Kas ir valsts mežs un kam tas pieder?
Mežs latviešiem vienmēr ir bijis un būs emocionāli subjektīva kategorija. Ar to mums jārēķinās. Tāpēc nereti pat savās ražošanas sapulcēs, nonākdami kādas grūti risināmas dilemmas vai problēmas priekšā, kāpjamies soli atpakaļ un sākam ar to – šis mežs pieder visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem. Katrs no viņiem ir mūsu uzņēmuma akcionārs. Un, no tāda aspekta skatoties, daudzas lietas nostājas savās vietās.
Bet mežs ir viens no būtiskākajiem tautsaimniecības balstiem...
Jā, Latvijā jau kopš pagājušā gadsimta sākuma kritiskos brīžos mežs vienmēr kalpojis par sava veida amortizatoru. Ekonomiskas stabilitātes periodos tajā tiek investēti un akumulējas lieli līdzekļi, kas krīzes situācijās pārvēršas darba vietās, iedzīvotāju ienākumos un uzņēmēju peļņā. Arī deviņdesmitajos gados mēs savu neatkarību nosargājām un lata stabilitāti nodrošinājām, pateicoties tieši mežiem.
Daudziem meža īpašniekiem tā bija vienīgā iespēja nodrošināt savas ģimenes. Tāpēc tagad nevajadzētu šiem cilvēkiem pārmest, ka toreiz varbūt tika izcirsts par daudz vai koki pārdoti lēti. Toreiz ļaudis nebrauca meklēt laimi uz ārzemēm. Viņi strādāja sev un savai zemei.
Tātad ik pa laikam pienāk brīdis, kad mežs jācērt, pārvēršot tā estētiskās un subjektīvi emocionālās vērtības konkrētas kvalitātes kokmateriālos. Kāda ir Latvijas mežu kvalitāte, no ekonomiskā aspekta raugoties?
Latvijas meža nozares potenciāls kopā ar kokapstrādi ir vairāk nekā miljards latu. Tajā kopā ar saistītajām nozarēm strādā ap 80 tūkstošiem cilvēku, un tā, manuprāt, ir nozare, kas arī pašlaik velk ārā valsti no krīzes. Es vismaz neredzu alternatīvu. Turklāt kopš pagājušā gada vidus nozare uzrāda pozitīvas indikācijas. Bet, runājot par mežu kvalitāti, mēs atrodamies unikālā situācijā, jo esam ziemeļu kvalitatīvo mežu dienvidu – visaugstražīgākā daļa. Šeit vairāk saules, tāpēc koki aug ātrāk un labāk. Tās ir priekšrocības, kuras jāprot izmantot.
Cik daudz Latvijā tiek izcirsts? Kas to nosaka? Kāds ir ikgadējais koksnes pieaugums, un kā mēs šajā ziņā izskatāmies uz citu valstu fona?
Latvija ir viena no valstīm, kur valsts mežos tiek noteikti maksimālie ciršanas apjomi pa piecgadēm. Līdz šim tie bija gadā vidēji 4–5 miljoni kubikmetru koksnes, bet 2008.gada beigās Ministru kabinets ar speciālu lēmumu krīzes pārvarēšanai nozarē ciršanas apjomus palielināja par 2 miljoniem kubikmetru 2009. un 2010.gadā. Tātad pēdējos gados ciršanas apjoms pieauga līdz 7 miljoniem kubikmetru.
"Cilvēkiem, kuri domā, ka olas ražo fabrikā,ir viegli iestāstīt, ka ikvienam kokam ir dvēsele un, kad nocērt koku, kosmosā pārvietojas kristāli."
Privātajos mežos limitu nav. Tur ciršana notiek atbilstoši Meža likumam, kas nosaka, kādai jābūt audzei, lai to drīkstētu cirst. Atkarībā no sugas kokiem jāsasniedz noteikts vecums vai diametrs. Tad, ja īpašnieks grib, – viņš var cirst, negrib – var necirst. Var taupīt nākotnei, jo mežs vienlaikus ir arī sava veida zaļā banka. Ikgadējais kopējais koksnes pieaugums kā valsts, tā citu īpašnieku mežos ir 25,5 milj. m3. Mēs no tā izcērtam aptuveni 60%, un šajā ziņā, salīdzinot ar citām ES valstīm, esam ārkārtīgi taupīgi. Tur no ikgadējā pieauguma rezervei atstāj 10–20%. Mēs – 40%. Tāpēc visas runas par to, ka krīzes laikā mēs kaut ko no meža esam paņēmuši uz nākotnes rēķina, ir pilnīgi nepamatotas. Mēs drīzāk paņēmām no pagātnes. No rezerves, ko savulaik varēja, bet kas netika izmantota. Tomēr ir viena lieta, kas mums jāsaprot... Kaut arī uz kartes maziņa – Latvija ir mežrūpniecības lielvalsts un kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad vēl bijām zemo cenu zona, mums jākonkurē ar Skandināvijas, ar citu lielo valstu kokmateriālu ražotājiem, kuriem ir gan daudz lielāka globālā tirgus pieredze, gan resursi.
Kas ir FSC sertifikāts, kāpēc tas nepieciešams?
FSC ir viena no zaļo sertifikātu sistēmām, kas dod tiesības produktam pievienot zaļo marķējumu. Tas nozīmē – zaļi domājošs pircējs jebkurā pasaules valstī ar to tiek informēts par ilgtspējīgu un videi draudzīgu mežsaimniecību, ar kuras palīdzību izaudzēts un pārstrādāts koks, no kā izgatavots konkrētais produkts. Protams, tas nenozīmē, ja sertifikāta nav – mežs ticis apsaimniekots videi nedraudzīgi, jo Latvijā likumdošana pilnībā garantē ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu . Tomēr, ņemot vērā, ka daudzās valstīs šim sertifikātam ir milzīga loma, tas vienlaikus ir arī būtisks mārketinga instruments. Pašlaik pasaulē ir divas šādas nopietnas sertifikātu sistēmas FSC un PEFC. Pēc FSC pasaulē sertificēti 133 miljoni hektāru meža, pēc PEFC – 225 miljoni. Un Eiropā notiek diezgan asa konkurence starp abām sertifikācijas sistēmām, jo vienlaikus tā ir cīņa par savu tirgus nišu. Galu galā arī tas ir bizness.
Kāpēc LVM, kuri FSC sertifikātu saņēma 2002.gadā, tagad no tā spiesti atteikties?
Jau tūlīt pēc a/s “Latvijas valsts meži” izveides mēs kā komersanti sapratām, ka pieprasījums pēc zaļi sertificētās koksnes ar laiku pieaugs. Tāpēc arī tika pieņemts lēmums par sertificēšanos. Tobrīd uzreiz praktiski izmantojama bija FSC sistēma. Mūsu stratēģiskā kļūda, ka vēlāk neieviesām arī otru sistēmu. Laikam jutāmies pietiekami komfortabli, jo ievērojām visus videi draudzīgas saimniekošanas un labas mežsaimniecības prakses nosacījumus. Arī no auditoriem, kas reizi gadā mūs vērtēja, būtisku iebildumu nebija. Tieši pretēji – mūsu saimniekošanas prakse, darba rezultāti un LVM struktūra tika atzīta par vienu no labākajām ES, ko pārņēma citas valstis. Un tad pēkšņi pagājušajā gadā auditori sāka izvirzīt pretenzijas. Visvairāk pārsteidza to nepamatotība. Piedevām pretenzijām, kuras vairumā gadījumu nebija būtiskas, tika piešķirts principiāls raksturs. Piemēram, mums tika norādīts, ka koksni, kuru neizmanto pārstrādei, bet Latvijā tradicionāli izmanto malkai, jāatstāj mežā sapūšanai, lai vairotu tā bioloģisko daudzveidību. Gandrīz iznāca, ka malka, kura jau bija izvesta, jāved atpakaļ un jāizkaisa mežā. Līdzīgus pārmetumus saņēmām par meža tehniku, kura pavasaros, slapjā laikā atstāj mežā sliedes. Bet tādi nu reiz ir mūsu klimatiskie apstākļi. Beigās viens no auditoriem tā arī pateica, ka viņš no mežsaimniecības neko nesaprot, jo pēc izglītības esot biologs. Tad kāda jēga maksāt par auditu, ja tas tiek veikts neprofesionāli? Tomēr es uzskatu, ka šis negaidītais pavērsiens, kas bija liels pārsteigums, nav saistīts ar mūsu darba izvērtējumu , bet krīzes radīto spriedzi, kas tajā laikā valdīja sabiedrībā.
"Deviņdesmitajos gados mēs savu neatkarību nosargājām un lata stabilitāti nodrošinājām, pateicoties tieši mežiem."
Kā spriedze varēja ietekmēt sertifikātu?
Sertifikāta pamatbūtība ir nodrošināt līdzsvaru mežsaimniecībā. Iztēlosimies trīs vektorus, kas iziet no viena centra. Tie ir trīs galvenie mežsaimniecības uzdevumi. Tai jābūt videi draudzīgai, sociāli taisnīgai un ekonomiski racionālai. Katrai sociālai grupai ir savas intereses. Mežu īpašniekiem vienas, vides aktīvistiem otras, koksnes pārstrādātājiem trešās. Valstij savas intereses, cilvēkiem, kas domā, ka mežs paredzēts vienīgi sēņošanai, – savas. Un katrs ieinteresētais cenšas vilkt kādu no vektoriem uz savu pusi. Ideālā situācijā spēku samēram vajadzētu būt vienādam – tātad, vienādi respektējot visu viedokļus, centram vajadzētu palikt vienā optimālā punktā. Ja to sāk mainīt atkarībā no vienas vai otras grupas interesēm tikai tāpēc, ka viņi ir spēcīgāki, līdzsvars tiek izjaukts uzreiz.
Cik saprotu, tad krīzes apstākļos šis līdzsvars tika izjaukts. Kad un kā tas notika?
Manis nosauktie uzdevumi pēc būtības ir subjektīvi. Un faktiski viss sākās 2008.gada beigās. Ņemot vērā, ka kokmateriālu cenas Eiropā bija katastrofāli kritušās, privātie mežu īpašnieki pārtrauca mežu izstrādi. Bet privātie meži ir vairāk nekā puse no visiem mežiem. Industrijai aptrūkās izejvielu. Kokmateriālu eksports apstājās, un nozarei draudēja bankrots, jo valstij nebija instrumentu, kā to stimulēt. Citās ES dalībvalstīs nozarei iedeva nodokļu atlaides vai piemēroja dīkstāvju likumus. Mums tādu iespēju nebija. Tāpēc Ministru kabinets pieņēma, manuprāt, ļoti pareizu lēmumu par papildus 2 miljonu kubikmetru izciršanu gadā. Ja tas netiktu darīts, domāju, Latvija būtu pazaudējusi ap 40% no sava kokmateriālu eksporta potenciāla un tiktu zaudētas 30 000–35 000 darba vietas. Mums kā uzņēmumam šis lēmums nebija vajadzīgs. Tas bija vajadzīgs valsts tautsaimniecībai. Bet no manis minēto vektoru viedokļa sāka dominēt ekonomiskās intereses. Līdzsvars tika izjaukts...
Tātad sertifikāts derēja kā sava veida instruments, ko spriedzes situācijā lika lietā vides aktīvisti, lai aizstāvētu savas intereses un atjaunotu līdzsvaru?
Sākās diskusija starp tautsaimniecības un vides sektora pārstāvjiem. Saasināta diskusija. Pēc būtības konfliktsituācija. Savukārt mēs uzreiz jutām, kas notiek ar auditu. Tās pašas lietas, kas bija neskaitāmas reizes pārbaudītas iepriekšējos auditos un atzītas par labām, pēkšņi kļuva kategoriski nepieņemamas.
Bet varbūt, pildot tautsaimniecības pasūtījumu, tika ignorētas vides aizsardzības prasības?
Kategoriski noraidu šādu pārmetumu, jo, ignorējot vides aizsardzības prasības, nav iespējams runāt par ilgtspējīgu mežsaimniecību. Turklāt skaitļi runā paši par sevi. 1961.gadā meži vija 36% no valsts kopējās teritorijas, 1983.gadā – 41%, taču 2008.gadā – 56%. Savukārt 2002.gadā, kad mēs ieguvām sertifikātu, no valsts mežu kopējās teritorijas tikai 12% bija aizsargājamās teritorijas, tagad ir 20,8%. Piektā daļa. Un mēs to respektējam, lai gan tas apgrūtina efektīvu uzņēmējdarbību, un ne vienmēr argumenti, kāpēc tiek izveidoti jauni liegumi, kur ierobežota saimnieciskā darbība, mums ir izprotami. Tāpēc domāju, ka dominējošais iemesls, kādēļ situācija ar zaļā sertifikāta izmantošanu nonākusi strupceļā, ir nevis konkrēta saimnieciskā darbība, bet gan attiecības starp dažādām interešu grupām meža nozarē. Pirmkārt jau diskusijas trūkums. Turklāt situāciju ietekmēja arī gaidāmais vēlēšanu tuvums, jo katrai interešu grupai pašlaik ir izdevīgi saasināt savu problemātiku, lai dabūtu to kā pasūtījumu politiskā vidē. Tādā brīdī cilvēki pat neaizdomājas, ka aiz katra izcirtuma ir ne tikai celmi, bet arī darba vietas, nodokļi valsts budžetā un nozares konkurētspēja.
"Mūsu stratēģiskā kļūda, ka vēlāk neieviesām arī otru sertifikācijas sistēmu."
Tamlīdzīgās reizēs parasti vaicā, kam notiekošais ir izdevīgi. Valstij? Sabiedrībai? Nozarei? Vai nav tā, ka vienīgie, kam pašlaik tas ir izdevīgi, ir Latvijas mežu īpašnieku, mežsaimnieku un kokrūpnieku konkurenti globālajos tirgos.
Es tam varu tikai piekrist. Protams, mēs nespējam pierādīt, ka mūsu konkurenti šos procesus tieši vai netieši ietekmējuši, bet es nozarē esmu pietiekami ilgi, tāpēc ne reizi vien nācies pieredzēt, kā tiek veikti uzbrukumi Latvijas tirgum. Daudzas tradicionālas mežu lielvalstis vēl arvien nespēj samierināties ar mūsu straujo un pārliecinošo ienākšanu šajā tirgū. Domāju, Zviedrijas kokrūpnieki mums vēl tagad nevar piedot, ka deviņdesmit piektajā gadā mēs tos izspiedām no stratēģiskiem tirgiem, piemēram, Lielbritānijā. Neskatoties, ka Zviedrijā katrai no milzīgajām meža nozares korporācijām gada apgrozījums bija lielāks nekā viss Latvijas valsts budžets.
Tātad iznāk – mūsu vides aktīvisti, aizstāvot savas intereses, apzināti vai neapzināti darbojas mūsu ekonomisko konkurentu interesēs?
Tā tas diemžēl ir. Un ne jau tikai Latvijā. Modernajā pasaulē, kur lielākā daļa cilvēku dzīvo urbanizētā vidē, ļoti viegli spēlēt uz viņu emocijām, aicinot saudzēt dabu. Cilvēkiem, kuri domā, ka olas ražo fabrikā,ir viegli iestāstīt, ka ikvienam kokam ir dvēsele un, kad nocērt koku, kosmosā pārvietojas kristāli. Ar šādu attieksmi, kas nākotnē, iespējams, dominēs vēl vairāk, mums jārēķinās. Tāpēc diskusija ar sabiedrību no Rīgas jāpārnes uz reģioniem, ko jau esam sākuši darīt. Uz tām vietām, kas atrodas vistuvāk mežiem, kurus gatavojamies izstrādāt. Tur tā ir daudz konstruktīvāka un būtiskāka.
Bet sertifikāta vairs nav... Kāda alternatīva?
Mēs uzskatām, pašreizējais ir tikai īslaicīgs pārejas brīdis. Tā arī notiekošo raksturojam saviem pircējiem. Vienlaikus intensīvi tiek strādāts, lai vistuvākajā laikā iegūtu PEFC zaļo sertifikātu. Tas varētu notikt vēl šogad. Vienlaikus, paliekot FSC procesa dalībnieki, darīsim visu, lai atjaunotu arī šo marķējumu.
Kā sertifikāta zaudēšana un to maiņa ietekmēs kokapstrādes nozari kopumā?
Ar PEFC sertifikātu mēs varēsim atrisināt pirmapstrādes problēmas. Attiecībā uz galaproduktu un pircēju izvēli būtiskāks ir FSC sertifikāts. Pašlaik mums ir ap 360 uzņēmumu, ar kuriem sadarbojamies. No tiem ap 100 izmanto FSC piegāžu ķēžu sertifikātus, kas uzņēmumiem, atšķirībā no LVM, šajā situācijā saglabājas. Tāpēc mēs strādājam individuāli ar katru no tiem, meklējot pašlaik abpusēji pieņemamākos risinājumus.
Kam vajadzētu piederēt pēdējam vārdam valsts mežu apsaimniekošanā un izciršanā, kas ir neatņemama apsaimniekošanas sastāvdaļa. Zemkopības ministrijai, Vides ministrijai, valdībai, sabiedrībai, vides aktīvistiem?
Mežu apsaimniekošana ir un paliek pašu mežu apsaimniekotāju atbildība. Tātad mūsu gadījumā “Latvijas valsts mežiem”. Pārējām valsts struktūrām un institūcijām, sākot ar Saeimu, ir jānodrošina normatīvā vide. Tāda vide, kas nodrošina sabiedrības interešu ievērošanu mežsaimniecībā. Un šāda normatīvā vide Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir pamatīgi un sīki izstrādāta. Kas tik nav jāizdara un jāievēro meža īpašniekam, lai viņš varētu savā mežā veikt saimniecisko darbību. Bet gadījumos, kad visas normatīvās prasības tiek ievērotas, ir jāļauj mežu īpašniekiem pieņemt un realizēt lēmumus, kurus tie spēj pamatot. Neviens tad vairs nedrīkst nākt no malas ar savām korekcijām vai aizliegumiem. Starp citu, tieši tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc mēs atteicāmies no FSC sistēmas līdzšinējā kvalitātē. Mēs nevaram pakļauties tādu cilvēku spiedienam, kuriem nav absolūti nekādas izpratnes par Latvijas mežsaimniecību.
