Krievija ir plaša, reizumis pat liekas, ka bezgalīga. Lielajā Krievijā patvērusies arī Baškortostānas Republika jeb Baškīrija. Uz šejieni 19. gadsimta beigās devās latvieši, lai iekoptu un apstrādātu zemi, lai sāktu dzīvot pārtikušu dzīvi, kas arī visai īsā laikā piepildījās. Jau 130 gadus šo zemi apdzīvo latvieši, turklāt gadu gaitā viņi ir pamanījušies atstāt savas valodas un kultūras pēdas vietējo iedzīvotāju sadzīvē un apziņā.
Kopš 1989. gada no Latvijas uz Maksima Gorkija ciemu Baškīrijā brauc skolotāji, kuri mēģina atsvaidzināt, uzturēt un pilnveidot te pirms 130 gadiem iemītās valodas un kultūras pēdas. Skolēni, jaunieši un vecāka gada gājuma ļaudis mācās dziesmas, tautasdziesmas, dejo dejas, iet rotaļās. Ar neviltotu aizrautību bērni iesaistās gadskārtu svinēšanā – Mārtiņos, Ziemassvētkos, Meteņos, Lieldienās. Jāņos skan dziesmas, te atceras ticējumus, cilvēki iet rotaļās un bauda latviskos svētku ēdienus, kurus iemanījušies pagatavot paši.
Latviskās apziņas kulminācija te bija 2009. gada Dziesmu un deju svētku norise Ufā, republikas galvaspilsētā. Bija ieradušies deju kolektīvi un kori no Latvijas, Krievijas, Sibīrijas. Pasākumu apmeklēja Latvijas politiķi, kas uzkavējās līdz pat Jāņiem, kurus ar lielu vērienu svinēja Maksima Gorkija ciemā.
"Tā cilvēku saujiņa, kas pabijusi Latvijā, var nosaukt mūsu valsts galvaspilsētu, naudas vienību, bet tajā pašā laikā Latvijas valsts himnu nezina neviens. Kāds piemetina, ka esot to tomēr dzirdējis."
Latviskā identitāte šeit – Baškīrijā - tiek uzturēta ar folkloras palīdzību – tradīcijām, dziesmām, dejām. Ir iekārtots neliels muzejs – latviešu kultūras centrs, kurā sakopoti par latvietību vēstoši sadzīves priekšmeti, dažādi rokdarbi, grāmatas, pašdarināti tautastērpi.
Tam visam garām diemžēl paslīdējusi mūsu latviskā vēsture ar tās straujajiem notikumu līkločiem. Vai apzināti? Varbūt, bet patiesībā neviens tā īsti nekad nav mudinājis ko tādu pasākt. Tematiskajos plānos ik pa laikam pavīd 18. novembra tēma, taču tālāk par klases slieksni tā nav tikusi.
Daudziem skolotājiem - vietējai inteliģencei - ir radi Latvijā, vecvecāki un vecāki bijuši latvieši, daļa ieprecējusies latviešu ģimenē, bērni cītīgi apmeklē latviešu valodas stundas. Taču reti kuram ir zināms, kad tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena, ko Latvijai nozīmē 4. maijs; kas tas Rīgā par pieminekli, pie kura mēdzam sapulcēties tautai un valstij svarīgu brīžu atceres dienās. Tā cilvēku saujiņa, kas pabijusi Latvijā, var nosaukt mūsu valsts galvaspilsētu, naudas vienību, bet Latvijas valsts himnu nezina neviens. Kāds piemetina, ka esot to dzirdējis. Arī pašreizējā Valsts prezidenta vārdu zina retais. Nākas dzirdēt versiju par to, ka Latvijas prezidenta pienākumus vēl aizvien pilda sieviete, tikai vārdu gan nevarot pateikt. Muzejā atrodas Latvijas karogs, tāpēc to gan Maksima Gorkija ciemā pazīst katrs.
"18. novembris Maksima Gorkija ciemā vairāk saistās ar politiku, tādēļ šādus pasākumus neviens nav centies ieviest un svinēt."
18. novembris Maksima Gorkija ciemā vairāk saistās ar politiku, tādēļ šādus pasākumus neviens nav centies ieviest un svinēt. Bet... politikas un valsts vēsturiskā attīstība ir cieši saistītas! Jā, pa vidu tām vijas kultūras stīga, kas te – Baškīrijā - viz visā krāšņumā. Lai būtu līdzsvars, folkloras un kultūras slāni vajadzētu papildināt ar vēsturisku informāciju, kas palīdzētu izprast likumsakarības kultūras attīstībā. Te sarkanbaltsarkanais karogs ir vienīgais latviešu muzeja eksponāts, kas kaut ko svinīgi „čukst” par patriotiskumu un latvietību augstākā, ne tikai sadzīviskā līmenī, par ko šeit „kliedz” māla krūzes, pītie klūgu grozi, trauki, dvieļi, segas un tautastērpi.
Dziesmas, dejas, rotaļas, ticējumi un parunas. Māla trauki, dvieļi un vilnas segas – tas viss sludina latvisko. Ja kāds ar latvietību saistīts priekšmets atrodas ar zilajām sētām apjoztajās Maksima Gorkija ciema koka mājiņās, tad to visu pašaizliedzīgi atdod muzejam. Ar neatkarības, savas valsts izjūtu, ar svētu ticību himnas vārdiem tas viss ir citāds, tam ir īpaša nozīme. Tieši tādēļ arī latviešiem Baškīrijā būtu vairāk jājautā – no kurienes tas nāk? Kas tā par valsti, kurā dzied tādas dziesmas, kurā ēd no māla traukiem, slaukās linu dvieļos un sedzas vilnas segām?
Nezinot valsts pagātni, tai nebūs nākotnes. Diezin vai karogs vien spēs runāt par Latviju tās vēsturiskās attīstības aspektā. Būs vajadzīgs kas vairāk – izvērstāka informācija par Latviju stundās, pulciņos, vēlme runāt par Latvijas valsts dibināšanu un tās neatkarības atgūšanu.
"Skolotājs, atbraucot uz Baškīriju, ir kā misionārs. Viņam jāstrādā par latvieti."
Skolotājs, atbraucot uz Baškīriju, ir kā misionārs. Viņam jāstrādā par latvieti. Skolotājam jāiemieso sevī latvieša daudzinātais čaklums, izdarība, dziedāt prieks, kā arī tautas un valsts mīlestība, kuras dēļ tas darījis daudz. Pietiktu ar mazumiņu – runāt par savu valsti tai nozīmīgos brīžos. Tā ir daļa no šīs misijas. Svinēt svētkus ne tikai ar dziesmām un dejām, bet pieminēt Latviju kā valsti arī šeit - Baškīrijā, kurā vēl aizvien vizuļo kripatiņa Latvijas.
Ir novembris. Kad pie durvīm klaudzināja Mārtiņi, viss laiks, spēki un radošais gars tika veltīts, lai gatavotos šai latviešu gadskārtai. Iet mums te traki: cūku gripas dēļ tiek mainīti plāni, jānēsā mutes aizsargi - kā Ukrainā. Traki, pat baisi mazliet... Vietējā televīzija vēlas iemūžināt mazliet no latviskajiem svētkiem, un 18. novembris atlikts malā.
Lai mainītu kaut ko no ierastā, esmu nolēmusi runāt un stāstīt par Latviju un tai tik svarīgo 18. novembri. Gribētos, lai vismaz neliela daļa bērnu zinātu, kad tiek svinēta Latvijas Neatkarības proklamēšanas diena, zinātu, kas tas par pieminekli, kas pulcina latviešus tiem svarīgās dienās, kā sauc Latvijas prezidentu un kā skan Latvijas himna. Varbūt tas liekas maz. Tomēr visu nevar vēlēties uzreiz.
