Kāpēc viņi ir atgriezušies?
ASV Rietumu krasta 3x3 nometņu vadītāja Rita Petričeka un viņas vīrs Juris atgriezās uz dzīvi Latvijā 2008. gadā. Kāpēc? „Tādēļ, ka šeit ir mūsu dzimtene! Drīzāk varētu domāt, kādēļ tikai tagad un ne agrāk? Mēdzam sev pajautāt, kāpēc to neizdarījām pirms gadiem desmit, kad bijām beiguši savas maizes darba gaitas ASV,” saka Petričeki. Toreiz, 1997. gadā, viņi uzcēla sev guļbūves māju Latviešu ciematā Šeltonā, Vašingtonā. Vismaz divreiz gadā brauca uz Latviju, jo Juris darbojās Okupācijas muzeja padomē. 2000. gadā satika sev tīkamus jaunus cilvēkus, kuri meklēja vietu zivju mazuļu audzētavai, un nolēma viņiem palīdzēt. Uzcēla guļbūves māju Jura dzimtā Pededzes pagasta Silenieku dzirnavās, atjaunoja nosprostu uz Virguļicas upes un uzcēla zivju mazuļu audzētavu. Izlēma, ka labāk būtu pārcelties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, kamēr vēl to spēj, un 2006. gadā nopirka dzīvokli Siguldā. Tagad Petričeki izmanto katru iespēju pabūt Silenieku dzirnavās un priecājas par zivju mazuļu audzētavas attīstību un to, kā jaunie īpašnieki ar savām trim atvasēm labiekārto apkārtni. Cik spēj, Petričeki atbalsta arī citu jauno pededziešu izglītošanos, lai gan arī pašu finansiālie iekrājumi ir manāmi sarukuši. 2007. gadā viņi saņēma pirmo Latvijas lepnuma balvu par mecenātismu Jura dzimtajā pusē Pededzē.
Ojārs un Māra Celles vienmēr bijuši aktīvi latviešu trimdas sabiedriskie un politiskie darbinieki. Ojārs piedalījās Baltijas lobija izveidošanā pie ASV valdības un kongresa, 35 gadus abi gādāja par latviešu „Ziemeļkalifornijas Apskata” izdošanu un rakstīja citām trimdas avīzēm. Māra bija skolotāja latviešu sestdienas skolā un nometnēs, abi piedalījušies 3x3 nometņu organizēšanā ASV. Ojārs jau laikus saprata, ka PSRS sabruks un Latvija atgūs neatkarību, tomēr bija pārsteigts, ka tas notika jau 1991. gadā. Viņš vienmēr Latviju uzskatīja par savu zemi un tur vēlējās dzīvot, bet ne krievu komunisma diktatūrā. 1994. gadā Ojārs aizgāja pensijā un mudinājis sievu atgriezties.
Māra stāsta, ka atgriezties Latvijā vienmēr bijis viņas sapnis, taču vīra teiktais pārsteidzis. Mājā Kalifornijā, kurā viņi dzīvoja 25 gadus, bija iekopts un tuvs katrs stūrītis. Doma, ka atkal jāsāk dzīvi no jauna, viņu šausminājusi. „Taču vīram nebija ne mazāko šaubu, kur mums jādzīvo un kur mēs piederam.” Viņi atgriezās. Celles ir ieguldījuši visus savus ietaupījumus, lai uzceltu māju uz Māras tēva Jūlija Lāča pirktās zemes Mežaparkā. Taču Māra ir paturējusi mazu dzīvoklīti ASV, kur atgriežas divreiz gadā uz pāris mēnešiem. „Nevienam, ieskaitot mani pašu, nav skaidrs, vai šais reizēs atgriežos mājās tur vai šeit,” Māra saka par savu dubulto dzīvi.
"Kārtojot darījumus, grūti izprast un tikt galā ar Latvijas birokrātiju un ir nepieņemami, ka šeit „vīrs un vārds” ne vienmēr to arī nozīmē."
Atgriezies Latvijā, Ojārs darbojās kā brīvprātīgais PBLA birojā Rīgā, strādāja trimdas latviešu laikrakstos „Brīvā Latvija” un „Laiks”, joprojām darbojas Rīgas Latviešu biedrībā, ir Okupācijas muzeja valdes loceklis, piedalās izstāžu sagatavošanā ārzemēs un ir arī Rīgas namsaimnieks. Māra joprojām raksta trimdas laikrakstam „Laiks”. Kopā ar māsu ir izdevušas trīs grāmatas. Tajās sakopoti viņu mātes dzejnieces Rūtas Skujiņas dzejoļi, proza un vēstules. Māra aktīvi piedalās arī sarīkojumos, kuros tiek pieminēta mātes māsa dzejniece Austra Skujiņa.
Latvijā dzīvo visi 3x3 vadītāji, kas nometnes 1988.-1992. gadā vadīja Abrenē - latviešu tautas augstskolā Francijā. Mārtiņš Zandbergs, bijušais Minsteres Latviešu ģimnāzijas skolotājs un vicedirektors, Minsteres Latviešu jauktā kora diriģents, Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības un Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) priekšsēdis, ar ģimeni Latvijā atgriezās 1997. gadā. Bijis viesnīcas “Radi un Draugi” komercdirektors, 2002.-2004. gadā Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas padomnieks drošības jautājumos. Nodibināja Starptautisko Rīgas sākumskolu un līdz 2007. gadam bija tās direktors. Izveidoja arī Mārtiņkori, kurā dzied bijušie minsterieši un citi trimdas un Latvijas latvieši. Tagad M. Zandbergs ir Rīgas domes deputāts no Pilsoniskās savienības.
„Trimdā tiku audzināts un savus bērnus audzināju kā daļu no latviešu tautas. Latvija kļuva brīva, un dabiski, ka mūsu ceļš bija uz dzimteni,” par savu atgriešanos saka Mārtiņš. Viņš uzskata, ka Latvija ir un vēl vismaz gadus divdesmit būs attīstības valsts, te ir iespējas gan saimnieciski, gan profesionāli attīstīties daudz plašāk nekā vecajās Eiropas valstīs. Kāpēc tādu iespēju liegt saviem bērniem?
Kopš 2003. gada Latvijā dzīvo bijušā ārsta un latviešu sabiedriskā darbinieka Ģirta Zēgnera ģimene. Viņš tagad līdzdarbojas labu vīnu biznesā, ir viens no dibinātājiem iniciatīvas grupai ELJA50, kas apvieno agrākos ELJA aktīvistus un veido dažādus projektus demokrātijas veicināšanai Latvijā. Ģirts kopā ar sievu Velgu gatavo grāmatu par Minsteres Latviešu ģimnāzijas vēsturi un kopā ar citiem trimdas latviešiem ir izveidojis neatkarīgo Rīgas Evaņģēlisko draudzi.
Žurnāliste Ingrīda Cāzere uz Latvija pārcēlās 2000. gadā kopā ar Vācijas firmu „Exigen Services”, kurā tobrīd strādāja un strādā joprojām. Brīvajā laikā Ingrīda raksta scenārijus dokumentālajām filmām un muzikāliem raidījumiem radiostacijā „Radio Nord”. Piedalījusies televīzijas raidījumu un dokumentālo filmu „Grüß Gott, Riga! Grüß Gott, Lettland” (Dievspalīdz, Rīga! Dievspalīdz, Latvija!), „Fredijs Kvinns: Hamburga-Rīga”, „Oh la la, c’est la vie”, “Bānīša priekšnieka mazmeitas stāsti” veidošanā. Jaunākais projekts - filma „Rīga-Bandžula-Skarboro: Pa latviešu sapņu pēdām” par Tobāgo un Gambiju - zemēm, kurp 17. gadsimtā devās kurzemnieki.
"Problēmas ir visur, nevajag iekapsulēties, ka tikai te, Latvijā, tās ir. Latviešiem jāpārvar neticība savām spējām, savs mazvērtības komplekss."
Latvijā atgriezies arī latviešu tautas augstskolas Abrenes direktors, valodnieks, folklorists un dziesminieks Austris Grasis, kurš Bonnas universitātē 35 gadus lasīja lekcijas baltu filoloģijā. Viņš nopircis māju Mazsalacas novadā pie Skaņākalna un savā Ģendertu sētā izveidojis latviskās kultūras centru, kurā tiek koptas latviskās tradīcijas. Austris vada arī folkloras pulciņu un māca kultūrvēsturi un zviedru valodu Mazsalacas vidusskolā.
Bijušā Rūjienas mācītāja Slokenberga dēls, arī mācītājs un skolotājs Zviedrijas skolās, latviešu sabiedriskais darbinieks trimdā Māris Slokenbergs 1993. gadā kopā ar zviedriem izveidoja Rīgas Ekonomikas augstskolu. „Iedomājieties to prieku atgriezties savās saknēs un uzsākt jaunu augstskolu. Tas man bija milzīgs gods un prieks. Tā arī paliku Rīgā,” stāsta Māris. Līdz 2002. gadam viņš bija Rīgas Ekonomikas augstskolas prorektors. Tad palīdzēja Justam Karlsonam uzcelt Berga viesnīcu, strādāja zviedru uzņēmumā „Telia Sonera”, joprojām ir viesnīcas „Radi un Draugi”, kas ir Anglijas latviešu īpašums, valdē. Bija Rīgas Hanzas Rotari kluba dibinātājs un prezidents, Eiropas kustības Latvijā viceprezidents, Brāļu kapu atjaunošanas biedrības valdes loceklis. Viens no neatkarīgās Rīgas Evaņģēliskās draudzes dibināšanas iniciatoriem 2009. gadā.
Latvijas grūtības un pārsteigumi
„Pirmos gadus nebija nekādu grūtību. Visas iestādes atbalstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas būvi un startu. Patiesībā īstas grūtības nekad nav bijušas,” par savu plānu realizēšanu Latvijā stāsta Māris Slokenbergs. Bet pārsteigums bijis uzzināt, ka zagļi ir arī latvieši. „Agrāk trimdā par to nebiju iedomājies,” atklāj Māris.
Arī Māru Celli skumdina, ka mājā bija jāierīko signalizācija, lai izsargātos no zagļiem, bet ar visu to viņu īpašumā zagļi divreiz jau ielauzušies, kaut nekādu greznu priekšmetu tur nav. „Mani baida ne tikai tuvākās apkārtnes zagļi, bet svešinieki, kuru acīs un uzvedībā nejūtu labvēlību. Kad domāju par to, kas Latvijā noticis pēdējo 70 gadu laikā, pat tepat, manā ielā, mani pārņem bailes,” atzīst Māra. Kārtojot dažādus darījumus, Mārai bijis grūti izprast un tikt galā ar Latvijas birokrātiju un vēl arvien viņai ir nepieņemami, ka šeit „vīrs un vārds” ne vienmēr to arī nozīmē. „Nepatīk, ka ik dienas tramvajā un uz ielas dzirdu galvenokārt tikai krievu valodu – biju maldīgi iedomājusies, ka tad, kad Latvijā pie teikšanas atkal būs latvieši, arī valsts būs latviska. Aizvaino, ka latviešu teātra izrādēs reizēm iesprauž epizodes krievu valodā, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka visiem latviešiem, arī tiem, kas krievu pārvaldītā Padomju Savienībā nekad nav ne dzīvojuši, ne strādājuši, būtu šī valoda jāsaprot.”
Savukārt Ojārs Celle atzīst, ka lielākās grūtības bijušas saglabāt pacietību un pieklājību cīņā ar Rīgas birokrātiskajām institūcijām, pierast pie lielā Rīgas krieviskuma un tā, ka visi latvieši šeit ar krieviem cenšas runāt krieviski.
Arī Mārtiņš Zandbergs ir pārsteigts, ka latvieši nelieto latviešu valodu sadzīvē. Viņš Latvijā strādājis divos uzņēmumos, kuriem piegādātāji bija krievi. Mārtiņš ar viņiem runāja latviski, bet viņa padotie - krieviski, bet piegādātāji tikpat labi sapratuši arī viņu. „Mēs trimdā nebūtu iemācījušies angļu, vācu un citas valodas, ja mums tajās nebūtu jārunā. Valodu var iemācīties, tikai runājot. Neļaujot krieviem runāt latviski, latvieši viņiem neļauj iemācīties latviešu valodu,” spriež Mārtiņš. Otra problēma, ko viņš, Latvijā atgriezies, izbaudīja: labu amatnieku - celtnieku, santehniķu un citu - trūkums. Sola daudz, jāmaksā daudz, bet kvalitāte apšaubāma, pārliecinājies Mārtiņš, kad santehniķi lūguši viņam tulkot apkures katla uzstādīšanas instrukciju, jo, izrādās - nekad nebija to darījuši, lai gan sevi saukuši par meistariem.
"Pēc desmit gadiem Latvija izskatīsies citāda, bet joprojām tā būs izaicinājumu un iespēju zeme. Kaut šodien aizbraukušie neatņemtu saviem bērniem iespēju te atgriezties!"
Bet Latvijas cilvēku nelaipnību pret svešiniekiem Mārtiņš skaidro ar vēsturisko pieredzi, ka svešinieki ir iekarotāji, kas nes ļaunu. Šī mantojuma sekas pamazām mazinās, cilvēki kļūst atvērtāki. Taču cita latviešu iezīme - visur saskatīt problēmas - gan neiet mazumā, un par to Mārtiņš saka: „Problēmas ir visur, nevajag iekapsulēties, ka tikai te, Latvijā, tādas ir. Latviešiem jāpārvar neticība savām spējām, savs mazvērtības komplekss. Nav jāattaisno sava esamība - tu vienkārši esi!”
Rita un Juris Petričeki arī mācās dzīvot Latvijā. „Joprojām nesaprotam, kā tas var būt, ka ēkai, kas ir nodota ekspluatācijā pirms gandrīz diviem gadiem, vēl aizvien nav izlaboti trūkumi celtniecībā,” to viņi saka par savu pieredzi Siguldā. Lai gan Petričeki daudzus gadus vecinājuši dažādus pasākumus Latvijā un sekojuši dzīvei dzimtenē, viņi ir pārsteigti par korupcijas līmeni valsts pārvaldē un politiķu aprindās.
Vai saprot tos, kas dodas projām no Latvijas?
Vai latvieši, kas pēc gadu desmitiem trimdā atgriezušies savā un savu vecāku sapņu zemē - Latvijā, saprot un atbalsta tos latviešus, kas tagad pamet Latviju un pārceļas uz dzīvi citur? Juris Petričeks saprot: „Tāpat kā pirms 65 gadiem mūsu vecāki kā politiskie bēgļi devās uz Rietumiem, tā tagad cita paaudze turp dodas kā ekonomiskie bēgļi. Mums nav tiesību šodienas bēgļus ne atbalstīt, ne nosodīt. Ir grūti saprast, kā cilvēki Latvijā izdzīvo ar minimuma algām un caurmēra pensijām. Tāpat grūti saprast, kā ar vieglu roku ir iespējams uzreiz samazināt pensijas, bet nav iespējams ieviest progresīvo ienākuma nodokli vai kapitāla augļu vai pieauguma nodokli, jo tas radīs „iepriekš neaprēķināmas grūtības”.”
Turpretī Mārai Cellei ir grūti saprast cilvēkus, kuri atstāj savu tēvu zemi tikai materiālu apstākļu dēļ. Viņai žēl, ka, ļoti iespējams, jau vienas vai divu paaudžu laikā viņi būs zaudējuši savu valodu, kultūru un saites ar Latviju: „Viņi būs kļuvuši par cilvēkiem bez saknēm. Ko var ieteikt cilvēkiem, kuriem ne vecāki, ne skolotāji neiemācīja, cik svarīga un nozīmīga ir sava tauta, sava zeme, sava valsts?” Arī Ojārs Celle nesaprot tos, kas pamet Latviju, taču saka: „Domāju, ka zināms procents ikkatras zemes iedzīvotāju, kuriem savā zemē neveicas, to pamet un meklē laimi citur. Es viņiem ieteiktu nesaraut saites ar dzimto zemi un to atbalstīt.”
„Brīvi cilvēki brīvā pasaulē - nosodīt viņus nevajadzētu,” saka Mārtiņš Zandbergs. Viņš uzskata, ka nekas slikts nav, ja cilvēks sapelnīs naudu un atgriezīsies Latvijā ar izaicinājumu strādāt te un izdarīt labu savai valstij. Bet tos, kas citās zemēs dzīvo ar bezdarbnieka pabalstu, Mārtiņš gan neatbalsta, jo zina, cik negatīvi uz tādiem skatās vietējie iedzīvotāji. Taču visvairāk Mārtiņš domā par to, vai no Latvijas aizbraukušie būs tik saprātīgi, ka dos iespēju saviem bērniem runāt latviski un palikt latviešiem: „Esmu pateicīgs, ka mana māte man šādu iespēju deva, jo citādi manis te nebūtu. Nepriecājos par tiem latviešiem, kas lepojas, ka viņu bērni runā tikai angliski. Man bail, ka viņi neaizcērt saviem bērniem durvis uz Latviju. Pēc desmit gadiem Latvija noteikti izskatīsies citāda, bet joprojām tā būs izaicinājumu un iespēju zeme. Kaut šodien aizbraukušie neatņemtu saviem bērniem iespēju te atgriezties!”
Bet Mārim Slokenbergam ir citāds skatījums: „Ko tur pārmest! Tāda iespēja šodien ir, visa Eiropa vaļā, lai tak brauc. Arī Zviedrijā cilvēki no laukiem brauc uz lieliem centriem un lauki paliek tukši. Tāda ir dzīves īstenība.”
Mārim Slokenbergam svarīgāk liekas piedzīvot tos laikus, kad „zaglis un deputāts/ministrs/ierēdnis nebūs viens un tas pats”.
