Kas tas ir - ceļošana, staigāšana, soļošana? Atpūta vai spēka pārbaude? Varbūt mīlestības apliecinājums sievai un viņas dzimtenei? Greimam nav viegli atbildēt uz tik daudziem jautājumiem uzreiz. Runā viņš skaisti, lēni latviski un atklāj, ka Austrālijā latvieši, viņa meitas ieskaitot, ir tik steidzīgi, ka grib runāt ātri, tādēļ sarunā ar viņu pāriet uz angļu valodu. Arī Latvijā aizvien vairāk cilvēku runājot angliski, taču Greims cenšas palikt pie latviešu valodas. Sieva Anita, mīļi smaidot, viņam palīdz, un mēs turpinām sarunu ar austrālieti, kurā latvietības ir vairāk nekā daudzos latviešos.
Greim, kāpēc jums tāds atvaļinājuma pavadīšanas veids - ceļošana kājām pa Latviju?
Tas ir tāds personiskais izaicinājums - uzstādīt augstu mērķi un to sasniegt. Man patīk staigāt pa pasauli, bet to darīt ar konkrētu mērķi. Anita reiz pastāstīja par Tupešu Jāni, trimdas latvieti no Amerikas, kas apgājis Latviju pa robežu. Apskatīju Annas Žīgures uz Austrāliju atvestās Latvijas kartes un man likās, ka tas būtu interesanti - laikā, kamēr sieva un meitas Latvijā nodarbojas ar latviešu sabiedriskajām aktivitātēm, es varētu apstaigāt Latviju, piemēram, no viena tālākā robežpunkta līdz pretējam tālākajam. Sākumā mērķis liekas grūti sasniedzams, taču, sadalot pa kumosiņiem, tas tuvojas, un ir interesanti. Latvijā pirmo reizi biju 1987. gadā, šovasar ir astotā reize, bet nekad to neiepazītu tik dziļi un patiesi, kā kājām ejot cauri īstiem laukiem visos novados. Daudzi mūsu Latvijas draugi un radi nav bijuši tādās vietās Latvijā, kur es esmu nonācis. Iegriežoties tūrisma informācijas centros, reizēm varu sniegt precīzāku informāciju nekā viņi man.
Ko saka cilvēki, kad viņus svešādā latviešu valodā uzrunā tāds interesants kungs sportiskā apģērbā?
Smaida un saka, ka es esot traks, tādus lielus attālumus ejot kājām. Jautā arī, vai nav bīstami vienam tā staigāt. Bet ir priecīgi, ka man interesē viņu zeme un dzīve. Latvijā tagad ir grūti, un varbūt es, šādā veidā parādot cieņu Latvijai un tās cilvēkiem, varu mazliet palīdzēt, uzmundrināt.
"Iegriežoties tūrisma informācijas centros, reizēm varu sniegt precīzāku informāciju nekā viņi man."
Tikai nezinātājam mana iešana varētu šķist neapdomīga avantūra. Man jau sen iepriekš sīki un smalki ir izplānots katrs ceļa kilometrs, uzturu sakarus ar mājiniekiem, kuri zina, kur man katrā brīdī jāatrodas. Reizēm piebiedrojas kāds draugs vai radinieks, bet lielākoties eju viens.
Vai šogad, salīdzinot ar pagājušo vasaru, bija jūtamas kādas pārmaiņas?
Pagājušajā gadā vairāk gāju pa lielajiem ceļiem, un tas bija neinteresantāk un bīstamāk - bija jābaidās no mašīnām, jo braukšanas stils Latvijā patiešām ir dīvains un bīstams. Šogad izvēlējos mazākus lauku ceļus, bet te bija cita problēma - kartē iezīmēto ceļu vietām nebija, tie beidzās brikšņos un krūmos. Četras, piecas stundas nogāju pilnīgi viens, nevienu dzīvu dvēseli nesatiekot. Liekas, pat suņu šogad laukos ir krietni mazāk.
Vai krīzi arī Latvijā „satikāt”?
Viesu nami, kur nakšņoju, un kafejnīcas, kur iegriezos paēst, bija daudz tukšāki, dažviet biju vienīgais apmeklētājs. Cilvēki sarunās vienmēr pieminēja krīzi, stāstīja, ka ir kļuvis sliktāk un viņi ir nedroši par turpmāko.
Atvaļinājums cilvēkam dots atpūtai. Vai šāds ceļojums kājām arī ir atpūta?
Kad sāku iet, galva bija pilna darba stresa. Katru dienu kājām nostaigājot septiņas stundas, galva kļūst brīva. Apkārt dabas ainavas, virs galvas skaistas debesis - domas ir projām no tām lietām, kas nomāc.
Bet fiziskais nogurums?
Iešana ir nogurdinoša. Ļoti. Dienā eju 7-7,5 stundas. Pārējā laikā atgūstu spēkus, lasot grāmatas un rakstot interneta blogā dienasgrāmatu, ko Melburnas latviešu skolas skolotājs izmantos, mācot Latvijas ģeogrāfiju. Nakšņoju pie paziņām vai viesu namos, kur var labi izgulēties un paēst brokastis. Katru nākamo dienu tālāk eju ar prieku. Garo distanču staigāšana vienatnē ir laba atpūta, galvas izvēdināšana un meditācija. Arī lietus netraucē, ja ir labs apģērbs mugurā un labi apavi kājās.
Stresu izvēdina ar staigāšanu un lasīšanu
Vai Austrālijā tiesnešiem darba slodze ir liela?
Darbs ir saspringts, slodze nepārtraukta. Komerclietu skaits, ko tagad izskatu, pēdējo trīs gadu laikā apgabaltiesā dubultojies. Jāstrādā arī vakaros un nedēļas nogalēs. Liela daļa tiesnešu arī svētku un atvaļinājuma brīvdienas pavada, rakstot nepabeigtos spriedumus. Taču es esmu sev izvirzījis mērķi līdz brīvdienām tikt galā ar visiem neuzrakstītajiem spriedumiem un citiem tiesas darbiem, lai brīvdienas patiešām būtu brīvas. Tas nav viegli izdarāms! Atalgojums, salīdzinot ar advokātu algu, ir mazāks, tāpēc, lai juristus piesaistītu tiesneša darbam, tiek nodrošinātas labas sociālās garantijas. Atvaļinājums Austrālijas tiesnešiem ir astoņas nedēļas, un pēc katriem septiņiem tiesneša darbā nostrādātiem gadiem – vēl papildus sešu mēnešu atvaļinājums sevis pilnveidošanai. Arī pensiju sistēma tiesnešiem ir pievilcīga.
Kā „izvēdiniet” darba stresu ikdienā?
Ar staigāšanu un lasīšanu.
"Varbūt es, šādā veidā parādot cieņu Latvijai un tās cilvēkiem, varu mazliet palīdzēt, uzmundrināt."
Tā staigāšana jums profesionālā līmenī, jo studiju gados ieguvāt ne tikai jurista, bet arī soļošanas, airēšanas un klinšu kāpšanas instruktora kvalifikāciju.
Ikdienā staigāju un skrienu pa trasi, kas atrodas turpat mūsu mājas tuvumā Melburnā. Bet brīvdienās dodos tālākos ceļos. 2005. gadā, piemēram, pa Austrāliju 38 dienās nogāju 680 kilometrus, turklāt, salīdzinot ar Latvijas līdzeno iešanu, Austrālijā apvidus bija kalnains, iešana sarežģītāka un grūtāka. Jau ilgus gadus piedalos arī rogaininga sacensībās, pagājušajā gadā kopā ar sievas brālēna dēlu pārstāvējām Latviju šī sporta sacensībās Igaunijā.
Un lasīšana? Pat Latvijas apstaigāšanas laikā mugursomā jums ir vieta grāmatai.
Mājas bibliotēkā mums ir aptuveni 4000 grāmatu. Izlasu daudz - vismaz 100 grāmatas pa gadu. Galvenokārt mūsdienu romānus.
Arī kriminālromānus?
Nē, nekad tādus nelasu.
Jūsu sieva Anita arī ir juriste, Viktorijas apgabala galvenā prokurora padomniece. Iepazināties tiesas zālē. Vai tas labi vai ne, ka ģimenē abi juristi?
Tiesnesis esmu 12 gadus. Pirms sāku skatīt komerclietas, biju civillietu un krimināllietu tiesnesis. Kad tiesāju krimināllietas, arī mājās pārrunājām dažādas situācijas. Bija interesanti.
Raiba un bagāta dzīve ar latvieti
Kad pirms 25 gadiem bildinājāt Anitu, Austrālijā dzimušu latvieti, zinājāt, ka bildināt arī viņas latvietību. Kā ir būt precētam ar latvieti?
Ļoti interesanti. Anita aktīvi darbojas Austrālijas latviešu sabiedrībā - bija Latvijas Tautas frontes Austrālijas nodaļas dibināšanas iniciatore, 3x3 Austrālijas padomes priekšsēde, vadīja divas 3x3 nometnes, piedalījusies 17 nometnēs Austrālijā un trijās Latvijā. Tagad organizē Austrālijas latviešu kultūras dienas, kas notiks 2010. gadā. Pie sevis esam uzņēmuši daudz ciemiņu no Latvijas. Mūsu draugu loks ir plašs un dažāds - mākslinieki, folkloristi, politiķi, žurnālisti. Atceros, cik interesanti bija, kad 1989. gadā noorganizējām Dainim Īvānam tikšanos ar Austrālijas premjerministru. Anitai galva vienmēr pilna „latviešu lietām”, un man, viņu atbalstot un palīdzot, arī dzīve raiba un bagāta.
"Braukšanas stils Latvijā patiešām ir dīvains un bīstams."
Jūs labi runājat latviski. Zinu, ka ļoti nopietni mācījāties sievas dzimto valodu - piecus gadus gājāt Melburnas latviešu sestdienas skolā un vēl trīs gadus Melburnas universitātē latviešu valodas kursā.
Mācījos, lai varētu ar meitām sarunāties latviski. Likās pašsaprotami, ka Jānas un Lijas pirmajai valodai jābūt latviešu. Gribēju stiprināt viņu latvietību un piederību Latvijai. Līdz piecu gadu vecumam es ar meitām nesarunājos angliski. Viņas apmeklēja latviešu bērnudārzu, no četru gadu vecuma – latviešu skolu, tikai vēlāk nāca angļu valoda. Arī krustvecāki abām ir latvieši no Latvijas. Tagad Jānai ir 21, Lijai 12 gadi, viņas runā latviski, piedalās latviešu nometnēs un citos pasākumos, grib būt Latvijā katru vasaru.
Jau vairākkārt žurnālistiem esat teicis, ka gan latviešu valodas iemācīšanās, gan Latvijas apceļošana ir mīlestības apliecinājums Anitai un viņas dzimtenei. Vai tā nav nelatvieša priekšrocība - tā apliecināt mīlestību latvietei? Latvijas latvietim nebūtu viegli pārliecināt sievu, ka viņš 2-3 nedēļas pastaigās pa Latviju, par viņas saknēm domājot.
Atbildes vietā gardi smejas gan Greims, gan Anita, ieminoties, ka varbūt Anitai atbildes ceļojumā jādodas pa Austrāliju. Bet uz vaicājumu, vai Andersoni nedomā par pārcelšanos uz Latviju pavisam, jo savu māju te viņi jau iekārtojuši, Anita atbild: par to esot runājuši, taču tas nav iespējams, jo abi strādā, bet Latvijā savu darbu nevarētu turpināt. Turklāt Austrālijā ir arī Greima mamma un bērni, un mazbērni no pirmās laulības.
