Lobisms ir strukturēta un virzīta profesionāla darbība likumdošanas un valsts pārvaldes ietekmēšanai iepriekš izvirzītu sociālpolitisku, ideoloģisku vai ekonomisku mērķu sasniegšanai. Šādu definīciju piedāvā publiskās komunikācijas konsultants Mārcis Bendiks, kurš iepriekš profesionāli darbojies politikā un valsts pārvaldē gan kā Ministru prezidenta Andra Šķēles padomnieks, gan vēlāk sniedzis profesionāla lobista pakalpojumus. Viņš uzskata, ka īpašs likums šai nodarbei nebūtu vajadzīgs. Taču netrūkst arī pretēju viedokļu.
Šobrīd Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) paspārnē sākti priekšdarbi speciāla likuma radīšanai. To par nepareizu vietu uzskata nesen dibinātā Latvijas Lobistu asociācija, kuru vada kādreizējais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds. Viņš ar domubiedriem vēlētos, lai likums par lobismu taptu Tieslietu ministrijā. Lobisti vēlas būt tikpat skaidri reglamentēta profesija, kā šobrīd ir advokāti, notāri vai tiesu izpildītāji.
Neērta tēma
"Šī tēma – lobisms - ir diezgan neērta Latvijas auditorijā. Tā tiek viļāta kā karsts kartupelis, jo šeit ar nelielu distanci stāv tas, ko dēvē par korupciju. Ir iestāde KNAB, kas ar to nodarbojas, bet legālai lobēšanai no nelegālas lobēšanas ir vāja robežšķirtne. Pat vārds nekādas patīkamas emocijas nevienam neizraisa," atzinis politikas veterāns, bijušais vides ministrs, premjers un Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) un kompānijas "Communicatio" kopīgi organizētajā seminārā par lobismu publiskās komunikācijas kontekstā.
"Latvijas Lobistu asociācija vēlas izveidot profesionālu organizāciju, līdzīgi kā ir advokātiem, notāriem vai tiesu izpildītājiem."
"Vienlaikus, piemēram, LTRK ir skaidrs komerciālais lobijs, citādi nebūtu jēgas to veidot un no vārda baidīties nevajadzētu," uzskata I.Emsis. Viņš nošķir lobistu darbību Latvijas līmenī, kas dažām organizācijām vai indivīdiem padodas visnotaļ veiksmīgi, un lobismu Eiropas Savienības līmenī, kur diemžēl arī Latvijas valdība ir pārāk mazspējīgs dalībnieks, nemaz nerunājot par mūsu privātām vai sabiedriskām organizācijām. Tam ir objektīvi iemesli, jo globālā līmenī pastāv tādi dalībnieki kā lielvalstis un globālās finanšu vai energokompānijas, kurām mazas valstis ir tikai bandinieki.
Tomēr ir arī subjektīvi iemesli, kad ne mūsu valsts institūcijas, ne pašvaldības, nerunājot par sabiedriskām organizācijām, neizmanto tās iespējas, kas ar attiecīgiem lobisma līdzekļiem tomēr būtu panākamas. M. Bendiks uzsver pēdējo apstākli, norādot, ka lobismam jābūt profesionālam darbam un – jo lielākā mērogā jādarbojas, jo ar lielākiem izdevumiem jārēķinās.
Lobisti Latvijā
I.Emsis uzskata, ka, runājot par lobijiem mazākās dimensijās, ir vairāk veiksmīgu piemēru, un tie ir lobiji, kas darbojas ilgstoši un pārstāv noteiktu īpašnieku intereses. "Es, piemēram, esmu Meža īpašnieku biedrības biedrs, kas tiešām ir panākusi vairāku normatīvo aktu izmaiņas. Līdzīgi strādā lauksaimnieku atbalsta biedrības – studē katru likumprojektu, katram pieņem savu redakciju. Vēl ir Tranzītbiznesa asociācija, Ostu asociācija un citas organizācijas, kas skatās, lai normatīvie akti tiktu veidoti tā, lai viņu lobējamās institūcijas būtu pietiekami apmierinātas. Tādā līmenī Latvijā prot strādāt, tam ir rezultāti," stāsta I.Emsis.
M.Bendiks kā vienu veiksmīgākajiem lobijiem min Latvijas Komercbanku asociāciju, kas savu panāk ar pārliecināšanu un naudas sviras izmanto minimāli, neraugoties uz lielo kapitālu, kas ir banku rīcībā. No specifisku jautājumu lobisma kā veiksmīgāko viņš nosauc IT pārstāvju "Business Software Alliance" (BSA) izlobēto programmatūras legalizējumu. Sākotnēji teju visu partiju programmās parādījās punkti par datorpirātisma apkarošanu, un vēlāk tas tika iekļauts valdības deklarācijā, beigās realizējās valdības lēmumos par valsts institūciju programmatūras legalizāciju, kas programmnodrošinājuma kompānijām, pirmām kārtām "Microsoft", realizējas ar simtiem miljonu latu lieliem ienākumiem.
"Lobisms ir grūts darbs, kas faktiski nozīmē piedalīties visa normatīvā akta izstrādes procesā no sākuma līdz beigām."
Indulis Emsis, Meža īpašnieku biedrības pārstāvis
"Ir negatīvi piemēri, kad cilvēki, apvienojušies kaut kādā organizācijā, atnāk un saka: normatīvais akts ir šitāds, tur vajag izmaiņas. Ja jums nav analītiskas bāzes un sagatavoti argumenti, neviens cilvēks jums palīdzēt nevarēs," norāda I.Emsis. Viņaprāt, neveiksmīgi ilgtermiņā bijuši Ārvalstu investoru padomes (ĀIP) pārstāvji, lai arī viņi bijuši ļoti darbīgi.
"Šī padome uzskatīja, ka Latvijas valdība ir viņu darbinieki, valdība kaut ko sagatavo, mums tas nepatīk, atmetam atpakaļ. Mums, piemēram, nepatīk augstas darbaspēka izmaksas – ar šādām pretenzijām nāca Dānijas uzņēmēji. Ko Latvijas valdība var darīt ar darbaspēka algām? Skaidrs, ka tās nekad nebūs tik zemas kā kaut kur Āzijā," atceras ekspremjers.
Pēc viņa teiktā, ĀIP pie mums tiek godāta tā kā nekur citur, un nav skaidrs, kāpēc no tirgotāju un rūpnieku pārstāvjiem tieši ārvalstnieki ir izcelti. Tomēr katru gadu notiek sarunas ar premjeru, finanšu un ekonomikas ministriem. "Tribīne viņiem ir, tajā pašā laikā prasības, pie kā tiek strādāts, ir dažādas. Reizēm ir kaut kas vērtīgs, bet reizēm ir acīmredzama Latvijas interešu neatbilstība viņu interesēm," uzskata I.Emsis.
Lobisma virtuve
Minot savu pieredzi kā Meža īpašnieku biedrības pārstāvim, I.Emsis norāda, ka lobisms ir grūts darbs, kas faktiski nozīmē piedalīties visa normatīvā akta izstrādes procesā no sākuma līdz beigām. Ja cilvēkiem ir vīzija un prasmes šajā sistēmā strādāt, tad darbs ir veiksmīgs. Loģiskākais ceļš ir izmantot sabiedriskās organizācijas, kuras operē ar lielu informatīvo un argumentu bāzi, vai profesionālus lobistus, taču tas prasa lielus finanšu resursus.
"Piemēram, ASV lobists ir pakalpojumu sniedzējs. 2006.gadā organizētais NATO samits Rīgā notika, pateicoties Amerikā nopirktam lobistam," atceras I.Emsis. M.Bendiks savukārt atgādina, ka lobisma gadījumā runa ir par legālu un svarīgu publiskās komunikācijas sastāvdaļu. "Tā ir atklāta darbība, piemēram, Meža īpašnieku biedrība par kaut ko iestājas un par to cīnās ar tai pieejamām metodēm, no kurām viena ir profesionālais lobisms. Tas iever arī paša subjekta reputāciju abos virzienos. Tā tiek izmantota, lai sasniegtu mērķi, savukārt reputācijas problēmu gadījumā lobisms tiek izmantots, lai reputāciju uzlabotu vai glābtu krīzes komunikācijas apstākļos. Reputācija ir svarīga lobisma šķautne," uzsver M.Bendiks.
Viņš skaidro, ka bieži ar lobismu nodarbojas korporācijas pirmās personas, bet tam ir gan priekšrocības, gan trūkumi. "Pluss ir tas, ka viņš ir tas, kas radījis biznesu un ir spēcīga personība. Problēma tā, ka spēcīgai personībai mēdz būt arī spēcīgi mīnusi. Kā piemēru var minēt deviņdesmito gadu kompānijas "Software House" kolīzijas ar uzņēmuma "Ventspils nafta" privatizāciju.
Galvenajai personai Aināram Gulbim bija pietiekami kolorītu mīnusu, kas lobismu padarīja neefektīvu. Pretinieki to veiksmīgi atspēlēja piecās dienās," atgādina M.Bendiks. Pēc viņa teiktā, ar lobismu var nodarboties arī korporāciju nolīgts eksperts. Stiprā puse ir tāda, ka viņš ir eksperts un saprot, kā izpildīt savu uzdevumu. Viņam ir trūkums, līdzīgs kā korporatīvajam līderim – ir zināms, ka viņš nāk no konkrētas interešu grupas. Vēl pastāv dažādi industrijas priekšstāvji – organizācijas, kas var runāt vienā balsī, neakcentējot vienas subjekta intereses. Problēma ir tā, ka asociācijas ne vienmēr iegūst visas industrijas balsis un vienā nozarē reizēm pastāv pat vairāk nekā 10 savstarpēji karojošas asociācijas.
"Fakts, ka likumu rada KNAB, ir līdzvērtīgi tam, ja uz Latviju atnāktu kāds investors un mēs viņu sūtītu uzreiz uz Ekonomikas policiju."
Guntars Grīnvalds, LLA valdes priekšsēdētājs
Kā optimālu arī M.Bendiks min lobismu, ar ko nodarbojas profesionālas kompānijas vai atsevišķi cilvēki. Viņš uzsver, ka profesionāla pakalpojuma sniedzējam ir savs notikumu attīstības plāns, ir pieredze un intuīcija, kā arī paziņas lēmumu pieņēmēju vidē. Biznesa pārstāvjiem bieži vien nav laika staigāt apkārt un ar visiem iepazīties, vēl jo vairāk, ja šai vidē pastāvīgi notiek personāliju maiņas. Profesionāļi arī spēj identificēt sabiedrotos un pretiniekus.
"Ja kāds pretdarbojas taviem mērķiem, reizēm vajag paralizēt viņa darbību, nevis pašam aktīvāk darboties un tā ietaupīt laiku un līdzekļus," iesaka M.Bendiks. Svarīgākais, kas jāzina lobistam, ir lēmumu pieņemšanas shēma. "Ja es skrienu uz prezidenta pili, kliegdams - šo likumu neparakstiet! -, tā nav profesionāla rīcība. Es tātad neesmu pamanījis likumprojektu, kas jau izgājis visu izstrādes un saskaņošanas ķēdi no darba grupas uz ministriju, tad valsts sekretāru sanāksmi, Ministru kabineta komiteju un valdību vai Saeimas komisijas un plenārsēdi. Jo agrāk tu iesaisties "ķēdē", jo lētāk tas būs. Jāsaprot, ka likumus neraksta prezidents vai premjers, to nedara valsts sekretāri un pat ne departamentu direktori. Visbiežāk tas ir nodaļu vadītāju un pat referentu līmenis, ar kuru vislabāk sākt runāt," iesaka eksperts.
Lobisma likums
Kā norāda Lobistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntars Grīnvalds, lobistu profesionāļu ir diezgan daudz. Viņa un domubiedru mērķis ir izveidot profesionālu organizāciju, līdzīgi kā ir advokātiem, notāriem vai tiesu izpildītājiem. "Šobrīd darbība netiek reglamentēta ar likumu, un trakākais, ka šo likumu raksta KNAB, it kā tas būtu kaut kas apkarojams. Mēs esam demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa, vienīgi publiskā telpā nav informācijas, kas un kādas intereses lobē. Fakts, ka likumu rada KNAB, ir līdzvērtīgi tam, ja uz Latviju atnāktu kāds investors un mēs viņu sūtītu uzreiz uz Ekonomikas policiju. Lobistus jāpadara par oficiāli reglamentētu profesiju, kura pati sevi regulētu un atkratītos no tiem, kas darbojas tumšajā lauciņā ar kukuļdošanu," skaidro Lobistu asociācijas vadītājs.
M.Bendiks norāda, ka lobisma likuma idejas nāk no ASV, jo tur lobisms ir valsts pārvaldes neatņemama sastāvdaļa. "Piemēram, Kalifornijas ekonomika ir lielāka nekā Vācijai. Tai ir pašvaldības budžets, un, teiksim, izglītības jautājumu risināšanai federālā valdība algo lobistus, kas pārstāv tās intereses štata izglītības departamentā. ASV šī nozare ir liela, un tur ir jāredz, kas ar to nodarbojas, piemēram, lobistu, kas strādā ar aizsardzības jautājumiem Kongresa komisijās, vien ir ap tūkstoš. Tur vajag regulāciju.
Savukārt Latvijā pietiktu ar esošo likumu – pirmām kārtām Civillikuma un Krimināllikuma bāzi, ir pārliecināts M.Bendiks. Arī I.Emsis piekrīt, ka – jo vairāk normatīvo aktu, jo lielāka birokrātija, kas principā nav vēlama.
