Starp būtiskiem Tieslietu ministrijai (TM) šogad veicamiem uzdevumiem, ko premjerministrs Valdis Dombrovskis norādījis ikgadējā ziņojumā Saeimai par Ministru kabineta darbu, ir noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas kriminālprocesuāli tiesiskā regulējuma pilnveidošana. Tās ietvaros plānots izskatīt atteikšanos no mantas konfiskācijas kā soda, tā vietā uzlabojot noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas piemērošanas un izpildes mehānismu.
LV.LV jautā: Kāds ir jūsu viedoklis par ieceri atteikties no mantas konfiskācijas kā soda, uzlabojot konfiskācijas un izpildes mehānismu?
Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta juriskonsults Zigmunds Dundurs:
„Latvijas krimināltiesību sistēma paredz divu veidu mantas konfiskāciju – noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju jeb procesuālo konfiskāciju, ko regulē Kriminālprocesa likums, un vispārējo mantas konfiskācija kā sodu, ko regulē Krimināllikums.
Apskatot mantas konfiskāciju kā sodu, nevar neminēt noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, jo pašreiz praksē izpratne par to, kas ir mantas konfiskācija kā sods un noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, ir ļoti dažāda.
Sabiedrība mantas konfiskāciju kā sodu uztver kā taisnīgu un samērīgu piespiedu līdzekli personas sodīšanai, jo tiek uzskatīts, ka tādējādi personai tiek atņemta manta, ko tā ieguvusi noziedzīgā ceļā. Šāds uzskats ir maldīgs, jo Krimināllikums viennozīmīgi noteic, ka mantas konfiskācija ir notiesātā īpašumā esošās mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Proti, personai netiek atņemts noziedzīgā ceļā iegūtais, bet gan tā likumīgā īpašumā esoša manta, piemēram, vecāku mantojumā atstāta māja u.tml.
Ja valsts ar krimināltiesiskajām metodēm vēlas panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, proti, atņemt notiesātajai personai mantu, kas tai likumīgi nepienākas (ir iegūta noziedzīgi), tad ir jāiet cits ceļš - ir jāpiemēro kriminālprocesuālā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija.
Tieši noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis ir atņemt personai tai nepienākošos mantu, kas iegūta noziedzīgā kārtā, nevis sodīt.
Jau pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas krimināltiesību zinātnieki (Pauls Mincs) norādīja, ka no krimināltiesību viedokļa mantas konfiskāciju kā līdzekli attaisnot nevar. Tas vispirms runā pretim individuālam principam, jo skar ne tik daudz pašu noziedznieku, kā viņa ģimeni. Vienlaikus P.Mincs norādījis, ka nav iebildumu pret atsevišķu priekšmetu konfiskāciju kā nozieguma augļu konfiskāciju, jo pilnīgi taisnīgi ir atņemt noziedzniekam iespēju izlietot noziedzīgi iegūtus priekšmetus.
TM uzskata, ka mērķis, uz kuru jātiecas Latvijā, ir veicināt noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas plašāku un efektīvāku piemērošanu, vienlaikus ejot virzienā uz atteikšanos no mantas konfiskācijas kā soda Latvijas krimināltiesību sistēmā.
Nevar noliegt, ka Kriminālprocesa likuma regulējums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju nav viennozīmīgs un līdz ar to praksē plaši netiek piemērots.
Šī iemesla dēļ TM viena no prioritātēm krimināltiesību nozarē ir nodrošināt Kriminālprocesa likumā tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu praksē efektīvi konfiscēt personām to rīcībā esošo noziedzīgi iegūto mantu.
TM pēdējā gada laikā ir padziļināti pētījusi mantas konfiskācijas kā soda krimināltiesisko regulējumu, piemērošanas un izpildes problemātiku gan saistībā ar ES un starptautisko tiesību aktu ieviešanu, gan arī citu valstu pieredzi, tajā skaitā apskatot jautājumu no dažādiem aspektiem - vai ar šo sodu tiek sasniegts Krimināllikumā paredzētais soda mērķis, vai tā piemērošana ir samērīga ar ieguvumiem u.tml.
Gan praktiķi, gan teorētiķi piekrīt, ka mantas konfiskācija kā sods nesasniedz soda mērķi un tādējādi būtu izslēdzams no Latvijas kriminālsodu sistēmas, vienlaikus attīstot noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mehānismu.
Līdz ar to šī problēma ir izvirzīta kā viena no TM prioritātēm krimināltiesību jomā, kam tuvākajā laikā jārod risinājums.”
Sabiedriskās politikas centra „Providus” krimināltiesību un
kriminālsodu politikas eksperts Andrejs Judins:
Foto: Arnis Blumbergs
„Tieslietu ministrijai ir taisnība. Taču taisnība ir arī tiem, kas aizstāv mantas konfiskācijas esamību kā kriminālsodu. Te saduras lietderīgums, taisnīgums un teorija.
Manuprāt, pašlaik tomēr nav īstais brīdis virzīt šādu priekšlikumu. To varētu atļauties, ja mūsu tieslietu sistēma būtu perfekta. Latvijā, kā zināms, netrūkst gadījumu, kad, teiksim, amatpersonai ar pāris simtu latu lielu algu var nepiederēt nekas, bet tā dzīvo miljons latu vērtā mājā. Kamēr nav īstas pārliecības, ka jaunā sistēma darbosies nevainojami un labāk par iepriekšējo, veco mehānismu demontēt nevajadzētu.
Žēl, ka netika ievērots, ka tā ir kompleksa problēma, kuru risinot svarīgi domāt arī par to, lai kriminālprocesuālā konfiskācija efektīvi funkcionētu. Es vismaz neesmu dzirdējis, ka mūsu valdība domātu par finansējuma palielināšanu policijai un prokuratūrai, lai tās varētu kvalitatīvāk izmeklēt lietas.... Es atbalstu TM teorētisko pieeju. Tomēr nevaru arī ignorēt iecerēto grozījumu ietekmi uz praksi.”
