Krimināllikuma (KL) 326.1 pantā esošais „Tirgošanās ar ietekmi” regulējums gadījumos, kad lobētājs ir saņēmis materiālu atlīdzību par lobēšanas darbību veikšanu, nav nošķirts no likumīgas lobēšanas, kas ir ierasta prakse demokrātiskās valstīs. Uz šo problēmu Latvijas novērtējuma ziņojumā norādījusi arī Eiropas Padomes pretkorupcijas grupas GRECO eksperti. Argumentācija: ikvienam indivīdam vai organizācijai ir tiesības likumīgā ceļā aizstāvēt savas intereses un lobēt tam nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Arī Latvijas konstitūcijas 100. pants nosaka ikviena tiesības uz vārda brīvību, taču nekonkretizē veidus, kā šī vārda brīvība var tikt realizēta: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.”
Taču lobēšanai ir arī otra puse – sabiedrībai ir tiesības zināt, kas un kādus lēmumus ir ietekmējuši un kā interesēs lobētājs darbojas. Latvijā līdz šim ir bijušas problēmas arī ar lobēšanas atklātuma nodrošināšanu. Pašlaik rosinātās izmaiņas normatīvajos aktos lobēšanas praksi cenšas izvilkt dienas gaismā un civilizēt. Taču – vai izdosies?
Apvērsumu neradīs, taču novērsīs neskaidrības un neslavu
Pašlaik KL 326.1 pants nosaka, ka „materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu piedāvāšana vai nodošana jebkurai personai, lai tā, izmantojot savu dienesta, profesionālo vai sociālo stāvokli, personiski ietekmētu valsts amatpersonas darbību vai lēmuma pieņemšanu” ir noziedzīga rīcība. Sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz vienam gadam vai arests, vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.
Minētais pants KL tika iekļauts 2002. gadā saskaņā ar Eiropas Padomes (EP) 1999. gada 27. janvāra Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju, paredzot sodu par tirgošanos ar ietekmi, kura juridiskajā praksē nebija skaidri nodalīta no plašāka korupcijas jēdziena. Konstatējot, ka KL šos veidus definē ievērojami plašāk nekā konvencija, grozījumi likumu precizē, nosakot, ka sodāma ir „nepienācīga materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu piedāvāšana vai nodošana personiski vai ar starpnieku jebkurai personai, lai tā izmanto savu dienesta, profesionālo vai sociālo stāvokli prettiesisku” mērķu īstenošanai lobētāja interesēs. Sods par šādu rīcību – brīvības atņemšana uz laiku no diviem līdz sešiem gadiem.
Kā EP Konvencijas prasību iekļaušana Latvijas tiesību principos mainīs jau esošo lobēšanas praksi mūsu valstī? „Nedomāju, ka lobētāji arī līdz šim rēķinājās ar šāda panta pastāvēšanu KL. Taču grozījumi leģitimē lobēšanu un pārkāpumu gadījumos dod iespēju nošķirt nodarījuma kvalifikāciju no kukuļdošanas,” norāda korupcijas problēmu analītiķis no sabiedriskās politikas centra „Providus” Valts Kalniņš. Problēma, ko rada līdzšinējais robs likumdošanā pretkorupcijas jomas kopainā, vērtējama kā „vidējas intensitātes iekaisums, kurš, lai arī nav nāvējošs, tomēr prasās būt ārstējams,” lēš „Providus” pārstāvis. Savukārt, kā skaidro Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece, ir būtiski, ka grozījums KL beidzot likumīgai lobēšanai noņems līdz šim tai sabiedrības uzskatos raksturīgo „nelāgo, ar korupciju saistīto pieskaņu”. Padarot lobēšanu atklātāku, lielākas iespējas pavērsies sabiedrībai un presei noskaidrot ieinteresētos lēmumu pieņemšanā valsts un pašvaldību institūcijās. Grozījums KL 326.1 pantā līdz ar citiem grozījumiem, ko šajā likumā iniciējusi Tieslietu ministrija, iesniegts izskatīšanai Saeimā, informē D. Kurpniece."Lobēšana nav joma, kur vajadzētu rīkoties ar smagu roku."
Atbalsta maigāko atklātuma nodrošināšanas veidu
Savulaik, KNAB vadībā izstrādājot koncepciju „Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā”, tika piedāvāti trīs varianti, kā nodrošināt lobēšanas atklātību Latvijā. Pirmais paredzēja atsevišķa likuma izstrādāšanu, kurš noteiktu, kas ir lobēšana, tās pamatprincipi, lobētāji un uzskaitītu izņēmumus, kas nav uzskatāms par lobēšanu. Otrs variants paredzēja papildināt likumu “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” ar sadaļu, kas regulētu lobēšanas procesu. Abos gadījumos tiktu izveidots lobētāju reģistrs un noteikta tajā esošās informācijas publiskošanas kārtība. Trešais variants piedāvāja lobēšanas tiesiskumu un atklātumu nodrošināt, izstrādājot īpašus valsts un pašvaldību institūciju ētikas kodeksus. Valdība izvēlējās atbalstīt pēdējo – maigāko, kurš amatpersonu komunikāciju ar lobētājiem paredzēja iekļaut ētiskas uzvedības noteikumos. Vai tas ir bija labākais risinājums?
„Lobēšana nav joma, kur vajadzētu rīkoties ar smagu roku – tā allaž pastāv privātā vidē,” lobēšanas specifiku raksturo V. Kalniņš. Lai gan lobētāju reģistra ieviešana teorētiski būtu efektīvāka, lobēšanas atklātības nodrošināšanā lietderīgāk vairāk ievērot labprātības principu, ētikas kodeksu variantu atbalstot, norāda „Providus” pārstāvis. Līdzīgu viedokli pauž arī D. Kurpniece: lai gan lobēšana satur koruptīvu darījumu riska faktorus, stingru administratīvu normu radīšana situācijas uzlabošanos nepanāks. KNAB pārstāve arī norāda: „Lobēšanas prakse Latvijā nav tik plaša, lai būtu nepieciešams noteikt ļoti stingru lobēšanas kārtību.” Lobēšanas regulējuma un atklātuma prakses pilnveidošanā ir nepieciešama pakāpeniska pieeja, uzskata V. Kalniņš. „Ētikas kodeksu variants pašlaik iestādēm ļauj piemērot atsevišķas pieejas. Turpmāk, izvērtējot, kas lobēšanas atklātuma praksē darbojas labāk, iespējams, to varētu nostiprināt likumā.”
Ministrijām vēl daudz darāmā
Saskaņā ar Ministru kabineta 2008. gada 28. jūlija rīkojumu Nr. 435 „Par koncepciju „Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā”” ministrijām un citām centrālajām valsts iestādēm līdz 2008. gada 1. novembrim bija jānodrošina ētikas normu izstrāde atbilstoši koncepcijas principiem un to ieviešana iestāžu darbībā, publiskojot kodeksus arī iestāžu mājaslapās internetā.
Koncepcija paredz, ka valsts amatpersonām ir pienākums publiskot visu informāciju par kontaktiem ar lobētājiem; publiski jāatklāj informācija par savām un savu ģimenes locekļu ekonomiskajām interesēm, ja tās ir vai varētu būt saistītas ar amata pienākumu pildīšanu; jāatstata sevi no amata pienākumu pildīšanas interešu konflikta gadījumā; jānodrošina visiem konkrētajā jautājumā ieinteresētajiem lobētājiem vienlīdzīgas iespējas tikties ar lēmuma pieņēmējiem un sagatavotājiem un saņemt nepieciešamo informāciju.
Pēdējie KNAB apkopotie dati, kas izmatoti arī, sagatavojot informatīvo ziņojumu valdībai, liecina, ka Finanšu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Veselības ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Vides ministrijas, Kultūras ministrijas un Tieslietu ministrijas ētikas kodeksos iekļauti visi ētiskas uzvedības noteikumi komunikācijā ar lobētājiem. Aizsardzības ministrija kodeksā nebija iekļāvusi prasību publiskot informāciju par amatpersonu ģimenes locekļiem. Savukārt Ārlietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Satiksmes ministrijas un Zemkopības ministrijas ētikas kodeksos nav iekļauti vairāki no koncepcijā minētajiem punktiem par ētikas kodeksos iekļaujamajām normām.
2009. gada 7. jūlijā valdība pēc KNAB informatīvā ziņojuma izskatīšanas uzdevusi Ārlietu ministrijai, Labklājības ministrijai un Zemkopības ministrijai līdz 1. septembrim veikt grozījumus minēto ministriju ētikas kodeksos, iekļaujot tajos ētiskas uzvedības noteikumus komunikācijai ar lobētājiem, vienlaikus paredzot, ka minētie nosacījumi nav attiecināmi uz starpvalstu diplomātiskajām attiecībām. Visām ministrijām uzdots izvērtēt lobēšanas iespējamību to padotības iestādēs. Ja lobēšanas aktivitātes šajās institūcijās tiek veiktas, līdz minētajam datumam nodrošināt koncepcijā „Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā” iekļauto ētikas principu un uzvedības noteikumu iekļaušanu to ētikas kodeksos. Savukārt KNAB sadarbībā ar Valsts kanceleju nepieciešamības gadījumā līdz 1. oktobrim uzdots izstrādāt Ministru kabineta locekļu ētikas kodeksa projektu, iekļaujot tajā ētikas principus un uzvedības noteikumus komunikācijai ar lobētājiem."Ziedotājiem ir pavisam konkrētas vēlmes, un vienīgais, ko var prasīt no partijas, ir regulējums normatīvajos aktos."
Jānovērš kontroles trūkums un partiju atkarība no naudas
Prasība publiskot informāciju par lobētājiem noteikta arī vēl nepieņemtajos grozījumos Ministru kabineta 2007. gada 6. marta noteikumos Nr. 171 „Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā”. Taču nevar teikt, ka līdz ar minēto normatīvo aktu pieņemšanu lobēšanas prakse Latvijā būs sakārtota nevainojami. Kā norāda D. Kurpniece, joprojām nav radīts uzraudzības mehānisms lobētāju publiskošanas prakses kontrolei.
Kā viens no būtiskākajiem trūkumiem lobēšanas jomas attīstībā tiek minēts fakts, ka Latvijā partijas ir atkarīgas no finanšu ziedojumiem. „Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur nav valsts finansējuma partijām,” norāda KNAB pārstāve. „Neviens uzņēmējs partijai neziedo tāpēc, ka vienkārši patīk tās politiskā programma. Ziedotājiem ir konkrētas vēlmes, un vienīgais, ko var prasīt no partijas, ir regulējums normatīvajos aktos.”
Kā liecina līdzšinējā lobēšanas prakse, galvenie lobētāju mērķi Latvijā ir Saeima un Rīgas dome.
