VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
21. septembrī, 2009
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Tieslietas
1
11
1
11

Lai rīcībnespēja nelīdzinātos sodam

Neapšaubāmi viens no valsts civilizētības pakāpes rādītājiem mūsu dienās ir attieksme pret nelaimē nokļuvušajiem. Šajā kategorijā iekļaujami gan ekonomiskās krīzes skartie, gan, protams, dažādu fizisku vai garīgu kaišu māktie ļaudis. Ja pirmās personu grupas problēmas ir vai visu masu informācijas līdzekļu uzmanības degpunktā, tad otro liktenis izpelnās nesalīdzināmi mazāku uzmanību. Tas arī saprotami – slimība, it īpaši garīgā, ir vienlaikus gan skumja, gan delikāta tēma, un vairumam ļaužu savu raižu un likstu tāpat gana. Tomēr šī tēma nenoliedzami pelna plašas sabiedrības uzmanību, jo Latvijā cilvēku ar garīgiem traucējumiem tiesiskais stāvoklis ir satraucošs personu nevienlīdzības piemērs. Un tas mūsu valsti nekādi neļauj uzskatīt par civilizētu.

Nav noliedzams, ka garīgās slimības cilvēkam mēdz traucēt adekvāti novērtēt apkārtējās norises un apstākļus un šie traucējumi nereti var izpausties destruktīvā formā. Proti, garīgo traucējumu iespaidā persona var nodarīt dažāda veida kaitējumu sev vai citiem. Ne velti šāds apstāklis tiek ņemts vērā, apsūdzot personu par attiecīgām darbībām uzsākta kriminālprocesa ietvaros un lemjot par tās pieskaitāmību vai nepieskaitāmību. Krimināltiesiskajai pieskaitāmībai zināmā mērā radniecīgi ir civiltiesiskās un civilprocesuālās rīcībspējas institūti. Personas atzīšana par nepieskaitāmu pirmām kārtām nodrošina to, ka šo personu nevar sodīt, rīcībspējas trūkums savukārt cilvēkam liedz vismaz juridisku iespēju nodarīt materiālu kaitējumu sev vai citām personām.

Rīcībspēja un rīcībnespēja

Saskaņā ar Latvijā spēkā esošo Civillikumu tiesībspēja, proti, spēja būt par civilo tiesību subjektu, piemīt ikvienai dzīvai cilvēciskai būtnei, kā arī juridiskām personām. Savukārt rīcībspējas nav nepilngadīgajiem, personām, kurām nodibināta aizgādnība izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, kā arī garīgi slimām personām, kuras ar tiesas spriedumu atzītas par rīcībnespējīgām. Indivīda saikne ar civilās tiesībspējas institūtu faktiski ir pasīva, jo tiesībspējas īstenošanai obligāti nav jāveic kādas darbības. Turpretim rīcībspēja civiltiesiskā izpratnē nozīmē personas spēju ar savām darbībām paust apzinātu gribu, iegūt tiesības un uzņemties pienākumus. Ņemot vērā minēto, ir saprotams, ka rīcībspēja ir obligāts nosacījums, lai persona varētu slēgt jebkādu tiesisku darījumu, jo rīcībnespējīgas personas slēgtam darījumam nav tiesiska spēka. Līdzīgs tiesiskais regulējums darījumu slēgšanai ir noteikts vairumā attīstīto valstu, jo tā pamatā ir taisnīgs mērķis – tādas personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība, kura nevada savu rīcību un neapzinās tās sekas. Tomēr vairāki rīcībspējas zaudēšanas tiesiskie aspekti šķiet augstākajā mērā diskutabli no cilvēktiesību un veselā saprāta viedokļa.

Civillikuma 358. pantā noteikts: „Garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība.” Savukārt saskaņā ar Civillikuma 359. pantu gara slimība vai plānprātība ir saistīta ar tiesiskām sekām tikai tad, ja personu par rīcībnespējīgu atzinusi tiesa. Minētā norma arī paredz, ka ar pieteikumu personas atzīšanai par rīcībnespējīgu tiesā var vērsties šīs personas ģimenes locekļi, prokuratūra vai jebkura persona, kas pierādījusi savu interesi šajā lietā.

"Slimība pati par sevi nekādā gadījumā nevar būt par pamatu personas atzīšanai par rīcībnespējīgu."

Šīs normas saturu, šķiet, vislabāk precizējis izcilais pirmskara Latvijas civiltiesību un civilprocesa speciālists Vladimirs Bukovskis, norādot, ka runa ir par personām, „kam ir pamats sargāt sevi un savus tuviniekus no slimā rīcības vai kas pierādījušas savu mantisko interesi”. Tātad, tikai nedaudz vienkāršojot situāciju, var sacīt – kamēr cilvēks savā daudzdzīvokļu nama miteklī nekurina ugunskuru vai nesāk izdāļāt savu mantu bezpajumtniekiem, tādējādi apdraudot potenciālo mantinieku cerības, visticamāk, neviens pat negrasīsies prasīt minētās personas atzīšanu par rīcībnespējīgu. No otras puses, šā brīža regulējums īsti neizslēdz darbības, kas uzsāktas, nevis lai aizsargātu sevi vai garīgi slimo, bet gan tīri merkantilās interesēs vai, piemēram, vadoties no atriebes vēlmēm.

Ar atzinumu nepietiek

Galavārds pieder tiesai, kas lemj par tiesu psihiatriskās ekspertīzes noteikšanu. Ekspertīzes gaitā ekspertam jāsniedz atbildes uz standartjautājumiem, kuru kopējā jēga ir noskaidrot, vai konkrētā persona cieš no garīgas slimības, vai tā spēj apzināties savu darbību un tās sekas. Šīs atbildes tiek sniegtas atzinuma beigās. Protams, var strīdēties, cik nopietni un izsmeļoši mūsdienu jurisprudences un psihiatrijas kontekstā skan formulējums „trūkst visu vai lielākās daļas gara spēju”. Taču galvenais – jāņem vērā, ka diagnosticētā slimība pati par sevi nekādā gadījumā nevar būt par pamatu personas atzīšanai par rīcībnespējīgu. Civilprocesa likuma 268. panta pirmajā daļā noteikts: ja tiesa uz ekspertīzes atzinuma un citu pierādījumu pamata konstatē minēto garīgo spēju trūkumu, kā arī personas nespēju vadīt savu darbību un saprast tās nozīmi, tā ar savu spriedumu atzīst personu par rīcībnespējīgu. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka no minētās normas izriet – ekspertīzes atzinums nav tiesai juridiski saistošs, bet tas vērtējams kopā ar citiem pierādījumiem. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97. panta otro daļu nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu, un visi pierādījumi vērtējami ar vienu mērauklu. Tā kā pieteikums par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu izskatāms sevišķās tiesāšanas kārtībā, kuras ietvaros nav pilnvērtīgi īstenojams sacīkstes princips, tiesai būtu jo īpaši rūpīgi jāgādā par minētās personas kā lietas dalībnieka tiesību un tiesisko interešu ievērošanu.

Tomēr praksē gadās, ka tiesa faktiski lietu izskata, pamatojoties tikai uz tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu, kā arī pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem. Tā notiek, piemēram, gadījumos, kad persona, kuras rīcībnespējas lieta tiek izskatīta, netiek uzaicināta uz tiesas sēdi. Šādu situāciju minētās personas veselības stāvokļa dēļ pieļauj Civilprocesa 266. panta otrā daļa. Par cilvēka veselības stāvokli tiesa savukārt spriež, pamatojoties uz ekspertīzes atzinumu, kurā sniegta arī atbilde uz jautājumu, vai ekspertējamā veselības stāvoklis viņam ļauj piedalīties tiesas sēdē un sniegt adekvātus paskaidrojumus.

Taču jāņem vērā, ka no atzinuma sastādīšanas dienas līdz lietas izskatīšanai tiesā mēdz paiet daudzas nedēļas, kuru laikā persona ambulatori vai stacionāri ārstējas. Tas nozīmē, ka nav izslēgta cilvēka garīgās veselības stāvokļa ievērojama uzlabošanās līdz tiesas sēdei, taču tiesa, pamatojoties uz ekspertīzes atzinumu, var lemt minēto personu uz sēdi neaicināt, pat nepainteresējoties par iespējamām izmaiņām cilvēka spējā uztvert un vērtēt apkārtējās norises.

"Šā brīža regulējums īsti neizslēdz darbības, kas uzsāktas, nevis lai aizsargātu sevi vai garīgi slimo, bet gan tīri merkantilās interesēs."

Patiess gadījums no tiesu prakses: cilvēks, kura atzīšanai par rīcībnespējīgu ierosināta lieta, pēc ārstēšanās stacionārā atgriežas mājās, ik dienas pilnīgi patstāvīgi kārto dažādus jautājumus pašvaldības iestādēs, bet tikmēr tiesa lēmusi viņu uz sēdi neaicināt. Persona noskaidro tiesas sēdes datumu un ierodas tiesā, tiek ielaista zālē, bet vārds tai netiek dots. Protams, ar spriedumu tiek apmierināts pieteikums... Diezin vai šajā situācijā varētu runāt par taisnības triumfu un juristu profesionālismu – drīzāk gan par burta kalpību un faktiski arī par jau minētā Civilprocesa likuma 266. panta otrās daļas pārkāpumu.

Iespējams, par minētās normas interpretāciju varētu rasties strīds – var pastāvēt viedoklis, ka personas veselības stāvokļa novērtēšanai šajā gadījumā pietiek ar ekspertīzes atzinumu. Tomēr gadījumā, kad atzinumā norādīts, ka persona nevar piedalīties tiesas sēdē un sniegt adekvātus paskaidrojumus, laikā līdz lietas izskatīšanai tās veselības stāvoklis mainījies, bet tiesa personu uz sēdi neuzaicina, iespējams spriedums par rīcībspējas atņemšanu, kas faktiski pamatota tikai ar diagnozi, nevis akūto personas psihisko stāvokli. Ja nu tiesnešus un likumdevējus šāda situācija nemulsina, būtu tomēr vēlams Latvijas tiesvedībā ņemt vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru, kas mūsu valstij ir saistoša jautājumos, kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normu interpretāciju un piemērošanu.

Cerīgi soļi adekvāta regulējuma virzienā

Vēl 2008. gadā ECT lietā Shtukaturov v. Russia nolēma, ka tiesneša lēmums izskatīt lietu, pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem, neredzot vai neuzklausot iesniedzēju, nav bijis saprātīgs un ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (CPAK) 6. panta 1. punkts, kas paredz personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu pamatotību. Minētajai lietai būtu jākalpo par pamatu Latvijas tiesu prakses pārskatīšanai, taču tiesvedības ikdiena par to neliecina.

Minētajā ECT spriedumā arī norādīts, ka tiesa, atņemot personai rīcībspēju pilnībā, pārkāpusi CPAK 8. pantā garantētās personas tiesības uz privāto dzīvi. ECT atzīst, ka Krievijas tiesai šajā gadījumā nebija izvēles, jo šīs valsts normatīvie akti neparedz daļēju rīcībspējas atņemšanu, taču vienlaikus norāda, ka konkrētajā gadījumā pilnīga rīcībspējas atņemšana nav bijusi samērīga leģitīmajam mērķim. Arī Latvijas normatīvie akti neļauj personai tikai daļēju rīcībspēju, taču var cerēt, ka likumdevēji ņems vērā pērnā gada oktobrī paustos Latvijas Republikas Tiesībsarga apsvērumus un ieteikumus attiecībā uz konkrētā civiltiesiskā institūta regulējumu.

Tiesībsargs vērsa uzmanību uz rīcībspējas atjaunošanas problemātiku. Proti, Civilprocesa likuma 270. panta pirmajā daļā noteikts – ja persona, kura ar tiesas spriedumu atzīta par rīcībnespējīgu, izveseļojas, tiesa pēc bāriņtiesas vai prokurora pieteikuma var atzīt šo personu par rīcībspējīgu un izbeigt aizgādnību. Interpretējot minēto normu gramatiski, var secināt, ka rīcībspēja būtu atjaunojama tikai personai, kurai vairs nav konstatējami garīgi traucējumi. No psihiatrijas viedokļa šādas situācijas gan acīmredzot drīzāk varētu būt uzskatāmas par izņēmumiem, jo diemžēl visbiežāk nopietnas psihiskās slimības pilnībā nav izārstējamas. Ja tā, absolūtajā vairumā gadījumu rīcībspēja tiktu atņemta neatgriezeniski.

Tomēr Civilprocesa likuma 270. panta pirmā daļa neapšaubāmi būtu interpretējama sistēmiski kontekstā ar Civillikuma 358. pantā formulēto pamatu rīcībspējas atņemšanai, tādējādi secinot, ka rīcībspēju var atjaunot personai, kura spēj pārstāvēt sevi, pārvaldīt savu mantu un rīkoties ar to. Diemžēl saskaņā ar Civilprocesa likuma 270. panta pirmo daļu ar pieteikumu par personas atzīšanu par rīcībspējīgu tiesā var vērsties tikai bāriņtiesa vai prokurors. Tas nozīmē, ka pašai personai, stājoties spēkā tiesas spriedumam par tās atzīšanu par rīcībnespējīgu, tiek pilnībā liegtas iespējas patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības un tiesiskās intereses, atstājot tai vien cerību uz bāriņtiesas un prokurora ieinteresētību un godaprātu. Jāņem arī vērā, ka rīcībnespējīga persona nevar pilnvarot pārstāvi, jo šādai pilnvarai nebūtu juridiska spēka.

"Pašai personai, stājoties spēkā tiesas spriedumam par tās atzīšanu par rīcībnespējīgu, tiek pilnībā liegtas iespējas patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības un tiesiskās intereses."

Tiesībsargs iesaka Civilprocesa likuma 270. panta pirmajā daļā minēto personu lokā ietvert arī aizgādni un pašu rīcībnespējīgo personu, kas neapšaubāmi ļautu labāk un pilnīgāk īstenot CPAK normas. Tiem, kuri šaubās par šādu grozījumu lietderību, var vien ieteikt iedomāties cilvēku, kuram liegta elementāra patstāvība un rīcības brīvība visvienkāršāko sadzīves lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, bet kurš ir domāt un rīkoties spējīgs.   

Jāpiebilst, ka Latvija pēc krietnas vilcināšanās 2008. gada 18. jūlijā parakstīja ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, bet, kā liecina Labklājības ministrijas šā gada 27. augustā sniegtā informācija, parakstīšanai tiek virzīts arī minētās konvencijas Fakultatīvais protokols. Tas ir būtisks solis ceļā uz konvencijas ratifikāciju, kas savukārt liktu izdarīt ievērojamus grozījumus personu normatīvajos aktos, kas saistīti ar personu ar garīgiem traucējumiem ārstēšanu un to tiesībām. Svarīgi arī, ka pēc Fakultatīvā protokola ratifikācijas personām ar invaliditāti būs tiesības vērsties ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejā ar sūdzībām par minētajā konvencijā noteikto tiesību pārkāpumiem.

Protams, dabiska reakcija uz minēto informāciju varētu būt jautājums – kāpēc man tas jāzina, ja esmu garīgi vesels un manu rīcībspēju neviens pat negrasās apšaubīt? Atbilde būs vienkārša un nesaudzīga – no saslimstības, arī garīgas, pasargāts nav neviens.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU