Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Eiropas Savienības normas stingri definē tā dēvēto zelta trijstūri – darba devēji, darba ņēmēji un likumdevēji. Latvijā par valdības sociālās partnerības organizācijām ir saucami, piemēram, LBAS un LDDK.
FOTO: Inga Kundziņa, A.F.I.
Jāsāk ar valdību
Viena no institūcijām, kam Latvijas valsts pārvalde uzticējusi koruptīvi jutīgu jautājumu uzraudzīšanu, ir KNAB, kas līdz šā gada 1. oktobrim gatavojas izstrādāt Ministru kabineta locekļu ētikas kodeksa projektu, iekļaujot tajā ētikas principus un uzvedības noteikumus komunikācijai ar lobētājiem. Savā pētījumā KNAB secinājis: lobētāju darbības galvenokārt ir vērstas uz augstākā līmeņa amatpersonu, it īpaši uz Ministru prezidenta un Ministru kabineta locekļu lēmumu ietekmēšanu, bet atskaitēs un publiskajā telpā pieejamajā informācijā nav ziņu par augstāko izpildvaras amatpersonu kontaktiem ar lobētājiem un gatavību attiecināt koncepcijā iekļautās prasības arī uz savu darbību. Tieši tādēļ KNAB uzstāj uz Ministru kabineta ētikas kodeksa nepieciešamību.
Tāpat uzlabojumi savos ētikas kodeksos būs jāveic arī Ārlietu ministrijai, Labklājības ministrijai un Zemkopības ministrijai, pastiprinātu uzmanību pievēršot tieši uzvedības noteikumiem komunikācijā ar lobētājiem. Līdztekus KNAB grasās rūpīgāk sekot līdzi tam, kā ministrijas pilda prasību par visu lobētāju un ar tiem notikušo sarunu publiskošanu internetā.
Tikmēr Valsts kancelejai sadarbībā ar KNAB uzdots līdz 2010. gada 31. martam izstrādāt ētiskas lobēšanas kopējos pamatprincipus.
Joprojām konstatē nepilnības
Jāatgādina, ka pērn valdība apstiprināja koncepciju par lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamību, kas paredzēja iestāžu ētikas kodeksos iekļaut vairākus valsts amatpersonu ētiskas uzvedības noteikumus, piemēram, valsts amatpersonas pienākumu publiskot informāciju par komunikāciju ar lobētāju, apņemšanos norobežoties no amata pienākumu pildīšanas, ja tā saistīta ar savām un savu ģimenes locekļu ekonomiskajām interesēm, atteikšanos no dažāda veida dāvanām un pateicībām. Tāpat ierēdņiem tika aizliegts izmantot savu dienesta stāvokli un personiskos kontaktus, lai kādam no lobētājiem nodrošinātu piekļuvi augstākstāvošām amatpersonām, kas ir atbildīgas par lobētāja interesēs esošo lēmumu pieņemšanu.
"Starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi. Lobēšana jeb interešu aizstāvība ir process, kas tiek realizēts likumdošanas ietvaros."
Tiesa, KNAB apkopotā informācija par to, kādas ētiskas uzvedības normas jau šobrīd ir iekļautas dažādu ministriju un centrālo valsts iestāžu ētikas kodeksos, liecina, ka, piemēram, Ārlietu ministrija joprojām nav aizliegusi saviem darbiniekiem pieņemt dāvanas no lobētājiem, kā arī lūgt lobētājiem materiālo atbalstu vai pašiem uzstāties lobētāju lomā. Vairākas nepilnības atrodamas arī Labklājības ministrijas ētikas kodeksā, kas ministrijai neuzliek par pienākumu publiskot lobētājus, lai gan vairumā valsts pārvaldes institūciju ētikas kodeksos šis ir viens no pamatjautājumiem.
Lobisms nav korupcija
Termins “lobisms” (lobbying) ir radies 19. gadsimta beigās, lai raksturotu specifisko interešu grupu rīcību ASV Kongresa ēkas vestibilos (lobbies), kad interešu grupu pārstāvji mudināja garāmejošos ASV kongresmeņus balsot “par” vai “pret” kādu jautājumu.
Politikas zinātnes teorijā iespējams atrast daudz dažādu lobisma definīciju. Pamatā lobisms ir ilgtermiņa un koordinēta darbība atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, kuru veic ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu, izmantojot tiešu attiecību veidošanu, instrumentu un informācijas lietošanu, lai veidotu dialogu ar publisko lēmumu pieņēmējiem.
Tiesa, politologs Mārtiņš Krieviņš uzsver: galvenais, ko jau ilgstoši cenšas akcentēt visdažādākās uzņēmēju, sociālās un interešu grupas, – starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi. Protams, arī korupcija un kukuļdošana ļauj ietekmēt lēmuma pieņemšanu kādu noteiktu interešu labā, taču tās ir pretlikumīgas darbības, par kurām draud sods. Turpretī lobēšana jeb interešu aizstāvība ir process, kas tiek realizēts likumdošanas ietvaros.
ES lobismu vērtē pozitīvi
Kopumā pasaulē pastāv vairākas pieejas, kas reglamentē lobismu. Visstingrākās prasības ievēro ASV, kur saskaņā ar īpašu likumu kompānijām vai cilvēkiem, kuri nodarbojas ar lobismu, ir ne tikai jāreģistrējas īpašā reģistrā, bet arī jāiesniedz detalizēts pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem.
Vācijā nav īpaša likuma par lobismu, taču ir Bundestāga noteikumi par apvienību un to pārstāvju reģistrāciju. Atšķirībā no ASV šie noteikumi attiecas tikai uz juridiskām personām, kurām ir jānorāda apvienības nosaukums, adrese, biedru skaits, kā arī savu interešu jomas. Reģistrējoties tām nav nepieciešams sniegt pārskatu par naudas līdzekļiem.
Trešā pieeja pastāv Francijā un būtiski atšķiras no abām iepriekšējām. Lobisms un lobēšana ir aizliegta, pamatojoties uz Nacionālās sapulces reglamentu. Taču saskaņā ar 1958. gada Konstitūciju valstī darbojas Sociāli ekonomiskā padome (Conseil economique et social), kas sastāv no valsts profesionālo grupu pārstāvjiem un kuras uzdevums ir sniegt atzinumus par visiem likumprojektiem, kas skar attiecīgās jomas.
Latvijai visinteresantākā varētu būt Eiropas Savienības (ES) pieredze. Vissvarīgākā atziņa ir tā, ka lobēšana ES tiek vērtēta pozitīvi un ir uzskatāma par likumdošanas jaunrades un politikas attīstības procesa sastāvdaļu.
"Vecās demokrātijas valstīs, jo īpaši ASV, lobisms tiek uzskatīts par ļoti būtisku likumdošanas elementu. "
Par lobēšanu ES tiek uzskatīti dažādu interešu grupu – Eiropas līmeņa asociāciju un federāciju, nacionāla līmeņa nozaru apvienību, lobistu, juristu un sabiedrisko attiecību firmu – centieni ietekmēt ES likumdevējus – Eiropas Komisiju, Parlamentu un Padomi. Lobēšanas mērķis ir panākt savām vai savu klientu organizācijām izdevīgas regulējošās tiesiskās vides pastāvēšanu.
Pēc pēdējiem Eiropas Komisijas datiem, Briselē un tās apkārtnē darbojas ap 15 tūkstošiem lobistu, Briseles reģionā ir 500 lielo kompāniju pārstāvniecības un strādā 200 starptautiskas lobistu firmas.
Savs ētikas kodekss
Lobismu ES regulē gan institūcijas, gan lobistu organizācijas. Lobisti paši ir pieņēmuši savus uzvedības kodeksus, kas personai paredz identificēt sevi kā lobistu, nosaukt savu vārdu, kompāniju un pārstāvamo klientu. Lobistu uzvedības kodeksi aizliedz jebkādas darbības, ko var uzskatīt par amatpersonu vai politiķu uzpirkšanu. ES institūcijas ir pieņēmušas formālus noteikumus, kas strukturē to attiecības ar interešu grupām. Piemēram, Eiropas Parlamentā pastāv savs lobistu uzvedības kodekss. Tas paredz lobistiem atturēties no jebkādas darbības, kuras mērķis ir negodīgā veidā iegūt informāciju, kā arī nepieļaut formālu attiecību veidošanu ar Parlamentu, risinot jautājumus saistībā ar kādas trešās puses interesēm. Šajā uzvedības kodā lobisti ir definēti kā personas, kas vēlas bieži apmeklēt Parlamenta ēkas, lai piegādātu deputātiem informāciju savās vai sevis pārstāvēto trešo pušu interesēs. Lobistiem ir pienākums reģistrēties. Viņiem tiek izsniegtas speciālas caurlaides, kas viņus ļauj atšķirt no citiem Parlamenta apmeklētājiem.
Latvija seko ES
2005. gadā Eiropas Komisijas viceprezidents Sīms Kallass nāca klajā ar iniciatīvu, kuras ietvaros tika piedāvāti vairāki risinājumi, lai sekmētu augstu ētikas standartu ievērošanu Eiropas ierēdniecībā. Viens no svarīgākajiem Kallasa priekšlikumiem bija visām ES iestādēm izveidot kopīgu lobētāju reģistru.
Lai gan situācija Latvijā vēl ne tuvu nav tik sakārtota kā ES institūcijās, pēdējo gadu laikā zināmi uzlabojumi tomēr ir notikuši – tostarp, sekojot ES piemēram, arī mūsu valstī ir ieviests lobistu reģistrs.
Tiesa, problēmu, kas skar lobēšanas jautājumu, Latvijā joprojām ir daudz un par tām savās pārdomās dalās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņas viedoklis ir divtik interesants, jo, pirmkārt, E. Egle pārstāv vienu no ietekmīgākajām un lielākajām organizācijām, kuras viedoklis bieži vien tiek lūgts, veicot grozījumus dažādos normatīvajos aktos; otrkārt, E. Egle ir studējusi ASV Džordža Vašingtona universitātē, iepazīstoties tieši ar lobēšanas teoriju un praksi.
Partneris, nevis pārkāpējs
E. Egle ar nožēlu atzīst, ka Latvijā izpratne par to, kas ir lobisms jeb interešu pārstāvēšana, ir ļoti zema. „Mūsu valstī vārdam „lobisms” joprojām ir negatīva pieskaņa, lai gan pasaulē šī tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajām saiknēm starp likumdevējiem un dažādām sabiedrības grupām,” viņa klāsta.
LDDK vadītāja norāda, ka praksē pastāv divu veidu lobēšana – peļņu nesošā un idejiskā interešu pārstāvēšana. Ar peļņu nesošo lobismu nodarbojas visdažādākie sabiedrisko attiecību un konsultatīvie uzņēmumi, kas uzstājas kā starpnieki, savu klientu viedokli darot zināmu sabiedrībai, likumdevējiem, politiķiem.
"Augsta ranga valsts pārvaldes darbinieks tomēr nedrīkst būt kādas partijas biedrs, jo interešu konflikts diemžēl ir neizbēgams."
E. Egle
Otrs lobisma veids ir peļņu nenesošā jeb idejiskā pārstāvniecība, ar kuru nodarbojas, piemēram, nevalstiskās organizācijas, dažādu tautsaimniecības nozaru asociācijas un apvienības. E. Egle akcentē: „Ierēdņiem būtu jāsaprot, ka nedz viena, nedz otra idejiskā pārstāvniecība nav uzskatāma par kaut ko nosodāmu un, ja vien tā tiek veikta atbilstoši tiesiskajām un ētikas normām, vārdu „lobijs” nebūtu jāsaista ar aizdomām par koruptīvām darbībām. Diemžēl valsts pārvaldei piemīt zināms netikums no mušas uzpūst ziloni, jo, diskutējot par korupciju, vienmēr vietā un nevietā tiek piesaukti arī lobiji... īpaši tie, kuri sniedz maksas pakalpojumus. Domāju, ka tieši ar peļņu nesošo interešu pārstāvniecību problēmām nevajadzētu būt, jo visi tie instrumenti, kurus konkrētais uzņēmums grasās izmantot savu funkciju veikšanai, ir uzskaitīti Uzņēmumu reģistra datubāzē. Tādējādi visas lobija aktivitātes ir pārredzamas, kontrolējamas un pārbaudāmas.”
Uzņēmēju pārstāve akcentē, ka gan Eiropā, vecās demokrātijas valstīs, gan īpaši ASV lobisms tiek uzskatīts par ļoti būtisku likumdošanas elementu, tādēļ viņai gribētos, lai arī mūsu valsts pārvalde saprastu - nevar uzrakstīt labu likumu, ja nav notikušas konsultācijas ar sabiedrību, ar tiem, uz kuriem attieksies ieplānotās novitātes. „Tātad lobiji būtu jāuztver kā partneri, nevis potenciālie pārkāpēji,” viņa uzsver.
Jāgaida jauna paaudze
Darba devēju pārstāve ir pārliecināta, ka normālā situācijā lobisms ir tāda pati profesija kā mediķis vai jurists. Tā ir stingri reglamentēta un caurskatāma joma, kas ir stratēģiski svarīga ikvienai valstij. Vai Latvijā situāciju ar dažādu interešu lobēšanu var saukt par normālu?
E. Egle atzīst: jā, mūsu valstij šajā jomā vēl ir daudz darāmā, taču nevajadzētu arī sabiezināt krāsas. „Nedomāju, ka lobisms būtu kā īpaši jāapraksta jaunos likumos un noteikumos, jo šī procesa reglamentācija, manuprāt, jau šobrīd ir gana precīza. Piemēram, Saeimas kārtības rullī ir definēts, ka ikviens interesents var piedalīties parlamenta komisiju sēdēs, izsakot savu viedokli par dienas kārtībā esošajiem jautājumiem. Tāpat visiem pieejamas ir arī Ministru kabineta telpas, kur „aiz pogas” var ķert ikvienas nozares ministru. Patiesībā, to pat varētu saukt par sava veida hipertrofētu demokrātiju, kur katrs var teikt visu, kas vien viņam šķiet svarīgs. Domāju, ka ar viedokļa paušanu Latvijā nevajadzētu būt problēmām. Cits jautājums, ka viena no mūsu valsts hroniskajām kaitēm ir tā, ka ekspertu viedoklis nereti tiek lūgts tad, kad visi svarīgie jautājumi jau ir izdiskutēti un konceptuāli izlemti. Protams, ar varu mīļš nekļūsi... Ja jau mūsu politiskajā kultūrā nav tradīcijas uzturēt diskusiju ar sabiedrību, tad, visticamāk, ir jāgaida jauna politiķu paaudze, kas sapratīs, cik svarīgi ir uzklausīt lobijus.”
„Zelta trijstūris”
Par vienu no lobēšanas ieročiem tiek saukta arī sociālās partnerības ideja. Tiesa, E. Egle saka, ka ar izpratni par to Latvijā esot „pavisam slikti”. „Sociālās partnerības jēdziens tiek piesaukts vietā un nevietā, lai gan Eiropas Savienības normas stingri definē tā dēvēto zelta trijstūri – darba devēji, darba ņēmēji un likumdevēji. Tieši šī „trīsvienība” apzīmē sociālos partnerus, kam dialoga ceļā jāspēj savā starpā vienoties par svarīgākajām likumdošanas izmaiņām. Šķiet, dažkārt valsts pārvalde aizmirst, ka sociālā partnerība nevar būt „tāda jauka parunāšana”, jo tai jābūt vērstai uz konkrētu līgumu un vienošanos parakstīšanu. Tādēļ nākas atgādināt, ka nedz Latvijas Pensionāru federācija, nedz Latvijas tirgotāji vai zaļās kustības, kas nepārstāv tik lielu iedzīvotāju skaitu kā, piemēram, arodbiedrības vai darba devēju konfederācija, nav saucami par sociālās partnerības organizācijām,” norāda LDDK vadītāja.
Kāja paslīd daudziem
Nenoliedzami, spriežot pēc KNAB ziņojuma, likumdevējus uztrauc ne vien negodprātīgi lobētāji, bet īpaši – negodprātīgi ierēdņi, kuri lobētāju intereses varētu izmantot savtīga labuma gūšanai. E. Egle uzsver, ka korupcija pašā valsts pārvaldē bijis „sāpju bērns” daudzās valstīs. „Šī problēma, šķiet, būtu vienlaikus risināma no abām pusēm. Pirmkārt, pašiem lobētājiem jāsaprot, ka savu vēlmju īstenošana ar negodprātīgu ierēdņu vai politiķu starpniecību ir īstermiņa stratēģija. Piemēram, negodīgi iegūstot kādu valsts pasūtījumu vai kontroli pār kādu ražošanas segmentu, uzņēmējs degradē šo nozari, izkropļojot tirgu, kura tālākā attīstība var kļūt neprognozējama. Turklāt, tā kā Latvija ir maza, tad par šo „blatu” agri vai vēlu uzzinās gan pārējā nozare, gan plašāka sabiedrība. Tas savukārt graus uzņēmuma reputāciju un attieksmi pret šo firmu,” savās pārdomās dalās E. Egle. „Savukārt ierēdņiem skaidri jāparāda, ka kukuļņemšana vai cita veida iedzīvošanās uz lobētāju rēķina tiks stingri uzraudzīta un sodīta. Raugoties no šāda viedokļa, es, protams, ļoti augstu novērtēju ieceri mazināt ierēdņu politizāciju. Mana pieredze liecina, ka augsta ranga valsts pārvaldes darbinieks tomēr nedrīkst būt kādas partijas biedrs, jo interešu konflikts diemžēl ir neizbēgams. Neviens nav neģēlis, un tā kāja paslīd daudziem... Tiesa, tiem, kuri grasās radīt īpašus likumus un ierēdniecības ētikas kodeksus, es tomēr novēlu nenodarboties ar matu skaldīšanu un netaisīt bubuli tur, kur tā nav. Ir jākoncentrējas uz globālām, patiesi svarīgām lietām. Piemēram, mēģinājumi ierobežot dāvinājumu saņemšanu... Nezinu, vai tiešām tas ir galvenais korupcijas apkarošanas ierocis? Piemēram, vakar nokavēju kādu svarīgu tikšanos un šodien, vēloties atvainoties, es gribētu šim cilvēkam uzdāvināt konfekšu kasti. Vai, pieņemot šo dāvanu, viņš rīkosies koruptīvi?” vaicā E. Egle.
