Globālā ekonomikas krīze atstāj negatīvas sekas gan uz ekonomisko, gan politisko brīvību pasaulē, gan uz labklājības valsti. Pāri saviem līdzekļiem gadiem eiforijā dzīvojušajā Latvijā, kuru krīzes vēziens tagad skāris jo sevišķi, jau jūtamas konkrētas demokrātiskas sabiedrības pamatus apdraudošas sekas.
Vai drauds neatkarībai?
Pasaulē arvien palielinās tāds brīvo tirgu degradējošs elements kā protekcionisms, ko jau uzskatāmi varam vērot, piemēram, Francijas un Vācijas valdību atbalstā pašmāju autorūpniecībai, diskusijā norādīja politologs Ivars Ijabs. Šī tendence nav gājusi garām arī Latvijai, kuras politiskā vadība meklē veidus, kā atbalstīt vietējo rūpniecību, bankas, kredītņēmējus. Tādējādi arī parādi no privātā sektora pārceļas uz valsts sektoru.
Līdztekus ekonomiskās brīvības lejupslīdei vērojamas negatīvas izmaiņas arī politiskajā, pauda I. Ijabs. Jo sevišķi Latvijā, kura aizņēmusies milzu naudas summas. „Palielinās pieprasījums pēc autoritārām alternatīvām politikā. To gan pašlaik nepieļaus starptautisko finanšu institūciju spiediens, taču vienlaikus tās arī arvien vairāk apdraud demokrātiju,” skaidro politologs. Eiropas Komisija jau izteikusi aicinājumus pārņemt vairākas valdības funkcijas, tādējādi skaidri apliecinādama savu iespaidu uz Latvijas politisko neatkarību. Aprīlī Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) klātbūtne Latvijā kļūs pavisam fiziska – tas šeit atvērs savu biroju.
Situācijā, kad nav nekādu garantiju, ka Latvijas ekonomiku no bankrota spēs glābt pat miljardiem latu lielais starptautiskais aizņēmums, un arvien pieaug nepieciešamība izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai pievienotos eirozonai, viens no risinājumiem, kurš varētu tikt aktualizēts, būtu drakonisks valsts izdevumu samazinājums, īpaši nerēķinoties ar sociālo situāciju. To visvieglāk būtu izdarīt, politiskajam parlamentam pakāpjoties malā un iniciatīvu dodot tā dēvētajai tehniskajai valdībai ar likumdošanas pilnvarām, ko savulaik iemiesoja Satversmes 81. pants, lēš politologs Pēteris Viņķelis. Taču šāda pieeja atkal nozīmētu politiskās neatkarības krīzi.
Augs sociālā spriedze
Latvijā ekonomiskā krīze īpaši skars labklājību, jo jau līdz šim līdzekļi, ko mūsu valsts atvēlēja sociālajām vajadzībām, bija vieni no mazākajiem Eiropā. Iepriekšējos gados valsts budžeta ieņēmumi bija nedaudz lielāki par plānotajiem. Tādējādi bija iespēja ar budžeta grozījumiem pastāvīgi novirzīt papildu līdzekļus jomām, kurās brieda sociālā spriedze, – mediķiem, pedagogiem, policistiem. Taču tagad, kad budžeta ieņēmumi ir mazāki nekā plānots, šādas iespējas vairs nav, norāda Pasaules Bankas ekonomists Latvijā Andrejs Jēkabsons.
"Mūs sagaida pilnīgi neiedvesmojoši piespiedu pārkārtojumi, kuru mērķis ir nodrošināt valsts spēju izvairīties no bankrota."
Savukārt P. Viņķelis apgalvo: ir jārēķinās, ka, arī krīzei beidzoties, Latvijā, visticamāk, būs milzīgs skaits nekvalificētu ekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju, kuru nodarbinātība līdz šim bija iespējama, vienīgi pateicoties darbaspēka pieprasījumam ekonomikas „buma” laikā. Ja šī sabiedrības daļa jau pašlaik nesāks domāt par pilnveidošanos savas konkurētspējas uzlabošanai, tās uzturēšana paliks aktuāla arī pēc ekonomikas krīzes pārvarēšanas.
Vai gadījumā, ja Latvija tomēr bankrotēs, tā nonāks zem ūtrupes āmura? Visticamāk, ka ne, lēš A. Jēkabsons. SVF pamatuzdevums ir finanšu sistēmas stabilitātes uzturēšana pasaulē ar mērķi sekmēt valstu attīstību. Izūtrupēšana nav SVF bizness, par ko liecina arī aizdevums Latvijai ar salīdzinoši zemiem procentiem. Līdzšinējā prakse liecina, ka valstīm, kuras nespēj atdot ārējos parādus, atmaksa tiek vai nu nemitīgi atlikta, vai atcelta pavisam, skaidro ekonomists.
Reformas pret pašu gribu
Ja Latvijai bija savi attīstības mērķi līdz 2004. gadam, kad mūsu valsts veica visas nepieciešamās reformas, lai tiktu uzņemta Eiropas Savienībā un NATO, tad pašlaik mūs sagaida pilnīgi neiedvesmojoši piespiedu pārkārtojumi, kuru mērķis ir nodrošināt valsts spēju izvairīties no bankrota un atdot milzīgos starptautiskos aizņēmumus. Taču reformām, lai tās sekmīgi īstenotu, kā norāda A. Jēkabsons, ir jābūt pozitīvi motivējošām.
Diemžēl šoreiz motivācija būs tikai nauda. Precīzāk – iespēja nodrošināt finanšu stabilitāti un peļņu. Latvijai iekļūšana eirozonā pašlaik ir vismaz tikpat svarīga kā savulaik iestāšanās NATO, atgādina P. Viņķelis. Proti, neatrodoties zem finansiālā drošības lietussarga, ko spēj garantēt vienīgi eiro ieviešana, Latvijai nav gandrīz nekādu cerību glābt savu ekonomiku. Diemžēl vajadzība īstenot šo ieceri Latvijas valdību, visticamāk, spiedīs īstenot vēl drakoniskākus taupības pasākumus un veikt ļoti nepatīkamas reformas.
"Grūti iedomāties, ka viena bankrotējusi daudzpartiju sistēma varētu radīt jelkādu reālu vīziju, ja pat pasaules mērogā nākotnes prognoze pašlaik ir vājā puse."
Paralēli Latvijai vajadzētu steigšus izveidot krīzes cēloņu un seku izmeklēšanas komisiju un radīt reālu, konkrētu valsts attīstības vīziju. Taču spēja veidot un radīt tautsaimniecības nākotnes modeļus nekad nav bijusi Latvijas valdību spēcīgā puse, diskusijā norādīja Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle, kā ilustratīvu piemēru minot arī nepārdomātu nodokļu celšanu ekonomikas lejupslīdes laikā. „Grūti iedomāties, ka viena bankrotējusi daudzpartiju sistēma varētu radīt jelkādu reālu vīziju, ja pat pasaules mērogā nākotnes prognoze pašlaik ir vājā puse,” skeptisks ir P. Viņķelis. Turklāt alkatība, ko mēs tik labi esam jau iepazinuši amatpersonu korumpētības un uzņēmēju negausības veidolā, praksē varot sagraut jebkuru valsts attīstības vīziju.
Pašlaik, kā tika rezumēts diskusijā, Latvijai vajadzētu veltīt visas pūles, lai attīstītu eksportspējīgās jomas, kuras Latvijas Banka jau savulaik norādījusi kā perspektīvākās, proti, ķīmijas un farmācijas nozares, noteikta veida rūpniecību. Vienlaikus, kā bilda A. Jēkabsons, ir jāmeklē papildu iespējas, kā pelnīt naudu ārzemēs, pašiem strādājot Latvijā. Piemēram, šeit radot un ārvalstīs pārdodot garīgā darba produktus. Paralēli būtu nepieciešams pievērsties valsts mēroga ēku siltināšanas projektiem, kas dotu darbu gan vietējiem ražotājiem, gan būvniekiem, gan dotu ietaupījumu uz energoresursu patēriņa rēķina. Cilvēkam, lai tas izdzīvotu, ir nepieciešamas trīs lietas – pārtika, pajumte un siltums ziemā –, norādīja P. Viņķelis. Pirmās divas Latvijā esot iespējams nodrošināt par dziļas ekonomikas krīzes apstākļos. Problēma esot ar trešo. Šajā jomā, īpaši attiecībā uz daudzstāvu dzīvojamajām ēkām, pagaidām trūkst lētāku alternatīvu.
