Atvērtā koda programmatūra – vai mums to vajag?

Tiem, kas nav pazīstami ar atvērtā koda būtiskākajām priekšrocībām un trūkumiem salīdzinājumā ar komerciālajām² programmām, piedāvāju savu skatījumu par šo programmu īpatnībām un jautājumiem, kas izraisa diskusijas.

Atvērtā koda programmatūra ir bezmaksas

Tas tiešām tā ir. Mājas datoru var pilnībā nokomplektēt ar visu ikdienai nepieciešamo, neiztērējot par licencēm nevienu santīmu. Šis apgalvojums gan ir patiess, runājot tikai par mājas datoru, kas netiek lietots specializētu uzdevumu veikšanai. Analizējot mājas datoros uzstādītās programmas, uzreiz jāpiebilst, ka šobrīd, pēc maniem aprēķiniem, vismaz viena licence ir ne vairāk kā 5 procentiem no mājas datoru lietotāju. Līdz ar to, ja mēs apskatām mājas datoru lietotāju segmentu, tad tajā tāpat tiek lietota “bezmaksas” programmatūra.

Atvērtā koda programmatūra ir pielāgojama

Tas nozīmē, ka šo programmu drīkst pieskaņot savām vajadzībām un mainīt vai papildināt pēc saviem ieskatiem. Turklāt pielāgojamās (atvērtās) programmatūras gadījumā tiek lietoti atvērtie datņu (failu) formāti, kurus drīkst lietot jebkurš un kuru apraksts ir brīvi pieejams. Lielākā daļa no mums ikdienā lieto komerciālu programmatūru, kas tiek piedāvāta kā gatavs izstrādājums un gala lietotājam nav iespēju un tiesību to pārtaisīt pēc saviem ieskatiem. 

Atvērtā koda programmatūra bieži vien nav standartizēta

Šī problēma, kas dažreiz pārvēršas par priekšrocību,³ ir attiecināma arī uz IT speciālistiem labi zināmajām Linux operētājsistēmām. Problēma izriet no iepriekš minētās (2) īpatnības: tā kā katrs drīkst pielāgot sākotnējo programmatūru pēc saviem ieskatiem, tad rezultātā tiek radīts milzīgs skaits viena un tā paša produkta modifikāciju. Galvenā šīs īpatnības negatīvā izpausme ir tāda, ka lietojumprogrammu un draiveru (iekārtas atbalsta programmatūra) izstrādātājiem ir grūti vai dažkārt vispār neiespējami izstrādāt lietojumprogrammu, kas darbotos visām Linux modifikācijām.

"Ja valstī tiktu lietota atvērtā koda programmatūra, rastos iespēja izdevumus par programmatūru kontrolēt centralizēti, nevis „medīt” katru atsevišķu nelegālas programmatūras lietotāju."

No šīs īpatnības arī izriet iekārtu ražotāju attieksme pret Linux: bieži vien tie neizstrādā draiverus Linux operētājsistēmai. Rezultāts ir acīm redzams – ja jūs nopērkat kādu iekārtu, kas ir pieslēdzama pie datora (piemēram, mobilo telefonu), tad konstatēsiet, ka šai iekārtai ražotājs ir radījis draiverus, kas nodrošina iekārtas pieslēgšanu pie datora, kuru darbina operētājsistēmas Windows vai MacOS. Savukārt draiveri, kurš paredzēts Linux operētājsistēmai, ražotājs bieži vien nav radījis.

Ne visa programmatūra ir pieejama kā atvērtā koda programmatūra

Šī problēma, manā skatījumā, ir viskritiskākā. Kad savulaik, pirms trim gadiem, pats centos uzsākt pāreju uz Linux operētājsistēmu kompānijā, kurā esmu atbildīgs par informāciju tehnoloģijām, tieši šī problēma bija tā, kuru nevarēja atrisināt racionāli – bija pieejama visa nepieciešamā programmatūra, izņemot grāmatvedības programmu. Pareizāk sakot, pieejama bija arī grāmatvedības programma, bet tās cena nebija salīdzināma ar potenciālajiem ietaupījumiem, un pāreja tika atlikta.

Problēmas mērogi parasti ir proporcionāli organizācijas izmēriem – jo lielāka organizācija, jo vairāk dažādas programmatūras tiek lietotas, jo lielāka ir iespēja, ka kādai programmatūrai nav atrodama racionāla alternatīva.

Viens no iemesliem, kāpēc Linux operētājsistēmai nav pieejamas visas programmas, ir iepriekš aprakstītā īpatnība (3), jo pēc būtības no programmēšanas viedokļa nav grūti jau esošo programmas kodu pielāgot citai operētājsistēmai, ja vien šī operētājsistēma ir standartizēta un aprakstīta, ko gluži nevarētu teikt par Linux ar tās daudzajām modifikācijām.

Kur paliek nauda – Microsoft produkcijas un atvērtā koda programmatūras gadījumā

Pašreiz var droši teikt, ka Latvijā kopumā mēs visi lietojam komerciālo programmatūru, ar retiem izņēmumiem. Viens no iemesliem tam ir iespēja par to nemaksāt. Visiem ir zināms, ka lielākā daļa mājas datoru lieto nelicencētu (zagtu) programmatūru. Tāpat arī valsts iestādēs, pašvaldībās un privātajos uzņēmumos ne visa programmatūra ir licencēta, kā arī daļa programmatūras netiek lietota saskaņā ar licences nosacījumiem. Pārejot uz atvērtā koda programmatūru, kas teorētiski ir bezmaksas,  atrisinātos licencēšanas un programmu legalitātes problēma. 

Ja valstī tiktu lietota atvērtā koda programmatūra, rastos iespēja izdevumus par programmatūru kontrolēt centralizēti, nevis „medīt” katru atsevišķu nelegālas programmatūras lietotāju. Es domāju, ka jebkurš IT speciālists piekristu, ka šobrīd nav iespējams efektīvi cīnīties ar nelegālās programmatūras izplatīšanos, it īpaši starp mājas datoru lietotājiem. Pat jebkurš skolēns zina, ka var lietot failu apmaiņas programmas (piemēram, DC++) un lejuplādēt no citiem interneta lietotājiem pilnīgi jebko – sākot ar jaunāko komerciālo programmatūru un beidzot ar jaunākajām filmām un grāmatām. Līdz ar to uz paša lietotāja sirdsapziņas paliek jautājums, vai lietot zagtu programmatūru vai arī par to samaksāt. Turklāt paradoksāls ir fakts, ka vairāk licencētas programmas mājās lieto tieši tie, kas sliktāk orientējas IT jomā. Parasti šie lietotāji tic, ka licencēta programmatūra ar kaut ko atšķiras no nelicencētas, un viņi uzskata, ka nelicencēta programmatūra sliktāk darbojas un biežāk „uzkaras”.

Vai atvērtā koda programmatūra (piemēram, Linux, OpenOffice) būtu lētāka un/vai labāka par komerciālo, piemēram, kompānijas Microsoft programmatūru? Cilvēki, kas aizstāv atvērto kodu vai arī komerciālo programmatūru, bieži vien min kādus konkrētus piemērus, kas pierāda viena vai otra risinājuma priekšrocības. Bet arvien nav neviena, kurš varētu uzskaitīt visus finansiālos ieguvumus, kas būtu saistāmi ar pāreju uz atvērtā koda programmatūru. Un tas arī ir viegli izskaidrojams –atvērtā koda programmatūru nepārstāv neviena spēcīga organizācija, nav algotu darbinieku, kuri saņem naudu par to, lai pārliecinātu potenciālo lietotāju par produkta ģenialitāti. Nav mārketinga speciālistu, kas parādīs konkrētus skaitļus un aprēķinus par ieguvumiem. Nav finansiālās ieinteresētības un iespējas finansiāli ieinteresēt kādu atbildīgu personu, lai tā varētu virzīt nepieciešamo risinājumu lemjošajās struktūrās.  Vien loģiskais saprāts var pateikt priekšā, ka atvērtā koda programmatūra mums ir absolūti nepieciešama. To nevar pamatot ar skaitļiem, pasakot, ka mēs būsim ieguvēji arī finansiāli, jo šobrīd pat nav apzināts, cik liela summa tiek tērēta programmatūrai valsts pārvaldē un izglītībā. Līdz ar to nav iespējams salīdzināt izdevumus, kurus varētu ietaupīt, jo nav atskaites punkta.

"Aiz atvērtā koda programmatūras nav vienas spēcīgas organizācijas, nav algotu darbinieku, kuri saņem naudu par to, lai pārliecinātu potenciālo lietotāju par produkta ģenialitāti."

Varbūt nezinātājam varētu likties, ka, pārejot uz atvērtā koda programmatūru, būs vieni vienīgi ieguvumi, jo tā taču ir bezmaksas. Bet šeit izveidojas interesanta situācija: tātad, atvērtā koda programmatūra ir bezmaksas, bet, saskaitot visas izmaksas, kas rastos, pārejot uz to, izdevumi ir tādi paši vai pat lielāki, nekā turpinot maksāt par licencēm. Šeit gan ir svarīgi piebilst, ka lielākā daļa no izmaksām ir saistītas tieši ar pāreju. Tie ir izdevumi, kas attiecināmi uz lietotāju apmācīšanu, datu pārveidošanu, specializētu programmu radīšanu jaunajai programmai utt. Šīs izmaksas nevar tieši attiecināt uz atvērtā koda programmatūras izmaksām, jo tādas pašas izmaksas rastos, pārejot no atvērtā koda programmatūras uz komerciālo programmatūru.

Līdz ar to atbilde uz jautājumu par izmaksām vienmēr būs atkarīga no atbildētāja. Ja atbildēs cilvēks, kurš aizstāv komerciālo programmatūru, tad, iespējams, atbildē būs teikts, ka atvērtā koda programmatūra izmaksā dārgāk. Ja atbildēs atvērtā koda piekritēji, tad atbildē būs apgalvojums, ka tā izmaksā lētāk. Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu, t.i., izmaksas ir līdzīgas vai arī atšķirība ir nebūtiska, it īpaši, ja ir runa par valsts mērogu.

Neatkarīgi no tā, vai mēs programmatūru nosaucam par komerciālu vai arī par atvērta koda, tik un tā šī programmatūra ir jārada un kāds par šo darbu saņem atlīdzību. Manuprāt, svarīgākais diskusijās par izmaksām ir – kur šī nauda paliek. Microsoft produkcijas gadījumā mēs tērējam naudu par licencēm, saņemot pretī gatavu un pabeigtu risinājumu, un gandrīz visa šī nauda aizplūst uz ASV. Atvērtā koda programmatūras gadījumā mēs iegūstam milzīgu daudzumu ar dažādām bezmaksas programmām, ar kuru palīdzību nevar panākt gatavu risinājumu esošā aizstāšanai bez papildu izdevumiem. Toties šie papildu izdevumi pilnā apmērā paliek valstī, kurā tiek radīti nepieciešamie risinājumi.

Jo vairāk atliekam pāreju, jo dārgāka tā būs

Pašlaik ir izveidojusies situācija, ka ir ļoti sarežģīti atteikties no komerciālās programmatūras, un jo vairāk tiek atlicināta atteikšanās no Microsoft programmatūras, jo dārgāka tā būs nākotnē. Ik mirkli tiek radītas jaunas programmas mūsu ikdienas darbu veikšanai, un šīs programmas tiek radītas tādai videi, kāda šai brīdī tiek lietota, t.i., Microsoft. Katru no šīm jaunradītajām programmām būs jāpārveido potenciālās pārejas gadījumā.

Būtībā tā ir sava veida atkarība. Mēs lietojam Microsoft, un mums nav alternatīvu. Ja jebkādu iemeslu dēļ mēs vairs nevarētu lietot Microsoft produkciju, tad apstātos visa ekonomiskā darbība. Latvijā gandrīz nav neviena uzņēmuma, kurš varētu normāli turpināt darbu bez Microsoft: noliktavu uzskaites programmas, grāmatvedības programmas, veikalu tīklu programmas, visa valsts pārvalde – visur tiek lietotas programmas, kas darbojas tikai Microsoft Windows vidē. Veidojot savus elektroniskos dokumentus (datnes), izmantojot, piemēram, programmu pakotni Microsoft Office, mēs neesam to patiesie īpašnieki, jo būtībā šie dokumenti nav lietojami bez programmas, kurā tie radīti. Kad jūs izveidojat dokumentu programmā Microsoft Word un aizsūtāt citam lietotājam, jūs netieši pieprasāt, lai šim lietotājam būtu tieši Microsoft programmatūra.

Pretstatā šai atkarībai no komerciālās programmatūras atvērtā koda ideoloģija ir virzīta uz to, ka netiek ierobežota ne programmas, ne ar tās palīdzību radīto produktu lietošanas brīvība. Tā, piemēram, strādājot ar Microsoft Word, tiek paredzēts, ka gala produkts ir datne (fails) ar paplašinājumu *.doc. Šāda datne, kā jau iepriekš minēts, ir lietojama tikai, ja jums ir attiecīgā Microsoft Word programma. Savukārt, ja jūs lietojat atvērtā koda analogu programmu, piemēram, OpenOffice Writer, tad tiek paredzēts, ka gala produkts ir datne ar paplašinājumu *.odt (saīsinājums no Open Document Text – atvērts teksta dokuments). Un šāda datne ir lietojama ar jebkuru programmu, kas atbalsta šo formātu, šis formāts nevienam nepieder, visas formāta īpatnības ir aprakstītas, un informācija par to ir brīvi pieejama.

"Jebkurš zinātājs piekritīs, ka mēs esam pilnīgi atkarīgi no Microsoft produkcijas. Šo atkarību savā ziņā var salīdzināt ar atkarību no energoresursiem."

Kā sistēmu administrators, kurš ir administrējis un arvien administrē gan Microsoft radītās sistēmas, gan atvērtā koda sistēmas, es ar dziļu cieņu izturos pret Microsoft radītajiem produktiem, bet, neraugoties uz to, esmu pilnīgi pārliecināts, ka valstij pilnībā būtu jāpāriet uz atvērtā koda programmatūru un jāuzņemas kontrole pār standarta programmatūras latviskošanu un nokomplektēšanu. Šī funkcija varētu tikt nodrošināta par tiem līdzekļiem, kas tiktu ietaupīti no licencēm.

Uzskatu, ka pāreja ir pilnīgi nepieciešama mūsu pašu neatkarībai. Iespējams, ikdienā ir grūti aptvert, cik ļoti mēs esam atkarīgi no viena ražotāja un cik ļoti mūsu dzīvē ir ienākušas informāciju tehnoloģijas. Bet neaizmirsīsim, ka gandrīz visa mūsu IT sistēma ir atkarīga no Microsoft ražotajām operētājsistēmām. Mūsu ekonomika apstātos, ja kādu dienu visas mūsu Windows operētājsistēmas “uzkārtos”. To var izraisīt gan datorvīruss, gan apzināta Microsoft rīcība. Pašlaik gan kompānijai Microsoft nav iemesla iestrādāt operētājsistēmā iespēju to attālināti nobloķēt, bet tīri teorētiski šo iespēju var ieviest īsā laikā caur Windows update funkciju, kura lielākajā daļā mūsu datoru automātiski lejuplādē un uzstāda jaunākos kļūdu labojumus. Un tad pavisam reāla varētu būt arī situācija, kad mūsu prezidentam no Microsoft piezvana pārstāvis un paziņo: „Jūsu valstī ir 20% nelegālu mūsu produktu versiju. Lūdzu, tieciet galā ar problēmu, vai arī mēs jums nobloķēsim visu IT sektoru.”

Var, protams, teikt, ka es stipri pārspīlēju, bet jebkurš zinātājs piekritīs, ka mēs esam pilnīgi atkarīgi no Microsoft produkcijas. Šo atkarību savā ziņā var salīdzināt ar atkarību no energoresursiem (gāze, nafta, elektroenerģija). Vienīgā starpība ir tā, ka energoresursus var iegādāties no vairākiem piegādātājiem un tie ir savstarpēji aizvietojami.

Citi iebildīs, ka arī IT sektorā var aizvietot Microsoft produktus ar citiem, bet pieredze⁴ rāda, ka jau šodien ir ļoti sarežģīti pāriet uz citiem risinājumiem, nepārtraucot normālu darbu. Bet pēc gadiem desmit var izrādīties, ka tas vispār nav iespējams. Turklāt ir ļoti būtiska atšķirība starp atkarību no energoresursiem un atkarību no IT produktiem – energoresursu mums vienkārši nav, un tur neko nevar darīt, ja ir runa par naftu un gāzi. Bet IT produktus var radīt, un tas neprasa pilnīgi nekādus materiālos resursus. Ir vajadzīgi izglītoti, talantīgi  cilvēki, un tas ir vienīgais, kas mums ir. Un, ja pat šajā jomā mēs ļaujamies kūtrumam un neizmantojam savu vienīgo resursu,  tad tas nav attaisnojams.

Un visbeidzot, vienīgais veids, kā iekustināt pāreju uz atvērtā koda programmatūru, ir ar iniciatīvu valstiskā līmenī. Pagaidām nav iemeslu, lai atsevišķas valsts iestādes vai privātais sektors izrādītu iniciatīvu šajā jomā. Neviena atsevišķa valsts struktūra nav ieinteresēta risināt ar pāreju saistītās problēmas, turklāt par licencēm tiek maksāta valsts nauda. Savukārt privātā sektora patērētāji par licencēm pārsvarā nemaksā vispār.

_____________________________________