Repatriācijas gaita kļūst arvien gurdāka

Saeima izprot demogrāfiskās situācijas nopietnību

Lai skumjā proporcija nekļūtu latviešiem pilnīgi nelabvēlīga, kaut kas bija jādara situācijas mainīšanai. Latvijā joprojām ir pilsētas un reģioni, piemēram, Rīga un Latgale, kur tautību skaitliskās attiecības jau sen ir latviešu pastāvēšanu apdraudošas. Tāpēc 1995. gada 24. oktobrī Saeimā tika pieņemts Repatriācijas likums, kam tika uzrakstīta skaista preambula. To lasot, latviešiem toreiz bira asaras, jo Latvija tika atzīta par vienīgo etnisko teritoriju pasaulē, kurā latvieši un lībieši var izdzīvot. Tika pieminēts, ka Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ latvieši un lībieši allaž bijuši pakļauti nemitīgiem citu tautu uzbrukumiem un asimilācijai, tāpēc visi pasaulē izklīdinātie latvieši un lībieši tiek aicināti atgriezties dzimtenē un apvienoties savas valsts atjaunošanai.

Likums stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī, un, kā sarunā ar LV.LV uzsver Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Repatriācijas nodaļas (RN) vadītājs Juris Dombrovskis, šis, gods kam gods, esot vienīgais tiesību akts viņa tiešajā profesionālajā redzeslokā, kura īstenošanai Saeima vienlaikus paredzējusi arī līdzekļus. Virknei likumu bieži vien valsts budžeta materiālā seguma nav daudzu gadu garumā. Tā, piemēram, četrus piecus gadus norisinājās kompensāciju nemaksāšana izceļotājiem uz Krieviju: Einara Repšes valdība nolēmusi, ka šim nolūkam naudas neesot. To iedalīšot „citu gadu”. Tādējādi Saeimas pieņemtie likumi faktiski tiek anulēti, iesaldēti.

Likumdevēji acīmredzot apzinājās situācijas nopietnību, un kopš 1996. gada ik reizi budžeta likumā parādās nemainīga summa – 51 tūkstotis latu Repatriācijas likuma īstenošanai.

Tautiešu repatriācija valdībai nav prioritāte

Neatkarīgi no tā, kāda bijusi ekonomiskā situācija valstī, inflācija utt., šis skaitlis – 51 tūkstotis latu - 13 gadu laikā nav mainījies. Ar piešķirto summu pietiek dažādiem pabalstiem - vidēji 500 latu vienam cilvēkam. Tādēļ ir interesanti, kā vērtējams trīspadsmit gados dzimtenē atgriezušos cilvēku kopskaits?

J. Dombrovskis saka: pret Latvijas iedzīvotāju kopējo skaitu šie skaitļi tikai šķietami ir niecīgi. Reiz kādas Eiropas valsts migrācijas dienesta ierēdnis J. Dombrovskim teicis, ka 200 cilvēku atgriešanās dzimtenē vienā gadā esot tāds sīkums, ka valstij neesot vērts ar to nodarboties. Taču globalizācijas laikmetā Latvijas valstij ir nozīmīga ikviena latviešu ģimene, kas atgriežas dzimtenē - vai izteikti latviskā, vai arī jau „angliski nonivelētā Latvijā”.

"Visi pasaulē izklīdinātie latvieši un lībieši tiek aicināti atgriezties dzimtenē un apvienoties savas valsts atjaunošanai."

Repatriācijas likums

Tāpēc atbilstoši Administratīvā procesa likuma prasībām RN rūpīgi uzklausa ikvienu cilvēku, kas iesniedzis kādu no nepieciešamajiem dokumentiem, un uzsāk ar viņu sadarbību, pacietīgi izskaidrojot tiesības un iespējas atgriezties dzimtenē. Jo tikai ar uzmanību, cieņu un lojalitāti pret iespējamo repatriantu iespējams pārliecināt tos, kas vēl šaubās. Turklāt viņu mītnes zemēs teicami izplatās mutiskā informācija par to, kā šeit cilvēkus sagaida.

Valdības pārstāvji repatriācijas gaitai sekojuši un vērību pievērsuši atšķirīgi. J. Dombrovskis min bijušo premjerministru Andri Bērziņu, kura preses sekretārs reizi mēnesī rūpējies par ziņām no RN. Šad tad analīzes nolūkiem informāciju pieprasījusi Īpašu uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās (ĪUMSIL). RN vadītājs uzklausīts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, ja mainījās tās vadītāji vai nāca kārtējie Repatriācijas likuma labojumi, Pilsonības likuma izpildes komisijā un Latviešu diasporas atbalsta programmas darba grupā. „Jaunā laika” valde lūgusi RN vadītāja priekšlasījumu par situāciju repatriācijā. Tomēr būtībā jāsecina, ka valsts augstākās varas interese par tādiem jēdzieniem kā „latviska Latvija”, „latviskā identitāte” patlaban tikpat kā izsīkusi.

Vai valsts lieto īpašus pārliecināšanas paņēmienus...

... lai vairāk tautiešu atgrieztos dzimtenē? Līdz šim to nav bijis un nav, teic J. Dombrovskis. Ir tikai bijuši entuziastu mēģinājumi tādus izveidot. RN 2001. gadā izstrādāja Repatriācijas programmu, kā repatriantus ātrāk iekļaut Latvijas vidē, piedāvājot darba iespējas, pabalstus, reālu integrāciju utt. Programmā bija skaidri norādīts, cik tas varētu maksāt. Valdība programmu akceptēja, taču naudas trūkuma dēļ tās ieviešanu atlika.

Dažus gadus vēlāk - 2004. gadā – tika izveidota ĪUMSIL, kuras aktivitātēs RN iesaistījās, attīstot sakarus ar tautiešiem ārzemēs. J. Dombrovskis uzskata, ka pārliecinošākais mehānisms cilvēku ieinteresēšanai esot personisko attiecību krāšņums, ar to saprotot ierēdņu spēju ar tautiešu līdzdalību organizēt kontaktus tik augstā kultūras un estētiskā pārdzīvojuma līmenī, ka cilvēkos atplaukst senču sakņu tiecība uz dzimteni.

Ja vien RN spēja rast līdzekļus kontaktu braucieniem, tas nekavējoties tika darīts. Tā 2003. gadā notika neaizmirstamas tikšanās Sibīrijas latviešu apmetnēs. Sadarbībā ar Cēsu domi tika apmeklēti tautieši Augšbebru ciemā. Ar cēsnieku atbalstu 2008. gadā tika sarīkota Krasnojarskas novada latviešu jauniešu vasaras nometne Amatas ciema apkaimē. Pleskavas latviešu biedrības „Sakta” jauniešus iepazīstināja ar Kalnciema vidusskolas skolēniem, sadraudzība izvērtās sirsnīgos pasākumos. Bija svinīga sagaidīšana Rīgas stacijā un skolā, viesošanās „Lāču” maizes ceptuvē, Rīgas Zoodārzā un Volguntes klosterī. Bija Tīreļpurva un Ložmetējkalna muzeja apmeklējums ar stāstījumu par senču Brīvības cīņām. Bija draudzības ugunskuri, četru dienu laivošana pa Gauju no Valmieras līdz Siguldai, smilšu skulptūru izstādes apskate Jūrmalā, sertificēta ēdināšana, atvadu torte Kalnciema domē pirms prombraukšanas...

Pēc šīs nometnes uz Latviju pārcēlusies latviešu biedrības vadītājas ģimene ar dēlu un vedeklu, bet lielākā daļa jauniešu vasarās brauc pie savām vecmāmiņām. Viņi sapratuši atšķirību starp Latviju un mītnes zemi, neraugoties uz to, ka viņiem ir tipiski krieviska, pat padomiska domāšana. Kopš 2000. gada RN darbinieki apmeklējuši LR konsulātus (Vitebskā, Pleskavā, Maskavā, Pēterburgā, Omskā), kuru paspārnē darbojas latviešu skolas, un stāstījuši par repatriācijas iespējām. Šādu pasākumu bijis ļoti daudz.

"Vai valstī pastāv uzskaite, cik LR pilsoņu uz cik ilgu laiku emigrē darba meklējumos un cik atgriežas?"

Vai tas nozīmē, ka RN uzņēmusies neraksturīgas funkcijas? J. Dombrovskis atzīst, ka šie kontakti ir pašu nodaļas ierosme ar nemitīgiem papildu līdzekļu un iespēju meklējumiem, tomēr arī RN nolikumā ierakstīts, ka repatriācijas veicināšanai jāveido sadarbība ar ārzemju tautiešiem. Ne jau nu pie galda, spiežot beņķi Rīgas birojā, tā var izdoties, saka RN vadītājs.

Pēdējos gados krasi mainās RN darbības saturs – palielinās darbinieku slodze, palīdzot repatriantiem adaptēties sadzīviskajā un sociālās aprūpes vidē. Arvien biežāk repatriantu jautājumus RN risina kopā ar pašvaldībām. Rietumnieki izsaka krietni vairāk priekšlikumu un pretenziju nekā austrumnieki. Viņi vēlas, lai RN darbotos kā valsts aģentūra, uzņemoties palīdzību mantotās zemes un citu nekustamo īpašumu atgūšanā, pārdošanā vai iegādē, pensiju lietu kārtošanā, medicīniskās aprūpes organizēšanā un iekārtošanā veco ļaužu pansionātos. Cilvēki no uzticama avota (un tas ir valsts ierēdnis) vēlas gūt priekšstatus par nodarbinātības iespējām, plašāku informāciju par iekļaušanos saimnieciskajā ražošanā ar privātu rūpalu mūsu īpatnējā tirgus apstākļos. Viņi pieprasa ziņas par likumu atvieglojumiem represētajiem, muitas noteikumos un tarifos, pat par mājdzīvnieku un augu pārvešanas noteikumiem. Bieži vien vecus, slimus un maznodrošinātus cilvēkus RN apkalpo viņu dzīvesvietās, palīdz, ja nepieciešama personīgo mantu transportēšana. Ārpus Rīgas dzīvojošos RN apkalpo neatkarīgi no oficiālā pieņemšanas laika. Ir ieviesta apmeklētāju pieņemšana viņu pieteiktā termiņā, iepriekš reģistrējoties, un tā novērsta rindu veidošanās.

Dabas likumi nav atcelti

Domāsim racionāli – ekonomikas lejupslīdes dēļ repatriācijas entuziasms tuvākajos 20 gados nav sagaidāms. Tagad nekādu nometņu vai tuvināšanās braucienu nebūs, visas naudas ir nogrieztas. Varētu jau visa RN kaut vai ar trejdeksni lēkāt uz riņķi gar Latvijas robežu, aicinot tautiešus mājās, it īpaši pēdējo gadu bēgļus uz ārvalstīm. Bet viņi nebrauks – ne no Īrijas, ne citurienes. Daudzi svešumā grib ne tikai piepelnīties. Gados vecākie vēlas nopelnīt cilvēka cienīgu pensiju, jo kādam tomēr jāuztur Latvijā palikušie bērni, kas vēl strādā par skolotājiem un medmāsām.

"Gados vecākie vēlas nopelnīt cilvēka cienīgu pensiju, jo kādam tomēr jāuztur Latvijā palikušie bērni, kas vēl strādā par skolotājiem un medmāsām."

Vai valstī pastāv uzskaite, cik LR pilsoņu uz cik ilgu laiku emigrē darba meklējumos un cik atgriežas? RN šāda uzskaite varētu būt tikai pēc deklarētajām dzīvesvietām, taču aptuveni 90% emigrējušo tautiešu nepilda Likuma par Iedzīvotāju reģistru 15. panta 2. daļas prasību, ka par ilgāku nekā sešu mēnešu prombūtni no valsts ir jāziņo migrācijas pārvaldei. Šos cilvēkus RN neaicinās atpakaļ, jo viņus nevar uzskatīt par repatriantiem – viņi neatbilst klasiskajai repatrianta definīcijai. Patiesībā de iure viņu deklarētās dzīvesvietas ir Latvijā, kaut gan de facto viņi ir ārpus valsts. Tātad de iure repatrianta statuss viņiem nepienākas.

UZZIŅAI

Repatriantu un viņu ģimenes locekļu tiesības nodrošina šādi LR tiesiskie akti:

• Satversme – aizsargā cilvēka pamattiesības;
• Repatriācijas likums – pieņemts 1995. gadā, rada pamatnosacījumus, lai repatrianti varētu atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā;
• Iedzīvotāju reģistra likums – nosaka kārtību, kādā ziņas par repatriantiem tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā;
• Likums “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, pieņemts 2001. gada 6. decembrī;
• Pilsonības likums – noteic kārtību, kādā repatriants, kurš nav LR pilsonis, un viņa ģimenes locekļi var tikt uzņemti LR pilsonībā;
• Likums “Par valsts pensijām” – nosaka tiesības uz valsts pensijas apmēru repatriantiem un viņu ģimenes locekļiem;
• LR MK 2005. gada 29. aprīļa noteikumi Nr. 275 “Par materiālās palīdzības sniegšanu repatriantiem”;
• Regula (EEK) Nr. 918/83, kas izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem, pieņemta 1983. gada 28. martā. Nosaka kārtību, kādā repatriantu mantotā manta, personiskās lietošanas un sadzīves priekšmeti tiek atbrīvoti no muitas nodokļa;
• LR MK 2008. gada 1. aprīļa noteikumi Nr. 222 “Par valsts nodevu par vīzas, uzturēšanās atļaujas vai Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa LR pieprasīšanai nepieciešamo dokumentu izskatīšanu un ar to saistītajiem pakalpojumiem”. Nosaka repatriantu tiesības saņemt bezmaksas imigrācijas vīzu un bezmaksas uzturēšanās atļauju, pārceļoties uz dzīvi LR;
• LR MK 2006. gada 3.oktobra noteikumi Nr. 813 par uzturēšanās atļaujām. Nosaka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus, izsniegšanas, reģistrēšanas un anulēšanas kārtību;
• Imigrācijas likums – nosaka ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta, izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā ārzemniekus tur apsardzībā LR un izraida no tās, lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un LR interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu;
• LR MK 2006. gada 18. jūlija noteikumi Nr. 586 „Kārtība, kādā LR ieceļo un uzturas ES dalībvalstu, Eiropas ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņi un viņu ģimenes locekļi”.

Rietumos apmēram 100 tūkstoši latviešu dzīvo ASV, 23 tūkstoši – Austrālijā, 22 tūkstoši – Kanādā, 10 tūkstoši – Lielbritānijā, 8 tūkstoši – Vācijā, 4 tūkstoši – Zviedrijā u. c. valstīs, bet Austrumos bij. PSRS teritorijā, galvenokārt Krievijā, – aptuveni 40 tūkstoši cilvēku.

No 1995. gada līdz 2009. gadam uz pastāvīgu dzīvi Latvijā repatriējušās 5683 personas, tajā skaitā:

Turpmāk vēl.