Tomēr iespējams, ka globālā finanšu krīze un Latvijas ekonomikas recesija sākusi mainīt skeptisko attieksmi pret ES vienoto valūtu. Ar finanšu jomu saistītās valsts amatpersonas dzirdētas apmulsumā atzīstam – labāku eiro ieviešanas reklāmas kampaņu par pēdējās dienās medijos izskanējušām ziņām neviens nebūtu spējis organizēt.
Pievienošanās eirozonai ir Latvijas ekonomikas izdzīvošanas jautājums - šādu secinājumu pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos pauda daudzi uzņēmēji un politiķi. Situācijā, kad tik daudz aprunāto lata devalvāciju vadošie finanšu eksperti beidzot gandrīz vienbalsīgi atzinuši par indi Latvijas ekonomikai, kā vienīgās efektīvākās zāles atlicis eiro. Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle aģentūrai LETA pat norādījusi, ka eiro jāievieš jau šā gada jūlijā, jo tuvākie 3-6 mēneši būs īpaši kritiski Latvijas tautsaimniecības dzīvotspējai.
"No pieciem Māstrihtas kritērijiem Latvijai vislielākās problēmas sagādā divi – pārlieku lielais budžeta deficīts un inflācija."
No E. Egles teiktā vienīgi nekļuva īsti skaidrs, kas bija domāts ar eiro ieviešanu jau šā gada jūlijā – vienpusēja Latvijas pāriešana uz eiro vai tomēr ES noteiktās eiro ieviešanas kārtības ievērošana.
Ja bija domāts pirmais variants, tad, iespējams, ka šo 5-6 mēnešu laikā Latvija tiešām tīri tehniski arī varētu veikt voluntāru pāreju uz eiro. Tomēr tas būtu lēciens nezināmajā, kur piemēru mums demonstrētu tikai Kosova un Melnkalne. Grūti arī iedomāties, kā šādu soli vērtētu Eiropas Komisija un pārējās ES dalībvalstis, jo ES valsts vienpusējai pārejai uz eiro vienkārši nebūtu precedenta. Latvija arī zaudētu savu neatkarīgo monetāro politiku, bet Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs līdz brīdim, kad Latvijas ekonomika būtu spējīga jau oficiāli pievienoties eirozonai, tā arī nevarētu vēl doties uz Frankfurti ieņemt savu vietu Eiropas Centrālās bankas padomē.
Praktiski neiespējamā Māstrihtas kritēriju maiņa
Savukārt, ja ar „eiro jau jūlijā” domāta ES noteiktās eiro ieviešanas kārtības pasteidzināšana un Māstrihtas kritēriju vienkāršošana, tad jāatzīst, ka šāds termiņš tomēr ir grūti realizējams. No pieciem t. s. Māstrihtas kritērijiem, kuri jāsasniedz valstij, lai tā varētu iekļauties eirozonā, Latvijai vislielākās problēmas sagādā divi – pārlieku lielais budžeta deficīts un inflācija. Līdz ar tālāku ekonomikas atdzišanu inflācija varētu turpināt samazināties, tādēļ galvenās galvassāpes Latvijai sagādātu budžeta deficīts, kuru būtu ļoti grūti pavilkt zem Māstrihtas kritērijos prasītajiem trīs procentiem no IKP. Tādēļ atliktu tikai lūgt ES mīkstināt stingros Māstrihtas kritērijus.
Ar aicinājumu ļaut Austrumeiropas dalībvalstīm paātrināti pievienoties eirozonai un tādēļ pārskatīt eiro ieviešanas noteikumus 1. marta Briseles Eiropadomes laikā klajā nāca Ungārija un Polija. Abu valstu līderi norādīja, ka ES vienotās valūtas ieviešana nozīmīgi uzlabotu jauno ES dalībvalstu ekonomisko situāciju. Polijas amatpersonas Briselē arī esot atgādinājušas, ka vairākas eirozonas valstis pašas vairs nespēj izpildīt stingros Māstrihtas kritērijus, piemēram, par to pašu budžeta deficīta ierobežošanu.
Eiropas Centrālā banka gan līdz šim stingri noraidījusi jebkādu iespēju mīkstināt eiro ieviešanas kritērijus. Līdzīgi arī ES ekonomikas komisārs Hoakims Almunja atkārtojis, ka stingro Māstrihtas kritēriju ievērošana ir pašu potenciālo eiro ieviesēju un visas eirozonas interesēs.
Tomēr šeit jāatceras, ka ES vienotā valūta un Māstrihtas kritēriji ir politisku lēmumu rezultāts. Līdz ar to ES dalībvalstu līderi teorētiski arī varētu pieņemt politisku vienošanos par Māstrihtas kritēriju mīkstināšanu. Vienīgi to praktiski nebūtu iespējams paveikt E. Egles minēto 3 - 6 mēnešu laikā. Ļoti maz ticams arī, ka dalībvalstīm vispār būtu šāda politiska griba pārskatīt Māstrihtas kritērijus.
"ES vienotā valūta un Māstrihtas kritēriji ir politisku lēmumu rezultāts."
Māstrihtas kritēriji atrunāti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 121. un 104. pantā, kā arī līgumam pievienotajā 21. protokolā. Līdz ar to ES pamatlīguma grozīšana būtu ļoti laikietilpīga un pat visoptimālākajā gadījumā to nevarētu veikt ātrāk par pusotru, diviem gadiem. Vispirms Eiropadomei būtu jāpieņem politisks lēmums par starpvaldību konferences sasaukšanu. Tad šai starpvaldību konferencei būtu jāļauj vismaz pusgadu, gadu saskaņot dalībvalstu viedokļus, bet pozitīva iznākuma gadījumā izmaiņas pamatlīgumā atkal apstiprinātu Eiropadomes samitā. Visbeidzot visām dalībvalstīm šīs izmaiņas būtu jāratificē, kas atkal prasītu laiku.
Vienkāršāka procedūra būtu, ja kādu juridisku nianšu dēļ tiktu rasta iespēja atvieglot eiro ieviešanas noteikumus, negrozot ES pamatlīgumu. Tomēr visticamākais, ka šajā gadījumā šī vienkāršošana neskartu Latvijai tik būtisko budžeta deficīta kritēriju. Šeit jāatzīmē, ka iepriekš minētajā 1. marta Eiropadomes samitā Ungārijas un Polijas līderi, runājot par Māstrihtas kritēriju vienkāršošanu, primāri vērsa uzmanību tikai uz eiro ieviešanas procedūras paātrināšanu, jeb divu gadu ilgo atrašanos valūtas kursu mehānismā II. Latvijai šis jautājums vairs nav aktuāls, jo valūtas kursu mehānismam II jau esam pievienojušies jau pirms laba laika.
Dalībvalstis baidīsies koriģēt Māstrihtas kritērijus
Visbeidzot jāņem vērā arī fakts, ka jebkurai Māstrihtas kritēriju pārskatīšanai varētu būt lavīnveidīgs efekts. Pieļaujot izņēmumus attiecībā pret Austrumeiropas dalībvalstīm vai pat tikai Baltiju, virkne eirozonas valstu noteikti pieprasītu atlaides arī saviem pārmērīgajiem budžeta deficītiem. Pārāk daudz tērē un ES Stabilitātes pakta noteikumus krietni pārkāpj nu jau vairākas dalībvalstis: Grieķija, Itālija, Spānija, Portugāle. Šā iemesla dēļ Eiropas Centrālā banka, Eiropas Komisija un finanšu disciplīnu visvairāk ievērojošo dalībvalstu neformālā grupa ar Vāciju priekšgalā nesteigsies ar atbalstu kritēriju pārskatīšanai, baidoties, vai tas negatīvi neietekmēs visas eirozonas stabilitāti.
Oficiāla diskusija par Māstrihtas kritērijiem vēl nav sākta, un jau minētajā 1. marta Eiropadomē šis jautājums netika izskatīts. Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu pēc samita teica, ka eiro ieviešana pozitīvi ietekmētu Austrumeiropas ekonomiku, tomēr par šo jautājumu galavārds esot jāsaka dalībvalstīm. Eirozonas vadītājs, Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers atzina, ka ātru atbildi uz šo jautājumu nav iespējams rast. Savukārt abu ES politikas smagsvaru Vācijas un Francijas līderi Angela Merkele un Nikolā Sarkozī vien diplomātiski norādīja, ka diskusija par Māstrihtas kritēriju pārskatīšanu ir iespējama.
Portāla „EurActiv” franču versijā pagājušās nedēļas beigās bija atspoguļota Francijas ES lietu ministra Bruno Lemēra saruna ar Nacionālās asamblejas un Senāta Eiropas lietu komiteju deputātiem. „Austrumeiropas valstīm jāpievienojas eirozonai, tā ir obligāta prasība,” teicis ministrs, gan nepaskaidrojot, vai ar to domājis līgumos ierakstīto prasību jaunajām dalībvalstīm vispār kādreiz ieviest eiro vai arī nepieciešamību to darīt tieši šā brīža ekonomiskajā krīzē. B. Lemērs atzinis, ka neesot pret Māstrihtas kritēriju pārskatīšanu un modificēšanu. „Paātrināta iestāšanās eirozonā ir iespējama, tomēr to jāvada pietiekami striktiem noteikumiem, lai jauno valstu pievienošanās nedestabilizētu eirozonu,” uzsvēris Francijas ES lietu ministrs.
