ekspozīciju par kosmosa medicīnu. Turklāt Rīga taču ir raķešu konstruktora Fridriha Candera pilsēta! Rīgā dzimis Anatolijs Solovjovs - kosmonauts, kurš visilgāk uzturējies atklātā kosmosā, bet Jūrmalā - starptautiskās kosmosa stacijas misijas komandieris Aleksandrs Kaleri, kurš kosmosā bijis piecas reizes. Bez tam Latvijas pētniecības laboratorijās joprojām notiek ar kosmosa programmām saistīti pētījumi.
Kosmosa medicīnas ekspozīcija ir tikai neliela daļa no tā, kas ir muzeja fondos. Kādas vēl ir muzeja ekspozīcijas?
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir viens no trim lielākajiem medicīnas vēstures muzejiem pasaulē, kas stāsta par Latvijas un pasaules medicīnas attīstību no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.
Pamatekspozīcija ir izvietota četros stāvos muzeja centrālajā ēkā Antonijas ielā Rīgā. Vēl muzejam ir trīs filiāles - Farmācijas muzejs un Anatomijas muzejs Rīgā un profesora Aleksandra Bieziņa muzejs Madonas rajona Sarkaņos.
Pamatekspozīcija muzejā izkārtota, ievērojot laikmetu secību. Tā stāsta par medicīnas attīstības gaitu, jo tieši to savulaik vēlējās izklāstīt profesors Pauls Stradiņš. Stāsts sākas ar etnomedicīnu muzeja ēkas pagrabstāvā - traumu ārstēšanu, brūču pārsiešanu, tautas dziedniecības paņēmieniem. Neatņemama sastāvdaļa tālajā senatnē bija maģiskā medicīna, ar ko darbojās burves, šamaņi un zintnieki.
Viduslaiku ekspozīcijā var apskatīt rekonstruēto viduslaiku klostera hospitāli un aptieku, apmeklēt pēc profesora Stradiņa ieceres izveidoto viduslaiku pilsētu, kā arī iepazīties ar tālaika izplatītākajām slimībām un to ārstēšanas metodēm.
"Tas, ko apmeklētāji redz ekspozīcijās, ir aptuveni 3-4 procenti no muzeja krājumiem, kuros glabājas vairāk nekā 202 000 vienību."
18.-20. gadsimta medicīnas ekspozīcija sniedz ieskatu par straujo medicīnas progresu. Tas ir sasniegumu un atklājumu laiks, kad uzsākta vakcinācija pret bakām, notiek pirmās operācijas ētera narkozē, atklāti rentgena stari un iespējas tos izmantot medicīnā, atklāts tuberkulozes ierosinātājs.
Ekspozīcija noslēdzas ar Latvijas medicīnas sasniegumiem. Tie ir Latvijas kūrorti, medicīnas attīstība Rīgā un arī Paula Stradiņa darba kabinets, kas iekārtots profesora simtgadē. Vieta atvēlēta arī jau pieminētajai kosmosa medicīnai, kuras izpētē piedalījušies arī latviešu zinātnieki.
Taču tas, ko apmeklētāji redz ekspozīcijās, ir tikai aisberga redzamā daļa, kas ir aptuveni 3-4 procenti no muzeja krājumiem, kuros glabājas vairāk nekā 202 000 vienību. Katra izstāde, ekspozīcija, publisks pasākums pirmkārt ir zinātniskais darbs, kas ir muzeja darbinieku ikdiena.
Muzeja sākums bija profesora Paula Stradiņa personīgā kolekcija. Cik liela tā bija?
Profesors Pauls Stradiņš bija apbrīnojama personība, un medicīnas vēstures pētīšana un popularizēšana bija viena no viņa sirdslietām. Būdams Rokfellera fonda stipendiāts, Stradiņš pieredzes komandējumā bijis arī Apvienotajā Karalistē un apmeklējis ķirurga Hantera muzeju Londonā, kura iespaidā sācis krāt dažādas liecības par medicīnas pagātni. Kolekcijas ekspozīciju sākums bija 20. gadsimta 30. gadu ceļojošās veselības veicināšanas izstādes, ko profesors veda pa visu Latviju. Eksponāti glabājās Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Īsti piemērotu telpu tur nebija, arī kolekcijas paplašināšana profesoram vienam nebija pa spēkam, un 1957. gadā Stradiņš savu kolekciju uzdāvināja valstij. Pēc Paula Stradiņa nāves 1958. gadā muzejs nosaukts viņa vārdā. 1961. gadā muzejam ierādītas tagadējās telpas Antonijas ielā.
Nevar nosaukt precīzu skaitli, cik vienības bija Stradiņa kolekcijā, jo ir dažādi uzskati, ko uzskatīt par muzeja eksponātiem. Piemēram, dažādas preses publikācijas, kuras arī profesors vāca un kurās uzzināmi interesanti vēstures fakti. Pieņemam, ka muzeja sākumā tajā bija līdz 20 000 vienību. Ļoti vērtīgas starp tām bija retās grāmatas no 16.-17. gadsimta.
Profesors bija arī mākslas priekšmetu kolekcionārs un jauno mākslinieku patrons, un daudzas gleznas, kas ir Medicīnas vēstures muzeja kolekcijā, tapušas speciāli pēc profesora pasūtījuma. Arī Paula Stradiņa meitas Irēnas diplomdarbs Mākslas akadēmijā - glezna "Pirogovs Sevastapolē", kurā Pirogova tēlam pozējis pats Pauls Stradiņš.
Vai Paula Stradiņa dzimta sadarbojas ar muzeju?
Paula Stradiņa dēls profesors Jānis Stradiņš ir muzeja konsultatīvās padomes loceklis, un viņa padoms un atbalsts ir ļoti vērtīgs, viņš arī nodrošina muzeja saikni ar Zinātņu akadēmiju.
Savukārt Paula Stradiņa mazdēls medicīnas doktors Pēteris Stradiņš ir muzeja atbalsta fonda biedrības priekšsēdētājs.
Vai arī mūsu dienās kāds ārsts kolekcionē ko līdzīgu kā Pauls Stradiņš?
Ir akadēmiķa Viktora Kalnbērza privātais muzejs, ar ko mums noslēgts sadarbības līgums. Cik zinu, Alūksnē ir doktora Misiņa medicīnas vēstures muzejs, kas iekārtots ārsta mājās.
Vai papildināt muzeja krājumus arī ar mūsdienu medicīnas eksponātiem?
Tādas papildināšanas iespējas kā kādreiz - līdz pat 2000 vienībām gadā - protams, vairs nav. Tikai nelielu budžeta daļu varam atvēlēt jaunu eksponātu iepirkumam. Tādēļ ļoti izvērtējam, lai tiem būtu patiesi vēsturiska vērtība.
Ir arī otra problēma - vietas trūkums. Tagad, kad tiek likvidētas slimnīcas, mums piedāvā dažādas medicīniskās iekārtas, kas ir nesenās vēstures liecības, taču mums gluži vienkārši nav telpu, kur tās izvietot.
Protams, svarīgākos šodienas medicīnas zinātnes notikumus cenšamies saglabāt muzeja liecībās. Viens no vērtīgākajiem jaunākajiem eksponātiem ir disks, kurā fiksēta profesora Romāna Lāča vadībā veiktā pirmā sirds transplantācijas operācija Latvijā.
Vai nevienā normatīvajā aktā nav ierakstīts obligāts nosacījums valsts medicīnas iestādēm vēsturiski nozīmīgas liecības nodot muzeja rīcībā?
Nē, nekad, arī padomju laikos šāds obligāts nosacījums nav bijis. Slimnīcas pēc savas iniciatīvas piedāvā mums norakstīto aparatūru un citus priekšmetus. Materiālus muzejam vāc paši muzeja darbinieki, izmantojot savus kontaktus. Protams, saņemam arī dāvinājumus, kas nākuši pēc pašu dāvinātāju iniciatīvas. Lielākoties tie ir ārstu ģimenes locekļu un trimdas latviešu dāvinājumi.
Viena no muzeja iedibinātajām tradīcijām ir Paula Stradiņa balva, ko pasniedz profesora dzimšanas dienā janvārī. Kam to piešķir, un cik liela ir šī balva?
Medicīnas vēstures muzejs, godinot savu dibinātāju, 1982. gadā nodibināja Paula Stradiņa balvu. Kopš 1992. gada muzejs balvu piešķir kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju par izcilu darbu medicīnas zinātnē vai pētījumu medicīnas vēsturē.
Paula Stradiņa balvu veidojis tēlnieks Jānis Strupulis. Tā nav naudas balva, bet tikai morāls pagodinājums cilvēkiem par vēsturiski nozīmīgu darbu.
"Tieši ar vienkāršību un tradicionalitāti esam aizvien interesantāki ārzemniekiem, kuri ir noguruši no modernajiem muzejiem. "
Balvu saņēmuši vairāk nekā 40 zinātnieki un medicīnas vēstures pētnieki. Tie ir ne tikai no Latvijas, bet arī trimdas latvieši un arī zinātnieki un vēsturnieki no bijušās PSRS, Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Izraēlas. 2011. gadā balvas laureāts ir Tartu Universitātes profesors Lembits Allikmets. Profesoram balva piešķirta par Tartu Universitātes vēsturisko kolekciju saglabāšanu, vēsturisko tradīciju kopšanu un sadarbību ar Latviju.
Zinātniski pētnieciskais darbs ir viens no muzeja darbības virzieniem. Veidojam zinātniskas publikācijas, organizējam konferences. Izdodam starptautiski rediģētu rakstu krājumu, kad izdevies piesaistīt finansējumu. Valsts budžeta līdzekļi tam netiek tērēti.
Muzejs regulāri rīko arī dažādas izstādes. Kā tās veidojat?
Izstādēs rādām to, par ko ir interese, to, kas ir mūsu krājumos, bet nav izvietots ekspozīcijās, kā arī muzeja jaunieguvumus. Reizēm saņemam piedāvājumus no ārpuses, izvērtējam tos un sadarbojamies. Piemēram, drīzumā būs skatāma Janīnas Kursītes ceļojošā izstāde par Zilākalna Martu.
Kādreiz veidojām 16-18 izstādes gadā, tagad mūsu resursi ir pietiekami 10-12 izstādēm. Vienlaikus muzejā un tā filiālēs ir piecas sešas izstādes. Šobrīd muzeja centrālajā ēkā iekārtota izstāde "Krājuma dārgumi: mākslas sektors", kurā rādām daļu no mākslas darbiem, kas ir muzeja krājumos. Līdz marta beigām Medicīnas vēstures muzejā apskatāma arī izstāde "Cilvēka ķermeņa noslēpumi", kas veidota kā ieskats Anatomijas muzeja darbībā un kolekciju daudzveidībā. Tajā var apskatīt Anatomijas muzeja unikālākos eksponātus.
Par zināmu sensāciju izvērsusies cilvēka ķermeņu un orgānu izstāde "Bodies Revealed" lielveikalā "Spice". Vai Anatomijas muzejs to pašu par mērenāku cenu un ētiskākā veidā nepiedāvā pastāvīgi?
Visā, kas saistīts ar medicīnu, muzejos un izstādēs tai skaitā, ir ļoti jāizvērtē lietu ētiskā puse. Saprotu, ka tā izstāde, kas sacēlusi ažiotāžu, ir liels biznesa projekts, kas apceļo pasauli, un tam vajadzīga tāda publiska vieta kā lielveikals. Arī mums kādreiz piedāvāja apsvērt domu par šo izstādi, bet, pirmkārt, mūsu telpas tam nebūtu piemērotas, otrkārt, mēs noteikti ļoti šaubītos par ētisko pusi.
Anatomijas muzejs ir slēgta tipa muzejs, ko var apskatīt tikai grupās un gida pavadībā. Pamatskolas vecuma bērnus mēs tajā nelaižam un Muzeju naktī to neatveram. Tā nav vieta, kur izklaidēties. Virs ieejas Anatomikumā ir uzraksts, ka šeit ir tā vieta, kur mirušie palīdz dzīvajiem. Anatomijas muzejā ir gan antropoloģiskā kolekcija, gan galvas smadzeņu, dzimumorgānu, elpošanas un gremošanas sistēmu kolekcijas, gan apskatāmas dažādas pataloģijas. Šeit jānāk ar cieņu, sagatavotiem un ar vēlmi mācīties.
Citas Medicīnas vēstures muzeja daļas toties ir plaši atvērtas ikvienam apmeklētājam, skolēniem jo īpaši. Par to liecina piedāvātās muzejpedagoģiskās programmas, starp kurām ir pat dzimšanas dienas ballītes.
Šīs programmas ir netradicionāls risinājums ikdienā ierastai mācību stundai. Par pamatu programmām tiek izmantota muzeja ekspozīcija, krājuma materiāli un tematiskās izstādes, bet domājam par to, lai skolēniem ir iespēja ne tikai klausīties, bet arī aktīvi līdzdarboties.
Piemēram, programmā "Sargā skeletu!" bērni var aptaustīt un izkustināt dabiska izmēra skeletu, skaitīt kaulus, apskatīt ar kauliem un to slimībām saistītus muzeja eksponātus, praktiski izmēģināt vingrojumus, kuri veicina pareizu stāju, iepazīties ar vienkāršām metodēm stājas uzlabošanai. Savukārt programmā "Dzīve un nāve senajā Rīgā" piedāvājam ekskursiju Vecrīgā, kuras maršrutā iekļauti objekti, kas dažādos laikos ir bijuši saistīti ar medicīnu un sadzīvi. Piemēram, 17. gadsimta pilsētas galvenā bendes māja un Sv. Jāņa baznīcas balkons, uz kuru kāpnes no baznīcas iekšpuses neved, jo uz šo vietu dievkalpojumus nāca klausīties lepras slimnieki.
"Anatomijas muzejs ir slēgta tipa muzejs, ko var apskatīt tikai grupās un gida pavadībā. Pamatskolas vecuma bērnus mēs tajā nelaižam un Muzeju naktī to neatveram. Tā nav vieta, kur izklaidēties."
Šobrīd muzejs piedāvā deviņas dažādas programmas, nākamā, iespējams, būs personiskās higiēnas programma, kurā izmantosim muzeja jaunieguvumu - 19. gadsimta zobu birstīšu kolekciju un citus personiskās higiēnas priekšmetus, kuri ir ļoti interesanti.
Jā, piedāvājam arī dzimšanas dienas pasākumu muzejā. Ideja nāca no muzeja apmeklētājiem. Vecāki jautāja, ja rotaļu istabas piedāvā šādu iespēju, vai mēs nevarētu? Varam. Piedāvājam savā dzimšanas dienā viesus ielūgt uz muzeju un izbaudīt neparastas izjūtas muzeja ekspozīcijā. Programmai ir vairāki scenāriji, kas atkarīgi no jubilāra un viņa viesu vecuma un vēlmēm. Viesi gida pavadībā apskata muzeja interesantākos eksponātus un dažādās spēlēs noskaidro atraktīvākos, veiklākos un zinošākos dalībniekus. Dzimšanas dienas ballīte kļūst ne tikai par jautru laika pavadīšanas iespēju, bet arī savdabīgu zināšanu papildināšanas veidu. Noslēgumā ir vieta, kur apēst svētku torti vai kliņģeri. Starp citu, šo piedāvājumu izmanto ne tikai skolēni, bet arī pieaugušie.
Vai skolēni ir jūsu galvenā mērķauditorija?
Ik gadu muzeju un tā filiāles apmeklē apmēram 60 000 apmeklētāju. Liela daļa no tiem ir skolēni. Ļoti liels pieprasījums ir tad, ja kaut ko piedāvājam bez maksas. Rietumu banka kādu laiku apmaksāja muzejprogrammu par apreibinošajām vielām, un ļoti aktīvi šo iespēju izmantoja skolas. Piedalījāmies arī Muzeju naktī, taču, vai to darīsim nākamreiz, apsvērsim – mūsu vecajai ēkai tādi apmeklētāju tūkstoši vienlaikus varētu būt postoši.
Skaitliski liela apmeklētāju daļa, kas aizvien palielinās, ir ārzemju tūristi. Tā kā esam trešais lielākais medicīnas vēstures muzejs pasaulē un lielākais Austrumeiropā, Rīgas tūristi to grib redzēt. Bažījāmies, ka kļūsim neinteresanti, jo mūsu muzejs iekārtots tradicionāli, interaktīvās mūsdienu tehniskās iespējas ir tikai jaunākajā - kosmosa ekspozīcijā. Taču saprotam, ka tieši ar vienkāršību un tradicionalitāti esam aizvien interesantāki ārzemniekiem, kuri ir noguruši no modernajiem muzejiem, kur tehnika prevalē pāri muzeja vēsturiskajām vērtībām.
Esam noderīgi medicīnas un vēstures studentiem. Studenti un nozares speciālisti izmanto arī muzeja zinātnisko bibliotēku, kurā glabājas vairāk nekā 36 600 vienību - speciālā literatūra, katalogi, disertācijas, enciklopēdijas, vārdnīcas, grāmatas ar autogrāfiem un dāvinājumu ierakstiem.
Kas ir muzeja darbinieki - mediķi, vēsturnieki, pedagogi?
Mediķu ir maz, vairāk ir vēsturnieki, ir arī filologi. Profesijas dažādas, bet visi esam entuziasti, kas mīl savu darbu. Daļa no 80 darbiniekiem ir pensionāri, kas muzejā vai tā filiālēs strādājuši gadu desmitus un tagad to dara nepilnu slodzi.
Budžeta samazinājums skarbi skāris arī mūs, un gan jau izjutīsim to arī nākamajā budžeta konsolidācijā. Protams, neesam ātrā palīdzība, kuras nepieciešamība ir acīmredzama. Mūsu darba rezultāts nav tik vienkārši saskatāms. Bet, ja kaut daži no muzeja apmeklētājiem aizdomājas par savu veselību un izmaina kādu paradumu un sāk dzīvot veselīgāk, muzejs tajā ieguldītos līdzekļus ir atpelnījis.
Turklāt - mēs glabājam valsts materiālās vērtības, kas nav mazākas kā, piemēram, Latvijas bankas sargātās. Ja vienai no grāmatām, kas ir mūsu fondos, vērtība ir aptuveni 145 000 dolāru, tad kāpēc mūsu darbiniekiem par to materiāli jāatbild ar savām minimālajām algām, bet bankas darbinieku algas nevar iekļaut vienotajā atalgojumu sistēmā, jo viņu atbildība esot lielāka?
Jūs pati esat stomatologs, kas, nejauši nonākusi Medicīnas vēstures muzejā, esat te palikusi jau gandrīz 30 gadus. Kas visbūtiskāk mainījies muzeja darbā?
Kādreiz muzeja darbs bija mazāk reglamentēts. Tagad esam pat divkāršā pakļautībā. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Ministru kabinets apstiprina arī muzeja sniegto publisko pakalpojumu cenrādi un muzeja direktora iecelšanu amatā. Finansējumu piešķir Veselības ministrija, bet muzeju akreditē Kultūras ministrija. Par muzeja darbību un finanšu izlietojumu jāatskaitās Veselības ministrijai, pārskatu par muzeja funkciju izpildi jāsniedz arī Kultūras ministrijai.
