Kā radās biedrības „Nāc un dari!” ideja?
Pēc izglītības esmu pedagoģe, bet strādāju mārketinga jomā, un pavasarī zaudēju darbu. Man bija ļoti svarīgi palikt sociāli aktīvai, turklāt zināju, kā nevalstiskās organizācijas atbalsta bezdarbniekus citās valstīs. Jā, man bija drosme un pašiniciatīva sākt darīt ko Latvijā nebijušu, tādēļ negaidīju un rīkojos.
Biju aprunājusies ar vairāku uzņēmumu vadītājiem, vai viņi būtu gatavi atbalstīt bezdarbniekus, dodot tiem atlaides un piedāvājot lētākus pakalpojumus. Daudzi šo ideju novērtēja atzinīgi, un sākām veidot „Iespēju karti”. Tā ir īpaša atlaižu un piedāvājumu programma bezdarbniekiem visā Latvijā. Mēs meklējam partnerus, kas piedāvā atlaides, un bezdarbniekiem, kas reģistrējušies NVA, dodam iespēju palikt aktīviem: doties uz muzejiem, teātriem, arī Zooloģisko dārzu, kā arī pirkt grāmatas un parūpēties par bērniem. Ļoti priecājos, ka šī mūsu ideja ir izdevusies: bezmaksas karti jau saņēmuši 7000 cilvēku – tātad tā ir vajadzīga!
Var rasties zināmas aizdomas, ka tas ir biznesa projekts: piesaistāt klientus konkrētiem uzņēmumiem...
No mūsu puses tur nav ne mazākās biznesa idejas. Ļoti rūpīgi izvērtējam, kurus pakalpojumus ietvert atlaižu programmā. Mūsu prioritātes ir izglītība, kultūra, atpūtas iespējas un rūpes par ģimeni. Esam atteikušies no vairāku partneru sadarbības piedāvājumiem. „Iespēju karte” nekad nepiedāvās iespēju ar atlaidēm iegādāties, piemēram, ekskluzīvus apģērbus, alkoholu un neļausies dažādu preču izplatītājiem.
Cilvēki bieži vien var iztikt no tā, kas izaug dārziņā vai iedod kāds no laukiem, bet trūkst iespēju būt cilvēkos. Mēs mudinām iziet no mājas! Prātā nāk kāds vīrietis, kas bija atnācis ar mazu bērniņu un atzinās: viņš esot palicis bez darba, bet tā īsti pat nezinot, kur ar bērnu var aiziet, jo iepriekš daudz strādājis. Tāpat kāda sieviete reiz teica: „Bērni krīzi nesaprot.”
"Gribam būt tilts, kas bezdarbniekam norāda dažādus iespēju ceļus no bezdarba uz darbību."
Pieaugušajiem jāielāgo: arī bezdarba apstākļos var iet uz koncertiem, teātri, dabas parkiem - var būt kopā. Reizēm bezdarbnieki, kas saņem „Iespēju karti”, burkšķ, ka viņiem tur nekas nederot, tomēr rūpīgi sekojam, kā cilvēki mūsu piedāvātās iespējas izmanto. Uz Zooloģisko dārzu, piemēram, ir aizgājusi puse no kuponu saņēmējiem, un tas ir daudz.
Vai pati pašlaik saņemat bezdarbnieka pabalstu?
Nē. Es neaizgāju reģistrēties kā bezdarbniece. Šajā ziņā varbūt esmu slikts piemērs, bet es, tāpat kā daudzi citi, nespēju pieņemt šo situāciju un tā vietā, lai stāvētu bezdarbnieku reģistrācijas rindā, sāku kaut ko darīt. Tolaik arī nodomāju: bezdarbnieka pabalstu, ko valsts samaksātu man, kādam citam noteikti vajag daudz vairāk. Zinu sievietes, kuras atzīstas: pat mājinieki nezina, ka viņa ir bez darba. Cilvēkiem ir ārkārtīgi grūti pieņemt bezdarbu un ir kauns atzīties: mani atlaida. Esam ilgstoši dzīvojuši ar domu: ja tu esi labs speciālists, bez darba nepaliksi. Šobrīd tā nav.
Īpaši grūti bezdarbu pieņemt ir tiem, kas bijuši prestižos, labi atalgotos amatos. Grūti ir ārstiem, skolotājiem. Viņi neies uz sociālo dienestu un neprasīs pabalstu, nekliegs, ka viņiem pienākas, ietaupīs, knapināsies, bet ies ar augstu paceltu galvu. Tas nav viegli. Ir jāpadomā par šiem cilvēkiem. Nedrīkst pieļaut, lai inteliģence aiziet pagrīdē: jādara viss, lai cilvēkiem būtu iespēja darboties. Jo viņi tieši tā arī saka: ja jūs neļausiet mums darboties, ar mums būs cauri. Mums ir speciālas anketas, un tajās bezdarbnieki raksta: „Apnicis sēdēt mājās!” „Gribu kaut kur aiziet!” „Ļaujiet man iziet sabiedrībā!”
Tādēļ neapstājāties pie „Iespēju kartes” un sākāt domāt arī par bezdarbnieku apmācību?
Jā, jo ir ļoti svarīgi, lai izglītots cilvēks bezdarba apstākļos nezaudē savas prasmes un iemaņas, lai viņš ir sabiedrībā un ir noderīgs. Arī tad, kad nav algota darba, cilvēkam jādod iespēja darīt to, ko viņš māk. Bezdarbniekam varbūt arī reizēm netrūkst, ko ēst – tik traki jau nav -, bet sāp notiekošais, sāp tas, ka viņš ir palicis bez darba. Viņam vajag, lai viņu ciena kā profesionāli.
Mēs dodam bezdarbniekiem iespēju bez atlīdzības apmācīt citus bezdarbniekus. Nekad nekļūsim apmācību kompānija, tomēr esam droši par pasniedzēju kvalitāti. Sadarbojamies ar Personības pilnveidošanas centru, un viņi palīdz sagatavoties lektora darbam. Mums jau ir saplānotas apmācību tēmas. Piemēram, intelektuālā īpašuma aizsardzība, mežu un dārza tehnikas apkope un lietošana, pirmā medicīniskā palīdzība, efektīva klientu apkalpošana, sabiedrisko attiecību metodes un to pielietošana, gatavošanās jaunam darbam.
"Kā nevalstiskā organizācija turam politiķus aiz svārku stērbeles un prasām atbildību no katra, kas priekšvēlēšanu laikā solīja radīt darbavietas."
Ir arī pavisam praktiskas apmācību tēmas: kā izremontēt dzīvokli vai atšūt biksēm galus. Tā būs tīri neformālā izglītība. Bet ieguvums būs gan tiem bezdarbniekiem, kas mācās, gan tiem, kas apmāca. Kad ekonomiskā situācija uzlabosies, darba devējs skatīs bijušo bezdarbnieku CV un redzēs: ahā! Viņš nav sēdējis rokas klēpī salicis! Viņš ir darbojies!
Ikdienā redzat bezdarba „virtuves” pusi. Kādi ir bezdarbnieki?
Šodienas bezdarbniekus nevar nodalīt ne ar kādiem rāmjiem – viņi ir ļoti dažādi. Patiesība ir realitāte: jebkurš no mums rīt var būt bez darba. Tieši tādēļ mēs bezdarbniekus iedalām aktīvajos un pasīvajos, un ikdienā tomēr satiekam pirmos. Zināma darbība ir kaut tas, ka cilvēkam ir jāatnāk pēc „Iespēju kartes”. Pasīvajiem vispirms jāstrādā pašiem ar sevi, un viņi, visticamāk, kļūst nevis par mūsu, bet gan par sociālo dienestu klientiem.
Ikdienā satiekam tik dažādus cilvēkus, dzirdam tik dažādus stāstus! Ir tādi, kas saņem pabalstu un gaida, kad uzlabosies situācija, lai tad ietu strādāt. Ir tādi, kas pirmoreiz kļūst bezdarbnieki, un nesaprot, ko darīt, pat nezina, kur ir sociālais dienests un ko tur var meklēt. Bija kāda ģimene, kam palīdzējām sagādāt tapetes, lai varētu kaut mazliet atsvaidzināt valsts piešķirto dzīvokli un bērni dzīvotu cilvēcīgos apstākļos. Tomēr nespējam palīdzēt visiem, un tāds arī nav mūsu mērķis. Drīzāk gribam būt tilts, kas bezdarbniekam norāda dažādus iespēju ceļus no bezdarba uz darbību.
Arī pati esat bez algota darba. Vai to nemeklējat?
Šobrīd man ir tik daudz darba te – „Nāc un dari!”-, ka ne par ko citu domāt nav pat laika. Protams, tas patiešām ir mīlestības, nevis naudas darbs. Bet ir milzīgs gandarījums: ja es spēju dienā palīdzēt 50 cilvēkiem – vai tad tas nav darbs un prieks? Skatos, kā tagad no rīta līdz pat vakaram organizācijā strādā brīvprātīgie, kas arī par darbu nesaņem ne santīmu. Meitenes cauru dienu liek aploksnēs „Iespēju kartes”, raksta adreses un sūta vēstules rajonu iedzīvotājiem, kas uz Rīgu pēc kartēm atbraukt nevar. Diemžēl mums nav naudas, lai mēs varētu aizbraukt uz Liepāju vai Daugavpili, kur ir augsts bezdarba līmenis. Tomēr par nākotni nebaidos. Aktīvi rakstām projektus, un nojaušu, ka pavisam drīz mums būs finansējums jauniem, lielākiem darbiem.
Tiešām: ko gan citu šobrīd vajadzētu atbalstīt, ja ne projektus bezdarbnieku uzmundrināšanai...
Jā, bet finansētāju plāni rakstīti pirms vairākiem gadiem, kad tik strauju bezdarba pieaugumu neprognozēja, tādēļ finansējuma šim nolūkam ir maz. Tomēr esam izvirzījuši sev lielu mērķi – ir jāizveido informācijas sistēma, kā cilvēkam rīkoties bezdarba gadījumā. Bezdarbniekiem ir ārkārtīgi individuālas vajadzības, bet tās visas jāsakārto kopīgā shēmā: vispirms jādara tas, tad tas un tas. Latvijas bezdarbniekiem trūkst informācijas par iespējām saņemt atbalstu un palīdzību, un te ir iespēja darboties tieši nevalstiskajam sektoram – mums gan jāparāda, gan jādod šīs iespējas.
Kur jūs ņemat līdzekļus pašreizējai darbībai?
Kopā ar domubiedriem, kas arī ir bezdarbnieki, ieguldījām organizācijas dibināšanā savu naudu un sākām strādāt. Protams, ka nauda beidzās. Ejam un prasām palīdzību. Vienā uzņēmumā palūdzam iespēju nokopēt, citiem palūdzam aploksnes, būvniecības nams „Kurši” mums iedos būvmateriālus dzīvokļa remontēšanas apmācībām, Rīgas dome ir apsolījusi citas telpas. Meklējam iespējas lētākai bukletu drukāšanai. Pašlaik nauda ir beigusies un mums nav ne lata. Taču esam savu darbību veiksmīgi iesākuši, kļuvuši atpazīstami, un nu jau ir pārliecība, ka viss izdosies.
"Priecājos, ka mūsu organizāciju jau respektē: mums ir pietiekami daudz nekaunības un ambīciju prasīt to, kas šobrīd vajadzīgs."
Kas notiks tālāk? Vai bezdarbniekiem Latvijā būs darbs?
Mēs būtu ļoti laimīgi, ja katram, kas te atnāk, varētu spiest roku un droši solīt: „Neuztraucieties! Viss būs labi! Jums būs darbs!” Varam uzklausīt un atbalstīt emocionāli, bet lēmumi un solījumi lai paliek valdības ziņā. Vienu gan varam teikt: kā nevalstiskā organizācija turam politiķus aiz svārku stērbeles un prasām atbildību no katra, kas priekšvēlēšanu laikā solīja radīt darbavietas vai atbalstīt to radīšanu. Visiem pēc kārtas zvanām, rakstām vēstules ar konkrētām norādēm, kas pašlaik ir vajadzīgs bezdarbnieku atbalstam. Neprasām kaut ko abstraktu, bet katram kādu konkrētu lietu.
Ja kāda bezdarbniece citiem grib iemācīt, kā ar vienu vistu nedēļu pabarot ģimeni, tad mums ir vajadzīga virtuve, kur to visu praktiski parādīt. Tādēļ mēs prasām, un mums būs! Politiķiem jāsaprot: katram ir jāizdara kāds darbiņš, nevis tikai jārunā. Priecājos, ka mūsu organizāciju jau atpazīst un respektē: mums nepietiek ar vispārīgām sekretāres atbildēm, mums ir pietiekami daudz nekaunības un ambīciju prasīt to, kas šobrīd vajadzīgs.
Izskatās, ka „Nāc un dari!” varētu būt miniatūrs Latvijas modelis, kurā skaidri parādīts, kā bezdarbniekam nenokārt degunu...
Tieši tā! Jo cilvēks, kas palicis bez darba, sākotnēji ir panikā. Tādēļ jānomierinās un jāsaprot, ka neviens nevar palīdzēt vārdiem: man ir slikti. Ir skaidri jānoformulē, ko tev vajag, un tad to jāiet meklēt. Ir jādarbojas, jo darbība nomierina. To skaidri parāda arī mūsu ikdiena – no rīta sanākam, reizēm noraizējušies, arī satraukti un pesimistiski, bet sākam kopā darboties un ir pilnīga pārliecība: mums viss būs! Un tad ir gan prieks strādāt, gan apziņa, ka esi noderīgs.
