Kāda ir svaigākā informācija par HIV un narkotiku lietotājiem - par to, kas notiek mums līdzās?
Šā gada 1. maijā Latvijā bija reģistrēti 4702 HIV nēsātāji, 88 no tiem ir šogad reģistrēti jaunie vīrusa nēsātāji. Katrs piektais no HIV nēsātājiem ir intravenozo narkotiku lietotājs. No šogad saslimušajiem 48 gadījumos HIV iegūts seksuālo kontaktu ceļā, 25 gadījumos – injicējot narkotikas.
No visiem 4702 HIV inficētajiem 3516 dzīvo Rīgā. Tātad mums ir 403 inficētie uz 100 000 iedzīvotāju. Lēšams, ka Rīgā ir apmēram 10 000 cilvēku, kas lieto intravenozās narkotikas. Turklāt Latvija ir izvirzījusies pirmajā vietā Eiropā jauno reģistrēto HIV gadījumu skaita ziņā intravenozo narkotiku lietotāju vidē. Latvijā tās ir 44 personas uz miljonu iedzīvotāju, kamēr Igaunijā – 26 gadījumi, Portugālē – 20, Lietuvā – 12, bet Īrijā – 8. Tāpat Latvija ieņem piekto zemāko vietu Eiropā šļirču apmaiņas programmas izplatības ziņā. Uz katru Latvijas narkotiku lietotāju gadā samaina tikai 18 šļirces, un tas ir ļoti maz.
Ko dara biedrība DIA+LOGS?
Dara visu, lai ierobežotu HIV izplatību. Lai tas izdotos, vajadzīga HIV profilakse, īpaši injicējamo narkotiku lietotāju vidū. Tādēļ izplatām tīras šļirces, savācam lietotās, piedāvājam prezervatīvus, brīvprātīgu bezmaksas HIV testa veikšanu. Sadarbībā ar citām organizācijām piedāvājam sociālā atbalsta programmu – sociālo darbinieku konsultācijas, pusdienu zupu trīsreiz nedēļā, atbalsta grupu, darba prasmju grupu, lekcijas, pārtikas pakas.
Kur jūs šim nolūkam ņemat līdzekļus?
HIV profilakses programmu finansē Rīgas dome: apmaksā centra darbu, šļirču apmaiņu, HIV testus, sociālās un psiholoģiskās konsultācijas centrā un mobilo vienību darbā. Savukārt otro finansējuma daļu no 2006. līdz 2010. gadam saņēmām no ANO Narkotiku un noziedzības biroja (United Nations Office on Drugs and Crime – UNODC), kas īstenoja projektu „HIV profilakse un aprūpe injicējamu narkotiku lietotāju vidū un ieslodzījuma vietās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”.
Esat paziņojuši, ka turpmāk nevarēsiet strādāt tā, kā līdz šim.
Ar 1. jūniju mums beidzas UNODC finansējums HIV profilaksei. Protams, nav tā, ka pavisam paliekam bez līdzekļiem. Biedrība joprojām būs un darbosies. Rīgas domes finansējums biedrībai saglabājas, tomēr UNODC finansējuma beigšanās nozīmē spēcīgu darba apjomu kritumu.
Strādājot šajā projektā, esam gan sapratuši, gan pierādījuši, cik ļoti daudz darba ir HIV profilakses jomā. Te ir ārkārtīgi plašs un vajadzīgs darba lauks, bet tam nav līdzekļu. Pašlaik intensīvi meklējam finansējumu, bet pagaidām neveiksmīgi. Tai pašā laikā jāatzīst, ka krīze dod iespēju epidēmijām. Lai arī valstī ir krīze, narkotikas tiek lietotas un tās joprojām lieto un lietos.
Mums būs jāatsakās no vairākiem līdzšinējiem pasākumiem. Tā, piemēram, vairs nebūs ielu darba lietotāju vidē. Tāpat izjutīsim arī problēmas ar profilakses materiāliem. Vairs nenotiks izbraucieni arī pie komercseksa sievietēm nakts stundās vietās, kur viņas pulcējas.
Tagad par visiem zaudējumiem un to sekām pēc kārtas. Ko nozīmē darbs lietotāju vidē?
No UNODC projekta naudas algojām sākotnēji piecus, bet tagad - četrus izbijušos narkotiku lietotājus, kas strādāja tur, kur nezinātājs diezin vai varētu iekļūt, – narkomānu perēkļos un slepenās pulcēšanās vietās. Šie cilvēki narkomānu vidū ir savējie. Viņi mudina mainīt šļirces, nenomest tās, aicina lietotājus regulāri veikt HIV testu, un tas ir būtiski uzlabojis centra darbu. Pagājušā gada laikā šie četri cilvēki kopā ar diviem brīvprātīgajiem izsniedza 82 688 šļirces un savāca 66 279 izlietotās, izdalīja narkotiku lietotājiem 4230 prezervatīvus.
Ar patiesu lepnumu saku, ka mūsu biedrība ir izvirzīta pasaules līmeņa balvai, jo mums izsniegto un apmaiņai nodoto šļirču daudzums gada laikā pieauga 2,5 reizes. To visu izdevās panākt ar spēcīgu motivācijas sistēmu. Diemžēl nu šiem cilvēkiem darbu dot nevarēsim. Ar patiesu rūgtumu saku, ka pat atlūgumi nebūs jāraksta, jo viņi ir pašnodarbinātie.
"Mūsu cilvēki zina vietas, kur var aiziet un dažu stundu laikā salasīt pārsimt šļirces. Tagad tās, visticamāk, turpat arī paliks."
Protams, Rīgas domes finansējums joprojām ļaus narkotiku lietotājiem šļirces mainīt mūsu centrā vai pie mobilajām vienībām, tomēr tie būs tikai apmēram 50 procenti no tā, ko izsniedzām un savācām līdz šim. Ielu darbs lietotāju vidū izrādījās ārkārtīgi efektīvs.
Minējāt, ka jums ir problēmas arī ar profilakses materiāliem.
Līdz šim lielu daļu prezervatīvu un šļirču iegādājāmies par UNODC līdzekļiem, bet Rīgas domes finansētajai daļai trīspusējais līgums mums paredz materiālus saņemt no Latvijas Infektoloģijas centra (LIC). Iepirkumu procedūru un citu iemeslu dēļ šļirces un prezervatīvus no LIC diemžēl saņemam neprognozējami un kampaņveidīgi: nav, nav, nav, gaidām, gaidām un tad – ir! Tagad ir jau maija beigas, bet no LIC esam saņēmuši tikai nelielu daļu šogad dalāmo šļirču un prezervatīvu. Mums nepārtraukti tiek solīts: būs, būs, tūliņ būs. Gaidām.
Līdz šim varējām dalīt par UNODC projekta līdzekļiem iegādātos krājumus. Piemēram, pēdējo septiņu mēnešu laikā četrus mēnešus esam strādājuši ar šļircēm, kas iepirktas par UNODC finansējumu. Tagad, kad šo rezervju nebūs, var pienākt brīdis, kad mums pietrūks šļirču, ko piedāvāt apmaiņai.
Tas nozīmē, ka jau šovasar Rīgas ielās var būt krietni vairāk izmestu šļirču?
Prognozēju, ka jā. Kas tad savāks tās, kuras līdz šim vāca mūsu cilvēki? Mums bija izveidota ļoti laba motivācijas sistēma gan četriem algotajiem darbiniekiem, gan brīvprātīgajiem. Bijām noteikuši obligāto minimumu savākto izlietoto šļirču, lai saņemtu atalgojumu; par šļircēm, kas savāktas virs normas, pienācās papildu atalgojums. Šļirču dalītāju un savācēju vidū bija veselīga konkurence: kuram izdosies atnest vairāk.
Mūsu cilvēki zināja vietas, kur var aiziet un dažu stundu laikā salasīt pārsimt šļirces. Tagad tās, visticamāk, turpat arī paliks. Atceros gadījumu, kad kādā parkā mūsu biedrības cilvēki atrada veselu kaudzi ar šļircēm. Vai nu tās kāds tur bija izbēris, vai arī sagrābis pa parku izmētātās un atstājis, nezinādams, ko ar tām iesākt.
Ko darīt cilvēkam, kas uz ielas vai kāpņutelpā pamana izmestu šļirci?
Es paceltu, jo zinu, kā tas pareizi jādara. Ja 100 procentīgi visa sabiedrība zinātu, kā rīkoties, atrodot, visticamāk, narkotiku lietotāja izmestu šļirci, es droši varētu teikt, ka mūsu ielu darbiniekus vairs nevajag. Diemžēl es nevaru atļauties jebkuram cilvēkam teikt: ja redzi šļirci, pacel to, jo zinu, cik riskanta var būt nepareiza tās savākšana un iznīcināšana. Tai pašā laikā es nevaru pateikt: ja redzi šļirci, izliecies neredzam un paej tai garām. Bet vienu gan stingri jāievēro: iemāciet saviem bērniem nekādā gadījumā pat pirkstu nepiedurt atrastai šļircei!
Ja tomēr izvēlaties atrasto šļirci pacelt, dariet to gumijas cimdos vai vismaz, izmantojot plastmasas maisiņu. Ielieciet traukā, kam šļirce nevar izdurties cauri, – plastmasas pudelē, stikla burkā – un nesiet uz mūsu centru. Protams, var mēģināt šļirci nodot policijai, slimnīcai, bet nav garantijas, ka visur to no jums paņems.
"Iemāciet saviem bērniem nekādā gadījumā pat pirkstu nepiedurt atrastai šļircei!"
Ja redzat vietas, kur regulāri mētājas šļirces vai kur to ir sakrājies pavairāk, ziņojiet mums pa tālr. 27004493 (mobilā vienība) vai 67243101 (centrs). Atbrauksim un tās savāksim.
Bet to, cik svarīgi ir savākt narkotiku lietotāju izmestās šļirces, spilgti raksturo, lūk, kāds gadījums. Ziemā bērni spēlējās un leca kupenās. Kādam zēnam tepat Rīgā šļirce izdūrās cauri zābaciņam un iedūrās kājā. Izklausās neticami? Bet tā noticis! Šļirce droši vien bija iesalusi un notika tā, kā notika.
Diendienā redzat, kā uz jūsu centru narkotiku lietotāji paši nāk mainīt šļirces. Kas ir šie cilvēki, un kā jūs darbinieki viņus dēvējat?
Jā, redzu šos cilvēkus ikdienā. Pārsvarā tie ir jauni ļaudis – vecumā līdz 30 gadiem. Vecumu gan reizēm ir pagrūti noteikt, jo narkotiku lietošana dara savu... Pārsvarā vīrieši. Sievietes jau savus netikumus cenšas vairāk slēpt. Vairāk krievu tautības cilvēki. Nekad nesakām „narkomāns”, jo šim vārdam tomēr ir negatīva pieskaņa. Sakām lietotājs vai vēl labāk – klients. Mūsu klienti - tā arī sakām. Viņu dēļ mēs strādājam.
Jums te nav ne apsardzes, ne policijas. Nav bail?
Ikreiz, kad man uzdod šo jautājumu, es saku: ja man būtu bail, būtu jāraksta atlūgums, tikai sazin kam... Ir bijušas dažādas situācijas, ir gājis dažādi. Priecājos, ka tagad ar Rīgas domes atbalstu pie mums strādā divi tā dēvētie simtlatnieki: vismaz ir cilvēki, kas nepārtraukti pieskata telpas. Kas tik mums līdz šim nav pazudis! Virtuves kombaini, tējkannas, pat milzīgais, smagais eļļas radiators. Lai cik pozitīvi izturamies pret saviem klientiem, notiek arī šādas lietas. Esam to pieņēmuši kā sava darba specifiku.
"Ja esi lietojis narkotikas, tev vienmēr ir risks tās sākt lietot atkal."
Ir bijušas pāris situācijas, kad nācies izmantot trauksmes pogu, taču kopumā jāatzīst, ka narkotiku lietotājiem ir cieņa un respekts gan pret mūsu centru, gan pret mani. Man žēl, ka reizēm neesmu bijusi klāt, kad mani darbinieki ir kādā situācijā nobijušies, jo līdz šim visas konfliktsituācijas esmu spējusi atrisināt. Kad dzirdu ko nelāgu, ceļos, veru savas durvis un droši eju pie skandālistiem. Stingrā balsī saku, ka jāiet prom, jo mūsu centrā nav pieļaujama ne narkotiku lietošana, ne savstarpēju attiecību skaidrošana. Atkārtoju savu sakāmo vēl un vēlreiz un priecājos, ka mani sadzird. Ir bijis tā, ka starp mani un klientu nostājas cits klients, lai mani aizstāvētu. Un beigās vēl atvainojas.
Rūpēties var taču par daudz ko: sunīšiem, kaķīšiem, maziem bērniņiem. Jūs esat izvēlējusies rūpēties par narkomāniem...
Protams, rūpēties var par daudz ko. Un man ļoti patīk arī suņi un mazi bērni, bet man nav tādas skaistas atbildes uz šo jautājumu, kāpēc izvēlējos HIV un narkomānijas lauku. Tas droši vien jājautā kādam tur augšā. Savulaik man bija savs bizness, bet tobrīd – pirms astoņiem gadiem – biju darba meklējumos. Un nonācu te. Arī man reizēm paziņas jautā: „Ruta, vai tiešām tu nevari atrast kādu labāku darbu?” Zinu, ka uz mani un citiem centra darbiniekiem daudzi skatās ar neizpratni: kāpēc jāstrādā tik riskantā vietā, kur maz prieka... Bet ir iekšā tāds spīts, īpaši, ja kāds pasaka, ka tas, ko darām, ir bezjēdzīgi. Bet esam arī iemācījušies neraudāt līdzi katram bēdu stāstam, lai gan reizēm šķiet, ka zeme ar debesīm jūk kopā, redzot, kas notiek.
Kurš no satiktajiem narkomāniem jums visvairāk palicis prātā?
Atceros kādu vīrieti, kurš ar apbrīnojamu apņēmību cīnījās gan ar narkotiku atkarību, gan HIV infekciju. Viņš bija atradis veidu, kā to darīt, un soli pa solim uzlaboja savu veselību, turklāt viņam izdevās atteikties arī no metadona jeb aizvietojošās terapijas programmas, kas ir ārkārtīgs retums. Skatījos uz šo cilvēku un brīnījos, domādama, ka tas, ko viņš spēs izdarīt, gan būs zelta burtiem uz sienas uzrakstāms. Viņam izdevās. Atrada labu, pat ļoti labu darbu, bet tad... atgriezās pie narkotikām. Par šo gadījumu man allaž ir rūgtums, jo cilvēks patiešām ārkārtīgi centās.
Ir briesmīgi redzēt, cik ļoti ilgi cilvēks kāpj, kāpj, kāpj un tad pēkšņi jau kuru reizi nokrīt. Tad es vienmēr atceros pašu klientu teikto: „Bijušo lietotāju nav.” Tas nozīmē: ja tu esi lietojis narkotikas, tev vienmēr ir risks tās lietot atkal. Mūsu klienti arī saka: „Es šobrīd dzīvoju skaidrā.” Viņi pat neuzdrošinās teikt, ka ir atmetuši narkotiku lietošanu.
"Kas tad ir prostitūtu klienti? Vīri, brāļi, arī bērnu tēvi."
Vēl atceros kādu puisi, kas pilnībā izmainīja savu dzīvi, uzzinot, ka viņam ir HIV infekcija. Viņam bija nepilni 30 gadi, vairākkārt bija nokļuvis cietumā, bet tad sāka dzīvot citādi. Nezinu gan, kas ar viņu ir tagad – mēs jau nevienam neprasām ne adresi, ne telefonu – nekontrolējam un nepāraudzinām, cenšamies palīdzēt tiktāl, cik vēlas pats cilvēks.
Droši vien tieši tādēļ biedrībai DIA+LOGS izdevās iegūt uzticību to sieviešu vidū, kas sniedz komercseksa pakalpojumus. Arī viņas atbalstījāt ar UNODC projekta līdzekļu starpniecību. Vai no jūnija vairs arī meitenēm nepalīdzēsiet?
Jā, šī nu ir joma, kas mūsu valstī ir atstāta pilnīgā novārtā, un man tas nav saprotams. Salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, Latvijā komercsekss ir pilnīgā pašplūsmā. Nu jau ir slēgts pat Pērnavas ielas kabinets, kur strādāja prostitūtu iecienītā daktere Pirsko. Bet izbrauciet naktī pa Rīgu – Pērnavas ielu, piemēram. Pabrauciet pa ceļu uz Salaspili. Ielas ir meiteņu pilnas, visas kā viena saka – man ir 18, lai gan izskatās krietni jaunākas. Klienti nāk bariem, bet liela daļa meiteņu pat nav izgājušas veselības pārbaudi, nav prezervatīvu. Ja kādai atklāj HIV infekciju, viņa cenšas to slēpt, jo tas taču nozīmē karjeras beigas!
Kam un kas būtu jādara, lai sakārtotu šo jomu – gan šļirču apmaiņu narkotiku lietotājiem, gan HIV profilaksi, gan darbu ar komercseksā iesaistītajām sievietēm?
Visupirms būtu vajadzīga mērķtiecīga valsts infekciju ierobežošanas stratēģija, kam iedalītu pietiekamu un garantētu finansējumu. Ar šīm sabiedrības grupām nemaz nav iespējams strādāt kampaņveidīgi: paiet ļoti ilgs laiks, kamēr tevi vispār pieņem, kamēr ar tevi vispār sāk runāt. Ir jābūt ilgstošam, nepārtrauktam darbam, nevis darbam no projekta līdz projektam. Lūk, tagad mums projekts beidzas. Viss. Mēs taču nevaram samest naudu degvielai, lai naktī apbraukātu meitenes, kas stāv ielās. Labi, vienu mēnesi varētu, otru. Un tālāk? Zinu, ka mūsu centra darbinieces no savas algas ik pa laikam nopērk komercseksā iesaistītajām meitenēm prezervatīvus. Bet tā nevar ilgt mūžīgi. Ir pilnīgi skaidrs – vajadzīgs valsts finansējums!
Vai varat iedomāties sabiedrības reakciju: laikā, kad citam nav, ko dot bērnam ēst, valsti mudina domāt par prostitūtām...
Varu likt galvu ķīlā: ja izsludinātu labdarības akciju, lai vāktu ziedojumus prezervatīvu iegādei prostitūtām vai šļirču apmaiņai narkotiku lietotājiem, - neviens ne latu neziedotu! Tai pašā laikā jāsaprot, ka arī šie cilvēki ir sabiedrība. Maldās ikviens, kurš domā, ka viņam ar prostitūciju nav nekāda sakara. Un kā vēl ir! Jo – kas tad ir prostitūtu klienti? Vīri, brāļi, arī bērnu tēvi. Un arī prostitūtām ir bērni. Mūsu redzeslokā ir komercseksā iesaistījusies sieviete, kurai ir pieci bērni.
Visas lietas savā starpā ir saistītas. Nebūtu prātīgi palīdzēt kādai vienai sabiedrības grupai, pilnībā aizmirstot par otru. Ja neviens nepievērsīs uzmanību narkotiku lietotāju, HIV pacientu un prostitūtu vajadzībām, sabiedrībā daudz straujāk izplatīsies dažādas infekcijas. Un tām esam pakļauti mēs visi – ar to jārēķinās. Tādi apstākļi, kādi ir tagad, nekādā gadījumā nepalīdzēs izskaust HIV/AIDS izplatību Latvijā. Mani māc bažas: ja naudas nebūs, mēs varam atgriezties tādā situācijā, kāda tā bija pirms vairākiem gadiem, kad gada laikā tika reģistrēti pat ap 800 jauni HIV gadījumi.
