Austris Grasis dzimis 1942. gadā Rudbāržos, bērnību un jaunību pavadījis Vācijā. Minhenes Universitātē studējis folkloristiku, etnoloģiju un mākslas vēsturi, Upsalas Universitātē – ģermānistiku un vēsturi, Stokholmas Universitātē - baltu filoloģiju. Aktīvi darbojies Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā, piedalījies pasaules latviešu jaunatnes kongresos, dažādās zinātniskās konferencēs par latviešu valodas un folkloras jautājumiem Zviedrijā, Vācijā, Krievijā un Latvijā. Bijis Latviešu tautas augstskolas Abrenes (Francijā) direktors, mācījis latviešu valodu Minsteres Latviešu ģimnāzijā, latviešu valodu un folkloru ASV, Austrālijas, Vācijas, Francijas un Latvijas vasaras skolās, 2x2 un 3x3 nometnēs.
Kāpēc analizēt pagātnes procesus valodā aicināt tagad - 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Vai tas nav pietiekami darīts šajā laikā?
Šis nav pirmais aicinājums, kas iesniegts augstākajām valsts amatpersonām. 2003. gadā Kanādā notika valodas simpozijs, kurā līdzīgu aicinājumu parakstīja aptuveni 250 trimdas un Latvijas latviešu. Taču nebija ne atbildes, ne rīcības. Divdesmit gados, kopš atjaunota Latvijas valsts, ne reizi pie kopēja diskusiju galda nav aicināti Latvijas un trimdas valodnieki, lai izanalizētu, kas noticis ar latviešu valodu padomju okupācijas 50 gados. Bet bez atklātas un zinātniski objektīvas pagātnes analīzes nevar spriest par latviešu valodas vajadzībām nākotnē. Ir vajadzīgs plašs Latvijas un trimdas sabiedrības dialogs, lai labotu latviešu valodas situāciju.
Turpinās process, ko daļa valodnieku dēvē par „valodas attīstību”, kaut patiesībā tam ar attīstību nav nekāda sakara, tas ir mākslīgi uzspiests. Der atcerēties valodnieka Jāņa Endzelīna teikto: „Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē.” Padomju varas valodu politika nozīmēja valodu „demokratizēšanos” - vienādošanos un tuvināšanos krievu valodai.
Padomju laiki Latvijā beigušies pirms 20 gadiem. Daļa jauniešu krievu valodu nemaz neprot. Kas šobrīd apdraud latviešu valodu?
Pretēji tam, kā varēja sagaidīt, ka neatkarības gados mēs atbrīvosimies no padomju varas uzspiestā sloga, situācija ar latviešu valodu ir ļoti kritiska. Piemēram, ir uzņēmumi, kas internetā likvidē savas mājaslapas latviešu valodā, bet saglabā krieviski un angliski. Valsts valodas aizsardzības iestādes uz to nereaģē.
Tiek apgalvots, ka lielāks apdraudējums šobrīd ir nevis krievu, bet angļu valoda, kas globalizācijas iespaidā ienāk mūsu vidē. Taču tā nav. Mēs nedzīvojam angliski runājošā vidē, bet gan krieviski joprojām ne tikai runājošā, bet arī domājošā vidē. Tas parādās latviešu valodas gramatikā un leksikā, daudzi anglicismi ir ienākuši ar krievu valodas starpniecību. Piemēram, ofisi, kompānijas, bārmenes. Cits piemērs - nepareizi veidotais daudzskaitlis čipsi. Angļu valodā chip ir vienskaitlī. Tātad latviešu valodā daudzskaitlī jābūt čipi, nevis čipsi, kas veidots pēc krievu valodas parauga, angļu valodas daudzskaitļa galotnei -s pievienojot vēl otru daudzskaitļa galotni.
"Pārkrievošanās process turpinās - pretēji tam, kā varēja sagaidīt."
Krieviskā domāšana uzskatāmi parādās produktu nosaukumos un reklāmās. Kas tas par brīnumu: „Siers Krievijas fasēts Tukuma”, „Gurķi sālīti” vai „Kartupeļi vārīti”? Latviešu valodā vārdu kārtība taču ir citāda: „Fasēts Tukuma Krievijas siers”, „Sālīti gurķi” un „Vārīti kartupeļi”. Nupat reklāmā izlasīju: „Pērciet pieslēgumu „Parastais”!” Veselīga latviešu valodas izjūta ir tiktāl zaudēta, ka latviski vairs nespējam pateikt pat tik parastu teikumu. Lai vārdu nebūtu jāloka, to ieliek pēdiņās. Tas ir mehānisks teksta pārcēlums no krievu valodas, nevis latviski veidots teikums. Palasiet produktu etiķetes lielveikalos, kurās produkta apraksts ir krievu, latviešu, igauņu un lietuviešu valodā! Latviešu valodā lielākoties ir burtisks pārcēlums no krievu valodas, bet igauņu un lietuviešu valodā atšķirība būs noteikti.
Liela nejēdzība, kas mantota no padomju laika, ir tā saucamais profesiju klasifikators. Tajā visas profesijas norādītas tikai vīriešu dzimtē. Kāpēc? Latviešiem taču nav problēmu ar dzimtēm, tieši otrādi - latviešu valodā dzimtei ir ļoti svarīga nozīme. Tad kāpēc Latvijas Republikas profesiju klasifikatorā ir tikai zvērināts notārs un vecākais inženieris? Angļu valodā, gluži otrādi, aizvien biežāk vadītāja amatā izvairās lietot chairman, tā vietā liekot chairperson. Bet mums pat oficiālajā Valsts prezidenta mājaslapā, kad prezidente bija sieviete, bija sadaļa „Rakstīt prezidentam”. Kazdangas profesionālajā skolā, kas nu jau slēgta, skolas piedāvāto profesiju aprakstā beidzot ieraudzīju profesiju, kas bija lietota tikai sieviešu dzimtē, - sekretāre!
Bet vai tendence uzvārdus sievietēm lietot vīriešu dzimtē nenāk no trimdas latviešiem – Kalns, nevis Kalna, Ozols, nevis Ozola utt.?
Esmu pret šo tendenci. Angliski locījumus izsaka ar prievārdiem, bet latviešu valodā galotnei ir nesalīdzināmi lielāka nozīme. Vai, piemēram, dosim grāmatu Jānim Ozolam un Elzai Ozols. Kāpēc Jānim uzvārdu lokām, bet Elzai ne? Protams, trimdas zemēs angļu, vācu vai zviedru valodā tam nav nozīmes, un varbūt tas rada problēmas, taču, runājot latviski, sieviešu uzvārdus vajadzētu lietot sieviešu dzimtē.
Gan šajā, gan svešvārdu lietojumā mans pamatprincips ir vienkāršs: mainīt tik daudz, cik nepieciešams, un tik maz, cik iespējams.
Es neesmu pret pārmaiņām un jauninājumiem valodā. Nemainīga valoda ir mirusi valoda. Es runāju par sekām, kādas ir padomju laika politikai. Tam nav nekāda sakara ar pārspīlējumiem, konservatīvismu un pūrismu, ko man dažkārt mēģina piedēvēt. Trimdas latvieši man ir pārmetuši gluži pretējo - ka es par daudz ļaujos svešvārdiem. Es tos pieņemu, bet tikai tad, ja to nozīme ir skaidri saprotama un jēdzienam nav atbilstoša latviešu vārda.
Jūs vienmēr uzsverat padomju valodu politikas ideoloģiskās sekas. Vai Latvija joprojām nav atbrīvojusies no šīm sekām?
Diktatori vienmēr apzinājušies, ko spēj valoda. Ar valodu ideoloģija izplatās, ar vārdu tā kļūst tverama. Tādēļ jānošķir, kas mums ar varu uzspiests vai ideoloģiski motivēts.
Ir taču atšķirība - kolektīvs vai kopa. Kolektīvs padomju izpratnē ir veidojums, kur viena viedoklis ir noteicošais. Sociālistiskās sabiedrības stūrakmeņi bija kolektīvs un sociālistiskās sacensības, un pat Dziesmu svētkos tika ieviesta sacensību tradīcija. Turpretī kopa ir brīvprātīga cilvēku apvienība. Trimdā latvieši dejo brīvprātīgi un tikai deju kopās, bet Latvijā joprojām deju kolektīvos. Kāpēc tā?
"Diskusija ir vajadzīga, ir jānonāk pie objektīvas, bezkaislīgas analīzes par to, kas padomju laikā ar latviešu valodu ir noticis."
Kāpēc joprojām visā republikā līst vai ir saulains laiks? Pirms divdesmit gadiem beigušies laiki, kad Latvija bija viena no 15 republikām. Tagad mums ir valsts, kuras nosaukums ir Latvijas Republika.
Padomju ideoloģijas cinisma piemērs ir atbrīvošana no darba. Neteikt tieši, ka atlaiž no darba, bet atbrīvo! Ar šo terminu tika sagrauta latviešu izpratne par atbrīvošanu, kas vienmēr saistījusies ar pozitīvām emocijām. Vēl ciniskāk - likt rakstīt atlūgumu. Nekad! Brīvs cilvēks uzteic darbu.
Lai tuvinātu valodas krievu valodai, visās padomju republikās tika radīta kopēja leksikas bāze. To panāca, vienādojot terminoloģiju un ieviešot vienādus svešvārdus. Jebkurā padomju republiku valodā izdotajā svešvārdu vārdnīcā ir piezīme, ka tā ir Maskavā iznākušās svešvārdu vārdnīcas tulkojums, nevis patstāvīgs, katrai valodai atbilstošs darbs. Daudzu svešvārdu nozīme, morfoloģiskā struktūra un rakstība neatbilda latviešu valodai. Piemēram, vārdam pretenzijas tādas nozīmes kā ‘iebildumi, sūdzības’ sākotnēji latviešu valodā nav, tas nozīmē ‘censties pēc kaut kā’.
Tā ik uz soļa: mēs pārdodam produkciju, nevis produktu; biļetes pērkam pie vadītāja konduktora, nevis vienkārši pie vadītāja – kā vadītājs reizē var būt līdzvadītājs, pavadonis (latīņu valodā conducere nozīmē ‘pavadīt’)? Mēs rekonstruējam, nevis labojam tiltu, lai gan rekonstruēt nozīmē ‘no jauna uzbūvēt tādu, kāds iepriekš bijis’ (piemēram, Melngalvju namu); degustējam, nevis nogaršojam; dodamies reisā, nevis lidojumā.
"Latvijā kaut ko darīt par brīvu nav saprotami un normāli, jo tā tiekot atņemta iespēja kādam par to saņemt naudu."
Sevišķi spilgti sajukums parādās vietvārdu un personvārdu rakstībā. Noteicošais faktors nav oriģinālizruna, bet tas, kā šo vārdu raksta krieviski. Tā Klīvlande pārtapusi par Klīvlendu, kaut trimdas latviešiem vienmēr bijusi Klīvlandes latviešu draudze, Klīvlandes dziesmu svētki un Klīvlandes latviešu biedrība. Kāpēc pēkšņi Klīvlenda? Kāpēc krievu valodas rakstības tradīcijas tiek atzītas par noteicošām, bet trimdā 65 gadus iedibinātās un koptās tradīcijas ne? Vai tāpēc, lai kaitinātu trimdas latviešus? Citu izskaidrojumu nevaru atrast. Eslingena pārveidota par Eslingeni, kaut tādas Eslingenes nometnes nekad nav bijis. Nupat Latvijā iznākušajā grāmatā „Latvieši Rietumzemēs” tādu piemēru netrūkst – Mineapoles vietā Mineapolisa, Ilinojas - Ilinoisa, Dablinas - Dublina utt.
Būtu taču loģiski, ka vērā tiktu ņemtas trimdas latviešu tradīcijas, jo cilvēki, kas attiecīgās valodas vidē dzīvojuši gadu desmitiem, zina, kā vietējie izrunā vietvārdus. Saprotams, ka padomju laikos, kad saskarsme ar citām valodām un trimdas latviešiem bija ierobežota, nerēķinājās ar to, kā vietvārdus raksta trimdā. Pēc neatkarības atgūšanas cerējām, ka beidzot sēdīsimies pie viena galda un sāksim par šīm lietām runāt. Tas nav noticis. Latvijā par šīm lietām nerunā un negrib runāt. Bet diskusija ir vajadzīga, ir jānonāk pie objektīvas, bezkaislīgas analīzes par to, kas padomju laikā ar latviešu valodu ir noticis.
Jau vairākus gadus, kopš esat pensijā, dzīvojat Latvijā, Mazsalacas novadā savā latviskajā Ģendertu sētā pie Skaņākalna. Esat tur izveidojis latviskās kultūras centru, kurā tiek koptas latviskās tradīcijas. Bet vai arī jūsu valodu pieredze tiek Latvijā izmantota?
It kā bija piedāvājums Vidzemes Augstskolas docentūrai, it kā goda profesora vietai Latvijas Universitātē. Bet pazuda gan viens, gan otrs. Tie, kas piedāvāja, atzina, ka nebija domājuši, ka pret manu kandidatūru būs tik liela politiska pretestība. Arī citur esmu piedāvājis izmantot manas vācu valodas un skandināvu valodu zināšanas, bet atbildē esmu dzirdējis: „Mēs jau nevarēsim jums samaksāt.” Taču ne par samaksu ir runa, trimdinieki daudz latviskās lietas ir darījuši un dara par velti. Bet Latvijā kaut ko darīt par brīvu nav saprotami un normāli, jo, tā darot, tiek atņemta iespēja kādam par to saņemt naudu.
Vadu folkloras pulciņu Mazsalacas vidusskolā, tagad man piedāvā mācīt arī kultūras vēsturi un zviedru valodu. Mācīšu, ja nebūs jāšķiež laiks, rakstot kaut kādus nevajadzīgus gada plānus un atskaites. 35 gadus, kurus strādāju Bonnas Universitātē, man tādus neprasīja.
Vai Bonnas Universitātē studentiem joprojām ir iespēja mācīties latviešu, lietuviešu un senprūšu valodu? Vai jūsu 35 gadu darbs tiek turpināts?
Man Bonnas Universitātē bija štata vieta, kas automātiski beidzās ar manu aiziešanu pensijā. Vācijā tas ir, sasniedzot 65 gadu vecumu. 2007. gada jūnijā man bija jāiet pensijā un tika paziņots, ka mana vieta tiks strīpota, ja netiks atrasts aizvietotājs un ja Latvija nesegs daļu nepieciešamā finansējuma. Bonnas Salīdzinošās valodniecības institūta direktors nosūtīja vēstuli tā laika Latvijas Valsts prezidentei, izglītības un integrācijas lietu ministriem, kā arī PBLA priekšsēdim. Latvijai prasīja 3000 eiro semestrī - trešo daļu no nepieciešamā finansējuma. Prezidente lietu nodeva Latvijas Universitātei, diemžēl universitātes atbilde bija, ka neesot cilvēka ar nepieciešamo izglītības grādu, kas varētu Bonnas Universitātē pasniegt baltu valodas. Sameklēju šādu cilvēku, bet ar finansējumu bija smagāk. Vienam semestrim Valsts valodas aģentūra piešķīra, taču šim mācību gadam atbilde bija, ka no valsts budžeta tas nav iespējams.
Bet problēma, vismaz pagaidām, atrisinājās! Biju uzaicināts vadīt valodas ievirzi 3x3 nometnē Kazdangā, un viens no maniem klausītājiem bija Pēteris Bumbieris, uzņēmējs no Ventspils. Nedēļas beigās Pēteris sacīja: viņš samaksās vienam semestrim vajadzīgo summu, lai Bonnas Universitātē nepārtrūktu 70 gadu darbs.
1972. gadā es pārņēmu valodnieces, Endzelīna vārdnīcas līdzautores Edītes Hauzenbergas-Šturmas iesākto darbu, turpināju to 35 gadus un man nebija šaubu, ka tas, lai Bonnas Universitātē tiktu saglabāts baltu valodu kurss un mācīta latviešu valoda, svarīgāk ir Latvijai, nevis Vācijai. Cilvēks, kurš prot latviešu valodu, iepazīst arī Latviju un kļūst par mūsu valsts draugu. Katrs students izplata šo draudzīgo informāciju tālāk, un Latvijai draugu kļūst aizvien vairāk. Tāpat nav mazsvarīgi, ka Bonnas Universitātes baltu valodu lektors vienmēr tiks uzskatīts par vērā ņemamu ekspertu Baltijas jautājumos. Manu viedokli un komentārus Vācijas televīzija un prese prasīja bieži, dažādās auditorijās tiku aicināts referēt par latviešu valodu un latviešu tautasdziesmām. Tas ir darbs Latvijas labā.
