Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembrī pieņemtā direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū nosaka Latvijai pienākumu līdz 2009. gada beigām ieviest vienas pieturas aģentūras (VPA) principu valsts pārvaldes sektorā Pakalpojumu direktīvas darbības jomā esošajiem pakalpojumiem.
Latvijā tomēr cilvēki joprojām kā pastnieki pārvietojas ar dokumentiem no vienas iestādes uz citu, no viena kabineta uz otru, un šķiet, ka visaptveroša e-pārvalde mūsu valstī joprojām ir nepiepildāms sapnis. Par to, kas darāms situācijas uzlabošanā, saruna ar Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidenti SIGNI BĀLIŅU un viceprezidenti MĀRU JĀKOBSONI.
Var pietrūkt finansējuma „Trešajam tēva dēlam”
Saistībā ar pašlaik notiekošajām reformām valsts un pašvaldību e-pakalpojumi kļūst arvien aktuālāki. Administratīvās iestādes teritoriāli attālinās no iedzīvotājiem, izbraukāt uz tām kļūst grūtāk un dārgāk.
 |
| Foto no personīgā arhīva |
M. J.: Pašreizējo ekonomisko situāciju vērtējam divējādi: no vienas puses, ir krīze, no otras – iespēja e-pakalpojumus ieviest. Prakse rāda, ka tos lietos, ja būs ekonomiski izdevīgāk nekā kārtot formalitātes papīra formātā. Protams, šīs iespējas nerodas pašas no sevis. Asociācijai ir pamatmērķis - veicināt e-pakalpojumu ieviešanu un informācijas sabiedrības attīstību Latvijā.
Lai e-pārvalde darbotos, nepieciešams internets. Latgalē, liecina CSP dati, interneta pieejamība pērnā gada sākumā bija tikai 39,5 procenti. Satiksmes ministrija ar „Triatel” bija noslēgusi līgumu par platjoslas interneta ieviešanu valstī, kam pērn, izmantojot ES finansējumu, vajadzēja sākt darboties. Kas ar to ir noticis, un kā kopumā vērtējat situāciju?
 |
| Foto no personīgā arhīva |
S. B.: Interneta pieejamības ziņā mēs ES neesam pēdējās vietās. Arī mūsu interneta ātruma rādītāji ir augsti. Vienīgi - tas galvenokārt pieejams pilsētās. Internets jāattīsta lauku reģionos, un šim nolūkam jāizmanto arī ES struktūrfondu nauda.
Tajā pašā laikā mēs varam būt lepni, ka mūsu valstī visās bibliotēkās ir pieejams internets. Taču šogad valsts budžetā paredzēti tikai 50 procenti no nepieciešamās dotācijas šīs sistēmas uzturēšanai, un LIKTA, aicinot pārskatīt šo jautājumu, nesen aizsūtīja vēstuli premjeram, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, finanšu, satiksmes, ekonomikas un kultūras ministriem. Pašlaik arī pašvaldībām tam nav līdzekļu, bet šis interneta nodrošinājums ir ļoti svarīgs. Pēdējā laikā bibliotēku apmeklētāju skaits ir pieaudzis par 30-40 procentiem: cilvēki, kuriem nav darba, un arī skolēni pēc stundām dodas uz bibliotēkām, kur ir šis bezmaksas pakalpojums.
Projekta ietvaros apmācītie bibliotekāri pašlaik veido informācijas sabiedrības konsultantu tīklu – ikkatrā bibliotēkā cilvēki var saņemt palīdzību un konsultācijas gan e-pakalpojumu izmantošanā, gan interneta un datora lietošanā kopumā.
Šī sistēma, kas tika ieviesta ar diviem projektiem - „Gaismas tīkls” un „Trešais tēva dēls” –, nodrošina bezvadu interneta sakarus. Cilvēki ar savu datoru var strādāt internetā arī ēkas ārpusē.
S. B.: Tieši tā. Man šķiet, ka bibliotēku tīkls ir Latvijas veiksmes stāsts. Pateicoties tam, ļoti paaugstinājusies interneta pieejamība.
Problēma ir vēlmē darīt
Vēl 2007. gadā pēc e-pārvaldes rādītājiem starp 27 ES valstīm bijām 21. vietā... Kāpēc mums tik slikti veicas ar e-pārvaldes lietām?
S. B.: Jā, mums daudz kā nav. Bet to, kas ir, bieži vien nepasakām un neuzrādām statistikas datos. Tas atspoguļojas šajos reitingos. Domāju, ka 2008. gadā statistikas dati būs daudz augstāki, jo nākuši klāt jauni e-pakalpojumi.
"Internets jāattīsta lauku reģionos, un šim nolūkam jāizmanto arī ES struktūrfondu nauda."
Kāpēc pakalpojumi neattīstās? Problēma nav tehnoloģijās, bet tajā, ka institūcijas nevēlas cita citai dot datus. Problēma ir vēlmē darīt. Nereti šīs vēlmes nav pat starp vienas ministrijas aģentūrām.
Vai valdībai nav iespējas ar normatīvo aktu palīdzību kaut vai piespiedu kārtā savienot informācijas plūsmu starp dažādiem dienestiem un iestādēm?
S. B.: Piedaloties arī LIKTA, tika izstrādāts Elektronisko pakalpojumu likumprojekts, kura mērķis ir tieši elektronisko pakalpojumu jomas regulēšana. Jo vispirms ir vajadzīgs likums, kuram pēc tam „piesiet” pārējos normatīvus. Šajā darbā piedalījās visas mūsu nozares asociācijas, un normatīvais dokuments tiešām ir izstrādāts pēc būtības, profesionāli. Tajā aplūkoti gan visi autorizācijas rīki, gan pakalpojumu elektronizācijas līmeņi. Likumprojekts ir saskaņošanas procesā.
Vēl kas. Ja man nav datu, ar ko apmainīties, tad es to nevaru izdarīt. Piemēram, ir izstrādāts pakalpojums, lai vecākiem katru gadu uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) nav jānes izziņas par to, ka bērns mācās skolā. Pakalpojums ir izstrādāts, bet izglītības reģistrs nav sakārtots. Tādējādi pakalpojumu īstenot nevar.
Vājais punkts – MVU
Cik mūsu iedzīvotāji ir izglītoti interneta lietošanā un e-pakalpojumu izmantošanā?
S. B.: Pakalpojumiem jābūt tādiem, lai cilvēki tos ērti varētu lietot, un, protams, pietiekamām zināšanām jābūt pašiem pakalpojumu sniedzējiem. Latvijā iedzīvotāju prasmes kopumā ir augstā līmenī. Domāju, te lielu ieguldījumu devusi LIKTA, īstenojot Imanta Freiberga uzsākto iniciatīvu „Latvija@Pasaule”, kuras ietvaros jau esam apmācījuši vairāk nekā 30 tūkstoš iedzīvotāju un uzņēmēju, e-pakalpojumu lietotāju.
M. J.: Lietotāju līmenī vājā vieta ir mazie un mikrouzņēmumi lauku reģionos, kuru darbiniekiem, kā liecina statistikas dati, trūkst ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes izmantot pieejamos e-pakalpojumus. Esam izveidojuši mācību materiālu „MVU digitālās prasmes”, sadarbībā ar „Microsoft Latvija” un „Swedbank” apmācījuši vairāk nekā 3000 uzņēmēju Latvijas lauku rajonos. Šajā virzienā cenšamies sadarboties ar valsts iestādēm, piemēram, ar IZM mūžizglītības programmu ietvaros, kā arī nesen noslēdzām sadarbības memorandu ar RAPLM, kur viens no sadarbības jautājumiem ir e-prasmes. Varbūt latviešu cilvēki nav bijuši pietiekami mērķtiecīgi, lai saprastu e-pakalpojumu un IKT risinājumu izmantošanas priekšrocības reāla labuma iegūšanai sev vai savam uzņēmumam.
Bet „Eurostat” dati liecina, ka pērn e-vadības pakalpojumus izmantoja 55 procenti uzņēmēju, tātad vairāk nekā puse...
M. J.: Jā, tas ir kopumā. Bet uzņēmumos, kur strādājošo skaits ir mazāks par 10, datoru un interneta lietošanas prasmes ir daudz zemākas, salīdzinot ar Latvijas lielajiem un vidējiem uzņēmumiem un arī mazajiem uzņēmumiem citur Eiropā.
S. B.: Lielie uzņēmumi šos pakalpojumus izmanto ļoti plaši. Uzskatu, ka mums ir pirmšķirīgs pakalpojums – elektroniskā deklarēšanās sistēma. Ja nemaldos, tad 96 procenti no visiem pārskatiem un dokumentiem arī VID ir iesniedzami elektroniski. Tur izmanto vai nu drošo elektronisko parakstu, vai VID e-parakstu. Centrālajai statistikas pārvaldei arī ir ļoti laba sistēma, kā iesniegt pārskatus elektroniski.
"Ja iedzīvotājam ir drošais e-paraksts, viņš visām iestādēm var sūtīt vēstules un iesniegumus, un iestādēm šie dokumenti jāpieņem."
Cilvēki maz izmanto šos pakalpojumus, jo viņi par tiem nezina. Piemēram, ja cilvēks internetā meklē grāmatu vai publikācijas bibliotēkās, viņš neiedomājas, ka tie ir valsts e-pakalpojumi. Turklāt, ja iedzīvotājam ir drošais e-paraksts, viņš visām iestādēm var sūtīt vēstules un iesniegumus, un iestādēm šie dokumenti jāpieņem.
Kuslais e-paraksts un identitātes karte
Jau 1997. gadā Uzņēmumu reģistrs ziņoja, ka aptuveni pēc gada visiem iedzīvotājiem būs bez maksas pieejams e-paraksts. Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, iztērēti četri miljoni latu, bet ir tikai 26 tūkstoši e-paraksta lietotāju, lielākoties ierēdņi. Valsts a/s „Latvijas Pasts” savas tiesības rīkoties ar e-parakstu pārdevis valsts a/s „Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, un no 1. jūnija viedkartes varēs iegādāties tikai sešās pasta nodaļās lielajās Latvijas pilsētās.
S. B.: Taisnība, e-paraksts nav izplatīts. Divās TOP valstīs e-pārvaldes izmantošanā - Igaunijā un Austrijā – elektroniskais paraksts ir visiem iedzīvotājiem. Austrijā, kur elektroniski pieejami visi 20 pamatpakalpojumi iedzīvotājiem un uzņēmējiem, drošais e-paraksts ir gan iedzīvotāja identifikācijas kartē, gan bankas kartē, gan e-Austrija kartē, un to var ievietot un izmantot arī mobilajā tālrunī.
Decembrī tika izstrādāta, gribētu teikt, kārtējā koncepcija par elektronisko identitātes karti. Uzskatu - kamēr e-paraksts netiks iedots katram, tā lietojamība nesāksies.
Jo vairāk, ka pašlaik Latvijā e-paraksts ir gana dārgs un sarežģīti pieejams...
S. B.: Maksā viss. Tikai – kurš maksā? Igaunijā par e-parakstu daļēji samaksāja bankas. Mēs esam viena no retajām valstīm, kurā identitātes karšu nav, un būtu tikai loģiski, ka tajās būtu arī e-paraksts. Līdz ar to karte apliecinātu gan mūsu fizisko, gan elektronisko identitāti. Jābūt politiskai gribai, jāpieņem lēmums par identifikācijas kartēm: vai tās ir, vai nav, kā tiks lietotas.
Kur koncepcija iestrēgusi?
S. B.: Identitātes kartes koncepciju izstrādāja e-lietu sekretariāts, pašlaik tā ir Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, notiek saskaņošana starp ministrijām. Ja konceptuāli jautājums par e-parakstu tiks atrisināts un iedzīvotāji sāks to lietot, tad piemērojums veidosies ļoti plašs: sākot no e-vēstules parakstīšanas līdz lietām, par kurām vēl nespējam iedomāties. Kamēr e-parakstam ir tikai pašreizējie pārdesmit tūkstoši lietotāju – kāds gan var veidoties piedāvājums?
Ja e-paraksta īpašnieku būs daudz, tad viņi pieprasīs pakalpojumus no iestādēm, vai ne?
S. B.: Tieši tā. Pašlaik bankas slēdz līgumus par pakalpojumiem saviem klientiem, un internetbanku lietotājiem ir iespējams veikt darījumus, norēķināties arī citās iestādēs, izmantojot internetbankas autentifikācijas datus; personas identitāti apliecina banka.
Tad varbūt mums pietiek ar to, kas jau pašlaik ieviests banku sistēmā?
S. B.: Ar to ir par maz, e-parakstam ir un var būt plašāks piemērojums. Bet tas, ko esam izlēmuši, jānosaka likumos: pēc kādiem principiem un kā mūsu valstī darbosies e-vide.
Kam informācija, tam vara?
Dažādu reģistru nesavienojamība. Vai tā ar pašreizējām tehnoloģiskajām iespējām ir liela bēda?
S. B.: Pašlaik valstī ir vairāk nekā 170 valsts informācijas sistēmu. Protams, nav loģiski katru sistēmu integrēt ar katru. Šim nolūkam pastāv tā dēvētā integrācijas vide, un integrators visas 170 sistēmas savieno savā starpā. Jautājums joprojām ir par vēlēšanos darīt. Ir taču tā – kam pieder informācija, tam ir vara. Iestādes nelabprāt savu varas pozīciju atdod.
Vai Elektronisko pakalpojumu likums šo problēmu neatrisinās?
S. B.: Likums ir likums. Ja cilvēki kaut ko negribēs darīt, tad nekāds likums nepalīdzēs. Tādēļ LIKTA nāca ar iniciatīvu, ka jāpārskata visa valsts elektroniskā sistēma, jāizpēta, ko var samazināt vai apvienot. Sistēmu ir ļoti daudz, tās izvietotas ļoti dažādi un nereti pilnīgi decentralizēti. Ja vienā iestādē atrastos vairākas, arī tad būtu vienkāršāk, bet lielākoties ir pretēji. Ja visas sistēmas centralizētu, tad valsts ietaupītu lielu naudu. Tādēļ jāizpēta, ko un kā var apvienot, ko var savietot un ko nevar, kuri reģistri jāuztur pašai valstij un ko var nodot privātajam sektoram. Tādēļ Valsts kancelejas auditos būs iekļauti arī informācijas sistēmu auditi, lai būtu izejas informācija tālākai rīcībai.
"Kam pieder informācija, tam ir vara. Iestādes nelabprāt savu varas pozīciju atdod."
Vai nav bail par to, ka, atdota privātajās rokās, datu bāze beigu beigās vairs nebūs lietojama, dati neviesīs uzticību?
M. J.: Negribētu atbalstīt uzskatu, ka visi ierēdņi un valsts iestādes ir uzticami un apzinīgi, bet privātajā sektorā strādājošie - pavirši vai neuzticami. Protams, valstī būs sistēmas, saistītas, piemēram, ar drošību vai sensitīviem personu datiem, kam jāpaliek valsts ziņā. Bet daļu reģistru un informācijas sistēmu var nodot privātajam biznesam, kas ir spējīgs konkurēt, būt tikpat ticams un drošs kā sistēmas valsts sektora uzturētājs, bet ekonomiski daudz efektīvāks. Šāda kārtība ir daudzās valstīs – Maltā, Zviedrijā, Dānijā.
Tikai – cik tas maksās?
M. J.: Es teiktu – tam ir jāmaksā vismaz mazāk nekā pašlaik. Un par uzticamību – arī tas ir diskutējams jautājums. Viedokļi var būt dažādi. Piemēram, saistībā ar droša e-paraksta uzturētāju: kam jūs pašlaik ticat vairāk – savai bankai vai valsts pastam?
Ir viedoklis, ka pašvaldību vienoto informācijas sistēmu (PVIS) lieto maz pašvaldību, lielākoties izmanto piemērotākas komercprogrammas. Vai rentēsies ieguldīt miljonus, lai tālāk attīstītu PVIS, ja tās lietošana pašvaldībās ir fragmentāra?
S. B.: No 527 pašvaldībām pašlaik PVIS lieto 138. RAPLM strādā pie tā, lai šis pakalpojums būtu visām pašvaldībām, darbs daļēji apmaksāts no ES naudas. Būtu tikai normāli, ja pakalpojumus, kurus pašvaldībām būtu elektroniski jāsniedz saviem iedzīvotājiem, valsts arī nodrošinātu ar savām informācijas sistēmām. Ja ir nepieciešamie līdzekļi, par kuriem šos e-pakalpojumus nodrošināt, - kāpēc lai to nedarītu? Iznākumā pašvaldībām veidosies centralizēts pakalpojumu kopums, ko tām deleģējusi valsts, un iedzīvotāji to izmantos bez maksas. Privātais pakalpojumu sniedzējs nekad darbu nepiedāvās bez maksas.
Cik zinu, ir domāts – novados paliek pagastu pārvaldes, uz kurām iedzīvotājs ar savu iesniegumu atnāk un vajadzību izstāsta. Tālāk jau pati pārvalde elektroniski sazinās ar nepieciešamajām iestādēm, un iedzīvotājam vien atliek pēc kāda laika atkal atnākt un saņemt gatavu dokumentu, un formalitāte nokārtota. Kad Latvijā tā varētu būt realitāte?
S. B.: Es tikai priecātos, ja tā notiktu jau šodien!
M. J.: Tehnoloģiski tas varētu būt ļoti drīz! Te atkal ir jautājums par gribu un varu. Arī - par atsevišķo pašvaldībās pašlaik izmantojamo sistēmu savietojamību. Protams, vēl arī par konkurenci. Ja pašvaldība pasūtījusi un vietējais programmētājs izveidojis labu sistēmu, bet tagad ir jāpāriet uz PVIS, protams, ir sāpīgi. Bet varbūt tomēr jāizrāda labā griba visas valsts vienotās sistēmas priekšā, lai gūtu nepieciešamo līdzekļu ekonomiju?
S. B.: Kad pašvaldību iestādēm bija daudz naudas, tās varēja rīkoties neatkarīgāk, bet pašlaik naudas vienkārši nav un – gribi negribi – jākooperējas. Gan sistēmu lietošanā, gan uzturēšanā.
M. J.: Turklāt ekonomiski izdevīgāk ir izveidot un uzturēt elektronisku sistēmu, ko klients pats var tiešsaistē izmantot, nevis algot daudzus cilvēkus, kas šo klientu apkalpo fiziski.
