Baškīrijā strādājošo latviešu skolotāju sadzīve un ikdiena gadu gaitā ir
uzlabojusies, taču līdz mums pierastam līmenim tai vēl tāls ceļš. Agrāk
skolotāji dzīvoja istabiņās, tipināja uz skolu - latviski iekārtoto kabinetu,
kas vienlaikus pilda arī muzeja lomu. Laikam ejot, esam tikuši pie sava latviešu
namiņa, ko, šeit dzīvojot, ne reizes neesmu nosaukusi par mājam. Tā arī saku –
mans namiņš. Pirms pieciem gadiem tur bija tikai sienas, krāsns, grīda, pāris
trauku, gulta, tagad jau –gāzes apkure, ledusskapis, veļas mašīna. Tātad
izdzīvošanai vajadzīgo minimumu ir papildinājušas sadzīviskas lietas, tā ikdienu
padarot krietni komfortablāku. Tik tiešām, gāzes apkure šajā ciemā nav katram.
Tādēļ skolotājai ir labāka dzīve, jo ziemā nav jāceļas agrāk, lai iekurinātu
krāsni. Arī pirts nav katrā mājā atrodama - tā ir skolotājas luksusa prece.
Liela sāpe ir ūdens. Aka skolotājas namiņa pagalmā jau vairākus gadus ir iebrukusi, tās atjaunošana pagaidām ir tēma, par kuru šad tad mēdz ieminēties. Tātad ūdens jānes no citiem pagalmiem. Tas ir sarežģīti, jo pirtij ir vajadzīgs mazliet vairāk nekā divi spaiņi. Vēl jāmeklē tuvākie kaimiņi, kam aka ir, jo arī tā nav atrodama katrā mājas pagalmā. Patiesībā tas ir labs veids, kā iepazīties ar vietējiem latviskās izcelsmes iedzīvotājiem. Sibīrijā cilvēki dalās it visā (vismaz pagaidām tā ir bijis), un ūdens nav manta, ar ko skopoties. Atļauts ir ņemt tik, cik vajadzīgs, tiesa gan, jāstiepj pašai. Es arī palīdzību neprasu un nesūdzos. Sak’, meitene no laukiem, pāris reižu spainīšus panēsāt – nu jau tāda nieka lieta.
"Latviešu valodas mācīšanai tiešām jābūt sirdslietai, jo, lai izturētu Baškīrijas ikdienu, nepietiks ar spēku un pašiedvesmu vien. Ir patiesi jāmīl tas, ko dari, jāzina, ko gribi paveikt."
Par vienu lietu gan man, šeit dzīvojot, smiekli nenāk. Tualetes. It kā labi zināmās sausās, kas Sibīrijas apstākļos kļūst krietni netīkamākas. Pirmkārt, gan namiņā, gan skolā tās ir ārā. Neatkarīgi no laika apstākļiem gribot negribot turp jādodas. Tās nav tik ērtas, kā man līdz šim zināmās un Latvijas laukos redzētās, turklāt veselību arī tas ir iedragājis, it sevišķi tagad, kad ārā ir pāri 30 grādiem. Bet pie visa pierod, arī pie tā, un ar laiku pat par āra tualeti droši vien varēs pasmieties.
Fascinējoši ir pieci veikali, kuros var nopirkt gandrīz vienu un to pašu. Fantastiski! Sākot ar galošām un beidzot ar dūnu pledu, bet, teiksim, dušas želeju vai stiklu tīrāmo šķīdumu var nopirkt tikai tad, ja speciāli pasūtīsi. Dārzeņus skolotāja var nopirkt skolas virtuvē, jo vietējiem tā nav vajadzīga prece, tāpēc to veikalos nepārdod. Savukārt iebraukušam skolotājam, kam nav sava dārza, tie ir pat ļoti nepieciešami. Jauki, ka vietējās latviešu sievas dalās savā bagātībā ar jaunajiem latviešu skolotājiem. Naudu viņas neņem, bet ir tik neērti tāpat vien ņemt... Tādās reizēs pārņem sajūta, ka esi tāds mazs ubadziņš, kam pat kartupeļu nav. Toties ir savs mājas gariņš, kaķenīte, kas ir izlutināta līdz nelabumam. Šī lutināšana turpinās, jo kaķene ir vienīgā dzīvībiņa, kas mani sagaida, pavada, silda naktīs, redz manas asaras, dzird nopūtas, kad tik ļoti gribas mājās, kad ir tik ļoti, ļoti skumīgi...
Es tiku brīdināta par to, ka šeit skolotājs ir ideāls. Viņš nelieto alkoholu, nesmēķē, aizdomīga paskata ļaudis pie viņa nenāk. Latviešu skolotājam te jāveido priekšstats ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kas ieradīsies pēc tevis. Muti palaist nedrīkst, ar priekšniecību jālūko nestrīdēties. Neesmu dzīvojusi padomju laikā, vismaz ne tik ļoti apzinātā vecumā, lai ar izpratni atcerētos, kas tas ir. Tomēr vairākkārt ir pārņēmusi sajūta, ka tā ir bijis tad, kad Latvija bija okupēta: deficīts, blats, bardaks. Pat vietējie mēdz teikt: „Ko tu brīnies, te taču ir Krievija!”
"Latviešu skolotājam te jāveido priekšstats ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kas šeit ieradīsies pēc tevis."
Bet ikdiena paliek ikdiena. Šonedēļ aukstums patiešām ir aukstums. Nupat bija mīnus 40 grādu liels sals. Labākie apavi – velteņi jeb vaļinki. Rokas silda ādas cimdi ar pūkainu oderi, cepure un aizsieta seja. Mirdz tikai acis, kas jāmirkšķina ļoti uzmanīgi, jo plakstiņi cenšas sasalt.
Bērni uz skolu nenāk, kūp skursteņi, un suņi skrien, lai nepiesaltu pie zemes vai savu būdiņu grīdas. Gaidām Ziemassvētkus.
Lai nu kā, bet tas viss, kas veido latviešu valodas skolotāju ikdienu šeit, Baškīrijā, norūda. Kāda sieva reiz teica: “Lai iznāktu cilvēks, vajadzīgs kārtīgs rūdījums.”
Lai Jums rūdījums un priecīgi Ziemassvētki!
