Tā tika atzīts apaļā galda diskusijā par ES un Krievijas attiecībām, ko nesen rīkoja Baltijas forums sadarbībā ar Eiropas Komisiju un kurā apspriedās virkne augsta līmeņa politologu.
Krievija runā mērenākā tonī
Pusēm jāsadarbojas enerģijas efektivitātes jomā, lai Krievija varētu saglābt lielos enerģijas daudzumus, kurus tā izšķiež, enerģiju ražojot, un ES var palīdzēt Krievijai atjaunot tās infrastruktūru, tā sarunā ar LV.LV pauda Briselē bāzētā ES-Krievijas Centra direktors Freizers Kamerons.
“Mēs jau tagad redzam izmaiņas Krievijas ārpolitiskajā tonī – Krievija apzinās, ka krīze tai iesitīs visai dziļi, un iedomību, kas raksturoja Krieviju Gruzijas konflikta laikā, ir nomainījis daudz piezemētāks tonis.”
Pēc F. Kamerona teiktā, tradicionāli Krievija ir centusies vājināt NATO, pēc tam graut Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO). “Taču, ko tā var piedāvāt EDSO vietā, nav skaidrs, un daudzas dalībvalstis grib saglabāt EDSO, īpaši tās humanitāro virzību, bet tieši šai organizācijas funkcijai visvairāk pretojas Krievija, līdzīgi kā dažas Centrālāzijas valstis. Tas attiecas uz tādām lietām, kā vēlēšanu monitorings un citi demokrātijas aizsardzības aspekti. Taču ES valstis no šīm funkcijām neatteiksies.”
Kā uzskata Starptautiskā Stratēģisko studiju institūta (Londona) pētniece Oksana Antoņenko, pašreizējā finanšu krīze, kas pāraugusi politiskajā krīzē, Eirāziju skars daudz dziļāk nekā rietumvalstis un Krievijai drīz izsīks resursi, lai uzturētu līdzšinējo ekonomisko attīstību. Arī Ukraina ir lielu ekonomisku problēmu priekšā, kas var ietekmēt tās attiecības ar Krieviju, un te noteikti būs jāiesaistās arī ES. “Krievijas un Ukrainas attiecības var pasliktināties, radot kārtējās gāzes krīzes, kam Eiropa nav gatava.” Nez vai Krievija un ES varētu parakstīt savstarpēju līgumu, kas skartu drošības politiku, taču, pēc Antoņenko domām, vajadzīga vienošanās par principiem, kādus abas puses šai jomā ievēros. Viņasprāt, Eiropas drošības politika ir jāiezīmē plašākā – Eirāzijas – kontekstā.
Krievija attiecībās ar citām valstīm pozicionē sevi kā tādu, ar kuru jāveido kādas īpašas attiecības, tā uzskata Stratēģisko pētījumu un analīzes institūta (Krievija) pētnieks Sergejs Oznobiščevs. Attiecībās ar Rietumiem, tostarp ES, Krievijai ir pavisam neliela pozitīvā vēsture. Pēdējā laikā Gruzijas konflikta un gāzes karu radītās nesaskaņas to nav uzlabojušas. “Krievijas izpratnē, „aukstais karš” vēl nav beidzies. Mums ir mašinērija un ļaudis, kas stāv aiz tās, un viņi atdzīvina „aukstā kara” ideju.”
"Krīze Eirāziju skars dziļāk nekā rietumvalstis."
Krievijai un Rietumiem ir atšķirīga izpratne par draudiem un izaicinājumiem pasaulē. Krievijai šāds drauds ir NATO paplašināšanās, kas noritēja, praktiski neņemot vērā tās pozīciju. Šai sakarā nav pat dialoga starp Rietumiem un Krieviju.
Turklāt jaunās ES valstis, kā Baltijas valstis un Polija, ir ES iekšienē izveidojušas pretkrievisku lobiju. Pēc S. Oznobiščeva domām, lai uzlabotu ES un Krievijas attiecības, būtu jāsper nelieli, praktiski soļi, jo Rietumiem nav citas izvēles, kā vien pieņemt Krieviju un ar to sadarboties.
Nejaukt politiku un vēsturi
Kā atzina Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Dzintra Bungs, ES pret Krieviju šobrīd attiecas reālistiski un tai vairs nav pārliekas gaidas un cerības, kā tas bija iepriekš. Krievijas un ES partnerības un sadarbības līgums nu jau ir pārlieku vecs dokuments (parakstīts 1997. gadā), tajā ir daudz lieka, bet nav iekļauti vairāki jautājumi, kas kļuvuši aktuāli tieši pēdējā laikā, piemēram, jautājums par gāzi. Lai šo līgumu beidzot parakstītu, būs vajadzīgs ilgs laiks, jo “mēs esam fundamentāli atšķirīgi” – Krievija ir vienota valsts ar stingru, centralizētu valdību, savukārt ES apvieno 27 valstis ar dažādām ekonomikām un vēsturēm.
Līgumam starp ES un Krieviju ir jābūt visaptverošam, tas nevar koncentrēties tikai uz praktisko vai ekonomisko sadarbību, bet ir jāietver arī atsauce uz kopīgām vērtībām, piemēram, demokrātijas principiem. “Lai cik arī liela ietekme būtu reālpolitikai, Rietumos, par spīti tai, principiem un vērtībām joprojām ir nozīme, tās ir pārākas pār politiķu personīgajām attiecībām,” uzskata Dz. Bungs.
Runājot par drošības struktūrām, viņasprāt, ir nepieciešamība pēc jaunas drošības telpas Eiropā, kurā ietilptu arī Eirāzija. “Mēs esam saistīti – tas, kas notiek Ukrainā, Moldovā un Azerbaidžānā, var skart arī mūs, jautājums, ar kādiem mehānismiem var veidot Eiropas jauno drošības telpu, par kuru ir runājis arī prezidents Medvedevs.” Eksperte ir pārliecināta, ka tādas organizācijas kā NATO un EDSO turpinās eksistēt, jo ir diezgan nesatricināmas. Šo organizāciju veiksme būs atkarīga no to dalībvalstu uzticamības un aktivitātes. Liela nozīme būtu arī hartai, kas regulē ES un Krievijas attiecības enerģijas jomā.
Kā norāda Dānijas Starptautisko pētījumu institūta pētnieks Fabricio Tasinari, Krievijas “eiropeizācija” ir apstājusies un šobrīd ES un Krievija ir divi praktiski līdzvērtīgi partneri. Turklāt Krievija cenšas izvirzīt pati savus nosacījumus šīm attiecībām. F. Tasinari arī uzskata, ka Eiropa iedibinājusi pārāk daudz institūciju, kas nodarbojas ar politiku Austrumu virzienā – šo institūciju pienākumi nereti pārklājas.
Austrumeiropas un Krievijas attiecībās nevajadzētu skart vēstures un cilvēktiesību jautājumus, uzskata Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta pētniece Nadežda Arbatova. “Ja runa ir par Polijas gaļas importu, tad kāds Katiņai ar to sakars? Šie jautājumi ir jāatdala.” Tas pats attiecas arī uz attiecībām ar Baltiju. “Jūs tagad esat NATO un ES biedri, kāpēc nevarat būt augstsirdīgāki un nerunāt visu laiku par vēsturi? Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, taču tā bija Krievija, kas tām atdeva neatkarību.”
Kā piebilda F. Kamerons, Krievija nav ieinteresēta destabilizēt Latviju vai citas Baltijas valstis, tā nevēlas, lai tās turpinātu savu, kā krievi uzskata, pretkrievisko nostāju. Krievija vēlētos, lai Latvija ieņemtu tādu pozīciju, kā vācieši vai somi ES, taču nedomāju, ka Krievijai ir nolūks destabilizēt kādu no Baltijas valstīm.
