Zobi pagalam, bet valsts glābta!

Tieši indivīda maksājumu ieturēšana veido lielākās budžetā iegūstamās summas. Vecuma un izdienas pensiju samazināšana par 10% dod budžetam 50,5 miljonus latu, vecuma pensiju samazināšana strādājošajiem par 70% - 37,8 miljonus, iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma samazināšana no 90 līdz 35 latiem - 43,8 miljonus.

Valdība turpinās skatīt budžeta grozījumus un ar tiem saistītos likumprojektus arī ārkārtas vakara sēdē svētdien, 14. jūnijā. Atsevišķiem jau it kā panāktajiem kompromisiem vēl var iebilst Saeima. Piemēram, piektdien, izskatot budžeta grozījumus un pavadošo likumprojektu paketi, deputāti noraidīja valdības un sociālo partneru atbalstīto grozījumu Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā, kas paredzēja no 165 latiem līdz 90 latiem samazināt pensijas neapliekamo minimumu.

Vēsturē ir bijuši dažādi nodokļi un pat šķietami savādie ir arī izskaidrojami, piemēram, logu nodoklis – jo vairāk namam logu, jo lielāks maksājums. Bija taču loģika – tieši turīgākie varēja atļauties tērēties logiem un apkurei vairāk nekā nabagie.

Dzelžaina loģika ir arī Latvijas 2009. gada “avārijas budžeta” diskusiju procesā iesaistījušos partneru panāktās vienošanās pensiju samazināšanas pasākumos.

Pirmkārt, pensionāriem atskaitīt desmito tiesu ir vienkārši tāpēc, ka viņiem nav kur sprukt. Šo naudu ir visvieglāk administrēt – neizmaksājot.

Otrkārt, strādājošajiem pensionāriem 70 procentu pensijas ieturējums liks pašiem pieņemt izšķirošo lēmumu – vai turpināt strādāt par algu un trešdaļu pensijas, vai rakstīt atlūgumu. Darbā varētu palikt tie, kam svarīgi ir pat niecīgi papildu ienākumi, un tie, kam ir lielas algas. Jā, pastāv drauds, ka pensionāri strādās ar svešu vārdu, taču tas nevar būt valsts un pašvaldību iestādēs – tātad izvēle būs jāizdara arī skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, ierēdņiem un citiem no budžeta algotajiem.

Treškārt, pensionāriem nav smagās nastas, ko uzņēmusies ekonomiski aktīvā paaudze – kredītu. Ja nu vienīgi kāds tirgotāju „ierunāts” plakanais televizors vai ledusskapis.

Pēc ienākumu apgriešanas šai – apmēram pusmiljonu lielajai – sabiedrības daļai ir jāgaida, ka beidzot varētu jūtami kristies pārtikas, iespējams, arī medikamentu cenas. Jo mūsu godājamie seniori jau tagad ikmēneša mūža maizi iztērē tikai visnepieciešamākajam, kas ir patēriņa grozā, – komunālajiem maksājumiem un pārtikai.

Politiķi ar gludu vaigu šajās nedēļās ir pietaupījuši informāciju par valsts finansēs acīmredzot sajusto akūto problēmu saasinājumu, jo jau šomēnes ir piedzīvots, ka pensija ir izmaksāta pa daļām, pensijas dienā saņemot vienu daļu un pēc pāris dienām – pārējo.

Pēdējās dienās Latvijas informācijas telpa ir pierunāta ar daudziem ierosinājumiem, pieņēmumiem un aprēķiniem. Iespējams, ne visi tie ir izmetami. Jo diezin vai trūcīgā sabiedrība ilgi samierināsies ar situāciju, ka netiek ieviests jau gadiem ilgi solītais progresīvais nodoklis, kāds ir gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs. Uzstājīgākie sociālie partneri kopumā ir panākuši, ka vienīgie pasaudzētie un pat īpaši atbalstītie šajā situācijā ir uzņēmēji. Pret jebkādu nodokļu paaugstināšanu uzņēmēji nostājušies vienotā frontē.

"Strādājošajiem pensionāriem 70 procentu pensijas ieturējums liks pašiem pieņemt izšķirošo lēmumu – vai turpināt strādāt par algu un trešdaļu pensijas, vai rakstīt atlūgumu."

Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis paudis, ka progresīvās nodokļu sistēmas ieviešana „būtu šāviens pašiem sev kājā”, kritizējot valdības sākotnējās ieceres nodokļu sistēmas izmaiņām, jo progresīvās nodokļu sistēmas ieviešana būtu piemērota bagātām valstīm ar sakārtotu ekonomiku, savukārt Latvijā tā sadārdzinātu uzņēmējdarbību un samazinātu valsts konkurētspēju. Nodarboties ar mazāk kvalificētu darbu kļūtu izdevīgāk, un tas neveicinātu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu. Turklāt speciālistiem, kuri patlaban saņem lielu algu, kļūtu izdevīgāk strādāt citās valstīs, kur ieņēmumu nodokļu likmes ir mazākas.

Ilggadēji ražošanas menedžeri atceras vienkāršo aprēķinu, kāds bija padomju laikos: ja tiek radīta viena darba vieta ministrijā, ražošanā ir jāizveido simts darba vietu. Paredzētās valsts pārvaldes strukturālās reformas varētu atbrīvot uzņēmējus no nastas ar simts darba vietām uzturēt katru no jauna radītu neproduktīvu amatu, kādi, starp citu, ir arī daudzu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību politiskie padomnieki, kuri beidzot tiek upurēti uz sabiedrības ilggadējo prasību altāra.

Tiesa, dzirdot pēdējo dienu draudus, ka uzņēmēji vairs nemaksās nodokļus, ja likmes paaugstinās, kļūst sāji ap dūšu. Daļa Latvijas komersantu arī līdz šim sevi nav apgrūtinājusi ar šādu slogu, pat „treknajos” gados ne. Tad no kādas zelta zeķes lai sociālajā - pensiju un pabalstu - budžetā būtu nauda, kuru tagad prasa visi, arī tie, kuri nodokļus nemaksā, kropļojot konkurenci un ekonomiku kopumā? Par to, ka nodokļi Latvijā nav vis nāve, kā tiek runāts pasaulē, bet izvairīšanās māksla, liecina arī niknās debates par citiem likumprojektiem, ne tikai budžeta grozījumu sakarā. Piemēram, tieši atsevišķu biznesu lobiji nevēlas pieļaut, lai valsts un pašvaldību pasūtījumos pretendentu vērtēšanā kā kritērijs tiktu ņemts vērā arī uzņēmēja nodokļu (tostarp sociālā nodokļa) maksāšanas vēsture.

Tie privātuzņēmēji, kas ar nodokli neapliekamās dividendes gadu gadiem ir izmaksājuši strādājošajiem kā algas “aploksnēs”, joprojām var uzelpot. Viņu kapitāla pieaugums un dividenžu ienākumi, par kuriem var pirkt jahtas, kuģus un  leksus un vēl “krutākus” autiņus, pagaidām nav apdraudēti. Turklāt, redziet, viņu ir maz, pārējo – daudz, jo sevišķi pensionāru. Tiesa, arī pensionāru tūkstoši ir uzņēmēju klienti – veikalā, darbnīcā, poliklīnikā. Dažam šajās dienās riešas asaras acīs par pāridarījumu, cits pārraksta savu tēriņu plānu, svītrojot visus, kas atliekami. Ja kādam iesāpēsies zobs, būs jāiztiek ar nomierinošu ķiploka daiviņu. Diez vai mūsu valstī turpmāk daudziem būs iespēja doties pie zobārsta, kura pakalpojums maksā trešdaļu no vidējās vecuma pensijas (un tā 2008. gadā bija tikai 164,37 lati).

Nedēļu pēc Jāņiem, jūlijā, Latvija cer pamosties citā situācijā – ar lienētu miljardu valsts maciņā, kuru, jādomā, beidzot turēs ciet ar sīkstuļa tvērienu. Tā nu ir iegadījies, ka latvieši savos gaišākajos svētkos varēs noskalot rūgtumu vēl ar lētu alu, kuram pēc tam akcīze pieaugs par 50 procentiem. Alus akcīzes paaugstināšana gan izskatās gluži kā izaicinājums, jo katram no pasaules vēstures un literatūras taču zināma sakarība starp alus cenas pieaugumu un valdības likteni.

Visu veidu pensijas saņēmēju skaits un pensijas summa 2009. gada janvārī

Avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

Pensiju skaits sadalījumā pēc vidējā apmēra 01.01.2009