Vairāk nekā divus gadus notika vīkšanās ar nebanku kredītdevējiem, to stingrāku uzraudzību un patērētāju aizsardzību. Visiem sen zināms, cik nodzērusies ir tauta un ka daudziem nav žēl ieķīlāt pēdējo kreklu, cerēt uz parāda atdošanu no bērnu naudas, aizņemšanos no omes un, jā, arī uz līdzenas vietas saņemt ātro kredītu, piemēram, ar īsziņas starpniecību. Katrs var darīt, kā tīk, taču valsts uzdevums būtu ierobežot nelāgās iespējas, kas vienam ir bizness, bet otram posts. Aiz katras uz lombardu aiznestas zelta ķēdītes, aiz katra īsziņas kredīta visbiežāk izsalkumā paliek ne tikai viena mute. Atbildīgam un domājošam cilvēkam rodas jautājums: par ko būtu vairāk jāraizējas - par augļotāju uzņēmējdarbības it kā grūtumiem vai par nepaēdušiem bērniem?
Beidzot grozījumi likumos paredz, ka no nākamā gada vidus lombardiem un “ātro kredītu” sniedzējiem būs jāsaņem licence, tad, jādomā, ka šo pakalpojumu sniedzējus vismaz varēs saskaitīt. Savukārt jauna norma Kredītiestāžu likumā ļaus patēriņa kredītdevējiem pārliecināties par aizņēmēja spēju naudu atdot, proti, arī patēriņa kredītu devējiem tiks nodrošināta pieeja Latvijas bankas Kredītu reģistram. Tiesa, plānots, ka par katru informācijas pieprasījumu būs jāsamaksā 15 latu. Tādēļ ir pamatots nākamais jautājums, vai kārdinoši ātro un vieglo kredītu pakaļsviedēji būs tik ieinteresēti pārliecināties par manu kredītvēsturi, turklāt par to vēl maksājot? Jo nosacījums zināt aizņēmēja patieso finansiālo situāciju nonāk pretrunā ar pašu šādu kredītu būtību - kādam aizdot ātri un uz augstiem procentiem un pēc tam izģērbt pliku.
Ar sakrātās kredītu nastas tagadējo problēmu sakām mugurās var atskatīties pār plecu un pabrīnīties, kāpēc tādās mokās dzima Kredītu reģistrs. Kas sāka darboties tikai 2008. gada janvārī ar informācijas ievadīšanu vēl pusgadu pēc tam. Kredītu reģistrs sāka strādāt tad, kad viss aizņemšanās drudža ļaunums jau bija nodarīts. „Vēja prātā” bijušie nabagi jau bija aizņēmušies visās iespējamās bankās, katrā nākamajā “aizmirstot” pateikt par jau esošajām saistībām. Jo normālas mājsaimniecības parāda summas iespēju limits vienā kredītiestādē taču paredzēja vismaz 40 procentu ienākumu atstāt dzīvei.
Savāds ir arī otro gadu desmitu ilgstošais stāsts par nulles deklarācijām, kas allaž izņirgtas kā apgrūtinājums ienākumu vienreizējas deklarācijas aizpildītājiem. 2002. gadā fizisko personu sākumdeklarēšanas likums pat tika gandrīz pieņemts. Tā mērķis bija novērst korupciju, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un atvieglot noziegumu atklāšanai un izmeklēšanai nepieciešamo pierādījumu vākšanu.
Politiķis Andris Šķēle šomēnes LTV pirmsvēlēšanu diskusijā “Izvēlies nākotni!” bija kategorisks - nost ar masveida deklarācijām, lai tās pilda tikai miljonāri. Tas ir pārdomu vērts rosinājums, zinot, ka visa mantība jebkuram normāla biezuma uzņēmējam politikā ir tradicionāli norakstīta sievasmātēm, kas var pierādīt stāstu, ka to sapelnīja ar cūku biznesu.
Deviņdesmitajos gados arī toreizējā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes nostāja bija, ka nulles deklarāciju ieviešana ir pārāk dārgs prieks valstij, ja nemaldos, tie bija kādi pieci miljoni latu, kas toreiz būtu jāizdod.
Jā, ienākumu sākumdeklarēšanai ir izdevumi, taču tas būtu mazākais ļaunums, un atļauties to neieviest varbūt varētu valsts, kura būtu pārņēmusi, piemēram, Zviedrijas pieredzi. Kur pilsonis painteresēsies nodokļu policijā, vai viņa kaimiņš ticis pie kādas reālas naudas un samaksājis nodokļus, ja reiz uzcirtis tik brangu jaunu karoga kātu vai nopircis jaunu ledusskapi.
Pēc padsmit gadiem Latvija atkal ir atgriezusies pie sākumdeklarēšanas idejas, to paredz Finanšu ministrijas izstrādātais ēnu ekonomikas plāns.
"Bija pagājuši vairāki gadi, kopš starptautiskās finanšu institūcijas brīdināja Latviju par ekonomikas pārkaršanas draudiem."
Vēl neizskaidrojamāks stāsts ir bijis inflācijas apkarošanas plāns nekustamā īpašuma burbuļa pūšanās laikā. Par 2005. gadā valdībā apspriesto plāna projektu, kas tika pasludināts par konfidenciālu, zinoši smīkņāja valdības locekļi, klusēja arodbiedrības, nekādus pieprasījumus nerakstīja Saeima. Visi kopā solidāri māžojās tik ilgi, kamēr bija par vēlu. Labi tiem, kas pārdeva īpašumus, bet ir arī otrie, kas nopirka - aizņemoties. Tagad vieni pilda klaušas, acis pārgriezuši, otrie gaida parādu atlaišanu. Latvijā vairojas trūkumcietēju skaits. Un nav iemesla neticēt stāstam, ka Latvijā trūcīga cilvēka statusu prasa piešķirt arī cilvēki ar desmitiem miljonu latu kredītsaistībām.
Tikai 2007. gada maijā Saeima steidzamā kārtā pieņēma vairākus likumus, lai īstenotu inflācijas apkarošanas plānu. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš starptautiskās finanšu institūcijas brīdināja Latviju par ekonomikas pārkaršanas draudiem. Un divi gadi, kopš valdībā tika skatīts inflācijas apkarošanas plāns, kas vēsturē iegājis ar grifu ”slepenais plāns”.
Vēl ir progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa scenāriji, kas allaž tiek izspēlēti pirms vēlēšanām, un vienmēr pagaisuši no atmiņas pat pašiem solītājiem.
Pērn trūcīgā sabiedrība cēlās kājās un noraidīja krīzes spaidu rosinātu likuma normu par progresīvo nodokli, jo pēkšņi visiem teicējiem, arodbiedrības ieskaitot, nemežģījās mēle apgalvot, ka progresivitāte, teiksim, no 500 latiem izraudzīta par mazu, tāpēc tika piesmieta. Šoruden jau pieminētajā LTV diskusijā „Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs, kura partija iet uz vēlēšanām ar progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa karogu, samežģījās, jo nespēja noteikti atbildēt, ko tad naudas izteiksmē viņam pašam nozīmēs ierosinātais progresīvā nodokļa slieksnis - aplikt ar 30% ienākumus, sākot no tūkstoš latiem. Tā kā septiņi, nē, bet varbūt 70 latu viņam no deputāta algas 1215 latiem būšot jāmaksā vairāk, nekā tagad. Patiesībai tuvāk ir - daži lati, ko no tādas algas nāksies samaksāt vairāk, ieviešot 30% progresivitāti.
Parēķināsim. Ja tagad no šādas algas IIN ir 278,37 lati (Ls 1215 – 109,35 (9% sociālais nodoklis) – Ls 35 neapliekamais minimums) x 26% IIN), tad pēc progresīvās 30% likmes ieviešanas klāt nāktu 4% papildlikme tikai ienākumiem virs tūkstoš latiem. (Ja nu gadījumā tiek paaugstināts neapliekamais minimums, tad nebūtu jācieš arī šie ”zaudējumi”.) Taču, kā skaidro grāmatveži, jāzina arī citi nosacījumi, lai korekti aprēķinātu iznākumu. Bet, kas grāmatvežiem šķiet trakākais – ka nāksies pārveidot programmas. Un tas algām, kādas Latvijā ir ļoti mazam cilvēku skaitam. No šāda ierosinājuma valsts un pašvaldību budžeti iegūtu nedaudz, toties tēriņi būtu nesamērojami. Progresīvā nodokļa ideja ir iekavēta, un piedāvājums ir apšaubāms, jo tiek izteikts politisko batāliju laikā bez nopietna pamatojuma.
Jā, tiesa, Latvijā kā sociāla pārestība tiek uztverta progresīvā nodokļa (nevis tā farsa) neesamība. Bet tas vien neuzlabos Džini indeksu, šķēres (ienākumu nevienlīdzība), kuru koeficients mūsu valstī ir vissliktākais Eiropas Savienībā. Latvijā nav sabiedrības turīgumu izlīdzinošās javas. Gadiem ilgi valstī nav bijis spēka, kas milzu atšķirības starp bagāto un pārējo galu varētu novērst. Savtīgās bailēs, ka var „iegriezt” sev, jo lēmēji ir bijuši ”bagāto asmenī”.
Var turpināt uzskaitījumu par nepieņemtiem lēmumiem, bīstoties, ka tiks piekārta kreisa un greiza domāšana. Bet, piemēram, turīgās Somijas iedzīvotāji aptaujā par populārāko veidu valsts finanšu uzlabošanai uzskata kapitāla pieauguma nodokļa palielināšanu - šādam risinājumam priekšroku dotu 58% aptaujas dalībnieki, un 43% aptaujāto ir pārliecināti, ka finanšu problēmas varētu risināt ar nodokļu celšanas palīdzību.
