Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mantas konfiskācija kā papildsods nereti rada smagas sekas notiesātās personas ģimenes locekļiem.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Pašlaik situācija ir tāda, ka Krimināllikuma (KL) 42.pants paredz sodu "mantas konfiskācija", un tā ceturtajā daļā ir minēts, ka likums arī nosaka to notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nepieciešamo mantu, kas nav konfiscējama. Minētā norma likumā ietverta kopš tā spēkā stāšanās 1999.gadā, taču līdz šim laikam nav izstrādāts regulējums, kas nosauktu mantu, kas nav konfiscējama.
Konfiscējama legāli iegūta manta
Tātad bez šā regulējuma ir aizvadīti 13 gadi. Tomēr nevar teikt, ka nav nekādu sarakstu, ko šim nolūkam nevarētu izmantot. Praksē nepieciešamības gadījumā tiek izmantots Kriminālprocesa likumaa 1.pielikums "Manta, kurai nav uzliekams arests".
Taču Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska norāda – arests un mantas konfiskācija nav gluži viens un tas pats: "Arestu mantai var uzlikt dažādu mērķu nodrošināšanai, bet konfiskācija pirmām kārtām ir sods – legālas mantas atņemšana, un tad ir jāvērtē, kas ir šīs mantas kopums, kuram nekādā mērā nedrīkst ķerties klāt. Tam vajadzētu būt vienīgajam mājoklim un arī pārējo pirmās nepieciešamības lietu uzskaitījumam."
Starp citu, nosauktajā Kriminālprocesa likuma pielikumā nav minēts, ka arests nebūtu uzliekams vienīgajam mājoklim. Uz šāda regulējuma trūkumu un to, ka likumdevējs tādējādi nav līdz galam izpildījis paša noteikto pienākumu, 2011.gada 6.janvāra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2010-31-01 norādījusi arī Satversmes tiesa.
"Konfiskācija pirmām kārtām ir sods – legālas mantas atņemšana."
Tagad šis darbs ir iesākts. TM izveidotā pastāvīgā Krimināllikuma darba grupa, kurā piedalās pārstāvji no Iekšlietu ministrijas, Augstākās tiesas, Ģenerālprokuratūras, Rīgas apgabaltiesas, Latvijas Universitātes, sabiedriskās politikas centra "Providus", Saeimas Juridiskā biroja, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes un Valsts policijas, ir izstrādājusi grozījumus likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību", to papildinot ar jaunu – 4.pielikumu, kurā iekļauts mantas saraksts, kas nav konfiscējama notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām. Likumprojekts, kā jau minēts, šomēnes akceptēts valdībā un rudens sesijā to sāks izskatīt Saeimas komisijās.
"Kopumā ņemot, šis ir mantas saraksts, kas vienmēr un pie jebkādiem apstākļiem būtu atstājama personas rīcībā. Ir jāņem vērā, ka tas neattiecas uz gadījumiem, kad uzliek arestu mantai, lai nodrošinātu kaitējuma kompensāciju, kā arī uz gadījumiem, kad nākas konfiscēt noziedzīgi iegūtu mantu," skaidro I.Gratkovska. "Ja vienīgais mājoklis ir noziedzīgi iegūts, tas tiks konfiscēts neatkarīgi ne no kā. Jo noziedzīgi iegūta manta nav personai piederoša manta, tā nedrīkst atrasties šīs personas īpašumā. Vai nu tā ir kādas citas personas īpašumā, vai nu vienkārši konfiscējama tādēļ, ka personai nav nekādu juridisku tiesību uz mantu, kas tai nepienākas. Tādēļ tā ir konfiscējama līdz pēdējam santīmam."
Ja konfiscē mājokli – kas ir cietušais?
Mantas konfiskācija atbilstoši KL 42.pantā noteiktajam var būt kā pamatsods vai kā papildsods; Krimināllikuma Sevišķajā daļā kā papildsods tā noteikta saistībā ar noziegumiem pret valsti, terorismu, darbošanos organizētās noziedzības grupās vai formējumos, slepkavību pastiprinošos apstākļos vai sevišķi pastiprinošos apstākļos, par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu organizētā grupā un citiem smagiem noziegumiem. Šādos gadījumos soda sankcijai par legāli iegūtas mantas konfiskāciju, kas kā papildsods jāpiemēro obligāti, lielākoties nav saistības ar izdarīto noziegumu pēc būtības.
Saraksta trūkums par mantu, kura šādos gadījumos nav konfiscējama, neapšaubāmi nesis sev līdzi arī jūtamas sekas. Kā liecina Tiesu informācijas sistēmas datubāzē publiski pieejamā statistika, no 2009. līdz 2011.gadam mantas konfiskācija kā pamatsods nav piemērots, bet kā papildsods minētajā laikposmā piemērots 123 gadījumos.
I.Gratkovska spriež: "Nav jēgas cilvēkam atņemt vienīgo mājokli, ja pēc soda izciešanas valstij viņam būs jāmaksā sociālie pabalsti un pašvaldībai jāgādā pajumte, jo persona faktiski paliek bez dzīvesvietas. Arī viņa ģimene nonāk uz ielas. Ja cilvēkam ir dzīvoklis, bet viņš nav noslēdzis laulības līgumu par mantas šķirtību un dzīvoklis ir uz viņa vārda, tad šo dzīvokli konfiscē. Sieva pēc tam, kad mantas konfiskācija jau ir izpildē, var Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā pieteikt prasījumu par savu daļu. Bet, lai to dabūtu, dzīvokli vispirms pārdos izsolē par zemāku cenu, un viņa katrā ziņā neiegūs tik daudz naudas, lai varētu iegādāties citu mājokli. Ja ģimenē ir noformēta šī mantas šķirtība, tas mazliet atvieglo tiesu izpildītāja darbu, taču tik un tā mājokli sieva var zaudēt. Bet ja vispār nav noslēgta laulība, tad jebkādu īpašuma daļas saglabāšanu kopdzīves partnera īpašumā nav nekādu izredžu."
"Ja vienīgais mājoklis ir noziedzīgi iegūts, tas tiks konfiscēts neatkarīgi ne no kā."
Turklāt problēma ir tā, ka sodu izcietušajiem pēc ieslodzījuma vietas atstāšanas vairs nav kur dzīvot. To problēmu kā pirmo uzsver arī Aizturēto un ieslodzīto palīdzības fonda "Gara spēks" konsultants Boriss Klopcovs: "Jā, saskaņā ar noteiktiem Krimināllikuma pantiem notiesātās personas manta papildsoda veidā obligāti tiek konfiscēta. Līdz 2004.gadam vismaz atstāja īpašumā vienīgo mājokli, kurā dzīvoja notiesātais vai viņa radinieki. Protams, tas nav pareizi, jo šādā gadījumā cietēju lomā nonāk notiesātās personas tuvinieki, kuri šajā mājoklī dzīvo. Sieva, tēvs, māte, bērni. Ja ar tiesas spriedumu notiesājam dzīvojamā platība konfiscēta un nodota pašvaldības īpašumā, tad saskaņā ar likumu "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" pašvaldībai ir pienākums no ieslodzījuma vietas atbrīvoto personu nodrošināt ar dzīvojamo platību. Taču uz dzīvokļu piešķiršanu ir jāgaida rindā, turklāt šie mājokļi parasti ir ļoti sliktā stāvoklī."
"Šāda saraksta izveidošana ir ļoti pareizs risinājums," uzskata "Providus" pētniece, juriste Ilona Kronberga. "Ja notiek noziedzīgs nodarījums, ir ne tikai kriminālprocesā atzītais cietušais. No noziedzīga nodarījuma zināmā mērā cieš arī apsūdzētās un notiesātās personas ģimene. Nav iespējams mazināt ģimenes locekļu emocionālās ciešanas, taču mantiskos zaudējumus gan. Pašlaik ir tā, ka patiešām gandrīz visu mantu var atņemt. Ja runājam par to, ka jaunā gaismā jālūkojas uz to, kas ir cietušie saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, tad redzams, ka tas ir ne tikai cietušais kriminālprocesā, bet šis jēdziens ir ievērojami plašāks, un arī pārējo cietušo tiesības ir aizsargājamas ar likumu. Īstenībā ir sperts liels solis uz priekšu. Šie likuma grozījumi novērsīs arī kādu citu negatīvu faktoru, kas nereti izraisa recidīvu. Ja pēc soda izciešanas cilvēkam nav pajumtes, kur atgriezties, ja viņam iepriekš viss ir atņemts, ir ļoti grūti ievirzīt savu dzīvi normālās sliedēs. Turklāt, ja notiesāto brīvības atņemšanas iestādē vēlas atbrīvot pirms termiņa nosacīti, tiek prasīta izziņa, vai viņam ir pastāvīga dzīvesvieta. Ja mājoklis ir konfiscēts, dzīvesvietas vairs nav, un saistībā ar piemēroto sodu patiešām veidojas pretrunīga situācija."
Ko nedrīkstēs konfiscēt
Likumprojektā iekļautajā jaunajā pielikumā "Manta, kura notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav konfiscējama" ir noteikts, ka nav konfiscējama turpmāk minētā personas īpašumā esoša manta.
1. Mājas iekārta, apģērbs un mājturības priekšmeti, kas nepieciešami notiesātajam, viņa ģimenei un personām, kuras atrodas viņa apgādībā:
2. Pārtikas produkti, kas nepieciešami notiesātā un viņa ģimenes iztikai.
3. Nauda minimālās mēneša darba algas apmērā uz notiesāto un katru viņa ģimenes locekli, ja ģimenes loceklis ir notiesātā apgādībā un tam nav citu ienākumu.
4. Kurināmais, kas nepieciešams ģimenei ēdiena gatavošanai un dzīvojamās telpas apsildīšanai.
5. Tehnika un darbarīki, kas nepieciešami notiesātajam saimnieciskās darbības vai profesionālās darbības turpināšanai, izņemot gadījumus, kad persona atzīta par maksātnespējīgu vai personai ar nolēmumu krimināllietā atņemtas tiesības uz zināmu nodarbošanos.
6. Personām, kuru nodarbošanās ir lauksaimniecība, – viens lauksaimniecības dzīvnieks no katras sugas un viena bišu saime, lopbarība minēto dzīvnieku pabarošanai līdz jaunas lopbarības ievākšanai vai lopu dzīšanai ganībās, kā arī sēkla un stādāmais materiāls.
7. Notiesātā īpašumā esošie mājas (istabas) dzīvnieki.
8. Notiesātā īpašumā vai kopīpašumā esošais mājoklis, kas ir notiesātā vienīgais mājoklis un kurā tas dzīvo ikdienā.
9. Manta, kurai nav materiālas vērtības un kuras konfiskācija radītu valstij zaudējumus."
"Problēma ir tā, ka sodu izcietušajiem pēc ieslodzījuma vietas atstāšanas vairs nav kur dzīvot."
"Tās mantas, ko parasti konfiscē, ļoti retos gadījumos ir vērtīgas naudas izteiksmē, lielākoties tās ir bijušas derīgas sadzīvē, bet pārdot šīs lietas faktiski nav iespējams, un tās ir iznīcināmas. Tad ko mēs iegūstam? To, ka valsts maksā par šīs mantas pārdošanu vai iznīcināšanu," pielikuma pēdējo punktu komentē I.Gratkovska. "Tad kāds tas ir sods? Tā vietā var piemērot naudas sodu kā papildsodu, bet kāpēc valstij jārūpējas par notiesātās personas vecā televizora pārdošanu? Lai persona pati to pārdod un nomaksā naudas sodu!"
Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā cita starpā ir teikts: "Mantas konfiskācijas soda mērķis nav padarīt kādu par bezpajumtnieku vai personu bez iztikas līdzekļiem, tādēļ sarakstā ietverta manta, kas veido minimālo personai ikdienā nepieciešamās mantas apjomu. Tāpat ietverta tehnika un darbarīki, kas nepieciešami saimnieciskās darbības turpināšanai, kā arī manta, kas nepieciešama lauksaimniecības turpināšanai."
Te nu var diskutēt, vai tad, ja no ganāmpulka atstāj pa vienai govij vai aitai, lauksaimnieciskā ražošana turpmāk ir iespējama – tātad, vai šāds sods ir samērīgs. Taču diskusijas Saeimā patiešām vēl gaidāmas, un nākotnē, iespējams, arī par to, vai mantas konfiskācija kā papildsods vispār būtu piemērojama.
